— Visa stāsts

Par Orhana Pamuka romānu Mans vārds ir Sarkans (no turku valodas tulkojusi Laima Kota; Dienas Grāmata, 2024)

Orhana Pamuka romāns Mans vārds ir Sarkans nereti tiek pieteikts kā detektīvromāns. Nenoliedzami, tam piemīt daudzi detektīvromāna elementi, taču, kā autors atzīst intervijā BBC, tie ieviesti, lai notvertu lasītāju, proti, baidoties, ka vienkāršu stāstu par kaut kādiem gleznotājiem kaut kādā pagātnē lasītājs varētu pamest. Tomēr stāsts par slepkavības izmeklēšanu ir tikai drupatu taciņa, pa kuru lasītājs nonāk pie fundamentāliem jautājumiem par cilvēkbūšanu, mūžību un mainību, pieredzi, tekstu un attēlu. Romāna tulkojuma konsultants Vents Zvaigzne grāmatas atvadā raksta: “Patiess mākslas darbs savā būtībā pieder pie detektīvžanra. Uzlūkojot to, skatītājam jāatšifrē dziļākais autora nodoms, kas slēpts darba noskaņā, krāsu gammā un kompozīcijā, reizēm pat tikai īpašā līnijas liekumā.” Mans vārds ir Sarkans ir patiess mākslas darbs šajā nozīmē. Līdzīgi kā Herātas un Tebrīzas meistaru miniatūrās tēli tiek gleznoti kā to būtības, Pamuka romānā autobiogrāfiskās detaļas un intīmas pārdomas kļūst par arhetipiem un abstrakcijām. Tā dzimst romāns, kas pētniecisku stāstu par miniatūrgleznotāju dzīvi un Eiropas renesanses mākslas tendenču ienākšanu musulmaniskajā Stambulā 16. gadsimtā padara mūsdienu lasītājam saistošu. Tas nav tikai eksotisks ceļojums laikā un telpā. Tas aptver jautājumus, ko šobrīd risinām mēs, pirms mums – mūsu senči, pēc mums – mūsu pēcteči.

Orhans Pamuks ir viens no ievērojamākajiem mūsdienu Turcijas autoriem, Rītu un Rietu simbiozes atašejs, Nobela prēmijas laureāts. Šī romāna kontekstam svarīgākais – Pamuks ir netapis mākslinieks. Viņa interese par glezniecību, īpaši miniatūrglezniecību, krāsu un triepienu ir dziļa un ilgstoša. Tāpēc svarīgi, ka arī romāna tulkotāja rakstniece Laima Kota ir apguvusi un līdzīgā veidā izdzīvo miniatūrglezniecību. Viņas gleznota miniatūra rotā arī izdevuma vāku. Intervijā LSM Laima Kota saka: “Es tagad domāju, kad es pirmo reizi sapratu, ka es gribu šo grāmatu tulkot. Vai tad, kad es jau sāku studēt miniatūrglezniecības mākslu vai mazlietiņ pirms tam.” Domāju, tas nav svarīgi, vai pirmā bija vista vai ola, galvenais, ka Laima Kota ir rakstniece, tulkotāja un miniatūrgleznotāja. Romāna tulkojums tapis ar lielu rūpību un cieņu pret tulkojamo pasauli, kā arī ar mīlestību pret krāsu un vārdu, triepienu un valodas plūdumu. Es romānu lasīju kā antīkās filosofijas un mūsdienu sabiedrības pētniece. No tāda skatpunkta top arī šī recenzija. Nešaubos, ka Midsomeras slepkavību cienītāji vai vēsturnieki piedāvās citus uzsvarus.

Romāna Mans vārds ir Sarkans kompozīcija ir sarežģīta, taču ne noslogota. Līdzīgi Stambulas ieliņām un lapām koka būtībā, romānā mijas un savijas dažādas balsis un skatpunkti. No ārpuses, pārdomājot izlasīto, šī daudzbalsība šķiet statiska, it kā romāna notikumi jau būtu ceļojošā stāstnieka, medaha,¹ Orhana Pamuka² prātā nostiprināti un nemaināmi. No iekšpuses, romānu lasot, katrs no tēliem ir ļoti dzīvs un atšķirība starp iemiesotu atstāstu, īsto un izdomāto šķiet nebūtiska. Tiesības uz savu stāstu dotas gan svarīgiem un nesvarīgiem cilvēkiem, gan miroņiem un zīmējumiem, gan dzīvniekiem un to attēliem, gan nedzīviem objektiem, un pat sarkanajai krāsai, kuras pašpietiekamā realitāte vispār ir apšaubāma. Brīžiem šie tēli runā cits ar citu, citreiz paši ar sevi, bet dažreiz uzrunā lasītāju tieši.³ Turklāt tēlu stāstos ieguļas citi stāsti, leģendas, tenkas, alegorijas, atgādinot tādas literāras mozaīkas kā 1001 nakts pasakas. Tas tomēr nerada apjukumu, jo katrs runātājs runā savā balsī. Apbrīnojama ir Pamuka spēja radīt spilgtus un pilnīgus tēlus nevis aprakstoši, bet gan izstrādājot stāstnieka valodisko izteiksmi. Ne mazāk apbrīnojama ir Laimas Kotas spēja latviešu lasītājam tik neparastos tēlus atdzīvināt un iekomponēt latviešu valodā, aptverot gan smalko ļaužu smalkumus, gan prasto ļaužu prastumu. Īpaši spilgti tas parādās, piemēram, divu uzzīmēto dervišu stāstā, kas kā no pagātnes aizgalda sauc “vā-i-i”, “dzīvi dzīviņi”, lieto vecvārdus un apvidvārdus kā frāzē “eiropiešu vīze” vai “aiz ko tā?” un ik pa brīdim pieļauj kādu kļūdu, piemēram, nosaucot eiropiešus par eiropijiešiem (378. lpp.).

Tomēr Mans vārds ir Sarkans nav tikai svešādu stāstu kolāža vai postmoderns meistarstiķis. Tas ir kaleidoskops, kas pielāgojas lasītāja acij. Kādam romāns atklāsies kā detalizēts Stambulas, persiešu mākslas, islāma filosofijas portrets, citam – kā vienmēr atkārtojošās pasaules vēstures miniatūra. Man tas uzplauka 1001 mūžīgā jautājumā. Orhans Pamuks to raksturo kā interesi par būtisko, par tēlu, attiecību un situāciju arhetipiem. Būtības vispārinājumā slēpjas katras miniatūras skaistums un tāpat arī romāna Mans vārds ir Sarkans laikmetīgums. Pamuka apcerētās tēmas gan emocionāli, gan sociāli, gan filosofiski ir vienlīdz relevantas kā 16. gadsimta Stambulā, tā mūsdienu Latvijā. Tieši tur atklājas Pamuka spēja pietuvoties būtiskajam, mūžīgajam.

Viena spēcīga emocionālā saistība, ko Pamuks pēta ne tikai šajā, bet arī citos savos romānos, ir greizsirdība. Romānā Mans vārds ir Sarkans greizsirdība un nenovīdība ir četru miniatūru gleznotāju stāsta pamatmotīvs. Četri gleznotāji ir teju brāļi, jo kopā auguši gan miesā, gan garā un kopā piedzīvojuši gan skolotāju skarbumu, gan amatabrāļu cieņu. Šis sarežģītais mistrojums starp mīlestību un naidu, kas dominē visur, kur divi grib vienu, nav mazāk pazīstams arī mūsdienu darba vidē. Tāpat viņš atveido arī klasisku mīlas trijstūri, kura centrā ir izvēle starp baudpilnu un prātīgu mīlestību. Kā gadsimtiem ilgi pārzīmētajā stāstā par Šīrīnu un Hosrovu romāna mīlnieki saskata savus vaibstus, tāpat arī lasītājs viegli iepludina savu pieredzi aicinošajā rāmī, aizmirstot par senatnīgajām un svešādajām detaļām. Interesanta detaļa šajā mīlas trijstūrī ir Šekures seksualitāte un erotiskās pārdomas, kuras Pamuks atveidojis, par pamatu ņemot savas sievas un kopīgo draudzeņu stāstīto. Līdzīgi arī darinot Šekures un viņas divu dēlu attiecības, Pamuks par pamatu ņēmis autobiogrāfiskus motīvus, atceroties savu bērnību, attiecības ar vecāko brāli, mātes attieksmi pret viņu ķīviņiem, tēva prombūtni.⁴ Līdzība pārnesta atklāti, pat saglabājot patiesos ģimenes locekļu vārdus, tādējādi intīmi piesaistot romānu autora dzīvei, laikam un kultūrai.⁵ Atveidojot pagātni un par pamatu ņemot tagadni, Pamuks izceļ individuālas attiecības ārpus laika.

Līdzīga pārnese no mūsdienīgā uz vēsturisko un atpakaļ atklājas arī kultūrvēsturiskajās varas dinamikās. Romāna darbība notiek laikā, kad Stambulā parādās pirmās Eiropas renesanses mākslas vēsmas. Lai gan 16. gadsimta beigās līdz miniatūru glezniecības būtiskam panīkumam vēl ir tālu, tomēr Eiropas mākslas ietekme lēnām sāk iezagties pagaidām vēl tradīciju glabājošajās Stambulas miniatūrglezniecības darbnīcās. Kultūru sadursme izspēlējas gan individuālā, gan sociālā laukā. Individuāli šī sadursme jārisina māksliniekiem. Saskaroties ar Rietumu mākslai raksturīgo individuālismu un mēreno sekulārismu, bet arī atskārstot perspektīvu un gaismēnas spēcīgo vizuālo iespaidu, viņiem kā osmāņu tradīcijas glabātājiem ir jālemj miniatūrglezniecības liktenis. Tas aptver joprojām vienlīdz aktuālu jautājumu loku par to, kas ir autentiska māksla un kāda loma mākslinieciskā darbībā ir oriģinalitātei. Lai arī varbūt mūsdienās ne tik spēcīgi izjūtama dažādu māksliniecisko skolu ietekme, tomēr līdzīgas pārdomas rosina globalizācijas ietekme uz mākslas pasauli un kultūras tirgu. Savukārt sabiedriskajā laukā būtiskas ir ne vien Eiropas kultūras ienākšana, bet arī tās sekas, kas izpaužas konservatīvu islāma grupējumu popularitātes un radikalitātes pieaugumā. Eiropas renesanses mākslas tiekšanās pēc iespējami precīzāka realitātes attēlojuma ir pretrunā ar islāma likumu neattēlot, lai izvairītos no jebkādas elku pielūgšanas. Tuvinoties eiropiešu modei, miniatūrgleznotāji pastiprina aizdomas par ķecerību, pasliktinot savu jau tā apšaubāmo stāvokli musulmaņu sabiedrībā. Līdzīgas varas dinamikas dominē arī mūsdienu sabiedrībās, kur teju katru sociālpolitisku jaunievedumu pavada konservatīvisma uzplaukums, teju katra brīvība nāk ar norobežošanos. Pamukam šie jautājumi īpaši interesanti, domājot par Turcijas kulturālo identitāti, tās veidošanos starp rietumiem un austrumiem. Līdzīgas pārdomas man radās, domājot par Latvijas kultūras mantojumu, kurā sajaukušās postpadomju un liberālā kapitālisma ietekmes. Izskaidrot identitātes kompleksiju nav šī romāna uzdevums, taču tas paveic būtiskāko – ierosina jautājumu.

Vispārīgākais analīzes līmenis, kas nav nošķirams no pirmajiem diviem un paceļ romānu no ilglaicīga līdz mūžīgam, ir Pamuka filosofiskās pārdomas. Tā kā uzskatu, ka filosofijas būtība slēpjas jautājumos, nevis atbildēs, noslēgšu savu recenziju ar virkni jautājumu, kam dažādas atbildes sniedz dažādi romāna tēli, šķiet, atspoguļojot to vispārcilvēcisko neziņu, kur slēpjas filosofijas vilinājums.

Vai zīmējums ir pašpietiekams un var pastāvēt bez stāsta?

Vai attēls ir izstāstāms valodā?

Vai būtība ir balstīta pieredzē?

Vai var zināt redzamas lietas, tās neredzot?

Kur ir robeža starp individuālo un kolektīvo identitāti?

Kā noturēt paturamo un palaist atlaižamo pasaules griežos?

1. Medahs ir ceļojošs stāstnieks. Vairāk neko neteikšu, par tā spēkiem un vājībām izlasiet paši.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sevi ar stāstnieka tēlu salīdzina pats Orhans Pamuks (Pamuk O. A selection from interviews on My Name Is Red. Other Colors: Essays and a Story. New York: Alfred A. Knopf, 2007. P. 280.), bet tas, ka viņi abi ir stāstnieki, ir skaidrs arī ārpus šīs identifikācijas.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Pamuks intervijā to salīdzina ar miniatūrglezniecības tradīciju attēlot cilvēkus dīvainā iegriezienā, tā, it kā tie, no vienas puses, skatītos cits uz citu, bet, no otras puses, mestu aci uz skatītāju. (Pamuk O. A selection from interviews on My Name Is Red. P. 284.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Pamuk O. A selection from interviews on My Name Is Red. P. 286.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Freidam par prieku, Šekure vienlaikus iemieso Pamuka mātes mātišķumu un Pamuka sievas seksualitāti!  (atpakaļ uz rakstu)