— Latviešu zemnieki un vācbaltu muižnieces – jaunpienācēji Vidzemes intelektuālajā pasaulē apgaismības laikmeta ieskaņā

Pār 18. gadsimta kultūrtelpu Latvijas teritorijā, tāpat kā visā Eiropā, mirdz apgaismības spožā saule. Jau 17. gadsimta nogalē Saules karaļa spozme franču galmā kā absolūtas varas simbols raida savus starus līdz pat Ziemeļeiropas purviem. Iekarošanas svelmē mirdzošie stari kutina arī Krievijas cara pēdas, un 18. gadsimta pirmajās desmitgadēs viņš platiem soļiem pārstaigā tobrīd vēl zviedru pakļautībā esošos Vidzemes laukus un pilsētas, atstājot aiz sevis kara, bada un mēra postažu.

Kā Visaugstākā varas un gudrības simbols saule rotā jaunās cilvēku paaudzes izglītošanai paredzēta nama fasādi Halles pilsētas pievārtē. 17. gadsimta beigās iesāktais Augusta Hermaņa Frankes (Francke) pedagoģiskais darbs ar bāreņiem ievieš praksē tālaika ideju pasaulei būtisku virzienu – piētismu – luteriskās baznīcas un ar to saistītās sociālās dzīves pārveides programmu. Pieticīgais sākums pāraug plašā tūkstošgades valstības tuvināšanas projektā, un veidojas līdz mūsdienām saglabājies baroka skolu pilsētiņas komplekss, kuru savos ceļojumos uzmeklē un finansiāli atbalsta un kurā skolojas arī ļoti daudzi Latvijas kultūrtelpai piederīgi vīri – daži no tiem augstdzimuši, bet lielākoties tikai “augstu mācīti” –, kuri kļūst par Vidzemes lauku un pilsētu dažādu kārtu bērnu skolotājiem, mācītājiem, juristiem un ārstiem.

Apgaismības laikmeta gaitā Eiropas domātāji atskārš, ka ir dzīvojuši tumsā, bijuši nesaprātīgi, svešu aizbildņu vadīti pusaudži. Viņi ir modušies no somnanbula stāvokļa, ieraudzījuši savu aprobežotību, un pār viņiem sākusi spīdēt jauna – “apgaismības” – saule. Slavenajā definīcijā Imanuēls Kants vēl piemetinājis, ka “nepilngadībā” viņi atradušies “savas vainas dēļ”. 1784. gadā – laikā, kad visa veida emancipācijas centienus veicinošais apgaismības laikmets jau pilnībā uzmirdzējis, – Kants mudina cilvēkus mācīties lietot pašiem savu prātu, lai “apgaismības” rezulātā pasaule kļūtu “apgaismota”.¹ Apgaismības laikmeta pārtapšana par apgaismotu Kanta interpretācijā ir retorisks jautājums, jo šāda mērķa sasniegšanas laiku Kants nav nosaucis.

“Apgaismotā” laikmeta tuvināšanas mēģinājumi attiecināmi jau uz 18. gadsimta pirmās puses intelektuālās elites veidotajiem sabiedrības uzlabošanas projektiem, kuru realizācija tiek komunicēta ar drukātu mediju starpniecību. Šo projektu idejiskais pamatojums tiek kaismīgi diskutēts aizvien jaunu periodisku izdevumu un apjomīgāku grāmatu lappusēs. Periodisko izdevumu skaits 18. gadsimta vācu zemēs aug ļoti strauji, īpaši liela rosība vērojama gadsimta sākuma Hamburgā, pieaug šo mediju patērētāju loks, tas kļūst daudzveidīgāks.

Runājot Kanta dotajā metaforā par iziešanu no “nepilngadības” stāvokļa, tiek atklāts, ka arī bērnam, sievietei, zemas kārtas marginalizētajam analfabētam būtu dodama iespēja apzināties sevi un tiekties uz “pilngadību” (jeb sevis pilnveidošanu) savas kārtas ietvaros. Tiek secināts, ka arī viņiem un jo īpaši viņām ir kādas intelektuālas vajadzības, kuras drīkst būt nedaudz plašākas par “dievbijīgi paklausīga baznīcā gājēja” mentalitātes kultivēšanu.

Nozīmīga ir arī ekonomiskā izaugsme, tai skaitā grāmatu tirgus attīstība, kurā līdzās profesionālajai “mācīto vīru” (Gelehrte) auditorijai aizvien pārliecinošāk sāk attīstīties laju – sieviešu un “nemācīto kārtu” – lasītāju publika. Zemniecības un sieviešu emancipācijas ideju pārnese uz ekonomisko dzīvi, protams, notiek ļoti lēnām. Baltijas kontekstā vēsturnieks Ervins Oberlenders (Oberlender) secina: “Tikai sākot ar 18. gadsimta vidu, Baltijas telpā atsevišķi bruņniecības pārstāvji mēģināja panākt modernāku lauksaimniecības formu, kā arī būtisku sociālu un ekonomisku reformu (pat tādu kā zemnieku brīvlaišana) ieviešanu.”² Grāmatu un periodisko izdevumu lappusēs paustās emancipācijas idejas gan veicināja zemnieku un sieviešu pašnoteikšanās tiesību apzināšanos, tomēr, kā zināms, Kanta izvirzītais “apgaismotības” mērķis zemnieku jautājumā sasniegts tikai gadsimtu vēlāk, atceļot dzimtbūšanu; sieviešu jautājumā tas noticis tikai 20. gadsimta pirmajā pusē, piešķirot vēlēšanu tiesības.

Latviešu zemnieku “ieaugšana lasāmpasaulē”³

18. gadsimta pirmajā pusē latviešu zemnieki vēl tikai mācās lasīt Bībelē, kuru viņu lietošanai reformācijas rezultātā devis rokās Mārtiņš Luters, latviešu valodā ar palīgiem iztulkojis Ernsts Gliks, bet par tās klajā nākšanu 17. gadsimta beigās rūpējies vācu piētisma pamatlicēja Filipa Jakoba Špēnera (Spener) vēstuļu draugs un Vidzemes ģenerālsuperintendents Johans Fišers (Fischer).

Ar uzrunu “Mīļais latvieti” Gliks Bībeles izdevuma priekšvārdā garīgā veidā apvieno latviešus kā vienotu kopienu, vienlaikus viņš ar šo uzrunu vēršas pie katra individuāli. Kopš šī brīža latviešiem tiek dota iespēja pilnībā iekļauties kristietības kultūrtelpā, kā arī pilnveidot savu individuālo gara pasauli un iepazīt Svētos Rakstus bez kancelē uzkāpušā aizbildņa (Kanta Vormund) starpniecības. Tas bija plats solis apgaismības postulētās “iziešanas no nepilngadības” virzienā. Tomēr briesmīgie kara, mēra un bada laiki 18. gadsimta sākumā zemniekus bija tik ļoti novārdzinājuši, ka tikai ļoti retais rada sevī gara spēku vērt vaļā kādu no dziesmu grāmatas, katehisma, Bībeles eksemplāra vākiem. Un 1739. gadā, kad iznāca otrais, revidētais Bībeles izdevums, tās lasīšanas pamācībā Hallē skolotājam mācītājam Frīdriham Bernhardam Blaufūsam (Blaufuß) bija jāraksta: “Ko tas nu palīdz tādiem cilvēkiem! Ka tie gan māk lasīt, un Dievs viņiem arī tos svētus Rakstus Rokā dod, un viņi tos tomēr ne lasa? Ko tādiem tā Bībele Labumu darīs, uz Beņķiem vai Klētī uz Plaukta gulēdama?”⁴

Grūtajos sociālajos apstākļos jaunajā Krievijas impērijas realitātē, kura pārtrauca zviedru sabiedrības modeļa izplatību Vidzemē, dzīvojošajiem latviešiem bija jāatgādina jau divus gadsimtus senā patiesība, ka Bībeles teksts rakstīts ikkatram: “Voi ne priekš visiem Cilvēkiem? Tiešām priekš visiem, tik pat priekš tiem vientiesīgiem, kā priekš tiem gudriem!”⁵

Bībeles otrā izdevuma tapšanas laikā Blaufūss jau varēja atbalstīties uz pietiekami platajiem hernhūtiešu brāļu pleciem Valmieras apkārtnē, kuri ar vietējo varas pārstāvju palīdzību bija izveidojuši nozīmīgu garīgo centru – Jērakalnu –, veicinot zemnieku un zemnieču apgaismības centienus piētiskās un hernhūtiskās “modināšanas” zīmē, kurā iekodēta visos piētisma tekstos piesauktā prāta un sirds līdzsvarotība. Zemnieki mācās lietot savas prāta spējas ciešā sasaistē ar savu sirdi, kas, kā zināms, ir visgrūtākais uzdevums. Iesāktais process tiek spēji aprauts, jo “apgaismības laikmets” vēl nebūt nenozīmē apgaismotību.

Iepriekš minēto ideju un ekonomikas savstarpējo saikni ilustrē arī brāļu draudzes garīgā līdera Nikolausa Ludviga fon Cincendorfa (von Zinzendorf) teiktais 1738. gadā kādā no Berlīnes runām:

“Ir zināms, ka brīvi cilvēki daudz labāk uztur kārtību visās lietās, būdami vienlaicīgi arī padotie. Viņi ievēro savas saistības, bet tam ir savs mērs, mērķis un kārtība, ja arī to visu izpildīt ir grūti. Viņi labi zina: šī ir mana māja, mans tīrums, mana zeme, viņiem patīk tur strādāt un darboties. Bet, kad nonākam zemēs, kurās jau kopš seniem laikiem iesakņojusies paraža, ka cilvēki ir uzkundzējušies tiem, kuri dzīvo tai pašā vietā un īpašumu un zemes dēļ ir kļuvuši par dzimtļaudīm, tur neredzam neko citu kā trūkumu un izmisumu, un arī vislielāko īpašumu gadījumā vien nabadzību un sliktus laikus. Viņi neko nepanāk. Labās dienās viņi tik tikko var sevi uzturēt, sliktās dienās viņiem jāmirst badu vai jākļūst par nastu saviem kungiem. Kāds tam iemesls? Viņiem nav vēlmes neko darīt. Viņi neizjūt iekšēju pamudinājumu ķerties kaut kam klāt. Ārēju apstākļu dēļ viņu galvās nerodas ne pareizas, ne arī nepareizas domas, jo kāpēc gan viņiem ar kaut ko jānomokās, kas viņiem jebkurā nākamajā stundā var tikt atņemts.”⁶

Nav pierādāms, ka, šos vārdus sakot, Cincendorfs gara acīm redzējis 1736. gadā sastaptos Vidzemes zemniekus, tomēr tas ir iespējams. Brāļu draudzei piederīgo no Hernhūtes atnākušo amatnieku un Jēnas hernhūtiešu pulciņa studentu rosīšanās iekvēlināja latviešu zemnieku un zemnieču sirdis un pamudināja lasīt- un rakstītprasmes apguvi.

Ap 1775. gadu Hernhūtē no vācu un latviešu brāļu un māsu uz Hernhūti sūtītām vēstulēm, diārijiem, ziņojumiem un aculiecinieku stāstiem kompilētajā hronikā, kuru veidojis Brāļu draudzes arhīva pirmais oficiāli ieceltais direktors Ērihs fon Rancavs (von Ranzau), fiksēti daudzi ar literatūras un jo īpaši ar garīgo dziesmu apguvi saistīti notikumi. Hronikas Vēsturiskas ziņas par Vidzemes un īpaši Latvijas Jēzus žēlastības valstības gaitu aprakstā par 1738. gadu lasāmas zīmīgas rindas:

“Ar šo bērnu starpniecību [Valmiermuižā un Valmierā hernhūtiešu dibinātas skolas audzēkņi. – B. P.] nu arī viņu vecāki dzirdēja par žēlastības brīnumu, un mūsu brāļi izmantoja izdevību apciemot viņus viņu saimē, viņi tur atrada dzirdīgas ausis un atklātas sirdis, iepazīstināja viņus ar tulkotajām dziesmām, kuras brāļi daudzos eksemplāros lika pārrakstīt skolas zēniem, un kurš nemācēja lasīt, centās šo dziesmu dēļ iemācīties lasīt un rakstīt, līdz ar ko šī nācija tādā īpašā veidā ievērojami mainījās.”⁷

Rancava rakstīto ilustrē vairāku latviešu hernhūtiešu dzīvesstāstu fragmenti. Mūrmuižā dzimušais ziepju fabrikants Skangaļu Jēkabs mūža nogalē pierakstītajā dzīvesstāstā apraksta savu sajūsmu par Valmieras skolotāja vācbrāļa Magnusa Frīdriha Buntebarta (Buntebart) darbību latviešu izglītošanā. Ar varu aizvests kalpībā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona (Biron) galmā Pēterburgā 17. gadsimta 30. gadu nogalē, viņš guvis prieku un mierinājumu pret “pasaules kārdinājumiem” dziesmu grāmatā. Lūk, vecā vīra tā laika izjūtu apraksts: “Tas spožuma veids, kuru svētīgais⁸ pieredzējis jaunekļa gados, bija tik krasā pretrunā apspiešanai un nožēlojamam stāvoklim, kuru viņš bija piedzīvojis kā latviešu dzimtcilvēks, nebija spējīgs sniegt sātu viņa sirdij, kura šai laikā palika uzticīga viņa labākajām jūtām, kā viņš mēdza stāstīt, ka tad, kad viņam bija jākalpo kādā ballē vai galma svinībās, viņš bieži vien, durvju priekšā stāvot, guvis veldzējumu dziesmu grāmatā.”⁹

Rakstītā vārda vērtību, jo īpaši, kad viņam to grib atņemt, apzinās arī viens no pirmajiem latviešu hernhūtiešiem Ķiegaļu Pēteris, kurš savā dzīvesstāstā apraksta grāmatu konfiskāciju pret brāļu draudzes darbību vērstās tiesas prāvas laikā:

“1743. gadā uz Valmieru atsūtītā komisija aizliedza visas mūsu pulcēšanās, mūsu kungiem tika dota pilnvara atņemt visas draudzes grāmatas, arī man bija jāatnes sava dziesmu grāmatiņa uz muižu un jānodod inspektoram, ar kuru viņš man sita pa seju: “Tu, dumpiniek, klausi savu mācītāju, tas priekš tevis ir gana”, man tika pieteikts, ka es dabūšu rīkstes, bet beigās mani palaida mierā. [..] kad visas saiešanas bija aizliegtas, mēs pulcējāmies mazās grupās, vai tas bija mežā vai ar kādās citās slepenās vietās, mēs viens otru uzmundrinājām cieši un aizvien turēties pie mīļā pestītāja, un palīgi katru nedēļu deva ziņu brālim Buntebartam par mūsu brāļu un māsu klāšanos.”¹⁰

1743. gada tiesas prāva pret Vidzemes un Igaunijas hernhūtiešiem kļuva plaši pazīstama vācu zemju teologu aprindās, par to tika rakstīts Veimārā iznākošā periodiskā izdevuma Actis historico ecclesiastica slejās. Anonīms Rīgas līdzstrādnieks 1744. gada 14. janvārī bija uzrakstījis ziņojumu, kurā teikts, ka Vidzemes brāļu draudzes piekritējiem atņemts vairāk nekā 2000 latviešu jeb nevācu valodā drukātu hernhūtisku grāmatu.¹¹ Varbūt starp tām bija arī iepriekš minētās Cincendorfa Berlīnes runas tulkojums? Varbūt to bija tulkojusi kāda Budbergas jaunkundze – Valmiermuižas nomnieces ģenerālienes Hallartes audžubērns?

Katrā ziņā mācītājam Blaufūsam kā vienam no grāmatu piegādātājiem Vidzemes lasošajai, kā tagad saprotam, dažādu kārtu un slāņu publikai šīs darbības dēļ radās pamatīgas nepatikšanas un viņš bija spiests taisnoties: “[..] tika minēts, ka es uz šo zemi esmu atvedis visas hernhūtiskās grāmatas. Bet tas bija nepareizi, jo es biju uz šejieni sagādājis tikai kādu duci dziesmu grāmatu un savām un dažu manu šejienes draugu vajadzībām atsevišķus draudzes rakstus caur Altonas grāmatu izplatītāju Korti,¹² ko darīju bez jelkādām aizdomām, jo, kā jau minēju iepriekš, grāfs Cincendorfs šeit tika atzīts par ortodoksālu [t. i., oficiālajai luteriskajai baznīcai pieņemamu. ‒ B. P.] un šīs grāmatas bija oficiāli reģistrētas, un līdzīgas tika pārdotas šeit pat tirgū pie Doma baznīcas.”¹³

Dzīvesstāstu liecības vedina domāt, ka 18. gadsimta vidū grāmata vairs nemētājās “uz Beņķiem vai Klētī uz Plaukta”, bet aizvien biežāk vilināja ieiet tās uzburtās pasaules telpā neatkarīgi no lasītāju kārtas piederības vai dzimuma. Varbūt pat līdz Rīgai ticis dzimtzemnieks iegriezās arī pie Doma esošajā grāmatu tirgotavā un nopirka kādu kalendāru, neiesietu dziesmugrāmatu vai pat vācu zemē drukātu morālisku nedēļas izdevumu (moralische Wochenschrift), kurus plašā klāstā publicēja dažādām mērķauditorijām. 1739. gadā pēc vācu parauga gan arī tepat Rīgā sāka iznākt morāliskais mēnešraksts Die vernünftige Einsamkeit (latv. “Saprātīgā vientulība”), kuru izdeva brīvkunga fon Mengdena mājskolotājs Ernsts Otomars Gricners (Grützner),¹⁴ un 1746. gadā – periodiskais izdevums Der ruhige Bemerker (latv. “Mierīgais vērotājs”) Eriha Johana fon Meka sakārtojumā (von Meck),¹⁵ tomēr tie nekādā ziņā vēl nebija domāti latviešu zemnieku acu skatam, bet vācu muižniecēm, protams, bija iespēja ielūkoties vīram pār plecu, kad viņš ērti iesēdās krēslā, ielēja sev tasi kafijas, aizkūpināja pīpi un iegrima jaunākās periodikas lasīšanā.

Muižnieces lasītājas un intelektuālās dzīves līdzdalībnieces

Iepriekš minētā Rīgas Jēkaba baznīcas mācītāja Frīdriha Bernharda Blaufūsa personīgās bibliotēkas grāmatu krājumā starp vairākiem simtiem sējumu bija arī sieviešu auditorijai adresētais morāliskais nedēļas žurnāls Die Matrone (latv. “Madāma”).¹⁶ Vai arī to viņš ar Hamburgas grāmatu tirgotāju brāļu Kortes starpniecību pagādājis muižnieču kārtas kundzēm? Ļoti iespējams. Tomēr Vidzemes muižnieces nebija tikai sieviešu izklaidei domātas literatūras patērētājas. Piemēram, Cincendorfa darbus Vidzemē lasīja ne tikai paši hernhūtieši, tos apsprieda arī vēl viena apgaismības laikmeta ieskaņā aizvien pārliecinošāk sevi piesakoša ļaužu grupa – muižnieces sievietes.

Tikko no Halles atsauktā Nēķenmuižas mājskolotāja Kristiana Dāvida Lenca (Lenz) darba devēja – Nēķenmuižas saimniece atraitne fon Etingenes (von Oettingen) kundze kopā ar savu draudzeni asesora fon Volfa (von Wolf) kundzi 1742. gada vasarā lasīja ar karaļa Ludviga XIV galmu saistītās katoļu mistiķes madāmas Gijonas (Guyon)¹⁷, kuras daiļrades cienītājs bija arī Cincendorfs, rakstus, kas Etingenes kundzei “šķita hernhūtiski”.¹⁸ Katoļu mistiķe un daudzu celsmes literatūras darbu autore Žanna Marija Buvjē de La Mote Gijona dziļi ietekmējusi Ludviga XIV mantinieka audzinātāju Fransuā Fēnelonu (Fénelon), kurš literatūras vēsturē visplašāk pazīstams kā plašu galma skandālu izraisījušā jauniešu romāna Ulisa dēla Tēlemaha piedzīvojumi autors. 1684. gadā Fransuā Fēnelons izveidoja augstākās sabiedrības meiteņu audzināšanas iestādi. Fēnelona iedvesmots, arī Augusts Hermanis Franke līdzās citām izglītības iestādēm Halles pilsētas pievārtē 1698. gadā nodibināja tā dēvēto gineceumu (Gynaeceum) jeb skolu augstāko kārtu meitenēm. Vidzemes muižnieču interese par Gijonas daiļradi pusgadsimtu vēlāk, protams, neizbrīna. Iespējams, ka muižnieču bibliotēkā bija arī vēl kāds autores sievietes darbs, kāds sieviešu auditorijai domāts periodisks izdevums vai pat kāds no vairākiem 18. gadsimta pirmajā pusē izdotajiem Ievadiem pasaules gudrībās, kas adresēti “galantām dāmām”.¹⁹

Skopās ziņas par Vidzemes sieviešu muižnieču garīgajām interesēm diemžēl neļauj uzburt visaptverošu ainu. Nēķenmuižas piemērs paver nelielu priekškaru augsti dzimušu dāmu centieniem uztvert Eiropas garīgos strāvojumus, tomēr ikdienas aina droši vien ir daudz piezemētāka, tā iekļaujas stereotipiskajos priekšstatos par to, ka, gluži tāpat kā tālaika zemniekiem, arī sieviešu lasāmviela ir lūgšanu un dziesmu grāmata. Bet, kā jau minēts, aina nav tik viendabīga.

Gribas ticēt, ka ģenerāliene fon Hallarte (von Hallart) nav vienīgā Vidzemes apgaismības laikmetu ievadošā sieviete, kurai bijusi plaša bibliotēka. Iespējams, ka tāda bija arī Kārķu skolas ierīkotājai Kristinai de la Barrei (de la Barre), savukārt Rīgas augstdzimušo kungu meitas un sievas, kā arī daudzas skolmeistaru kundzes, kuras palīdzēja saviem vīriem amata pienākumu pildīšanā, izmantojušas savu vīru bibliotēkas, reizi pa reizei pasūtot arī kādu tieši sievietēm domātu izdevumu.

Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes tēls apgaismības rītausmā met jo spožu gaismu uz sieviešu intelektuālu un pat politisku iesaisti vīriešu pārvaldītajā pasaulē 18. gadsimta sākumā. Hallarte ir spilgts intelektuāli bagātas muižnieces piemērs, kurai ir plaša bibliotēka. Viņas mājmācītājam, jau iepriekš minētajam Frīdriham Bernhardam Blaufūsam, kurš redzējis arī paša Augusta Hermaņa Frankes bibliotēku, Hallartes grāmatu klāsts un viņas intelekts raisa cieņpilnas apbrīnas vārdus:

“Ģenerālienes kundzei, ko ar visām tiesībām varu saukt par debesu valstības rakstu zinātāju, bija dziļa izpratne par visu teoloģiju un jo īpaši pamatīga tīrā Evaņģēlija atziņa. Dievs viņu ne tikai bija apveltījis ar lielu saprātu, bet arī sirdī izrādījis žēlastību ar svētdarīšanas dāvanām, un viņai netrūka arī ārējas palīdzības: viņai bija plaša bibliotēka ar atlasītām plaša spektra teoloģiskām grāmatām vācu valodā un vācu valodā tulkotiem rakstiem, kurus viņa arī bija lasījusi un pārzināja.”²⁰

Zīmīgi, ka 17. gadsimta beigās aizsāktās sieviešu emancipācijas tendences, sākot ar 1740. gadu, vājinās un sievietes tiek jūtamāk marginalizētas,²¹ tomēr sievietēm domātā lasāmviela kļūst aizvien daudzveidīgāka, viņu lasītkāre kļūst par ekonomiski ienesīgu faktoru autoriem un izdevējiem vīriešiem.

Arī bērni 18. gadsimta gaitā kļūst par aizvien redzamāku lasītāju publiku, tomēr tas jau būtu cits stāsts. Kanta gara acīm skatītā apgaismotība apgaismībā, iespējams, vēl ir nākotnes projekts, un viņa traktāts Par mūžīgo mieru ir kāda ceļakroga nosaukuma inspirēts, ar reālpolitiku nesaistāms ideālu virknējums, tomēr apgaismības maigā gaisma apstaro visu lasāmpasauli, nešķirojot ne pēc dzimuma, nedz vecuma vai sociālām pazīmēm.

Raksts tapis ciklā “Latviešu grāmatai 500” ar Latvijas Kultūras ministrijas atbalstu.

1. Kants I. Atbilde uz jautājumu: kas ir apgaismība? Kas ir apgaismība. Sast. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, [2005]. 19. lpp. Kanta formulējums skan šādi: “Ja nu tiek jautāts: vai mēs tagad dzīvojam apgaismotā laikmetā? – tad atbilde ir: nē, bet apgaismības laikmetā gan.”  (atpakaļ uz rakstu)
2. Oberlenders E. Agro jauno laiku koncepts un Igaunijas, Vidzemes un Kurzemes vēsture (1561–1795). Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. 2012. Nr. 3 (84). 22.–49. lpp., šeit 26. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Virsraksts veidots analoģijā ar Ludviga Adamoviča raksta nosaukumu. Sal. Adamovičs L. Latviešu ieaugšana kristietībā. Evanģelija gaismā. Rakstu krājums, veltīts Latvijas Ev.-lut. baznīcas arhibīskapa Teodora Grīnberga 40 gadu mācītāja darbības atcerei. Sast. V. Maldonis. Rīga: Ev. lut. baznīcas virsvalde, 1939. 135.–153. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Viena Pamācīšana, kādā vīzē svēti Dieva raksti jālasa, ka cilvēkam var izdoties uz dvēseles labumu un mūžīgu dzīvošanu. BIBLIA, tas ir: Ta Svēta Grāmata, jeb Dieva Svēti Vārdi, Kas priekš un pēc ta Kunga Jesus Kristus  svētas Piedzimšanas no tiem svētiem Dieva-Cilvēkiem, Praviešiem, Evangelistiem, jeb Priecas Mācitajiem und Apustuļiem uzrakstiti, Tām Latviešām Dieva Draudzibām par labu iztaisita. Ķensberga, 1739. 2. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Zinzendorf N. L., von. Des Ordinarii Fratrum Berlinische Reden. (hier: 10. Rede vom 20.03.1738). Hauptschriften: in sechs Bänden. Hg. v. Erich Beyreuther und Gerhard Meyer. Hildesheim: G. Olms Verlagsbuchhandlung, 1962, Bd. 1, S. 129f. B. Paškevicas tulk. Nav skaidru norāžu, ka Cincendorfs šo domu formulējis tieši 1736. gadā notikušā Vidzemes apmeklējuma iespaidā.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Ranzau E., von. Historische Nachricht von dem Anfang und Fortgang des Gnaden Reichs Jesu Christi in Liefland überhaupt und insonderheit in Lettland. Unitäts-Archiv Herrnhut, Manuskript Nr. NB.I.R.3.148.m., paragrāfs nr. 23.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Oriģ. – der Selige. Cincendorfu pēc nāves 1760. gadā dēvēja par svētīgo mācekli.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Nachricht von dem Leben des werwitweten Bruders Jacob Skangel der d 5t May in Zeyst entschlafen ist. U.A. R.22.30 8. Sk. Paškevica B. Hernhūtiešu dziedāšanas tradīcija un Kēnigsbergā drukātais pirmais hernhūtiešu dziesmu krājums Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas. Grāmata Latvijai ārpus Latvijas. Sast. V. Zanders. Rīga: LNB 2021. 120.–162. lpp., šeit 126. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Keegala P. UA R. 22.49. Sk. Paškevica B. Hernhūtiešu dziedāšanas tradīcija un Kēnigsbergā drukātais pirmais hernhūtiešu dziesmu krājums Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas. Grāmata Latvijai ārpus Latvijas. Sast. V. Zanders. Rīga: LNB 2021. 120.–162. lpp., šeit 142. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Anon. Extract eines Schreibens aus Riga vom 14. Jan. Anhang zu den actis historico ecclesiasticis und derselben Achten Band, 8. Band 44. Teil, Weimar 1744, 309. lpp. Oriģinālā: Man hat inzwischen über 2000 herrnhutische gedruckte Bücher, so in die hiesige lettische oder unteutsche Sprache übersetzet worden, weggenommen.  (atpakaļ uz rakstu)
12. Grāmatu tirgotājs Johans (arī: Jonass) Korte (1683–1747). Evaņģēlisks grāmatu tirgotājs Hamburgā un Altonā, kas tolaik bija atsevišķa pilsēta, nevis Hamburgas pilsētas daļa.  (atpakaļ uz rakstu)
13. Der Lebenslauf von Friedrich Bernhard Blaufuß, Pastor in Riga. UA R.22.60. Autogrāfs. Publikācija vācu un latviešu valodā autores sakārtojumā paredzēta 2024. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
14. Sk. Hollander B. Geschichte der literärisch-praktischen Bürgerverbindung in Riga 1802–1927. Riga, 1927. S. 3.  (atpakaļ uz rakstu)
15. Šemeta A. Rigaer Moralische Wochenschriften kurz vor der Etablierung einer lokalen Öffentlichkeit in Livland. Aufklärung der Medien – Medien der Aufklärung. Schriften des Bundesinstituts für Kultur und Geschichte der Deutschen im östlichen Europa. Bd. 86. L. Lukas, S. Pasewalck, V. Hoppe, K. Renner (Hg.). Oldenbourg: De Gruyter, 2021. S. 167–186.; Reinharde H. Astoņpadsmitā gadusimteņa Rīgas moraliskie laikraksti. Paldies Viesturam Zanderam par norādi uz Reinhardes rakstu.  (atpakaļ uz rakstu)
16. Die Matrone vom Jahre 1728. Nebst einem Register. Hamburg, bey Christian Wilhelm Brandt, im Dom. 1. Stück (2. Januar 1728). Izdevums iznāca anonīmi, tā sakārtotājs bija Johans Georgs Hāmanis (Hamann; 1697–1733).  (atpakaļ uz rakstu)
17. Jeanne-Marie Bouvier de la Motte-Guyon (1648 –1717).  (atpakaļ uz rakstu)
18. Lenz C. D. Führungen. LNA LVVA, 4038.f., 2. apr., 1330. l., 6. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
19. Piemēram: Einleitung zu der Welt-Weißheit oder Philosophie eines galanten Frauenzimmers (1720).  (atpakaļ uz rakstu)
20. Paškevica B. (sast.). Blaufūss, Frīdrihs Bernhards. Dzīvesgājums = Friedrich Bernhard Blaufuß. Lebenslauf. Rīga: LNB, 2023.  (atpakaļ uz rakstu)
21. Vāciski: Entmuedingung der Frau. Sk. Martus S. Aufklärung. Das deutsche 18. Jahrhundert – ein Epochenbild. Berlin: Rowohlt, 2015. S. 393 f.  (atpakaļ uz rakstu)