— Radošais process

Džeimss Boldvins (1924–1987) ir viens no nozīmīgākajiem 20.gs. amerikāņu rakstniekiem, eseju autoriem un melnādaino pilsonisko tiesību kustības domātājiem. Latviski tulkoti vairāki Boldvina romāni: Cita zeme, Džovanni istaba (tulkojis Guntis Valujevs) un Bilstrītas blūzi (tulkojusi Elfrīda Melbārzde). Taču ne mazāk nozīmīgs ir Boldvina darbs esejistikā. Esejās Boldvins raksta par sava laika un kultūras problemātiku, komentē aktuālos procesus, meistarīgi saistot politisko un personisko, intīmo un vispārējo, tā atverot tekstu lasītājiem, kas dzīvo tālu no Boldvina pieredzētā laika un vietas. Atzīmējot Džeimsa Boldvina simtgadi, publicējam viņa eseju par mākslinieka atbildību un lomu sabiedrībā. 

Tulkotāja

Iespējams, mākslinieka galvenā iezīme ir tā, ka viņam aktīvi jārosina stāvoklis, no kura lielajam vairumam cilvēku visnotaļ jāizvairās – vienatnes stāvoklis. Teikt, ka visi cilvēki, nonākot grūtībās, paliek vieni, ir banāli – banāli, jo to ļoti bieži dzirdam, bet ļoti reti, gūstot tam pierādījumus, noticam. Lielākā daļa no mums nevēlas kavēties apziņā par savu vienatnību, jo šī apziņa spēj paralizēt visu pasaules kustību. Vienmēr ir purvi, kas jānosusina, pilsētas, kas jāceļ, raktuves, kas jāapgūst, bērni, kuri jābaro. Nevienu no šīm lietām nevar paveikt vienatnē. Bet fiziskās pasaules iekarošana nav cilvēka vienīgais pienākums. Viņam nolikts iekarot arī milzu mežonīgos plašumus sevī. Tālab mākslinieka loma ir izgaismot tumsu, iemīt takas mūžamežā, lai visā savā rosībā mēs nepazaudētu tās mērķi, kas galu galā ir – padarīt pasaules mājokli cilvēcīgāku.

Vienatnes stāvoklim nevajadzētu atsaukt prātā vien kādu pastorālu apceri sudrabaina ezera krastos. Vienatne, par kuru es runāju, daudz vairāk līdzinās piedzimšanas vai nāves vienatnei. Tā ir bezbailīgā vienatne, kuru ieraugām cilvēka acīs, kad viņš piedzīvo ciešanas un mēs nespējam palīdzēt. Vai arī tā ir līdzīga mīlestības vienatnei, spēkam un noslēpumam, kuru tik daudzi ir cildinājuši un tik daudzi nolādējuši, bet kuru neviens nekad nav sapratis vai spējis pār to valdīt. Es par to runāju šādi ne tādēļ, ka vēlētos, lai māksliniekam tiktu veltīta līdzjūtība – Dievs pasarg! – bet lai izteiktu, cik tuvu viņa stāvoklis ir ikviena cilvēka stāvoklim, un lai padarītu skaidrākus viņa centienus. Piedzimšana, ciešanas, mīlestība un nāve ir galēji stāvokļi – galēji, vispārcilvēciski un neizbēgami. Mēs visi to zinām, bet labāk gribētu nezināt. Mākslinieks ir te, lai kliedētu maldus, kuros patveramies, izvairoties no šīm zināšanām.

Tādēļ it visas sabiedrības ir cīnījušās ar nelabojamo miera traucētāju – mākslinieku. Es šaubos, vai nākotnes sabiedrības spēs ar viņu labāk sadzīvot. Sabiedrības funkcija taču ir nocietinājumu veidošana, lai patvertos no iekšējā un ārējā haosa, lai dzīvi padarītu panesamu un uzturētu cilvēci pie dzīvības. Un ir pilnīgi nenovēršami, ka, izveidojoties tradīcijai, vienalga, kādai, cilvēki lielākoties uzskatīs, ka tā ir pastāvējusi kopš laika gala un pretosies, pat nespēs iztēloties jebkādas pārmaiņas. Viņiem nav ne jausmas, kā viņi dzīvos bez tradīcijas, kura viņiem devusi identitāti. Kad viņiem liek nojaust, ka viņi to spēj vai ka viņiem tas jādara, viņi reaģē, krītot panikā. Un, man šķiet, šobrīd mēs tādu paniku redzam it visur pasaulē, no Ņūorleānas ielām līdz Alžīrijas zvērīgajam karalaukam. Mūsu vienīgā cerība mazināt cilvēku nodarīto kaitējumu tagad un nākotnē ir augstāks apziņas stāvoklis cilvēku vidū.

Mākslinieks atšķiras no visiem pārējiem atbildīgajiem sabiedrības dalībniekiem – no politiķiem, likumdevējiem, skolotājiem un zinātniekiem – ar to, ka viņš pats sev ir mēģene, pats sev laboratorija, kas darbojas pēc ļoti stingriem noteikumiem, lai cik neizteikti tie būtu, un viņš nedrīkst pieļaut, ka jelkādi apsvērumi stātos ceļā viņa atbildībai atklāt visu, ko vien viņš spēj atklāt, par cilvēka noslēpumaino esamību. Ir lietas, kas sabiedrībai jāpieņem par reālām, bet viņam vienmēr jāzina, ka redzamā realitāte slēpj kādu citu, dziļāku, un ka visas mūsu darbības un panākumi balstās neredzamajā. Sabiedrībai ir jāizdara pieņēmums, ka tā ir pastāvīga, bet māksliniekam jāzina un jādara mums zināms, ka šajā pasaulē it nekas nav pastāvīgs. Nav iespējams uzcelt skolu, mācīt bērnu vai braukt ar mašīnu, daudz ko nepieņemot kā pašsaprotamu. Mākslinieks nevar un nedrīkst neko pieņemt par pašsaprotamu, bet viņam jāsasniedz ikvienas atbildes serde un jāizgaismo jautājums, kuru slēpj atbilde.

Es, šķiet, izsakos ļoti grandiozi, ņemot vērā, ka pārstāvu vīriešus un sievietes, kuri vēstures gaitā tikuši nicināti, būdami dzīvi, un cildināti, būdami kārtīgi miruši. Taču novēlotais gods, kuru visas sabiedrības velta saviem māksliniekiem, savā ziņā apliecina mana argumenta patiesumu. Es cenšos padarīt skaidrākas tās iezīmes, kas piemīt mākslinieka atbildībai pret savu sabiedrību. Viņa atbildības sevišķā daba paredz, ka viņš nekad nedrīkst pārstāt karot ar sabiedrību sabiedrības pašas un sevis labad. Jo patiesība, par spīti šķietamībai un visām mūsu cerībām, ir tāda, ka viss allaž mainās, un mūsu brieduma mērs kā nācijām un kā cilvēkiem ir tas, cik labi esam sagatavojušies pārmaiņām, un pēcāk, kā mēs tās spējam izmantot savā labā.

Ikviens, kuram jelkad nācies par to domāt – teiksim, ikviens, kurš bijis iemīlējies – zina, ka vienīgā seja, kuru cilvēks nespēj ieraudzīt, ir viņa paša seja. Tavs mīļotais vai tavs brālis, vai ienaidnieks redz seju, kuru tu valkā, un šī seja var izsaukt visneparastākās reakcijas. Mēs darām to, ko darām, un jūtam to, ko jūtam, galvenokārt tāpēc, ka esam spiesti – mēs esam atbildīgi par savām rīcībām, bet reti tās saprotam. Man šķiet, ir skaidrs – ja vien mēs sevi labāk saprastu, mēs mazāk darītu sev pāri. Bet siena starp sevi un sevis izzināšanu ir patiesi augsta. Ir tik daudz lietu, kuras mēs labprātāk par sevi nezinātu! Mēs izaugam par sabiedriskām būtnēm, jo nespējam dzīvot citādi. Bet, lai mēs kļūtu par sabiedriskām būtnēm, ir vesels lērums citu lietu, par kurām mēs nedrīkstam kļūt, un mēs esam pārbijušies, mēs visi, no spēkiem mūsos, kas nepārtraukti uzglūn mūsu trauslajai drošībai. Un tomēr šie spēki pastāv: mēs nevaram ar gribas palīdzību tos aizdzīt. Vienīgais, ko varam – mācīties ar tiem sadzīvot. Un mēs nevaram to iemācīties, ja vien neesam gatavi atklāt patiesību par sevi, un patiesība par mums nekad nesaskan ar to, kas mēs vēlamies būt. Cilvēka uzdevums ir no šīm divām realitātēm izveidot attiecības, kas līdzinātos izlīgumam. Cilvēki, kurus cienām vairāk par visiem – un no kuriem reizēm baidāmies visvairāk – galu galā ir tie, kuri vispilnīgāk uzņēmušies šo smalko un grūto darbu, jo viņiem piemīt tā nesatricināmā autoritāte, kas rodas vien tad, ja cilvēks nav novērsis skatienu un izturējis, un izdzīvojis ļaunāko. Veselīgākā no nācijām ir tā, kurai vismazākajā mērā piemīt nepieciešamība neuzticēties vai izraidīt šos cilvēkus – kurus, kā jau teicu, godina, kad viņi aizgājuši, jo kaut kur sirds dziļumos mēs zinām, ka bez viņiem nespējam dzīvot.

Draudi, kurus piedzīvo amerikāņu mākslinieks, nav lielāki par tiem, kurus piedzīvo mākslinieki citur pasaulē, bet tie ir ļoti specifiski. Šos draudus radījusi mūsu vēsture. Tie balstās tajā, ka, lai iekarotu šo kontinentu, sevišķā vienatne, par kuru es runāju – vienatne, kurā iespējams atklāt, ka dzīve ir traģiska, un tāpēc neizsakāmi skaista – nav pieļaujama. Un man nav šaubu, ka tas, ka šis aizliegums ir raksturīgs visām topošajām nācijām, gūs pierādījumus nākamo piecdesmit gadu laikā. Šis kontinents ir iekarots, bet mūsu ieradumi un bailes saglabājas. Un gluži tāpat kā, lai kļūtu par sabiedrisku būtni, cilvēks izmaina un apspiež un visbeidzot bez nekādas lielās drosmes pats sev melo par iekšējo, neapgūto haosu sevī, tāpat arī mēs kā nācija esam izmainījuši, apspieduši un melojuši par tumšākajiem spēkiem mūsu vēsturē. Mēs zinām, ka cilvēks, kurš nespēj sev atklāt patiesību par savu pagātni, ir iesprostots un sastindzis neatklātās patības cietumā. Tas pats attiecas arī uz nācijām. Mēs zinām, ka, šādi paralizēts, cilvēks nespēj novērtēt nedz savas vājības, nedz spēku, un zinām, cik bieži viņš tos jauc. Un, man šķiet, tieši to mēs darām. Mēs esam rietumu pasaules spēcīgākā nācija, bet ne jau to iemeslu dēļ, kurus esam iedomājušies. Tas tā ir, jo mums atšķirībā no citām nācijām ir iespēja virzīties prom no vecās pasaules idejas par rasi un šķirām, un kastām, lai visbeidzot radītu to, kas mums noteikti bija padomā, kad sākām runāt par jauno pasauli. Bet tas pieprasa no mums rūpīgu skatienu pagātnē, tur, no kurienes esam nākuši, un nesatricināmu pagātnes liecību pārvērtēšanu. Māksliniekam liecības par noieto ceļu visskaidrāk sniedz to cilvēku personības, kurus ceļš veidojis. Sabiedrības nezina, ka mākslinieka karš pret savu sabiedrību ir mīļotā karš, un savu spēku virsotnē viņš dara to, ko dara mīlētāji – atklāj mīļotajam viņu pašu, un ar šo atklājumu padara brīvību īstu.

 

No angļu valodas tulkojusi Linda Mence

 

Autortiesības © 1962, Džeimss Boldvins. Visas tiesības aizsargātas, tai skaitā tiesības jebkādā formā pavairot darbu pilnībā vai daļēji. Publikācija veikta ar James Baldwin Estate atļauju.