— Dzīve uzbrūk

Par Valtera Benjamina grāmatu Vienvirziena iela (no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs; Neputns, 2024)

Ar Valtera Benjamina tekstiem latviešu valodā varam iepazīties kopš 20. gadsimta 90. gadu publikācijām Leona Brieža (1949–2020) dibinātajos žurnālos Grāmata un Kentaurs XXI, kam sekojuši vairāki Laikmetīgās mākslas centra un apgāda Neputns sagatavotie Benjamina darbu izdevumi. Šogad klajā laistā grāmata, kurā iekļautas divas esejas – Vienvirziena iela un Bērnība Berlīnē gadsimtu mijā –, kļuva par pēdējo Igora Šuvajeva (1963–2024) tulkoto un komentēto Valtera Benjamina tekstu izdevumu. Katrai grāmatai tāpat kā cilvēkam (autoram, lasītājam, kritiķim…) ir savs liktenis, par to tiek atgādināts nežēlīgi un tieši. Tādēļ gribas ticēt teksta nezūdamības likumam, kas pastāv, kamēr ir cilvēki, kuri rada tekstus sev un citiem, lai to atspīdumā ieraudzītu dzīves traģiskā skaistuma vienlaicīgumu. Un tādēļ šo pārdomu virsrakstam izmantota frāze no Jaunā Rīgas teātra izrādes Oblomovs, lai atcerētos par teksta un realitātes attiecību dialektiku.

Vienvirziena iela ir darbs, kurā iespējams atrast turpinājumu vairākām Vardarbībā un melanholijā publicēto eseju tēmām un motīviem, un tomēr tā ir grāmata, kas būtiski atšķiras kā no Iluminācijām, tā arī personiski ietonētajām Maskavas dienasgrāmatām. Atmiņu klātbūtne Vienvirziena ielā veido citu gaisotni, kas atšķiras no iepriekš minētajām Benjamina grāmatām un eseju krājumiem; tā ir mazliet vairāk sentimentāla un intīmāka, kaut gan Benjaminu arī šeit nodarbina politikas un estētikas jautājumi.

“Pārsteidzoši, cik tomēr daudz no kādas zemes auras var iespiesties bērna apziņā. Tēls ir spēcīgāks par domu, piemēram, sausās lapas uz taciņām, mijkrēslis, smagās debesis.”¹ Tā par Benjaminu desmit gadus jaunākais Česlavs Milošs (1911–2004) atcerējās kādu savas bērnības epizodi Krievijas pilsētā Rževā pie Volgas. Var jautāt: vai šāds salīdzinājums ir iespējams un pamatots? Runa nav par to, ka abi minētie autori kļuva par trimdiniekiem, vai par to, ka Benjamins nepaguva nodzīvot līdz laikam, kad liktenis viņam Sokrāta izvēles vietā varēja piešķirt Nobela prēmiju. Nedz arī par vācu un krievu kultūras kontekstiem Benjamina tekstos un biogrāfijā, turklāt pēdējos pastarpināja nosacīts latviešu “akcents” viņa mīļotās Asjas Lācis personā. Runa ir par pasaules uztveri, kas tik niansēti atveidota Benjamina eseju latviskajā tulkojumā. Lasot par Valtera bērnību Berlīnē gadsimtu mijā, prātā nāk ne tikai citos Benjamin tekstos sastopamie pilsētvides, arhitektūras un modernitāti izteicošā urbānā dzīvesveida motīvi, bet gan tas, cik līdzīga ir bērnības pasaules uztvere šo autoru tekstos.

Arī Benjaminam bērnības pieredzes tēli šķiet spēcīgāki par domas racionalitātes konstruēto ietvaru, un, pat ja bērnības atmiņu struktūra ir pakļauta tekstā ietvertā vēstījuma loģikai, pēdējā kļūtu neuztverama bez autora tēlainās domāšanas spēcīgajiem, vietumis pat valdonīgajiem impulsiem. Tie mēdz pēkšņi ielausties tekstā, pārtraukdami akadēmiski apcerīgo un pasauso vēstījumu, lai pārsteigtu lasītāju ar negaidītu asociāciju vai salīdzinājumu. Turklāt šie impulsi nav pašmērķīga kaprīze vai dekorācija, kas nepieciešama autora koķetēšanai ar imaginārā lasītāja erudīciju vai tā estētisko gaumi; bez šiem tēlainās domāšanas uzzibsnījumiem Benjamina teksti zaudētu savu unikālo intonāciju. Marksistu bieži apcerētā, taču tā arī nepieradinātā un nepārvarētā subjektivitāte Benjamina tekstos ir nepārprotama un nav reducējama uz kaut ko citu kā vien to, ka tā patiesībā ir autora klātbūtnes liecība, kas padara viņa radītos tekstus autentiskus un nozīmīgus arī teju simts gadu pēc to uzrakstīšanas. Benjamins parāda, ka izeja no subjektivitātes/objektivitātes dilemmas iespējama vien tad, ja uzdrīkstas šīs pretrunas apvienot, nevis “atrisināt” vai atcelt ar dialektikas vai izsmalcinātas retorikas palīdzību. Tā esejām par telefonu un tauriņu ķeršanu seko kāda ziemas vakara attēlojums, no ikdienas dzīves sīkumiem veltītajām, šķietami haotiskajām piezīmēm veidojas cilvēciskās pieredzes tīklojums, kas notur pasauli jēgas ietvarā un vienlaikus padara to lasītājam atpazīstamu, izvairoties no sektantiskas pašpietiekamības vai šķietami dziļdomīga hermētisma. Jo Benjaminam viņa attiecības ar Asju ir tikpat svarīgas kā izpratne par ražotājspēku attiecībām, kas nosaka sabiedrības trajektoriju pasaulē, kuru krata Veimāras Republikas drudzis: kara fiziskās un mentālās traumas, “zelta divdesmito” kapitālisma eiforija un tai sekojošās pasaules ekonomiskās krīzes politiskās un estētiskās konsekvences. Viss šis raibais kokteilis šķiet kā radīts tam, lai ar marksisma palīdzību saprastu, kādas intereses patiesībā darbina sociālā karuseļa mehānismu. Tieši tas atšķir Valteru Benjaminu no tiem viņa laikabiedriem un pēctečiem Rietumeiropas marksistu tradīcijā, kuri pēc zināmām šaubām tomēr centās savu subjektivitāti pakļaut doktrīnas loģikai. Un atšķirība kļuva par ieguvumu. Šajā ziņā Benjaminu var salīdzināt ar Šarlu Bodlēru ne vien abu autoru demonstratīvās subjektivitātes kontekstā, bet arī raugoties uz viņu intelektuālā mantojuma nozīmi vēstures perspektīvā.

Protams, Valtera Benjamina teksti nepastāv ārpus laika un telpas, kurā tie radīti un par kuriem tie tiecas reflektēt šī vārda tiešajā, ar laikmeta atspoguļojumu saistītajā nozīmē. Jau krietnu laiku pirms tam, kad “pieredze” kļuva par modes vārdu sociālajās un humanitārajās zinātnēs, Benjamins to lietoja kā galveno spēka pielikšanas punktu savu pārdomu risinājumam. Teksta kultūra, kas sakņojas tūkstošgadīgajās jūdu un kristiešu svēto rakstu interpretācijas tradīcijās, ļauj Benjaminam saglabāt it kā neiespējamo līdzsvaru starp marksisma pretenzijām uz visaptverošu, tātad – realitāti unificējušu “pasaules modeli” (it kā šādu dinamisku sistēmu būtu iespējams vienkārši modelēt politekonomijas un socioloģijas terminos!) un cilvēka dzīvo, visnotaļ subjektīvo pieredzi kā bērnības atmiņās, tā pilsētas ielās klīstot. Iespējams, ka šī pilsēta nav nedz Berlīne, nedz Parīze vai Rīga, varbūt tā ir Vladimira Kaijaka savulaik iz- un attēlotā Pilsēta, kuras nav² – vieta, kas pastāv vien autora un lasītāja apziņā, tomēr tā ir reāla līdz pat detaļām, un šis gluži tustāmais, fiziski sajūtamais reālisms var uzdzīt šermuļus. Benjamins nedzīvoja paša iedomātajā realitātē, aiz ikdienas notikumu raibās plūsmas viņš tiecās saskatīt un saprast likumsakarības, kas nosaka realitātes nepielūdzamību.

Tādēļ Benjamina intelektuālais mantojums piedāvā skaidrojuma iespējas gan eksistenciālistiem, gan fenomenologiem: traģiskās 20. gadsimta pirmās puses pieredzes dēļ Benjamina tekstos neatradīsim Viktorijas laikmeta pārstāvjiem piemītošo rāmo optimismu un pašpaļāvības pilno ticību zinātnes principam, ka saprast nozīmē pieradināt, – saskaņā ar to pasaule, kas ir pareizi saprasta un izskaidrota, kļūst apdzīvojama, “sava” un tātad nevar būt cilvēkam bīstama. Šaubas par šo pārliecību redzamas jau Gilberta Kīta Čestertona romānā Cilvēks, kurš bija Ceturtdiena (1908), kas tapa laikā, kad visapkārt joprojām tika uzturēts priekšstats par Belle Epoque mūžīgo tagadni. Arī pats Čestertons pēc Pirmā pasaules kara katastrofas mēģināja restaurēt zaudēto humānisma paradigmu tā, it kā nekas neatgriezenisks nebūtu noticis. Prestatā šīm ilūzijām Benjaminam atlika vien fiksēt salauztās pasaules, tās pasaules, kura dzīvoja viņa bērnības atmiņās, metamorfozes.

Benjamina teksti ir dažādi interpretēti un, tāpat kā to autors, nereti arī piedzīvojuši pārpratumus. Benjamina teksts ir ārpusnieka skats ne tikai uz Rīgu, bet arī uz bērnības pilsētu Berlīni, šo distanci rada attālums laikā, kas ļauj reflektēt par savu pieredzi, konstruējot personiskās vēstures stāstu. Laikabiedru acīs tas ir saistīts ar autora izcelsmi tikpat lielā mērā kā ar viņa uzskatiem. Vēlreiz pievēršoties Česlava Miloša jaunības atmiņām, tajās atrodama piezīme par to, ka “progresīvajai un kreisajai ebrejcilmes inteliģencei” Polijā starpkaru periodā pārmeta kultūras snobismu,³ un var apgalvot, ka uz šādu kosmopolītiskā modernisma grēku tolaik labprāt norādīja ne tikai Polijā vien.

Uz āru izvērstā snobisma odere, kā to parāda Benjamins (Trīspadsmit tēzes pret snobiem, 41.–43. lpp.), atklāj modernā cilvēka atsvešināšanos no sevis paša. Atsvešināšanās jēdzienam ir būtiska loma marksismā, tas ir klātesošs daudzos Benjamina tekstos, un šķiet, ka viņam ar to bijušas personiskas attiecības. Dinamisms un ar to saistītā attāluma pārvarēšanas laikā un telpā teju sakrālā nozīme Eiropas modernitātē nostiprina vienvirziena ielas vektora izjūtu, vienlaikus pastiprinot atsvešināšanos.⁴ Viss ne vien plūst un mainās, bet arī aizplūst garām, pārvēršot cilvēku no vēstures subjekta pasīvā novērotājā. Valters Benjamins, šķiet, paredzēja šos procesus laikā, kad to klātbūtne vairumam vēl nebija tieši uztverama, un tas piešķir viņa tekstiem eksistenciālu skumju piesātinājumu, kas atbalso ne tikai nepiepildītas kaislības vai politiskās spriedzes radītu nogurumu, bet kaut ko no krīzes laikmeta gara, kas Eiropā atkal kļūst aktuāls.

Lai saprastu Valtera Benjamina intonāciju, jāizlasa Arta Ostupa sarakstītā grāmatas ievadeseja Benjamina spēle (8.–15. lpp.) un jālasa arī Ērihs Kestners, piemēram, viņa 1931. gadā publicētais stāsts par kādu morālistu.⁵ Tāpat kā Fabians, arī Vienvirziena iela ir ļoti pašironisks darbs, kaut arī tā nosaukumam, protams, piemīt noteikts fatālisms kā starpkaru perioda politiskās vēstures, tā autora biogrāfijas kontekstā. Tas tuvina lasītāju neizbēgamajam, arī autora nāvei kā tiešajā, tā metaforiskajā nozīmē. Vai cilvēka dzīve ir [tikai] vienvirziena iela ar paredzamu galapunktu? Eksistenciālo kontekstu meklējumi var aizvest pie Volfganga Borherta prozas,⁶ kuras stilistika reizēm kļūst pārsteidzoši līdzīga Benjamina izteiksmes veidam, bet var likt paskatīties arī citā virzienā. Varbūt Benjamina Vienvirziena iela ir tas fragmentētās modernitātes pasaules modelis, kuru marksistiem tā arī neizdevās radīt, paliekot drošajā, doktrīnas kontrolētajā teritorijā. Benjamina attēlotā (ne tikai aprakstītā, respektīvi, raksturotā) urbānā pasaule sasaucas ar Zigmunta Baumana plūstošās modernitātes (liquid modernity⁷) konceptu, un Benjamina atmiņas padara to personisku un tādēļ autentisku, pasargājot no pārvēršanās par kārtējo teorētisko shēmu. Jo vēsturiskā pieredze rāda, ka teksts var būt tikpat agresīvs kā dzīve, kuru tas tiecas attēlot un pārveidot – parasti jau vienlaicīgi.

1. Milošs Č. Dzimtā Eiropa. Rīga: Zvaigzne ABC, [2011]. 53. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Sk. stāstu ar šādu nosaukumu krājumā: Kaijaks V. Visu rožu roze. Stāsti. Rīga: Liesma, 1987. 105.–157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Milošs, Dzimtā Eiropa, 111. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Kaschuba W. Die Überwindung der Distanz. Zeit und Raum in der europäischen Moderne. Frankfurt am Main: Fischer Taschenbuch Verlag, 2004. S. 13–28, 102–125. Kultūras teorētiķis un etnologs Volfgangs Kašuba aplūkojis arī ainavas (šeit Igora Šuvajeva tulkojumā: landšafta) uztveres transformācijas, par kuru nozīmi esejā Vienvirziena iela vairākkārt raksta Benjamins.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Kestners Ē. Fabians. Stāsts par kādu morālistu. Rīga: Liesma, 1980.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Borherts V. Pa garo, garo ielu. Stāsti. Rīga: Liesma, 1981.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Bauman Z. Liquid Modernity. Cambridge: Polity Press, 2000.  (atpakaļ uz rakstu)