— Kā rīkoties vētras laikā

Par Svena Kuzmina romānu Brīvībene (Orbīta, 2024)

Ir izsludināts brīdinājums par spēcīgām vēja brāzmām. Šovakar vējš kļūs arvien spēcīgāks. Aicinām būt piesardzīgiem un saudzēt sevi un savu īpašumu: • neatstāt uz balkoniem un pagalmos lietas, ko vējš var aiznest, • neatstāt vaļā logus, • auto atstāt pēc iespējas tālāk no kokiem, kas var lūzt, • bez kritiskas vajadzības nedoties laukā, • laicīgi uzlādēt mobilās ierīces, jo vēja laikā var būt traucēta elektrības padeve.

Rīgas Namu pārvaldnieka ziņojums

Ir grūti iedomāties rakstnieka autobiogrāfiju, kurā fakti netiktu padarīti par literatūru. Turklāt latviešu autori jo īpaši ķeras klāt autobiogrāfiskumam tad, ja iesaistītas vēsturiskas traumas, – sajūtu spektrs ir plašs, piemēram, no Paula Bankovska pašironijas līdz Gundegas Repšes traģismam, no Zanes Daudziņas komunālā dzīvokļa līdz Melānijas Vanagas Sibīrijai, no Andžila Remesa pēckara jaunības līdz Jāņa Joņeva un Egīla Ventera atšķirīgajām jauneklībām pēcpadomijā un vēl atšķirīgākajai Simona Krasta bezlaika un beztelpas antivēsturiskajai narkomānijai. Ar vēstītāju saistītajā pagātnes modalitātē proza jūtas gana silti un patīkami, tāpēc ka tā kalpo kā labs iegansts, lai uzrunātu sabiedrību un daļēji patētiski, daļēji labsirdīgi teiktu: re, es rādu laiku un tā cilvēkus, manī būs ērti patverties no ikdienas vētrām. Šo tekstu lasīšana sniedz arī ilūziju, ka lasītāja rokās vētras laikā ir, kā Fuko teiktu, vara un bauda.¹ Vai Svena Kuzmina stāsti un romāni līdz šim ir snieguši lasītājam abus – gan varu, gan baudu? Drīzāk tādu kā brīvības paraugdemonstrāciju jeb “brīvību skatlogā, pateicoties dekorācijām, un [zināmu] kārtību mājā, pateicoties saturam”.² Šķiet, ka ar Brīvībeni šis tas Kuzmina prozā mainījies.

To gribētos saukt par vēsturiskumu. Kuzminam tas ir ieslēgts vides un dzimtas stāstā: jauns cilvēks, vārdā Svens, no Rēzeknes kopā ar vecmammu 2000. gadu sākumā iebrauc dzīvot un mācīties mākslas skolā Rīgā un apmetas denacionalizētā, vecvectēva celtā divstāvu namā Brīvības ielā. Bet nams jau nebūtu dzīvs, ja tajā nemitinātos problemātiski īrnieki – būtībā tie, kam vara deva iespēju okupēt daļu nama pēc Otrā pasaules kara un kuru atrašanās telpā jaunajos laikos piedzīvo samierniecisku kompromisu. Vēstītājs nemētājas ar tādiem vārdiem kā “okupanti”, “alkoholiķi”, “deklasētie elementi” vai “psihiski neveselie” un cenšas kaut nedaudz jauno vidi saprast un varbūt pat iemīlēt, par spīti tam, ka tās iemītnieki atbilst visam iepriekš minētajam. Nams ir karnevāliska, mākslinieka acīm pat interesanta pasaule, kurā ir ļoti daudz traģikomisku atgadījumu un pagātnes noslēpumu, kā arī neciešamu sadzīvisku problēmu. Bohēma tajā nav noturīga, vēstītāju interesē pašizaugsme, ne tikai hipiju pulcēšanās, un, lai gan draudzība Svenam ir vitāli nepieciešama, tā nealkst pūļa kopības. Viņš tiecas pēc cita statusa un neatteiktos no mākslinieciskiem panākumiem, lai gan nemitīgi ironizē par Augstāko Mācību Iestādi.

Viņa Brīvībenes nams kļūst par Tomasa Manna Burvju kalna parafrāzi: galvenais varonis ierodas, lai nedaudz saplūstu ar vidi un vienlaikus gan apmaldītos Rīgā, gan apseglotu tās tramvaju. Viņš mēdz pamest Brīvībeni, lai atkal un atkal tajā atgrieztos, ieviešot romāna nodaļās tādu kā sezonalitāti un ritmu. Personiskumu tekstā iezīmē tas, ka galvenais varonis mēģina saprast savu vietu atgūtajā dzimtas īpašumā, šķetina attiecības ar abu vecvectēvu kultu un mazliet pat garlaiko lasītāju ar pastāstiem par to, ko abi vecvecāki darījuši un cik cēli bijuši. Lai gan kurš tā nedarītu, ja radinieki ir tik ievērojami? Diemžēl abi vecvectēvi tā arī paliek kā portreti uz galda, un citi priekšteči ir kā fons, kas atdzīvojas pavisam nedaudz, jo galvenajam varonim ir sava mēru sistēma pagātnes attēlojuma ziņā. Viņš labāk atdzīvina joku par to, ka nekas nevar būt mūžīgāks par remontu (178. lpp.), ievieš bandīta Eklēriņa tēlu un citē Bulgakova “nekad nelasiet padomju avīzes” (202. lpp.), nevis atklāj, piemēram, mammas Helēnas dzīvesstāstu. Viņš ir inteliģents un pretrunīgs, slēpjas un izstādās vienlaikus, piemiedz ar aci savējiem, kuri visu zina, bet ignorē tos, kas spiesti tikai nojaust. Taču personiskais ievieš zināmas robežas. Brīvībenē šis personiskais un autobiogrāfiskais ieliek, atvainojiet par kalambūru, brīvību mīlošo vēstītāju zināmos rāmjos; viens no šiem “rāmjiem” ir nepateikt par daudz jeb, kā autors saka intervijā, “maksimāli maz izskaidrot”. Līdz ar to – un gudri – Kuzmina romāns brīžiem liedz autobiogrāfiskumam ieviest pašattaisnošanos,³ kā arī nesniedz pārāk daudz atbilžu uz jautājumu, kā rīkoties vētras laikā (pareizāk sakot, romānā var atrast daudzas neērtas atbildes, piemēram, tam, kā vētras laikā stāties augstskolā).

Lai gan nemiers tiek ieviests. Kaut vai tajā, ka tēla Svena māte Helēna atrodas savā Burvju kalna iestādē, bet tikmēr Brīvībenes namā dzīvo cita Helēna, problemātisku dēlu māte. Tas rada jautājumu, vai, ieviešot divus tēlus ar vienu vārdu, autors nevienādo galveno varoni ar namā mītošajiem “okupantu pēctečiem”. Kā vēlāk izrādīsies – nedaudz neveikli, bet traumatiski un grēksūdzei līdzīgi: jā, dažreiz viens dzimtas atzars patiešām ir pilns ar, vēsturiski runājot, melnām avīm, bet literatūra, imitējot dzīvi, dažkārt un diemžēl liek vienā tekstā samierināties ar divām ne pārāk savstarpēji saistītām Helēnām.

Rodas iespaids, ka Brīvībene ir nopietnākais no Svena Kuzmina darbiem, taču vēstījuma veidošanas ziņā tas joprojām ir “klasiskais Kuzmins” – ironisks un brīžiem cenšas būt ļoti atraktīvs. Vienīgi šoreiz arī mazliet sentimentāls un čehovisks, apstājas pie telpas detaļām vairāk un piesardzīgāk nekā parasti, bet, par spīti tam, stāsts rit raiti, Rīga Kuzmina prozā ir interesanta, visvairāk jau tipāžu dēļ, pat ja tie ir skinhedi. Romāns “salūst” klaunādiskā un ārišķīgā vietā tur, kur galvenais varonis un viņa draugs tiek iejaukti teju politiskā avantūrā – austrumvalsts sponsorētā protestā pret Latvijas iestāšanos NATO –, bet varbūt lasītājiem tas drīzāk liksies kā tāds piedzīvojuma gara nieks, jo no atmiņas būs grūti dabūt ārā ainu ar plūmju vīna lakšanu no peļķes Vecrīgā. Kuzmins varbūt arī muļķojas un kičojas, taču pārzina spēcīgus izklaides paņēmienus. Viņa romāni ļauj pārciest vētru uzdrošināšanās dēļ, bet tieši Brīvībene ir teksts, kas ļaujas, sniedz mazu varas sajūtu un drīzāk saudzē, nevis posta.

Romāna Skaistums un nemiers (2023) sarakstīšana Kuzminam ir likusi/ļāvusi vairāk aizrauties ar vēstures pētniecību savos darbos, taču arī šoreiz viņš ir viens no latviešu komforta literatūras vēstnešiem. Komforts Kuzmina prozā izpaužas ar varenu uzdrošināšanos justies brīvam un aizrauties ar pasmīnēšanu un kodolīgām, intelektuālām refleksijām, tādējādi piedāvājot kā lasītājiem, tā sev nebūt ne sliktāko piedzīvojumu (ne tik daudz pārdzīvojumu). Šobrīd viņa proza, neskatoties uz rokraksta stabilitāti, tiecas migrēt no individuālā uz tautas vēsturisko, kolektīvi traumatisko, dzimtas psiholoģisko, kas paradoksālā kārtā tomēr noved pie autoram vai vismaz vēstītājam personiskā. Iespējams, romāns (vai garstāsts?) Brīvībene ir šīs migrēšanas kulminācija, pēc kuras sekos kas pilnīgi pretējs – varu atņemošs stāsts jau no vētras perspektīvas.

1. Taylor C. The Culture of Confession from Augustine to Foucault. New York: Routledge, 2010. P. 96.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Barthes R. Roland Barthes by Roland Barthes. Los Angeles: University Of California Press, 1977. P. 139.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Miller N. K. The ethics of betrayal: Diary of a memoirist. The Ethics of Life Writing. Ithaca: Cornell University Press, 2004. P. 156.  (atpakaļ uz rakstu)