— Nevēlos, lai lasītājs domā tāpat kā es

Saruna ar portugāļu ilustratoru un izdevniecības Pato Lógico dibinātāju Andrē Letriju (André Letria) notiek viesnīcas Neiburgs bibliotēkā. Latvijā Andrē ir ieradies piedalīties Grāmatu svētkos un vadīt lekciju Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļas studentiem. Izdevniecība Liels un mazs latviski izdevusi divas Andrē Letrijas ilustrētas grāmatas: Karš un Ja es būtu grāmata.

Rebeka Lukošus un Jurijs Tatarkins

Man šķiet, ka ir trīs temati, par kuriem mēs varētu parunāt, – tava izdevniecība, tu kā ilustrators un grāmatu autors, un varbūt arī pasniedzējs? Vai no šiem tematiem ir kāds, par kuru tev pašlaik būtu interesantāk runāt, vai arī tie visi šķiet vienlīdz svarīgi?

Šīs lomas ir cieši saistītas. Bez vienas, iespējams, citas divas būtu daudz sarežģītāk īstenojamas. Izglītojošais aspekts manā dzīvē nav tradicionālā pedagoga darbība, lekciju vadīšana. Tas vairāk saistīts ar izdevniecības grāmatām un to izmantošanu.

Arī manas grāmatas ir daļa no šīs pieejas. Izglītības mērķis šajā gadījumā nav akadēmisks – tas ir radošs dialogs ar bērniem. Es sevi neuzskatu par skolotāju; lai gan esmu vadījis atsevišķas nodarbības universitātēs, tās vairāk bijušas kā darbnīcas vai projekti noteiktos studiju kursos. Piemēram, mani aicināja uz ilustrācijas kursu, kur vairāku gadu laikā studentiem bija jāveido projekts, izmantojot mūsu kluso grāmatu kolekciju (Pato Lógico izdotās silent books). Tas bija aizraujoši, jo ļāva man darboties vienlaikus kā māksliniekam, izdevējam un pedagogam. Kāds no šiem studentu darbiem pat tika publicēts kolekcijā.

Mēs (izdevniecībā Pato Lógico) ar grāmatām vēlamies palīdzēt bērniem un jauniešiem izprast, ka lasīšana var būt daudzslāņaina, ka grāmatās ir vieta refleksijai un interpretācijai, ne tikai ātram patēriņam. Šī pieeja rada lasītājus, kuri spēj skatīties uz grāmatām dziļāk. Tā ir misija, kas ir vienlīdz būtiska gan radošajā, gan izglītojošajā darbībā.

Es pārāk daudz neuztraucos par to, kas varētu būt potenciālie lasītāji, gluži pretēji. Es veidoju grāmatas, ja man šķiet, ka man ir interesanta ideja. Lai gan vienmēr par to arī šaubos – kas ilgu laiku šķiet interesanta ideja, uz papīra var izskatīties šausmīgi. Taču es nedomāju par to, kas varētu notikt pēc grāmatas publicēšanas. Es koncentrējos tikai uz to, kā izskaidrot to, ko esmu paveicis ar šo grāmatu. Kad darbojos kā mākslinieks, viss, kas man rūp, – izdarīt to pareizi un patiesi. Lai gan “pareizi” varbūt nav īstais vārds, jo nav skaidri noteikta pareiza vai nepareiza veida. Varbūt tas vairāk attiecas uz to, vai tas ir labs vai slikts, – bet pat to ir grūti definēt.

Man svarīgāks ir tas, kā grāmatu komunicēt. Nevis reklamēt vai pat izskaidrot, jo tai nevajadzētu būt nepieciešama skaidrošana. Tas vairāk ir par grāmatas izmantošanu filozofiskā nozīmē. Es savus darbus un to, ko publicēju, izmantoju drīzāk, lai uzdotu jautājumus, nevis sniegtu atbildes. Es vēlos jautāt: ko tu domā par šo? Ko tu no tā gūsti? Ko tas tev nozīmē? Tas drīzāk ir par šāda veida saikni un komunikāciju, nevis, lai pateiktu: šī grāmata ir par to. Arī pašā grāmatā ir daudz tukšu vietu, daudz vietas spēlei, lai arī lasītājs kļūtu par autoru. Manuprāt, laba grāmata ir tāda, kas ir jēgpilna cilvēkiem, kuri to radījuši un izdomājuši. Bet ir jāatstāj arī brīva vieta interpretācijai, lai lasītājs to varētu uztvert arī kā savu. Jā, es domāju, ka ir daudz interesantāk, ja konkrēta grāmata katram lasītājam ir atšķirīga, nevis viena un tā pati visiem. Tas ir manifesta pretstats. Nevēlos, lai lasītājs domātu tāpat kā es. Vēlos, lai katrs domātu pats un veidotu savas idejas. Un, ja tās atšķiras no manējām, tas ir labi, jo es atstāju šo tukšo vietu, ko lasītājam piepildīt.

Kāds ir tavs piegājiens, sākot jaunu radošu projektu? Tu daudz domā un plāno galvā, pirms sāc pierakstīt, vai drīzāk “domā uz papīra”? Vai vari izskaidrot, kā parasti attīstās radošais process no sākotnējās idejas līdz realizācijai?

Es daru abējādi. Es daudz domāju. Protams, ir dažādi piemēri, tādēļ katram jautājumam varu sniegt atšķirīgas atbildes. Dažādiem projektiem, dažādām grāmatām ir atšķirīgas prasības. Ir pasūtījuma projekti un ir manis paša ieceres. Pilnīgi brīvā projektā daudz laika pavadu, domājot par to, šauboties – vai tas ir pietiekami labs? Kādai vajadzētu būt pieejai? Piemēram, šajā kara grāmatā¹ lielākā daļa laika tika pavadīta, domājot par to. Pasūtījuma darbiem var pieiet pragmatiskāk. Ja man ir pasūtījums ar termiņu, nav tik daudz laika domāt.

Man patīk strādāt pie grāmatām, jo tās man dod iespēju iedziļināties, domāt, būt konceptuālākam, strādāt pie stāsta veidošanas un ritma, pie tukšajām vietām.

Es tieši gribēju jautāt par kara grāmatu. Kā tas bija personiskā līmenī, jo tas ir kā paaudžu dialogs – tava tēva un tavas domas par karu?

Jā, tas sākās ar tekstu, ko viņš rakstīja kā dzejnieks, kā cilvēks, skatoties uz pasauli un domājot, ka kaut kas ir jādara – droši vien tā viņš domāja. Tā ir personiska lieta. Man nepatīk to uzskatīt par politisku projektu. Šajā gadījumā tas bija kaut kas personisks. Mēs par to nebijām runājuši. Tas nāca individuāli, neatkarīgi vienam no otra. Es zināju, ka viņam ir šis teksts. Tekstam jau bija apmēram desmit gadu, tāpēc es zināju, ka tas eksistē. Es tēvam lūdzu, lai viņš to nedod citiem, lai to saglabā man, jo viņš strādā arī ar citiem izdevējiem. Man jau bija sava izdevniecība, tāpēc viņam lūdzu to paglabāt. Jo es gribēju izdot kaut ko personiskāku.

Mēs abi jutām, ka pasaulē kaut kas nav kārtībā. Protams, mēs zinām, ka kaut kas vienmēr ir nepareizi. Tas ir saistīts ar ģeopolitisko situāciju, kas, iespējams, nekad nemainīsies. Bet vienmēr ir ļoti grūti iedomāties, ka lietas var atgriezties tur, kur tās bija vēl ne tik sen. Mēs dzīvojam vienā laikā ar cilvēkiem, kas bija dzīvi Otrā pasaules kara laikā – mazāk nekā pirms 80 gadiem. Kā ir iespējams, ka šī atmiņa ir zudusi? Un tas mudināja mani domāt, kā to nodot tālāk. Bet tas ir ļoti personiski, mēs ar tēvu to neapspriedām. Darba process bija tieši tāds pats, kā strādājot pie jebkura cita projekta. Izlasīt tekstu un mēģināt paust savu viedokli par to. Un šajā gadījumā mans skatījums kļuva tik spēcīgs, ka tas pārņēma teksta sākotnējo vēstījumu, un šis projekts kļuva daudz personiskāks par citiem. Un es nolēmu to izmantot kā pamatu savām pārdomām, arī sev pašam. Tā mēģinot saprast, kāpēc atmiņas, kolektīvā atmiņa ir tāda, kāda tā ir. Šī grāmata atspoguļo lietas, ko mēs visi jau zinām.

Es pamanīju, ka jūs šajā grāmatā izmantojat dažādus kara tehnikas elementus un citas lietas, kas raksturīgas dažādiem laikmetiem.

Grāmatā nav attēlots konkrēts karš, bet to var ievietot 20. gadsimtā. Vizuālā ietekme, manuprāt, bija nepieciešama, lai šī grāmata rosinātu pārdomas. Lai cilvēki to aplūkotu un viegli varētu attiecināt uz 20. gadsimtu. Bet ir arī saiknes ar citiem laikmetiem un domāšanas veidiem. Grāmatas ideja bija attēlot kara būtību.

Grāmata ir ļoti metaforiska. Dīvainie radījumi – zirnekļi, čūskas un kukaiņi – iekļauti grāmatā, lai lasītājam radītu neērtas sajūtas, tā ar nolūku ir brutāla. Mēs nevēlamies, lai cilvēki pēc tās izlasīšanas būtu laimīgi. Un grāmata ir ļoti pesimistiska, jo beigās tā vienmēr sākas no jauna. Tā rada priekšstatu, ka viss atkal sāksies no jauna. Tas viss notiks atkal un atkal.

Grāmata tika sarakstīta ilgi pirms pandēmijas, taču tagad, pēc laika, es redzu saistību. Kad mēģināju saprast, kas būs grāmatas “āķis”, ar ko lai sāk un ko īsti gribu izstāstīt, es daudz skatījos Otrā pasaules kara bildes un uzgāju fotogrāfiju ar bombardēšanu naktī, ar lidmašīnām, kas lido debesīs. Vienā attēlā bija maza lidmašīna uz melnu debesu fona. Aiz lidmašīnas bija gaismas pēdas. Ja izņemtu lidmašīnu no attēla, varētu redzēt tikai baltus gaismas zīmējumus tumšajās debesīs, tas izskatījās kā vīrusa attēlojums. Kā mikroskopā palielināts vīruss. Tas bija brīdis, kad man tapa skaidra šī saikne – karu var attēlot kā slimību. Tas ir ļoti līdzīgi tam, ko mēs vēlāk uzzinājām par pandēmiju, par vīrusu izplatību. Ir vesels ķermenis (jeb šajā gadījumā vesels prāts), kurā ienāk infekcija. Tas pārņem no ārpuses, un cilvēks sāk justies citādāk, jo ir aplipināts. Tas var notikt gan ar ķermeni, gan prātu. Un arī ar idejām. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur viss it kā ir kārtībā, cilvēki izskatās tāpat kā mēs, mums ir darbs, nauda. Bet tad ienāk atšķirīgi cilvēki no citām valstīm, ar atšķirīgu ādas krāsu, un mēs zaudējam darbu, un kāds ir jāvaino. Tas ir slimības sākums, jo cilvēks vairs nedomā veselīgi. Cilvēki sāk meklēt attaisnojumus, lai kādu vainotu. Prāts inficējas ar lietām, ko citi jums saka. It kā viņi būtu infekcijas ierosinātāji. Vairāk vai mazāk par to ir šis stāsts.

Tāpēc grāmatā ir radījumi, kukaiņi, zirnekļi. Nevis tāpēc, ka man nepatīk kukaiņi vai zirnekļi. Man tie pat patīk. Tikai ne tarakāni. Bet es tos attēloju kā infekcijas ierosinātājus. Kukaiņi nokļūst līdz galvenajam tēlam, tie viņu pārņem, iekļūst viņā. Un pēc invāzijas, iespējams, ir vissmagākā slimības stadija. Lasītāji redz, ka šis cilvēks, kura seja tā arī nekad netiek atklāta, jau domā par citu teritoriju iekarošanu. Un tad nāk tas, ko mēs zinām no vēstures, – šāda veida kustībām vienmēr nepieciešams radīt mītus. Diktatoriem vajag sevi parādīt kā kaut ko tīru. Tas balstīts senā vēsturē, kas lielākoties ir viltota. Tā ir mitoloģiska. Visi zina, kādi ir diktatūras posmi vai kādi ir procesi, lai sāktu karu. Kad vadonis iegūst labu publisko tēlu, tiek atceltas visas atšķirīgās idejas un iznīcināti citādie domāšanas veidi. Un tas tiek darīts ar spēku, radot sistēmu, un beidzas ar iznīcību.

Tātad, šeit nav nekā jauna, ko stāstīt. Es parādu šo ļaunās puses domu līniju. Mani pārsteidz tas, kas notiek labo pusē, proti, ar cilvēkiem, kuriem vajadzētu domāt pašiem, bet viņi viegli tiek pakļauti. Tas ir vienīgais, ko viņi redz savā priekšā un to labprātīgi pieņem. Tas man šķiet dīvainākais. Viņi to pieņem un tas notiek ātri. Tāpēc šī grāmata kļuva par labu rīku, lai par šo tēmu runātu.

Man visu laiku cilvēki jautā, vai šī ir grāmata bērniem. Un es vienmēr saku “jā”, jo tā ir par atmiņu, par to, lai bērnos radītu domu, ka pat tad, ja viņi ir mazi un nezina, kas noticis pagātnē, viņiem to vajadzētu zināt, pat ja tas ir traumatiski vai ar to ir grūti tikt galā. Varbūt ne traumatiski, bet ir grūti ar to saskarties. Bērniem ir jābūt aizsargātiem, viņiem jādzīvo veselīga un priecīga dzīve. Taču, ja būs tikai šī dzīves puse, viņi zaudēs priekšstatu par briesmām, ar kurām viņi var saskarties. Viss ir saistīts, tāpēc atmiņai ir jābūt dzīvai. Tā ir arī atbilde uz jūsu iepriekš uzdoto jautājumu. Tas viss sajaucas, vispirms ir mākslinieciskais process, bet pēc tam arī izglītojošais. Būt māksliniekam nenozīmē tikai priecāties, ka viņš glezno vai rada. Tas ir arī pievērst uzmanību tam, kas mums ir apkārt, un spēt, tas ir gandrīz kā pienākums, pateikt to, ko nevar atstāt nepateiktu.

Un grāmata kļuva arī par labu komerciālu projektu?

Jā, grāmata šobrīd ir tulkota 17 vai 19 valodās. Un tā arī ieguvusi vairākas balvas. Tas ir labi, jo dažas no tām bija naudas balvas. Un Portugālē tai jau ir trešā tirāža.

Kāda ir proporcija starp tavām grāmatām, kas tiek izdotas jūsu izdevniecībā un citās izdevniecībās? Kā notiek izvēle?

Patlaban man ir mazāk laika strādāt ilustrācijā, jo lielāku uzmanību veltu grāmatu izdošanai.

1. Žozē Žoržī Letrijas (Jose Jorge Letria) un viņa dēla, ilustratora Andrē Letrijas, kopīgi radītā bilžu grāmata Karš  (atpakaļ uz rakstu)