***
iztukšojis līdz kaulam rūgto biķeri
zaudējis stingro tvērienu
asais sejas profils
izjuzdams kā drebuļi iziet caur kauliem
raudzījās kalsnajā nelaiķa miesā
kura pāršķelta mierīgi gulēja
uz svaigi noklāta asfalta
piešķirot segumam tumšākus toņus
aso grimasi pārņēma satraukums
saspringtā roka zaudēja spraigumu
atstādama
nozieguma vietā tukšu biķeri
un uz priekšnieka galda iesniegumu
***
uz galda rullīšos satītas
mātes izceptās pankūkas
ar ievārījumu un iebiezināto pienu
taču neatminos jau vairākus gadus
bērnības smaržu un garšu
un šķietami pazīstu nācēju stāvus
tumšajās jaunības pilsētas ielās
taču nevienu vairs nesveicinu
lai nenāktos atvadīties un doties prom
nopietnā cilvēka pilsētas stūros
līdz pienāks brīdis
kad izkusīs pusmūža atmiņas
un no dzīslām un kauliem
paliks pāri vien netīrie pelni
***
satverot stikla durvju metāla rokturi
jūtu kā aukstuma vilnis nodreb pār miesu
un galvā ieslodzītais psihopāts sāk mani tramdīt
uzsitiet kāds maigi pa deniņiem pirms es sajūku prātā
atdodot nelietim ķermeni zaudējot bālgano dvēseli
un tad kā veco ļaužu namā
no mirstīgās miesas izsūcas kontrasts
atkal tik tukšs un vienmuļš
un vienīgā bāka simts tūkstoš jūdzēs
ir cieši iespiesta starp maniem zobiem
starojot blāvi pelēku miglu
* * *
bļaujošās balsis pie loga:
“nu vairs jau nav teicamu manieru
zēnam ar čirkainiem matiem
kurš smēķē jau septīto cigareti
skatoties pretējās mājas logā
uz dīvānu krēslu un tv
un tuklu vīrieti pusmūža gados
kuram trūkst vairāku apģērba elementu”
dziedošās balsis pie loga:
“ak jaunekli ver durvis vaļā
un ielaid kāpņu telpā
šo sviesta kruasānu smaržu
jau namrunī skan dzin dzin dzin
kad atvērsi mums durvis?
kad ziedus laistīt sāksi dēls?
cik laika pazudīs pagalam
līdz
ielas negausīgi aprīs tumsa
līdz
atkal dosies kapu svētkos
līdz
logā pārstās klauvēt odi
līdz
ziema dzesēs karsto miesu
līdz
atkal katram otram bērnam rokā yo-yo
un bakugāni?
un kubiks rubiks?
līdz
Bišofs izdos feisbukā visu 220
līdz
ataugs nekrāsoto matu saknes
līdz
ziedi podos bāli kļūs
līdz
ielu gaismas aizskries mežā
līdz
lāči spēlēs instrumentus
līdz
nagu laka izšķīst sāks
un tu jau ēkas jumta pusē
ar smiekliem veries pretī namā
kur vīra vietā pelnu trauks”