— Digitālā uzaugšana digitālo trīsu pasaulē

Par Zandas Rubenes grāmatu Digitālā bērnība (Jāņa Rozes apgāds, 2024)

Zandas Rubenes grāmata iekļaujas aktualitātes virpulī, ko itāļu rakstnieks Alesandro Bariko apcerējumā Spēle tik daiļrunīgi aprakstījis kā “otras sirds” izaugšanu, kura “sūknē realitāti līdztekus pirmajai”.¹ Te nav runa par tīmekli, tas ir, mūsdienu digitālajām tehnoloģijām kā kaut kādu vēl vienu citādu, bet tomēr pazīstamu satura formu. Gluži otrādi, viņš izsaucas, ka “[t]as ir ģeniālākais, ko paveicis tīmeklis: aprīkot pasauli ar vēl otru dzinējspēku, iztēlojoties, ka realitātes straume var plūst pa asinsrites sistēmu, kurā harmoniski pulsē un šo plūsmu sūknē divas sirdis, viena otrai blakus, viena otru pielabojot, ritmiski, viena otru aizvietojot.”²

Ja Bariko vēl šaubījās, vai “šobrīd piedzīvojam sava veida revolūciju – pilnīgi noteikti tehnoloģisku, varbūt arī mentālu”,³ diezgan droši, ka par filosofisku būtu runājis Martins Heidegers, kurš esejā Filosofijas gals un domāšanas uzdevums konstatēja, ka modernās filosofijas un zinātnes iekšējā loģika neizbēgami ved pie filosofijas beigām, jo tā transformēsies citā nozarē, proti, kibernētikā, zinātnē, kas pēta informācijas aprites sistēmas un to vadīšanu.⁴ No filosofijas izvērsušos, taču šobrīd atsvešinājušos dabas zinātņu izaugsme nevēstot par filosofijas norietu, bet, Heidegera ieskatā, tieši otrādi, tās ir noteikta veida filosofiskās metafizikas piepildījums. Kibernētika kā zinātņu nozare radās pirms datoriem, taču tieši datoru informācijas tehnoloģijas ir tās piepildījums. Digitalizētā realitāte, kurā it viss ir padarīts par kvantificējamu vienību, ļauj kibernētikai veikt savu vadīšanas plānošanas uzdevumu. Īsāk sakot, digitālā revolūcija, internets, informācijas tehnoloģijas un to šābrīža piepildījums viedtālruņos nav nekādi joki, tieši otrādi, lieta ir pat metafiziska.

Rubenes grāmata Digitālā bērnība nav par filosofiju, lai gan, kā saka par spiegiem – bijušo nav, tāpat arī nav bijušo filosofu – to var pamanīt gan atsaucēs uz klasiskiem filosofijas darbiem, gan grāmatas trešajā daļā, kur autore mudina pievērsties filosofiskajai dzīves mākslai. Lai nu kā, Rubenes grāmata iekļaujas jautājumu gūzmā, kas visdrīzāk ir radušies pat slinkākajiem viedierīču lietotājiem: kas te vispār notiek? Kāpēc jau atkal es atjēdzos, ka rokās ir telefons? Un nedaudz sarežģītāki: vai valdām pār savu laiku un ierīcēm? Vai bērnu autoritātes ir vecāki vai tehnoloģijas? (201. lpp.) Šie jautājumi varbūt skan vienkārši, taču tie iekļaujas specifiskā, filosofiskā pasaules situācijā, kas acīmredzot nav vairs tikai tehniska novirze ar tehniskiem risinājumiem. Proti, jārunā par citādu dzīves vadīšanas un audzināšanas pieeju, kas ņem vērā jauno realitāti.

Digitālā bērnība sola to izdarīt un it īpaši ievadā to dara aizrautīgi. Te gan uzreiz ir jābrīdina, ka šī grāmata nav laiviņš vai storijs, kur sniegti īsi, asprātīgi un pieķērīgi ieteikumi, lai gan arī tādi tekstā ir sastopami gana bieži. Jārēķinās, ka grāmata ir lielā mērā akadēmisks, tēmu pārskatošs darbs.

Grāmata ir strukturēta trīs daļās, un pirmās divas ir par teorijām un jēdzieniem, bet trešā, Komentāri, ir par praksi ar konkrētiem ieteikumiem. Pirmajā daļā Rubene izklāsta dažādas bērnības jēdziena koncepcijas, kuras acīmredzot tāpēc, ka par bērniem, varētu būt mazāk zināmas. Tie ir jautājumi un atbildes par to, kas vispār ir digitālais laikmets, kas ir un kas nav bērns, kādas pedagoģijas pieejas ir pastāvējušas utt. Tas, kā šodien saprotam bērnības jēdzienu, nebūt nav bijis vienmēr. Piemēram, Rubene lasītāju iepazīstina ar patlaban pretrunīgi vērtēto Filipa Arjesa darbu Bērns un ģimenes dzīve vecajā režīmā, kur rādīts, ka bērnība ir vēsturisks, mainīgs fenomens; ka viduslaikos bērniem nav bijusi bērnība un ka šis jēdziens dzīvību ieguvis tikai 17. gadsimtā Rietumu kultūras telpā. Dažādas teorijas, dažādas patiesības, bet diezin vai kāds noliegs, ka arī mūsdienās visā plašajā pasaulē ir gana daudz bērnu, kuru darba dzīve ir smagāka par daudzu pieaugušo darba ritumu. Šis ir tikai viens no daudziem, plaši iztirzātiem aspektiem, jo grāmatas teksts nudien ir bagāts ar dažādu teoriju, pieeju, metodoloģiju aprakstiem. Atbilstoši nodaļas nosaukumam Konteksti, tajā ir paskaidroti… konteksti. Proti, tā ir par zināšanu, filosofisku, pedagoģisku, ideoloģisku ideju fonu, kas nosaka attieksmi pret bērnu, bērnību, audzināšanu.

Grāmatas otrajā daļā Rubene pievēršas konceptuāliem jautājumiem, kuru centrā ir identitātes tapšana – temats, par ko bieži labprāt runā valsts un nācijas kontekstā, salīdzinot dažādu sabiedrības grupu identificēšanos, bet ne mazāks svarīgs ir tapšanas aspekts – kā identitāte veidojas un kam – bērnam, protams. Pirms audzināt, pirms ķerties pie izskološanas, jāsaprot, kā top identitāte, un Rubene, trāpīgi sajutusi laikmeta tendences, paskaidro, ka “tieši daudzveidīgie digitālie mediji faktiski ir nozīmīgākie mūsdienu bērna un jaunieša identitātes veidotāji” (161. lpp.). Viņa iezīmē tādas tēmas kā identitātes digitālā dublēšana, digitāli paplašināta persona, negatīvais un pozitīvais cilvēka tēls, nenobriedušais pieaugušais – infantili vai rotaļīgi bērnišķīgais, homo digitalis, egalitārā ģimene, autoritāte un daudzas citas, tik daudzas, ka tās visas nav iespējams uzskaitīt.

Daudziem lasītājiem pavisam noteikti interesantākās būs trešās daļas Komentāri pirmās divas nodaļas, kur uzdots un iespēju robežās atbildēts viens pamata jautājums: ko darīt? Pirmā atbilde var šķist pārsteidzoša, jo izsaka aicinājumu pievērsties filosofijai, konkrētāk, dzīves mākslas filosofijai (207. lpp.; piem., Vilhelms Šmids, Igors Šuvajevs), taču, nopietni apdomājot, te nav nekā pārsteidzoša. Drīzāk var jau atkal uzdot jautājumus par filosofijas spēju izskatīties noderīgai mūsdienu situācijā. Gan jau daudzi ir padomājuši, ka derētu vakarā palasīt Platonu vai Nīči, bet vienu dienu ierauga, ka grāmatas Kafkas manierē ir pārvērtušās krūžu paliktnī. Pat ja tā, aicinājums ir pamatots, jo saka: tev nevajadzēs uztraukties par digitālajām tehnoloģijām, viedtālruņiem utt., ja pratīsi vadīt savu dzīvi, uzņemties atbildību, nošķirt svarīgo no nesvarīgā. Cita lieta, ka šis aicinājums attiecas uz it visām dzīves jomām, bet vairumam ar tā ievērošanu iet, kā iet.

Cits padoms, izklāstīts Komentāru daļā, ir ievērot t.s. digitālo minimālismu (Kals Ņūports). Tas ir dzīvesveids, kas aicina lietot tehnoloģijas apzināti un tikai tad, ja tās patiesi dzīvei pievieno kādu vērtību. Tas nozīmē atteikties no nevajadzīgiem digitālajiem traucēkļiem, piemēram, pārmērīgas sociālo mediju lietošanas, un atlicināt vidi jēgpilnai saziņai un personiskajam mieram. Te svarīgi uzsvērt – un Rubene par to piekodina daudzas reizes –, ka digitālo bērnu audzināšana nav tikai par bērniem, bet tikpat lielā mērā par audzinātājiem – vecākiem. Nebūs bērniem minimālisma, nebūs mērenības, nebūs labās prakses, ja vecāki nerādīs labo piemēru.

Dzīves digitalizēšanās noris, patīk tas vai ne, tā rit pilnā sparā. Pandēmijas uzspiestais attālināts darbs jau tā digitalizētos cilvēkus atsvešināja vēl vairāk un vēl dziļāk ieslodzīja digitālajā vidē, kurā neskaitāmus komunikācijas aspektus diktē algoritmi. Maniem vārdiem citā tekstā: “Cilvēce neuzbūvēs kiborgus, jo iebūrusies ekrānos, pati kļūs par tādiem — par organisku masu, kas no brīva prāta apkalpo ierīces, lai apmierinātu savu narcistisko tīksmi, klikšķinot patīk.”⁵ Jārēķinās, ka arvien izteiktāks algoritmiskums spēs ieraut aizvien dziļāk digitālajā pasaulē, taču par to tiks prasīta arī augsta maksa – dzīve kļūs pikseļaina.

Galu galā, jāņem vērā vēl kāds apsvērums. Digitālā vide, kurai esot pašai sava sirds un asinsrite, ir dziļāka nekā viedierīces stikla biezums – tā ir vesela pasaule, milzīga, dziļa, plaša, aizraujoša. Viegli mācīt bērnus, ka nevajag notrallināt laiku niekos, bet skaidrs, ka tie nieki nav niecīgi, gluži otrādi, tie ir milzu kalni un lejas ar savu dinamiku, aizraujošu, ieraujošu, bagātu, krāsainu. Tā nav pretruna starp realitāti un māņiem, nē, tā ir sadursme starp divām realitātēm, vienlīdz spēcīgām, bet ar dažādiem solījumiem. Jeb, Bariko vārdiem, “digitālā sacelšanās tieši tāpat spēj ģenerēt pieredzi, intensitāti, jēgu, trīsas”⁶ – trīsas kā mistisko nojausmu par “dvēseli”, kas mītot analogajā formātā, bet, iespējams, gluži tāpat ir arī digitālajā. Un ja tā, tad šī pasaule ir pavisam dzīva.

P.S. Klau, lasītāj, tu izlasīji – un tagad noliec telefonu!

Raksts izstrādāts Latvijas Zinātnes padomes Fundamentālo un lietišķo pētījumu projektu programmas projektā “Cilvēciskāki čatboti: komunikācijā balstīti risinājumi lietotāju pieredzes uzlabošanai” (lzp-2021/1-0151).

1. Bariko, Alesandro. Spēle. Tulk. Dace Meiere. Rīga: Zvaigzne ABC, 2020. 18.–19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Turpat, 96.–97. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Turpat, 18.–19. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Heidegger, Martin. Das Ende der Philosophie und die Aufgabe des Denkens. Gesamtausgabe, Bd. 14. Zur Sache des Denkens (1962–1964). Friedrich-Wilhelm v. Herrmann, 2007.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Kūlis, Māris. Finis veritatis? Par patiesību un meliem. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021 – 365. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Bariko. Spēle, 200. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)