— Himenesa garā diena

 

No šaurā, arkveidīgā, zāles galā iztaisītā loga gaisma neplūda. Tā bija cieta un iestrēgusi gaisā starp desmit metrus augstajām balti apmestajām sienām un dekoratīvo akmens flīžu grīdu.

Himeness jau trešo reizi piecēlās no ļodzīgā Vīnes krēsla, nemierīgi pamīņājās tam apkārt, paberzēja sasvīdušo sprandu un atslīga atpakaļ. Nekas nelīdzēs, viss atkal būs tieši tāpat kā vakar un aizvakar, bet par pārējām dienām Himeness domāt nespēja, jo tās bija pazudušas. Sākumā viņš gribēja atcerēties, salīdzināt, bet sapratis, ka tur aizmugurē nekā nav, kārtējo reizi apstājās sastingušā laika priekšā.

No šīs vietas muzeja mazā kamerzāle nebija redzama, Himenesam vajadzēja sēdēt un gaidīt naktsmaiņas beigas. Tas bija mokoši, nepanesami, tam nebija jēgas, un Himeness pats nespēja aptvert, ka joprojām atkārto vienas un tās pašas darbības, zinādams, ka nekas nemainīsies, viss būs tieši tāpat kā vakar, aizvakar un varbūt arī pirms tam, bet Himeness to līdz galam nezināja, tāpēc joprojām centās, mēģināja, ar katru reizi aizvien vairāk izsizdamies no spēka un ritma.

Ik reizi, kad kļuva pavisam smagi, viņš aptaustīja pie kreisās krūšu kabatas piestiprināto plāksnīti, uz kuras latīņu burtiem bija rakstīts – Himeness, Amado muzeja zāles uzraugs.

Viņš bija uzdienējis no durvju sarga līdz pašam zāles uzraugam, tas bija neticams lēciens, taču viņš nevarēja atcerēties visas tā detaļas.

Atminējās tikai savu ierašanos pilsētā, ilgstošo cirkulēšanu pa tās perimetru, pirmo darba atļauju. Tolaik viņam tika uzticēts sargāt vārtus.

Iesākumā tie bija veco kapu vārti, pēc tam noliktavu, arhīvu, skolas un citu augstāka ranga iestāžu vārti. Taču kurā mirklī viņš bija izrāvies no vārtu loka un iekļuvis durvju līmenī un kā tieši bija nonācis Amado muzejā, Himeness atcerēties nespēja. Šāda laika, atmiņu par to, attēlu, jebkādu vīziju vai pat tikai sajūtu – tā visa vairs nekur nebija.

Un tagad Himeness bezgalīgi ilgi, iespējams veselu mūžību, sēdēja šajā baltā torņa muzejā ar augstajām, rūpīgi balsinātajām sienām un cieto gaismu un sargāja vienu no tā zālēm.

Šoreiz viņš bija nolēmis izturēt līdz galam, sagaidīt maiņas beigas, jo nevarēja būt tā, ka neviens neierastos viņu nomainīt. Kādam noteikti bija jāatnāk. Personīgi viņš nebija pazīstams ne ar vienu no pārējiem uzraugiem, jo to neparedzēja muzeja reglaments, kas bija ierāmēts darbinieku ģērbtuvē pie sienas.

Taču Himeness bija izlasījis vārdus uz viņu skapīšiem un, pat ja nevarēja atcerēties, tomēr spēja pavisam konkrēti iztēloties gan plāksnītes uz formas krekliem, gan arī viņu sejas. Jā, tās pavisam noteikti izzīmējās Himenesa prātā, it kā līnijas ar ogli būtu uzvilktas tieši uz baltās sienas zāles galā.

Katru rītu Himeness pamodās neērtajā krēslā un sāka gaidīt. Gaidīt kādu, kas nāks viņu nomainīt, taču gribasspēks allaž izrādījās par vāju. Arī tagad Himeness uzrāvās augšā jau ceturto reizi no sava dižskābarža stingrā krēsla.

Tas pats, viss tas pats, Himeness apmeta vēl vairākus lokus apkārt savai vietai, nemainījās ne gaismas blīvums, ne attālums, ēnas bija tikpat neredzamas, gaiši pelēcīgas, trauslas un caurspīdīgas kā saulē sen izkaltušas mumificējušās faraonskudras.

Kļuva aizvien karstāk. Viņš nervozi atpogāja krekla augšējo pogu, kaut gan tas bija aizliegts, jo neatbilda muzeja zāles uzrauga formastērpa nēsāšanas noteikumiem.

Pastāvējis vēl labu brīdi blakus Vīnes krēslam, Himeness sajutās tā, it kā viņam tuvotos bars cilvēku. Turēdamies pie krēsla, viņš pat gara acīm ieraudzīja šo pūli zāles galā, tie visi tur stāvēja, mēmi dīdīdamies un turēdami rokās plakātus un transparentus, kas no vienas vietas bija aprakstīti ar svešādām rakstuzīmēm. Himeness nesaprata un nevarēja nolasīt nevienu no tām. Vienīgais, ko viņš atpazina, bija izsaukuma un jautājuma zīmes, un to tur bija daudz.

Himeness pat nespēja aptvert, kā uz tādiem maziem transparentiem var sarakstīt tādu lērumu teksta. Viņš aizvēra acis ciet, atvēra tās vaļā, tad vēl divas reizes atkārtoja šo pašu darbību, līdz beidzot pūlis, par laimi, bija prom.

Raizēdamies, vai tikai šie ļaudis nedomā atgriezties, Himeness apņēmās nepieminēt viņus pat domās, kamēr tie vēl neiemācās pārvarēt zāles diagonālās līnijas un neuzdrošinās viņam tuvoties.

Savas jaunās apņēmības un arī bezcerības pilns vienlaikus, Himeness atlaida vaļā krēslu un ļāvās. Ļāvās tam pašam – lai viņu nes. Un viņu nesa ar’.

Taisnā solī, neievērodams pats savu aizliegumu nešķērsot zāli pa diagonāli, viņš devās kamerzāles virzienā nevis pa perimetru un gaismēnu trīsstūru pakļāvīgajām katetēm, bet kā pagadās. Himeness bija padevies, viņš pats to apzinājās un tāpēc vairs pat īsti neceremonējās.

Mazajā kamerzālītē automātiski iedegās apmeklētājiem domātais apgaismojums. Ekspozīcijas vajadzībām zāles sienas un griesti bija nokrāsoti tumši zili, telpas vidū, pašā griestu diagonāļu krustpunktā, bija iekārta glezna – pamatīgs divreiz divi metri liels audekls, uz kura eļļā bija attēlotas melnas durvis. To, ka tur bija durvis, redzēt nevarēja, jo faktiski viss gleznas laukums bija melns ar dažiem vārgi pelēcīgiem punktiem, taču Himeness zināja, ka durvis tur ir. Kādu nakti viņam bija izdevies tās saskatīt.

Kārtējo reizi Himeness izlasīja no jauna uz vienas no tukšajām sienām piestiprināto nosaukumu “Imersija”, un atkal kāda niecīga viņa daļiņa iekšēji sarāvās. Viņš būtu gribējis pieiet gleznai pavisam tuvu, taču to neļāva zem tās izvietotais tāda paša liela izmēra trauks, vairāk līdzīgs milzu smilšukastei, līdz malām pilnai ar melnu, necaurspīdīgu masu, kas vienlīdz varēja būt kā darva, tā tuša.

Himeness nokrita zemē četrrāpus, pieliecās pie trauka tuvāk ar muti un pūta. Tumšais šķidrums tik tikko manāmi saviļņojās, ļaujot pārskriet tā virsmai dažām slinkām trīsām. Atspulgus uz melnās virsmas nemanīja. Viņš skatījās uz gleznu no apakšas uz augšu, ar kreiso vaigu skardams grīdu. Durvis tagad nevarēja redzēt, taču tās tur bija, Himeness par to bija pilnīgi drošs.

Viņš uztrausās kājās un mirkli stāvēja, atspiedies pret tumšzilo sienu. Neviens joprojām nenāca viņu nomainīt, taču šobrīd Himenesu vairāk uztrauca tas, kāpēc kļūst aizvien karstāks. Nemainoties ne gaismai, ne ēnām, no kaut kurienes telpā iespraucās svelme, ar vēl ciešāku tvērienu sastindzinādama muzeja baltās sienas.

Tverdams ar rokām gaisu, Himeness lēnām ieslīdēja telpas dziļumā aiz gleznas. Šķita, ka te ir vēsāks. Iespiedies pašā stūrī, viņš atgāza galvu un aplūkoja gleznas aizmuguri. Audekls viscaur bija aprakstīts ar vārdiem, tie bija nesaprotamā valodā savirknēti latīņu burti, pārsvarā tikai īsākas un garākas cilpas, kas vijās uz augšu un leju. Tur nebija ne punktu, ne jautājumu, ne izsaukumu. Nevienas Himenesam pazīstamas pieturzīmes. Teksts, ja tas tiešām bija teksts, vizēja biezi sarkans. Turklāt kāds bija rakstījis tam pāri vēl ar zilu un arī melnu zīmuli. Visas trīs krāsas saplūda indīgā rāvā. Jo ilgāk uz šīm cilpām Himeness vērās, jo ātrāk karstums viņu panāca. Blīvās rakstuzīmes pulsēja un vibrēja audeklā, ik pa brīdim sakustinādamas telpā ņirbošās elementārdaļiņas, kuru sanoņu Himeness juta atbalsojamies kakla pietūkušajā vēnas mezglā.

Taustīdamies gar sienu, Himeness izkļuva no kamerzāles un, kāpdams virsū maigajām ēnām, kas jau tā nerimtīgi un sāpīgi krita lejā no augstajām velvēm, aizsteidzās līdz ģērbtuvei.

Atvēris savu skapīti, viņš steigšus pārvilka kreklu. Garderobes telpa tāpat kā muzeja pārējās zāles bija tukša. Himeness papurināja galvu, kā nespēdams noticēt, ka neviens viņu nav pat pabrīdinājis, ka aizkavēsies un maiņa būs jānodod vēlāk.

Iespējams, pilsētā atsākās vai turpinājās kādi no svētkiem, kam Himeness nekad nespēja izsekot, jo to bija daudz, turklāt tie visi mijās ar sēru un piemiņas dienām, kas diez ko neatšķīrās no pārējām gājienu, pulcēšanās un tautas staigāšanas dienām. Himeness redzēja tikai parādāmies vai pazūdam karogus ar vai bez sēru lentēm, ielu orķestri un muzikanti spēlēja attiecīgi priecīgāk vai mazāk priecīgi, taču allaž svinīgi, lai neapslāpētu tautā gruzdošo iekšējo līksmi, ko nespēja nomākt pat vissvarīgākie kalendāra datumi.

Šajā pilsētā ne kalendāri, ne pulksteņi nebija diez ko godā, un Himenesam tas patika, tas viņu atbrīvoja un darīja mazāk sasaistītu un saraustītu kā tas bija citās pilsētās, kur ļaudis pielūdza visas šīs smalkās laika skaitīšanas ierīces.

Viņš pieskrēja pie platajām muzeja kāpnēm, kas bija izklātas ar ķiršsarkanu paklāju. Neuzdrošinājās uzkāpt uz tā, tāpēc rāpās gar pašu malu, likdams pēdas tikai uz tukšajiem marmora laukumiem. Septiņdesmit seši pakāpieni līdz galvenā vestibila grīdai. Himeness steidzās, taču vienlaikus viņš baidījās kļūdīties, lai nebūtu jāsāk vēlreiz. Pakāpieni bija gludi un balti, un ik pa brīdim Himeness nespēja pārvarēt vēlēšanos pieliekties, lai ar pirkstgaliem pieskartos vēsajām plāksnēm, kas uz tausti atgādināja baloža olas čaumalu.

Pakāpieni šorīt padevās negaidīti viegli, nekas nesajuka, un, pametis tikai mirkli biļešu kases virzienā, Himeness stikla sienas atspulgā ieraudzīja savu seju, kas šķita norūpējusies, taču bija par vēlu kaut ko mainīt, tāpēc viņš ar spēku atgrūda vaļā smagās muzeja durvis un izskrēja ārā.

Šeit, izrādās, bija diena pašā apogejā, saule zvilnēja kaut kur tālu, tālu augšā aiz plāna, balta, dūmakaina plīvura. Taču tā nemitējās karsēt un gaismot, un raidīt vēju, ne vēju, pamatīgu vētru, kas plosījās smiltīs, bērdama tās Himenesam mutē.

To, ka vējš rodas no saules, viņš zināja pavisam skaidri. Nekā citādi šajā Radomas pilsētā nemēdza būt, vienmēr viens un tas pats – saule un vējš, vējš un saule, un nekad atsevišķi. Himeness bija nomocījies ar abiem, bet ar vēju it īpaši.

Saule atšķirībā no vēja šķita saprātīgāka. Spītīgāka gan, bet gudrāka noteikti. Un vēl tai piemita ļaunums. To Himeness sajuta ikreiz, kad viņš pa īstam sadusmojās uz spīdekli. Tad saule aizvēla līdz viņam nelabu bumbu, kas vajāja Himenesu dienu un nakti, iekams viņš to visu neiedabūja sev iekšā.

Himeness centās neskatīties uz sauli, nedomāt par viņu, lai lieku reizi nesadusmotos, vispār mēģināja nelikties par to ne zinis, it kā tādas nemaz nebūtu. Darbā pārdzīvot sauli bija vienkārši, taču brīvdienas dēļ tās izvērtās par gatavo elli. Tad riņķī apkārt plucinājās vējš, un, gribi negribi, saule ar visiem saviem diskiem, bumbām un pārējām saules lietām ielauzās Himenesa smadzenēs.

– Dieva dēļ, tikai ne to! Tikai ne šodien! Lūdzu… – viņš izdvesa, izspļāvis zemē netīrās smiltis, un metās skriet.

Vajadzēja tikt līdz Giljermo laukumam, taču vējš šodien pūta patvarīgi, no pilnīgi nepareizas puses, tāpēc Himeness, pamanījis tramvaju, sajuta nelielu atvieglojumu.

Citā reizē tas būtu viņu aizkaitinājis, taču šoreiz viņš bija pārāk noguris, lai pretotos, tāpēc, līdzko mazais, aveņsārtais vagoniņš, nelabi čīkstēdams un zvāļodamies no sāna uz sānu, apstājās, Himeness nedomājot iekāpa tajā.

Cenzdamies ne uz vienu neskatīties, Himeness nostājās pie loga, kura augšējā daļa bija atvērta vēdināšanai. Viņš stāvēja ar muguru pret vagonā sēdošajiem cilvēkiem un juta, kā tie visi blenž viņam pakausī.

Himeness zināja, ka tagad vajag stāvēt un pēc iespējas mazāk kustēties, tad viņi atstāsies. Tāpat kā citās reizēs. Kādu brīdi vēl pablenzīs un tad pārstās.

Pat neskatīdamies uz sēdošajiem, viņš zināja, ka tie ir tie paši, kas brauca vakar un aizvakar, un, iespējams, arī citās dienās, kad Himenesa te nebija, jo ko gan viņiem vēl bija darīt šajā pilsētā, kā vien braukt pa apli no centrālās stacijas laukuma līdz pat zvejas ostas piestātņu otram galam, kur tramvajs apmeta loku un devās atpakaļ.

Himeness stāvēja nekustīgi kā statuja, un tikai viņa padilušajā kreklā ik pa brīdim vējš iepūta kā tādā laivas burā, likdams tam muguras daļā piepūsties kā gaisa pūslim.

– Nespiedieties pret stiklu!

Himeness bija gatavojies šai frāzei, un tā atskanēja tāpat kā iepriekš – gaidīti negaidīti. Viņš zināja, ka tā būs, tāpēc jau savlaikus stāvēja nostatu no stikla savus pārdesmit centimetrus, taču balss nelikās mierā.

– Izspiedīsiet stiklu! Dzirdat mani?

– Es pat nepieskaros tam sasodītajam stiklam! – Himeness atcirta, nepagriezdamies pret runātāju.

– Nepietiek, ka nemaksājat par braucienu, bet vēl atspiežaties pret…

– Neatspiežos!

Viņš pakāpās vēl soli nost no loga un tagad stāvēja neparocīgā vietā, gandrīz ejas vidū.

– Nestāviet ceļa vidū, – kāds aizrādīja.

Viņš turpināja stāvēt, it kā nekas nebūtu noticis. Tramvajs brauca garām žandarmērijai, vadītājs kādam pasignalizēja, vējš asi un netaktiski pūta tieši aiz apkakles. Himenesam ienāca prātā, ka varētu izkāpt un dažas pieturas noiet kājām, taču tas visu paildzinātu, un domas par nebeidzami garo dienu pilsētā bez iespējas atpūsties un pagulēt kādā mierīgā nostūrī uzgūla Himenesa krūtīm kā sakas.

Viņš stingri turējās savā vietā, neskatoties uz pamatīgo grūstīšanos, kas izcēlās ūdens dziedinātavas pieturā, kad vagonā vienlaikus gribēja sakāpt ducis veļas mazgātavas strādnieču.

Viņas visas reizē lauzās tramvajā, nelaizdamas nevienu pa priekšu. Neņemot vērā karsto laiku, virsū saviem garajiem brunčiem viņas bija savilkušas sintētiskos darba halātus un priekšautus. Galvas viņām bija notītas ar baltiem dvieļiem, kājās – gumijas tupeles, kas ejot plakšķēja, bet, brāžoties iekšā tramvajā, krita nost no kājām un draudēja pazust zem vagona riteņiem. Dažām rokās bija pamatīgi klūgu un stiepļu ķoči, citām prastas ķeseles, pietūcītas pilnas ar veļas gabaliem.

Himeness nevarēja paciest viņu smaku un skaļo runāšanu. Viņš stāvēja, aizžmiedzis acis un paciezdams visas lamas un dunkas, ko saņēma par stāvēšanu ejas vidū. Dažas no strādniecēm tīšām kāpa viņam uz kājām ar savām plakšķošajām tupelēm, citas sāpīgi grūda sānā ar metāla groziem, bet viena ar elkoni tik asi ietrieca Himenesam jostasvietā, ka viņš saliecās kā durvju krampis, knapi apvaldīdams vaidu.

Tramvajs vilkās lēni kā oļos iestrēdzis gliemezis, nākamajās pieturās neviens vairs neiekāpa, tāpēc Himeness varēja stāvēt pavisam mierīgi starp logu un durvīm un nelikties vairs ne zinis par sabļaustīšanos aizmugurē un aizrādījumiem nespiesties pie stikla.

Pirms izkāpt, viņš piesardzīgi paskatījās ārā pa logu, debesis bija gluži zilas, no pirmītējās dūmakas ne vēsts. Saule atkal izdarījās ar savām bumbiņām, Himeness jau juta to vibrēšanu un savādo sanoņu.

Viņš izkāpa Giljermo laukumā, un ķermeni pārpludināja jūras tuvums. Ar sāļu garšu tas ieskalojās viņam mutē, kļuva grūti elpot. Kā jau viņš bija nojautis, drīzāk – zinājis, vējš pastiprinājās, pūta lielām brāzmām un to vien darīja, kā aprāva vārdiem galotnes, bet dažus vārdus pārrāva pušu vidū, pašā saknē.

Laukums un visas pieguļošās ieliņas ņudzēja pilnas cilvēku. Pārsvarā tie bija tūristi, kas šajā gadalaikā sabrauca skatīties granātābolu ziedēšanu. Viņi runāja svešās mēlēs, un vējš saskaldīja šīs skaņas vēl saraustītākos veidojumos, kas vairs neatgādināja valodu, bet apvaldītas suņu rejas un putnu sasaukšanos.

Gaiss vibrēja un virmoja, tas bija trokšņu pārpilns, taču visi vārdi bija prom, visas ikdienišķās, ierastās skaņas – aizmēztas. Džinkstoši zilbju fragmenti ik pa brīdim uzlidoja gaisā, lai nākamajā mirklī ar joni ietriektos bruģī.

Jau iztālēm Himeness sadzirdēja sludināšanu. Viņš atpazina oratoru pēc balss tembra. Paši vārdi un to jēga nebija uztverama, taču balss piederēja tam pašam jauneklim, kurš šeit skandināja vārdus gan vakar, gan aizvakar, gan pirms.

Jauneklis bija kalsns, šauru, neproporcionāli garu seju, tērpies baltā kreklā, daudz tīrākā nekā Himenesa krekls, un tas viss piešķīra viņam apgarotu skatu. Vismaz Himenesam tā šķita. Viņš būtu gribējis līdzināties šim puisim, kurš neatlaidīgi, nelikdamies ne zinis par glūņām un dīkdieņiem, daži no kuriem meta viņam sejā slapjus papīra vīkšķus, turpināja sprediķot.

Himeness nesaprata viņa valodu, taču bija pārliecināts, ka jauneklis runā kaut ko labu – par dzīvi, grēku nožēlu un piedošanu. Viņš bieži teica – Hesus, un Himenesam tas patika, tas bija nomierinoši. Kamēr puisis baltajā kreklā runāja, ik pa brīdim kaismīgi žestikulēdams ar rokām, Himeness apsēdās turpat netālu paēnā un klausījās aizvērtām acīm.

Arī tagad Himeness skrēja pazīstamo balss drisku virzienā, kas lidinājās gaisā, ieķērušās aizmukušo papīra pūķu astēs un viesuļa norautajās svētku vinjetēs. Šoreiz viņš nolēma mainīt ceļu un nokļūt laukumā nevis no centrālās strūklakas puses, bet gan virzīties cauri pagalmiem un apiet placim apkārt, nonākot vajadzīgajā punktā no aizmugures – no pilsētas forta puses.

Viņš skrēja pāri akmeņainajam gājēju ceļam, skrējiens bija viegls, jo tas veda lejup no uzkalna. Piepeši no sānielas strauji iznāca kaulains priesteris garā, melnā sutanā ar zaļu atlasa jostu ap vidu. Himenesa skrējiens piespieda viņu apstāties. Priesterim rokās bija spieķis, un viņš uzsita pāris reižu ar to pa zemi.

Himeness uz mirkli piebremzēja. Viņš netīšām bija šķērsojis ceļu pašam priesterim, kurš bija aplicies zaļu, svinīgu jostu, kas piedienēja kādai svētku dienai. Himeness palocīja galvu, tad paklanījās, bet, nobijies, ka cilvēks sutanā viņu aizkavēs, atsāka skriet. Viņš dzirdēja aizmugurē priesteri kaut ko saucam, taču vārdu skrandas pazuda starp bruģakmeņiem un granti.

Ceļš kļuva stāvāks. Himenesam ienāca prātā, ka varētu apgulties uz sāniem un ripot lejā pa nogāzi, lai ātrāk nonāktu laukumā, taču bija žēl krekla, jo tas bija vienīgais krekls, kas Himenesam piederēja, neskaitot muzeja formastērpu.

Viņš vēl nebija nonācis laukumā, kad pamanīja debesīs balto līniju. Lidmašīna kā ierasts lidoja zemu, taču šoreiz tā bija viņu apsteigusi, jo paguva pazust skatienam pirms balonu pārdevējas parādīšanās pūlī. Laukumā nonāca gluži aizelsies.

Kā ierasts, vējš šeit atkal pieņēmās spēkā un ārdījās ap tuvējo namu jumtiem, ik pa laikam noraudams pa kādai šķēpelei un nikni nomezdams zemē pa dakstiņu atlūzai.

Meitene ar baloniem, Laura, jā, viņu sauca Laura, Himeness negaidīti atcerējās. Viņš piesteidzās tuvāk, lai pārliecinātos, ka šiltīte uz viņas sarkanās vestes nemelo.

Meitene cīnījās ar milzīgo hēlija pūšļu saišķi, kas rāvās uz augšu. Baloni bija piesieti kaprona auklās, ko viņa cieši bija aptinusi ap apakšdelmiem. Himenesam kļuva nelabi, skatoties uz balonu pārdevējas pietūkušajām, zilganajām rokām, kurām nepieplūda asinis, jo visu laiku viņai bija jācīnās ar drausmīgo balonu gūzmu, kas līdzīgi elles suņiem draudēja pārplēst savu saimnieci pušu.

Viņš nekad nebija redzējis, vai kāds tiešām pirka viņas balonus, un tā vien šķita, ka to ar katru dienu kļuva vairāk un vairāk – sarkani, zaļi, dzelteni un pat melni, tie aizņēma aizvien vairāk vietas virs strūklakas laukuma. Ja Himenesam būtu nauda, viņš nopirktu tos visus, lai tikai pārdevējas rokas pārstātu būt tik zilas un viņa uz brīdi varētu atpūsties.

Taču Himenesam naudas nebija, un viņam atlika tikai noskatīties, kad meitenei kārtējo reizi uzklupa vējš. Viņa tad parasti nokrita uz zemes un ar visu augumu uzgūlās balonu auklām, pūlēdamās tās noturēt. Ja kaut kas misējās un kāds no nelietīgajiem baloniem izrāvās, tad viņa spieda seju ceļa smiltīs un ilgi apraudāja katru aizlidojušo.

Jauneklis šoreiz sludināja tepat blakus, uzkāpis uz kādas ēkas pakāpieniem. Tie bija vien trīs pakāpieni virs zemes, taču ļāva viņa balsij skanēt dzidrāk, it kā no augšas. Viņš bija jau stipri iekarsis, žestikulēja un vienā laidā atkārtoja – Hesus, Hesus. Apkārt bija savācies neliels pūlis, pārsvarā tūristi, viņi fotografēja sludinātāju un sačukstējās.

Himeness atspiedās pret sienu, viņš bija pārāk noguris, lai tagad apsēstos, jo tad viņš iemigtu, bet to nedrīkstēja. Tāpēc, kājās stāvot, Himeness aizvēra plakstus un klausījās. Blakus iečiepstējās putns. Atvēris acis, viņš ieraudzīja zvirbuli, kurš, uzmeties uz dekoratīvā apžogojuma malas, kaut ko teica savā valodā.

Zvirbulim knābī bija prāvs spalvu kušķis, ko tas laikam bija izrāvis kādam zvēram vai citam putnam. Gaisā iedžinkstējās ielas laternas, vējš tās bija sašūpojis spēcīgāk, liekot sasisties spuldžu galvām. Tepat blakus kaut kur gatavoja tēju, Himeness juta svaigi aplietu jasmīnu smaržu, taču nākamajā brīdī vējš aizrāva to prom līdz ar uzmācīgo zvirbuli.

Bija izdevies pārvarēt miegu, un tagad Himeness juta kāpjam satraukumu augšup pa barības vadu. Ap jaunekli baltajā kreklā drūzmējās vēl vairāk cilvēku, visu uzmanība bija pievērsta viņam.

No kurienes gan radies šis sludinātājs pašā pilsētas vidū, Himeness nodomāja, un ko gan līdz visa šī runāšana, visi šie viņa vārdi, ja tie nespēj atbrīvot vienas rokas no kaprona auklām? Tad tu neesi ne labāks, ne gudrāks pat par biļešu kontrolieri cirkā, kurš ar pletni uzsit plaukstām, kas sniedzas pēc bezmaksas ūdens.

No domas par ūdeni Himenesam pieri pārskrēja sviedru lāses. Viņš jau grasījās aiziet tepat līdz strūklakai, kurā nosmulējušies bērni bradāja kājām, kad laukumam piepeši uzklupa tik spēcīgs vējš, ka Himeness iestreipuļoja mājas sienā.

Tūristi tvēra pēc savām cepurēm, bet jauneklis baltajā kreklā pat nokāpa vienu pakāpienu zemāk un pieturējās pie margas. No jumta grabēdamas nobira kaut kādas šķembas, un vairāki cilvēki kliegdami pamuka malā.

Himeness mēģināja pūlī saskatīt balonu pārdevēju. Aizsegdams ar elkoni acis no gaisā virpuļojošajiem gružiem, viņš redzēja milzīgo balonu saišķi raustāmies otrpus strūklakai. Meitene bija noslīgusi uz ceļiem, viņa centās savaldīt neskaitāmās auklas, kas līdzīgi nospriegotām trosēm virs cirka arēnas gaidīja virves dejotājas uznācienu.

Himeness pārbijās, ka mežonīgās brāzmas noraus viņai rokas. Viņš sāka lauzties cauri cilvēku straumei. Ļaudis juceklīgi plūda uz visām pusēm, meklēdami patvērumu no vētras.

– Laid viņus vaļā! Laid vaļā! Lai lido! Lai! – Himeness sauca pilnā rīklē. Viņam šķita, ka tas bija skaļi, taču vējš vienā mirklī aizbāza muti ar nesaudzīgu dūri, ietriekdamies līdz pašām balss saitēm. Gaisā uzšvirkstēja tikai nožēlojamas vārdu plūksnas.

Ticis garām cilvēkiem, vairākas reizes klupdams un krizdams, Himeness sasniedza strūklaku. Meitenei tā arī nebija izdevies piespiest visas balonu auklas pie zemes. Sakopojusi pēdējos spēkus, viņa izmisīgi pretojās, rāva kaprona striķus, nesekmīgi mēģinādama pakļaut tos sev.

Himeness sauca un māja, rādīdams, lai viņa laiž balonus vaļā. Taču izskatījās, ka meitene nedzird vai izliekas nesaprotam.

Himeness apklusa, atskatījās un redzēja apmulsušo sludinātāju baltajā kreklā stāvam abām pret sauli pavērstām, izstieptām delnām un raugāmies augšup. Himeness pagriezās uz strūklakas pusi, bet meitene ar visiem baloniem jau bija prom.

Pilnīgā izsīkumā viņš krita zemē četrrāpus un uzlūkoja debesis, kurās gaužām jaušama bija vien lidmašīnas nesen atstātā baltā vaga.

Himeness vērās pasaulē no apakšas uz augšu, ar vaigu skardams smiltis. Durvis nevarēja redzēt, taču varēja dzirdēt. Tās tur bija, un tās varēja atvērt. Himeness par to bija pilnīgi drošs.