— Vietu saglabāt sev tuvu

Nesen iznācis dzejnieces un mākslinieces Ievas Vieses (1987) debijas krājums laikam (Neputns, 2024). Līdzās redaktores Annas Auziņas anotācijā minētajai sirreālajai tēlainībai mani krājumā pārsteidza telpa, ko Ieva atstāj tapšanai, pacietīgam vērojumam, meditācijai. Tikko izlasīju krājumu, izteicu vēlmi Ievu intervēt, lai labāk iepazītu viņas skatījumu uz dzeju un krājuma laikam tapšanu.

Edvards Kuks

 

Šobrīd ir pagājušas dažas nedēļas kopš tava debijas krājuma laikam iznākšanas. Vai tu jau sāc justies citādi par krājumu?

Manuprāt, krājums ir kā nolikts punkts, kas tagad uz mani attiecas mazāk. Es tieši tā vairs nevaru rakstīt. Es to jau esmu uzrakstījusi, un es vairs nevarēšu rakstīt tā, kā rakstīju laikam. Par to nav sevišķas skumjas, vienkārši jūtos, ka esmu kādu vienu posmu pieveikusi. Mani drīzāk interesē vērot, ko es pati daru tālāk un vai šis teksts kaut kā ietekmē cilvēkus, vai citu tekstu intonācijā parādās nianses, kas sabalsojas ar šo krājumu.

 

Kas tev ir šī krājuma laiks?

Šī krājuma laiks ir pēdējie septiņi astoņi gadi. Noteikti tur ir iekļauts kovida posms, viena no pirmajām krājuma daļām ir meditācijas, kas ir rakstītas pandēmijas laikā. Rīdzene dzejolī ir ciet tāpēc, ka tas tiešām bija brīdis, kad nebija, kur likties, viss kļuva nedaudz sirreāls. Vienīgais, ko varēja darīt, bija klaiņot un risināt iedomātas sarunas, lavīties mājās no pusslepenām ballītēm un sēdēt ar balzama glāzi laukumā pie Raiņa pieminekļa. Tā ir konkrēta laika iezīme krājumā. Daudz kas  ir vispārīgāks vai iztēlots. Piemēram, Karostā es iedomājos 1983. gadu, kurā vēl neesmu piedzimusi, bet es iztēlojos sevi kā iemiesotu personā, kas ir tuvu miršanai. Mēģinu spēlēties ar laiku.

Manuprāt, meditācijas arī ārpus cikla – Bezsvara stāvoklis, telpa, veltais – raksturo krājuma noskaņu. Kā tu esi nonākusi līdz meditācijai kā formai?

Ir dzejoļi, kuros ļoti liela loma ir vietai. Galvenokārt tas ir gan cikls Meditācijas, gan Linarda Tauna simtgadei rakstītais dzejolis Runā. Tos ļoti ietekmē būšana vietā, sazemēšanās.

Es gribētu teikt, ka tas nav tikai par koncentrēšanos uz vietu, bet arī par fizisku klātbūtni un jušanos labi, vēlmi vietu saglabāt sev tuvu. Teiksim, dzejoli Runā es sarakstīju daļēji rezidencē Sansusī Susējā, pavisam tālu prom no Rīgas. Es domās atgriezos pie Rīgas un domāju, ļāvu, lai dzejolis mani izved cauri pilsētai. Pie savas sajūtas par šo pilsētu, ka es runāju ar Rīgu un Rīga runā ar mani, ka tur ir kaut kāda veida mierinājums. Pārsvarā dzejoļi par vietām saistās ar kaut kādu mierinājumu – tu vari šeit atgriezties, šeit būt, un tās ir tavas mājas. Un māju sajūta, šķiet, ir tas, kas minētajos dzejoļos ir tad, kad tur nav konkrētas vietas.

Tie ir dzejoļi, kuros es pievēršos abstraktām vietām, piemēram, Viesi ir par viesiem, kas atnāk uz pirtiņu, jo pirtiņa kādreiz bija tā vieta, kur notika dzemdības. Šādi dzejoļi saka, ka ir mājas pašā turpināšanās lietā. Tu esi drošā vietā tāpēc, ka jūti tuvumu ar cilvēkiem, ar cilvēci. Atbildot uz jautājumu – šo dzejoļu meditatīvā forma rodas, sevi apzinoties konkrēti fiziskā vai abstrakti mentālā vietā.

 

Mierinājums noteikti ir viena no lietām, ko es saņēmu no šī krājuma, apzinātu miera darbu. Tu minēji atgriešanos. Man šķiet, ka ar šo man saistās arī dzejolis Turp, ko lasīji arī krājuma atklāšanas pasākumā.

No vienas puses, man bija teju biedējoši lasīt šo dzejoli, jo lasījums notika dienā, kad uzzinājām, ka par ASV prezidentu atkal ir ievēlēts Donalds Tramps. Es sāku lasīt un jūtu, ka viena daļa manis caur dzejoli saka – jāiet prom no šī visa. Visas šīs aploksnes, kastītes un pārvākšanās lietas, es pēkšņi tajā jūtu promiešanu, un man pašai kļūst savādi savā dzejolī. Un tad dzejolis aizved pie jūras, un iestājas miers, un iestājas saprašanās, un es pati arī nomierinos. Tas nebija par padošanos un promiešanu, tas bija par atkāpšanos, lai ieraudzītu.

 

Krājuma atklāšanas pasākumā [Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā] bija arī tavu darbu izstāde, un krājumā ir iekļauti arī tava darba Es esmu čaula un es esmu kauls I fragmenti. Vai tu pati jūti starpmediju nozīmi savā dzejā? Vai arī tās ir drīzāk nošķirtas lietas?

Es domāju, ka tajā ir daudz kā kopīga. Šodien skatījos uz pasākuma bildēm, kuras uzņēma Didzis Grozs, un man šķita, ka arī tajās nolasāms, kurā brīdī es pusteikumu pasaku ar vārdiem un turpinu ar lietām. Vismaz pati sev. Man dažkārt šķiet lieki runāt tad, ja es zinu, ka es jau daļu sakāmā esmu uztaisījusi citā formā. Kaut kādā ziņā, ja krājumā nebūtu bildes, varbūt man būtu jāuzraksta vēl. Tās aizstāj kaut ko, ko man būtu vajadzība uzrakstīt tekstuāli. Protams, teksts varētu eksistēt arī pats par sevi.

Man ir paveicies ar superīgu redaktori [Annu Auziņu], kurai arī ir gleznotājas izglītība un kura domā par tēlainību plašā un man saistošā veidā. Vēl man ļoti paveicās, ka tad, kad grāmata jau bija saņēmusi atbalstu, izdevējs Raimonds Ķirķis teica: “Klausies, Ieva, nav nemaz tik bieža situācija, kad cilvēks kaut ko gan raksta, gan taisa. Varbūt tu gribi kādus savus zīmējumus ielikt grāmatā?” Es atbildēju, ka es nezīmēju, bet vairāk taisu telpiskus darbus, bet tos es labprāt safotografētu un iekļautu krājumā šādā formātā. Tad grāmatas dizainers mākslinieks Armands Zelčs piedāvāja savu redzējumu, kā ar šo attēlu strādāt, un man tas šķita ļoti atbilstoši krājuma motīviem, kur laiks tiek pieredzēts lielos tuvplānos, substance, kas aizsit elpu, tuvums brīžiem pavisam bez iespējas atkāpties.

Anna Auziņa krājuma anotācijā min paralēli ar animāciju. Vai tu joprojām jūti animācijas klātbūtni tajā, kā tu raksti? Gan jau izteiktākais piemērs ir Smiltis, lai gan es tur domāju, ka drīzāk ir runa par materialitāti – valoda rit saķepusi.

Es domāju, ka noteikti ir savstarpējas ietekmes. Kaut kas jau manā prātā vienmēr ir bijis tāds, kas animāciju tam ir padarījis par pievilcīgu izpētes vai darbošanās lauku, un kaut kas no tā paša mani mudina darboties tekstā. Jāsaka gan, ka studiju gaitā nodaļā Kustība. Attēls. Skaņa es drīzāk nonācu līdz animācijas dekonstruēšanai, un arī dzejoļus es neveidoju piesatinātus un naratīvus, bet drīzāk saliktus no dažādās, reizēm savstarpēji nedaudz svešādām daļām. Tāda eksperimentālā animācija.

 

Smiltis ir arī vienīgais dzejolis, kur esmu redzējis vārdu “kāvēj”. Iespējams, tu to tā nemaz nedomāji, tomēr es izvēlos dzejoļos ielasīt papildu nozīmes, kas man dod prieku.

Jā, tas tur nebija ar lielu aprēķinu ielikts, tur droši vari raudzīties ar atklājēja tiesībām. Reizēm tā ir atbrīvošanās no domas, vai pati valoda vai varbūt pirksti mudina ielaist tekstā mazliet tādas brīvības, kas līdzinās vējam pa liedagu un sanes arī šo to negaidītu.

 

Vai tu pie Annas devies jau ar gatavu manuskriptu? Kā notika jūsu sadarbība pie krājuma?

Ar Annu esam pazīstamas kādus desmit gadus un bijām bijušas kopā arī Satori nometnēs, kur biju redzējusi viņas rūpīgo darbu pie teksta. Bet es viņu izvēlējos par redaktori pēc tam, kad biju pie viņas gājusi Literārajā akadēmijā, kur sapratu, ka man patīk ne tikai tas, kā Anna raksta un apspriež citu tekstu, bet arī kā viņa ilgākā laikā saredz katra māksliniecisko virzību, ierosina tēmas un uzlabojumus. Tādā ziņā sanāk, ka Anna ir bijusi klāt lielāko daļu no laika, kad rakstīju šo krājumu, un viņa arī bija pirmais cilvēks, kas palīdzēja sajust – vai tur jau ir manuskripts vai tikai dzejoļi, kas krājas. Es neteiktu, ka darbs pie krājuma būtu bijis ļoti ātrs un bez šķēršļiem vai šaubām, bet pareizos brīžos Anna palīdzēja pieņemt īstos lēmumus.

Tu minēji, ka šis krājums iezīmē pēdējo desmitgadi, un arī Anna anotācijā piemin, ka laikam drīzāk pieder jaunākās dzejas paaudzes poētikai. Man, piederot šai paaudzei, nekad nav skaidrs, kas tā īsti ir. Ar ko tu sabalsojies latviešu vai pasaules dzejā?

Man ir visai dīvainas sajūtas par to, jo man vienu dienu var šķist, ka es lasu, un man absolūti rezonē tas, ko saka, teiksim, Raups vai Žebers, un pēc tam atkal, ka ne. Tad ir kāds lasījums un varbūt man šķiet, ka es jūtu to, ko man blakus lasa Elīna Bākule-Veira, vai varbūt es lasu kopā ar Sintiju Sudmali un Līvu Martu Rozi, ar ko mēs bijām vienā Literārās akadēmijas grupā, bet pēc tam atkal šķiet, ka tas tikai tā, ka tas ir tāds notikums. Katrā ziņā ir visapkārt dzejnieki, kuri man ir interesanti, dzejnieki, kurus labprāt dzirdu un lasu, bet tā, ka būtu tādi, ar kuriem mestos rakstīt manifestu un iedibināt pamatīgus principus, īsti nav. Man arī patīk visa savdabība.

 

laikam ir arī daudz pārtapšanas. Uz visa pārējā klātesamības fona Karosta man destilē tieši apziņu, ka tu apzinies tagad, ka reizē esi arī cits. Vai tu jūties komfortabli šajā pārtapšanā?

Pārtapšana, iejušanās citā ir saistīta ar zināmu neērtību. Nedaudz ar kaunu, jo tas nozīmē izkāpt no sevis un paskatīties no malas uz visu to, ko esi sadomājies un sabūvējis savā prātā, cik ļoti esi noticējis visām savām neapstrīdamajām taisnībām. Kad nokrata sākotnējo neērtības sajūtu, tad kļūst brīvāk, nekā bija pirms tam. Tomēr šis krājums ir par stāvokli, kurā man īsti nebija miera. Bet es ceru, ka man būs drusciņ miera.