— Šovakar viņa viņam pateiks

Viņa izbrauc no pagalma ar aprūsējušu riteni. Ir jāsteidzas. Atkal ir nočammājusies. Ritenis pārsitas un kaut ko čerkstina pie katra desmitā vai divpadsmitā uzmītā pedāļa. Dubļi ir apledojuši, netālu no sliedēm viņa bremzē, gandrīz nogāžas, bet tomēr nenogāžas.

Viņa steidzas, viņai nosvīst mugura, viņa ir skolotāja, viņai ir divi bērni, viņai vienmēr trūkst naudas, viņa ir apņēmusies, ka viņai vairs nekad netrūks pašcieņas.

Viņa brauc pie klases, kuras audzinātājam ir zelta ķēdīte ap kaklu. Viņš audzina zēnus, sakot, ka, ja viņi neuzvedīsies kārtīgi, nonāks Meksikas vai Ugandas cietumā.

Šovakar sapulcē viņa viņam pateiks.

 

Viņas vīrs ir nejauks pret viņu, jo viņa nav ideāla, kritizē viņas izskatu un veidu, kā viņa mīlējas, kritizē veidu, kā viņa audzina savus bērnus, kritizē veidu, kā viņa bēdājas, kā viņa skumst.

 

Viņa ir atcerējusies to, kas notika viņas bērnībā. Viņa zina, kas notika viņas bērnībā. Kopā ar terapeiti viņa meklē savu drošo vietu. Katru rītu viņa pamostas, noplūdusi asarām, un, nē, tas nav erotiski. “Noplūdusi asarām” ir poetizēts teksts. Asaras ir acu kaktiņos un uz vaigiem, un viņai jādomā, kāpēc viņa nevar raudāt dienas laikā. Iespējams, ka tam nav laika, bet varbūt tāpēc, ka viņai ir aizliegts raudāt. Viņas tēvs ir slimnīcā paliatīvās aprūpes nodaļā, viņam ir demence un liels klepus. Kaut kad viņa viņam pateiks.

 

Viņa domā, ka tas viss ir šausmīgi, viņa grib, lai kāds no kraukļiem, kas ārdās pie stacijas, izveido cirvīti no sava sirdī esošā ledus un nocērt viņai roku. Tad viņu aizvestu uz slimnīcu un nekas nevienam nebūtu jāsaka, nekas vairs nebūtu jādara. Viņa varētu tikai gulēt un lēnām asiņot. Naktī asaras sajauktos ar asinīm. Kāds no jaunajiem interniem, kas viņu aprūpētu, viņai patiktu. Viņš arī ar viņu nedaudz flirtētu. Tomēr tas viņā izraisītu tikai milzu bailes vai labākajā gadījumā agresiju.

Viņa apņemtos viņam to pateikt, bet, pirms paspētu ko bilst, viņa prakses laiks beigtos.

 

Viņa izlasa īsziņu, ka viņas dramatizējumu Latvijas Radio tomēr nevarot šādā veidā atskaņot, jo tur esot rupji vārdi un pārāk intīmas ainas. Tas ir stāsts par to, kā viņu pamet vīrs ar mazu bērnu, viņa domā, ka galvenā problēma tomēr ir tajā, ka viņa stāsta par to, kas ir noticis, nevis vārdā “sūds” vai “loceklis”. Viņai nav laika zvanīt režisorei, jo tūlīt sāksies pirmā stunda.

 

Viņai bail, ka viņu aiz muguras nosoda, ka viņa vienmēr runā par vienu un to pašu, vienu un to pašu. Visiem jau tas ir apnicis. Varmācība, izvarošana, sieviešu tiesības, varmācība, izvarošana, ebreju tiesības. Varmācība, izvarošana, palestīniešu tiesības. Arī atbalstošās sievietes šūpojas tā kā uz laipas: nu nevar saprast, vai teikt “jā” vai lēkt Daugavā. Bet ir daži cilvēki, kas viņai tomēr sniedz sajūtu, ka viņa nav viena. Vīriešu viņu vidū nav. Viņa atceras vīrieša, ar kuru kopā gāja terapeitiskās zīmēšanas grupā, jautājumu: vai tad, kad tu šito visu sāki, tu domāji, ka neviens tev neiebildīs?

Viņa domā: kad īsti es šo visu sāku? Un kas ir šis viss?

 

Viņa ir Dominika Peliko advokāte. Viņas klients gadiem sazāļojis savu sievu un, kad viņa atslēdzās, aicināja vīriešus viņu izvarot. Viņš to filmēja. Apsūdzēti ir piecdesmit vīrieši un, protams, pats Dominiks. Viņš tā vai citādi seksuāli izmantojis arī savu jau pieaugušo meitu.

Viņa advokāte, sirma, trausla francūziete ar brillēm sarkanos rāmjos, kļuva par Žizeles vīra advokāti gandrīz vai nejauši, viņa domāja, ka tā būs pavisam cita lieta, nekaitīga, pa pusei erotiska, “šeit taču ir Francija” lieta. Viņa devās būt par advokāti vīrietim, kurš ar telefonu filmējis universālveikalā sievietēm zem svārkiem. Tiklīdz viņa iegāja izmeklēšanas izolatorā, tiklīdz pārbaudīja, vai viņa neienes cietumā sprāgstvielas vai narkotikas, tiklīdz viņa sasveicinājās: Bon jour, Dominiqe, je suis ton avocat, – vai varbūt viņa teica: Je suis votre avocat, – tiklīdz viņa apsēdās viņam līdzās, Dominiks nobēra: “Es gadiem sazāļoju savu sievu un filmēju vīriešus, kas guļ ar viņu, kamēr viņa ir atslēgusies.”

Viņas liktenis tad nu vienmēr būs saistīts ar šo… cilvēku. Viņa arvien vairāk saredz viņa cilvēcību vai varbūt… vīrišķību.

Ja mēs pārformulētu vīrišķību, varbūt kaut kas mainītos? Ja tā vairs nenozīmētu drosmi un apņēmību, bet gan… Nespēju apstāties un piedzīvot mulsumu, neziņu, vājumu, un labāk kādu nogalināt vai upurēt savus vistuvākos cilvēkus, nekā atzīt, ka esi kļūdījies?

Daļa no piecdesmit vīriešiem, kas izvaroja Žizeli Peliko, dzīvoja viņu miestā. Žizele satika šos… vīriešus iepērkoties. Jā, man, lūdzu, bageti ar sieru, kā klājas jūsu sievai, jā, bērni aug tik ātri.

Veselīga seksuāla izlāde ir svarīga vīrieša veselībai.

Dominiks tiesas prāvas laikā ir uzrakstījis dzejoli savai sievai. Viņš lūdz, lai advokāte to nolasa. Viņa saprot, ka viņai nāksies to darīt. Viņa saprot, ka šis dzejolis palīdzēs, ka tas palīdzēs atklāt Dominika citu pusi. Viņa ir ļoti laba advokāte. Tomēr viņai neērti Žizeles priekšā, kurai nāksies klausīties vīra dzejoli pēc tam, kad viņa publiskā tiesas prāvā ir liecinājusi un uzklausījusi mēģinājumus kaut kā paskaidrot to, ka viņš viņu aizmidzinājis, ļāvis izvarot un filmējis. Advokāte cer, ka kaut kas notiks, varbūt iebruks tiesas zāles jumts, un viņai dzejolis nebūs jālasa. Tas arī ir slikts, cik nu viņa saprot no dzejas. Kaut gan varbūt vēl sliktāk būtu, ja tas būtu izcils.

Kad advokāte lasa dzejoli, Žizele Peliko skatās taisni uz priekšu, Dominiks slauka asaras.

Asaras ir novecojusi, pārkaļķojusies metafora. Asaras un asaras.

Kopā ar Dominiku uz apsūdzēto sola ir vēl 50 vīrieši. Vesels pulks. Viņi var izveidot bataljonu. Ko viņi īsti domāja, ko viņi īsti domāja?

Kā – ko? Domāja, ka viņai patīk.

Ja?

Nīls Geimens arī ir apsūdzēts seksuālā varmācībā. Netiks tiesāts, visticamāk, nekad, jo sievietes, kas viņu apsūdz, ir teikušas viņam, ka viņu mīl, un arī to atzīst. Viena no viņām zaudējusi samaņu varmācīga seksa laikā. Tā stindzinošā sajūta, kad noklausās pret Nīlu Geimenu vērstās apsūdzības.

Advokāte savā aizstāvības runā Dominikam uzsver, ka viņa grib paskaidrot, nevis attaisnot.

Viņa, to izlasījusi, domā: kaut kāda sieviete šajā plašajā pasaulē saņemtu šādu paskaidrojumu, ne jau attaisnojumu, tikai paskaidrojumu:

Sievietes noveco, jo tas ir dabisks process, sievietes ir dusmīgas, jo viņām ir daudz darīts pāri, sievietes bieži ir nejaukas un cīnās par savu vietu ar zobiem un nagiem, jo viņām ir bijis jāpiedzīvo daudz netaisnību un pārmērīga darba, sievietes krāsojas un manipulē, jo citādi vīri viņas pametīs. Paskaidrojumi. Nevis attaisnojumi. Visbiežāk šo lietu dēļ sievietes tiek sodītas ar pamešanu, ignorēšanu, klaju nosodījumu, un nekādu advokāšu viņām nav, jo advokātes ir aizņemtas.

Viņa negrib bērnu. Viņa negrib vēl vienu bērnu. Viņa grib rakstīt, ceļot, studēt, atpūsties, sadzīt. Viņa negrib vēl vienu bērnu, pat ja viņš beidzot ir tik priecīgs. Vai viņš ir priecīgs tāpēc, ka gaidāmais bērns apturēs viņas karjeru un virzīšanos prom no viņa? Ak, ja vien viņi varētu par to parunāt. Ja varētu godīgi un atklāti par to parunāt. Kaut viņš neteiktu: vai tu esi debīla?! Kā toreiz, kad viņa jautāja, vai viņam ir dusmas par to, ka viņa ir saņēmusi mazu balvu par savu pirmo konkursam iesniegto stāstu.

Viņa negrib šo bērnu. Bērnam ir tikai pāris nedēļas. Un viņa palika stāvoklī, jo negribēja vairs dzert tabletes. Te nav nekāda Amerika, viņa var uztaisīt legālu abortu. Bet kā viņa to izturēs, ja viņš viņu neatbalsīs šai lēmumā? Viņa ir tik nogurusi. Nav bijusi ne uz vienu pieaugušo filmu kinoteātrī pēdējo četru gadu laikā.

Viņa strādā pusslodzi skolā. Viņa pavada skolā daudz laika, iedziļinās. Direktora vietniece noteikti un strikti nosaka viņas pienākumus, piemēram, to, ka viņai jāatrodas skolā pēcpusdienas konsultāciju laikā, pat ja neviens neatnāk. Alga, kuru viņa saņem šobrīd, nosedz tikai pusi īres maksas. Viņa pēkšņi apzinās, ka viņai ir grūti iebilst direktora vietniecei nevis tāpēc, ka viņa ir hierarhiski augstākā pozīcijā (ar to viņai nekad nav bijis problēmu), viņai grūti viņai iebilst, jo direktora vietniece ir ļoti glīta. Viņa saprot, ka bieži domā, ka glītiem cilvēkiem ir taisnība.

 

Viena no skolniecēm nēsā milzīgu apģērbu un seju, uz kuras ir bieza grima kārta, ir aizsegusi ar matiem. Parasti redzams ir tikai deguns. Dažkārt arī tas nav redzams. Viņas klases audzinātājs, vīrietis ar zelta ķēdīti, nevar to izturēt, viņa redz, kā viņš burtiski sāk iekšēji trīcēt, kad meitene ar milzu nokavēšanos ienes telpā savus pārāk milzīgos džinsus un arī virsjaku, jo drošvien nav varējusi atrast skapīša atslēgu somā, kur salikts viss iespējamais un neiespējamais. Skolotājs valdās un nesāk kliegt rupjības, jo klasē ir viņa – otra skolotāja. Tā ir viņas stunda. Viņš ir atnācis ievadīt dienu. Viņa redz, ka viņš nekliedz, jo viņa ir tur. Viņa tur šo visu telpu, kurā vājprātīgi midžinās Ziemassvētku dekori gar tāfeles malām. Viņš tikai dusmīgi nosaka: mums vispār ir garderobe. Viņa, otra skolotāja, mierinoši, kā mīļotajam, viņam saka: nu, steidzās cilvēks. Tikai pēc tam viņa iedomājas, cik šausmīgi droši vien meitene viņu ienīst, jo ar dusmīgo klases audzinātāju vismaz viss ir skaidrs.

Milzīga sieviete melniem, netīriem matiem sāk dzert vai drīzāk lāpīties jau vienpadsmitos, braucot uz pasākumu. Ir ļoti karsts. Jaunākā dzejniece viņu pielūdz vai kaut kā tamlīdzīgi, viņai šķiet, ka jābūt maigai pret vecāko, jo tā ir daudz cietusi. Kad viņi sasniedz uzstāšanās vietu, dzejniece ar melnajiem, netīrajiem matiem uzstājas pārsteidzoši labi, zina savu dzeju no galvas, šūpojas kā milzīgs, no ūdens izvilkts un pret pašķību māju atbalstīts valis:

Kur ir mani ūdeņi, kur ir mani lielie, plašie ūdeņi, kuros es nejustu visas tās pūžņojošās brūces? Es peldētu, sālsūdens paijātu manos sānos ar pīķiem izrautās atveres, un es skatītos debesīs, un man būtu pilnīgi vienalga par jums, šiem stulbeņiem, kuri manu ķermeni šeit nostatījuši pie mājas, kurā kādreiz dzīvoja kāda cita sieviete un kurā šobrīd dzīvo viņas māsa, kura ir trausla kā smildziņa un mēģina smieties katru reizi, kad ielūst jumts.

Mājupceļā braucot, sieviete jau ir ļoti piedzērusies un saka mazliet jaunākajai un pilnībā skaidrā esošajai: klausies, tu esi mauciņa, es biju sen kaut kad aizbraukusi uz dzejas festivālu Vācijā un mans vīrs man zvanīja un teica, ka viņš guļot uz tava pleca.

Nekas tāds nekad nav noticis. Es nekad neesmu bijusi pasākumā ar tavu vīru, saka mauciņa.

Melnmatainā samulst un iedzer vēl. No aizmugures piedzēries muzikants, daudz mazāk talantīgs nekā piedzēries valis viņai līdzās, krata melnmataino aiz pleciem un sauc par veco dzērāju, kaut arī pilnīgi skaidrs, ka viņš gribētu viņu izdrāzt.

To man nepiedos, to, ka es saku, ka viņš bija mazāk talantīgs. To, ka es teicu, ka viņš gribēja viņu izdrāzt, izliksies, ka es neteicu, jo, pat ja tā bija, vai tā ir mūsu darīšana? Kā viņai teica praktikants pēc stundas, kurā lasīja kopā ar bērniem fragmentu no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas: es pat negribu zināt, ko tas nozīmē, kad viņa viņam jautāja, vai viņš zina, ko nozīmē “izrūnīt”.

Es pat negribu zināt, ko tas nozīmē, viņš teica viņai smejoties.

Bet viņš pats bija izvēlējies šo fragmentu, jo tur tiek stāstīts par Ziemassvētkiem un ķekatās iešanu.

“Vai nevajag rīkles izslaucīt? Vai nevajag lipatkas izcirst?

Lielais vīrs lēkādams rēca.

Nē, nē, saimniece teica, tikai izrūnīt.”

Viņa gribētu viņam pateikt: klausies, kāpēc tu negribi zināt, ko tas nozīmē?

Viņa gribētu viņu sapurināt un teikt, tev jāpasaka bērniem, kāpēc mēs šobrīd vairs nesakām “čigāni”, “žīdi”, kāpēc mēs vairs nenovēršamies no tā, ja kādam kāds dara pāri.

Viņa gribētu viņam pateikt. Lai kaut kas mainītos, lai viņam būtu jātiek galā ar savām emocijām, ar savu trauslumu un savām traumām. Lai viņš tās nekrātu sevī, kā asaru nopulētus akmeņus, ar kuriem kaut kad pēc divdesmit gadiem saviem tuviniekiem pārgriezt rīkli tiešā vai pārnestā nozīmē.

Viņa ir cilvēks, kurai katru mēnesi, dažos periodos katru nedēļu, nākas uzklausīt sieviešu un meitenīšu, vienu reizi arī viena puiša, izvarošanas stāstus. Un tie ir ļoti dažādu sieviešu stāsti – jaunu un vecu, nevienam nezināmu un ļoti populāru. Viņa ir tas cilvēks. Viņa cer, ka šie stāsti tiek stāstīti arī kādam citam/citai, kādam, kas var dot kādu jēdzīgu profesionālu padomu. Kaut gan kādu jēdzīgu profesionālu padomu var dot daļēji mirušam cilvēkam? Ņem savu gultu un staigā?

Un, kad viņa ir šos stāstus uzklausījusi, teikusi – es tevi dzirdu, es tev ticu –, viņa iziet laukā un tur viņi stāv – vīrieši, sievietes, arī tās sievietes –, visi stāv, sadevušies rokās, un aizstāv varmākas un nepublicē “esarī” rakstus, jo sieviešu, kuru dzīves ir iznīcinātas, likteņi nav tik svarīgi kā piedzērušos, paštaisnu, egocentrisku dzīves saimnieku dzīves. Es skatos uz tiem, kas stāv, sadevušies rokās, viņiem ir aubes un svārki, un dakšas rokās, un kraukļi rinķo ap viņu galvām, kāds izčukst kādu apvainojošu vārdu, vairs jau nekliedz: ragana. Pēdējā laikā kliedz: veca vai neglīta. Kliedz: nemāk ģērbties. Vai arī: paštaisna. Viņa skatās uz zemi, izliekas, ka meklē gliemežvākus savai gliemežvāku kolekcijai, savām krellītēm, kuras apliks ap kaklu, lai vairotu sievišķību.

 

Silts, stilīgs tirgus paviljons. Sieviete pēc maiņas apsēžas pie galdiņa, čīkstošs krēsls, viņa izliekas, ka nemaz neskatās uz otru sievieti, kas sēž pie tā paša galda. Tā otrā esmu es. Sieviete neko nepērk, jo tirgū droši vien viss ir pārāk dārgs, un tas savukārt ir iemesls, kāpēc viņa apsēžas pie galdiņa, pie kura sēžu es. Lai neviens nepiesienas. Viņa izņem no somas kvasiņu.

Sieviete kustina pirkstus, tie ir noguruši, viņai ir viegli iesārta seja. Viņa izņem kaut kādu bulciņu, tas ir belašs, tas smird. Es domāju, ka apvemšos. Bet neapvemjos. Man drausmīgi viss riebjas. Kaut es varētu palikt šai vietā un nekad nekur vairs nekustēties.

Vai varat man iedot pildspalvu? Manējā neraksta, saka sieviete.

Es padodu viņai pildspalvu.

Viņa mēģina kaut ko pierakstīt uz čeka.

Arī šitā neraksta. Man tātad pēc nedēļas ir ārste, kā viņu sauca, viņa skrāpē slidenajā materiālā, murminot krievisku uzvārdu.

Jūs varat telefonā pierakstīt.

Es nemāku. Tagad jau vispār telefoni visu var. Pat varot aizbraukt kaut kur un telefons aizved uz to vietu, kur vajag. Esot tāda Linkolna iela Ņujorkā. Es tur nebraukšu. Es arī negribu. Es pat uz Maskavu nebraucu.

Uz Maskavu tagad nevajag.

Nu, tas, kā to ņem. Zini, kā bija, tagad tur Ziepniekkalnā lidoja kaut kādi šitie helikopteri, ja, un tāds normāls vīrietis, nevis kaut kāds bomzis, māja viņiem ar rokām un sauca: urrā, naši ļetjat. Urrā, mūsējie lido.

Sieviete smejas.

Zini, ko man pateica bulciņceptuvē?

Ko jums pateica?

Nu, što vi zdesj tolpitjesj. Tramp vam pokažet. Nu, ko jūs te pulcējaties, grūstaties. Tramps jums parādīs.

Jūs esat rakstniece? Jautā sieviete, atdodot pildspalvu.

Jā.

Manfelde?

Nē.

Kā jūs sauc?

Inga Gaile.

Āāā, jūs to Džilindžera pēdējo sievu arī pazīstat. Rukšāni?

Tā ir pirmā, kaut gan nē taču, varbūt trešā. Es nezinu, kura tā ir.

Jā, Rukšāne ir trešā, un tā sestā ir sestā. Trīs meitas, bet izšķirās, bet tik un tā pēc tam draudzējas.

Draudzējas.

Kaut kā pēkšņi man šķiet, ka tā ir labākā ziņa, ko pēdējā laikā esmu uzzinājusi.

 

Viņa grib uzrakstīt ziņu portālā, kurā strādā pie Žizeles Peliko lietas. Redaktore viņai saka, ka tā ir tāda lokāla Francijas lieta.

Viņa grib uzrakstīt palestīniešus atbalstošāk par to, kas notiek Gazā, un to, ka Izraēla bombardē slimnīcas un cilvēkus, kas baro badā esošos izdzīvojušos, ievainotos. Drosmīgie cilvēki, kuri ved pārtiku Gazai, tiek nogalināti ar absurdiem attaisnojumiem, ka viņu mašīnā esot bijis kāds no Hamās. Ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas. Redaktore viņai saka, ka raksts neder, jo mēs nevaram atbalstīt Hamās. Viņa mēģina atkal piedāvāt uzrakstīt par Žizeles Peliko izvarošanas lietu, viņai atbild, ka nav īstais laiks, paskaties, kas notiek pasaulē, un cik tad arī var klausīties par tām sieviešu ciešanām.

Viņa domā, ka neviens vēl nav pat sācis klausīties un tieši tāpēc kaut kas tāds ir iespējams. Viņa domā par to, ka gadu tūkstošiem cilvēki ir klausījušies par vīriešu ciešanām un visa pasaules struktūra ir strukturēta ap viena vīrieša ciešanu stāstu. Kurš esot nomiris par mūsu grēkiem. Tāpēc visiem, pat Netanjahu, nemaz nerunājot par Dominiku Peliko, visiem ir piedots.

Un, ja kāds vai kāda, ja jau viņai ir tik svarīgi lietot sieviešu dzimtes galotni, kaut arī sieviešu dzimte ir iekļauta vīriešu – t. i., cilvēku dzimtē… Par ko es runāju? Jūs minējāt, ka visiem ir piedots. Jā, un visām, jo Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem, un tu bojā pati savu dzīvi nepiedodot.

Bet, ja es piedošu jums, šī izdevuma galvenajai redaktorei, pirms jūs esat sapratusi, ka esat mani aizvainojusi, ka esat mūs visus aizvainojusi ar savu gļēvumu nepublicēt svarīgas ziņas, kas var izglābt kādu sievieti no varmacīgas laulības vai iemācīt mūs domāt ne tik bināri un paplašināt savu iespēju pieņemt dažādību, ja es jums piedošu, neko nesakot, tas izklausīsies šādi:

un tad nekas arī nemainīsies.

Bet kam tad ir jāmainās, cālīt?
Paskaties, cik skaisti bērni dzied!

 

Viņa ir sagatavojusies sarunai, viņa to ir ierakstījusi kladītē, viņa saprot, cik tas ir smieklīgi, cik ļoti smieklīgi tas ir. Viņa ir noskatījusies vairākus video par nevarmācīgu komunikāciju. Viņa viņam saka: mīļais, es tevi ļoti mīlu. Mīļais, man bail no šīs sarunas. Tomēr es gribētu tev pateikt, ka…

 

Eseja pirmo reizi nolasīta “Prozas lasījumu 2024” Latvijas PEN pasākumā “Aizliektās balsis” 2024. gada 4. decembrī.