— Nātre, suns Dzejolis un tikšana pāri

Mēs ar Māru Ulmi dzīvojam kaimiņos. Es dzīvoju mazliet tālāk no vilciena sliedēm pa Ģertrūdes ielu, Māra dzīvo mazliet tuvāk sliedēm. Vēl tuvāk vilcieniem pagaidām ir galerija DOM, kur reizēm Māra ienāk kopā ar suni Dzejoli, siltā laikā pasēžam saulītē starp mākslas notikumu mieru un rajona skarbumu. Bet šodien, otrdienā, 18. februārī, visapkārt ir sniegs, tiekamies iekštelpās, šķirstām grāmatas, dzeram kafiju.

Māra Ulme ir dzejniece un performanču māksliniece, kopš 2019. gada publicējas literatūras un kultūras medijos (Punctum, Domuzīme, Satori, Strāva u. c.). Darbojas uz skatuves, gan veidojot sadarbības ar vietējiem dzejniekiem un citiem domubiedriem, gan iesaistoties projektos ar atšķirīga žanra māksliniekiem, piemēram, kanādiešu un vācu performances apvienību Mamalian Diving Reflex festivālā Homo Novus vai aktrisi Regīnu Devīti monoizrādē Sieviete ar Dzeltenām brillēm (2024). Māras intereses klejo starp vizuālo mākslu, domas un valodas būvēm, tekstu – pabeigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tad filoloģijas nodaļu Latvijas Universitātē, studējusi arī Liepājas Universitātes programmā Rakstniecības studijas. Māra tulko un atdzejo, ir viena no literatūras žurnāla Avīzes Nosaukums dibinātājiem un redakcijas darbiniekiem, vada Radio Naba raidījumu Bron-Hīts.

Ieva Viese

Dzirdēju, ka pēc dienas tu sagaidīsi no tipogrāfijas savu debijas dzejas krājumu Ar tevi notiks kas labs.

Jā, un tad ar mani notiks kas labs. (Smejas.) Saņemšu krājumu, un tad ar mani notiks kaut kas labs.

Tas tev ir nozīmīgs – brīdis, kad tu to turēsi rokās?

Domāju, ka noteikti. Sajust to fiziski. Arī viss pārējais process, manuprāt, ir bijis diezgan nozīmīgs posms. Tāds dzīves atzīmes punkts, kas vienmēr paliks. Tas ir nedaudz baisi, bet arī priecīgi.

Krājums iespiests Jelgavas tipogrāfijā, bet izdošanas vieta tam norādīta Carnikava. Tas ir tīri juridiski vai arī tā sirsnīgi? Vai jūs visi uz sarunām arī tikāties Carnikavā?

Nē, mēs tikāmies Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Paldies Dievam, tā bija vaļā. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti ceru, ka Nacionālā bibliotēka saņemsies¹ un vismaz svētdienās būs vaļā divpadsmit stundas, lai cilvēki var tur normāli pavadīt laiku. Kamon. Kad cilvēki vispār var iet palasīt, ja viņiem beidzas darbs piecos, sešos? Kad, kur, kā?! Un bibliotēka ir tik tālu, tur jābrauc ar transportu, vienmēr tajos laikos ir sastrēgumi…

Nu, vai vairāk, divdesmit četras stundas. Domāju, vienu reizi nedēļā bibliotēkai ir jābūt vaļā divdesmit četras stundas. Lai cilvēki var taisīt savus allnaiterus tur, es labprāt paliktu pa nakti bibliotēkā. Nu ne tā pa nakti, pasnaustu uz pufa 15 minūtes, powernaps un turpinātu rakstīt. Tas ir ļoti vajadzīgs. Nav pat vienas vietas, kur mēs varam tā darīt. Nu, LU ir DAC (Dabaszinātņu akadēmiskais centrs), kur nedzen gluži projām, mēs tur arī rakstījām. Mājās ir grūti pieslēgties. Vajag tādu vietu un telpu sevis izglītošanai Latvijā. Viss sākas ar izglītību!

Dzejoli, kas bija veltīts LNB, no krājuma gan izņēma ārā, lai nenojauktu kopējo iespaidu. Mēs no sākuma ar Lauri [Veipu] domājām viņu pielikt pielikumā, aploksnītē beigās, lai var izņemt ārā. Dzejolī es dusmīgi kliedzu tukšumā par tiem darba laikiem. Bet jāpiekrīt Artim, ka tas nojauktu [kopējo krājuma] sajūtu.

Foto: Gints Ivuškāns

Pastāsti, kā tev veidojās sadarbība ar izdevniecību un redaktoru. Kas bija pirmais, kurš kuru uzrunāja?

Man sāka cilvēki prasīt: kad tev būs krājums? Ar Lauri jau mēs vienkārši bijām draugi, es ļoti uzticos viņam, viņa gaumei, un man patīk, kā viņš raksta. Un, kad viņš man par to prasīja, teicu… Neatceros, kā, vienkārši tā saruna aizgāja, un bija skaidrs, ka Lauris būs mans redaktors. Viņš ir stingrs pret mani, zinu, ka viņš mani nežēlo. Ja viņam dzejolis nepatiks, tad viņam dzejolis nepatiks. Viņam nepatiks kāds dzejolis labāk tikai tāpēc, ka es viņam patīku, ka esam draugi. Tādā ziņā zināju, ka tā ir drošība. Lauris ļoti precīzi izņēma visus dzejoļus ārā, kas ir no maniem pirmsākumiem. Var teikt, deviņdesmit deviņi procenti ir pēdējo divu trīs gadu laikā tapuši dzejoļi, pārējie ārā. Un man arī ar to bija jāiemācās sadzīvot. Tas bija briesmīgi – mēģināt gribēt rakstīt labi, bet tev visu laiku nāk kaut kādi šaubīgi dzejoļi. (Smejas.) Šaubīgi, tādā nozīmē, ka biju tik ļoti savā pasaulē, ka vispār nedomāju par lasītāju. Domāju par kaut kādiem slepeniem kodiem, ko varētu iekļaut, šausmīgi slēpos agrāk dzejā.

Divus vai pusotru gadu gājām dzejoļiem cauri, kaut ko labojām. Tas bija tik ilgi, jo man visu laiku nebija nosaukuma, nebija pabeigtības sajūtas. Vēl vajadzēja dzejoļus klāt, bet dzejoļi nav kaut kas tāds, ko vari tā pēkšņi izspiest, īpaši tā, lai viņi būtu interesanti. Ir posmi, kur tu raksti ļoti vienādi, tad atkal raksti citādi, tad vēl citādāk. Mēs viņu beidzot pabeidzām šajā vasarā, kad radās nosaukums, ko Lauris arī akceptēja un pateica – jā, tas izklausās pēc tevis –, un viss bija kārtībā.

Tad mēs aizsūtījām Artim [Ostupam], un Artis nākamajā dienā teica: okej.

Punctum jums bija pirmā doma, un Punctum uzreiz arī piekrita?

Mhm. Lauris izlēma, ka Punctum, jo Artis publicē manus dzejoļus, tāpēc viņam ir arī jāpublicē mana grāmata. (Smejas.) Jā, kaut ka tā. Un sadarbība bija ļoti laba, tāpēc ka es uzticos Artim. Man patīk Arta teksti, ļoti; patīk Punctum kā žurnāls. Biju ļoti priecīga.

Man liekas, ka tas ir ļoti pareizi.

Vai vari mazliet pateikt par to, kā šis krājums ir būvēts? Tas ir sadalīts trīs daļās.

Jā, tas bija ļoti intuitīvi, ka tam jābūt daļās. Tāpat kā dažreiz uzraksti dzejoli un tev vienkārši ir skaidrs, ka tā ir jābūt. Ir daļa Pakrūte pilna sažņaugtiem troksnīšiem, cilvēki noteikti uzreiz saprot šo sajūtu. (Smejas.) Mēs tiešām likām uz zemes lapas un tad domājām, kurš dzejolis kurā nodaļā labāk iederas, bet, protams, tās robežas kustas. Nekaitīgie ķermeņi, Nekaitīgā zeme ir diezgan tuvu viens otram, jo uz zemes ir arī ķermeņi, mēs mēģinājām saprast, kas ir vairāk uz kuru pusi. Tas bija ļoti interesanti. Īstenībā tas bija visinteresantākais – mēģināt domāt, kurā apmēram kastītē varētu salikt iekšā tos tekstus. Tas bija pašās beigās, kad bija jau iztirzāti visi dzejoļi, kurus liekam krājumā, tad sākām secību likt. Pamainījās pat dažas lietas vēl brīdi pirms sūtīšanas. Šis ir kāds ceturtais variants, man liekas, kur beidzot viss ir salikts, sarediģēts un nav pārāk daudz vārdu, kas sākuši man krist uz nerviem. Atceros, ka agrāk, kad sāku rakstīt, man likās, ka, lai rakstītu labi, nedrīkst vārdi atkārtoties. Pilnīgi muļķīga doma, nesaprotu, kāpēc agrāk tā domāju. Tagad man tas liekas ļoti skaisti. Atkārtošanā ir kaut kas mierinošs, tas sāk būt kaut kas pazīstams. Ko reprezentē Nekaitīgie ķermeņi un Nekaitīgā zeme, domāju, tas katram cilvēkam pašam [jāsajūt], kā tu to uztver. Vai to uztvert kā norādi uz to, ka ir kaut kas kaitīgs šajā zemē vai arī ne, kā tādu utopisku skatījumu. Bet man neliekas, ka man ir utopisks skatījums uz pasauli. Tad man būtu daudz vieglāk dzīvot, visticamāk.

Šķiet, ka divas pārējās daļas ir mēģinājumi palīdzēt, tikt galā ar tiem Sažņaugtajiem troksnīšiem, pirmo daļu, kas pilna trauksmes un eskeipisma stratēģijām. Man tie nedaudz nolasās kā mēģinājumi atgriezties pie sevis un pasaules, kā arī sevi ietverošas un sevis kā daļas no pasaules.

Jā, ļoti pareizi. Es tam pilnībā piekrītu. Man liekas, ka tagad, kad tu to pateici, es esmu sevi labāk iepazinusi. (Abas smejas.) Tiešām. Bet mēs jau ari iepazīstam sevi caur citiem cilvēkiem.

Pilnīgi noteikti.

Tas ir loģiski kaut kādā ziņā. Ir lietas, ko var tikai nojaust, bet nevar ielikt vārdos, savukārt citi cilvēki var tieši to, ko tu ieliec vārdos, tikai nojaust, un tas tā skaisti vijas, ripinās kā sniega bumba no kalna lejā.

Šodien sniegs mums ienāk sarunā, skaists tāds.

Pietrūka bišķīt vienu brīdi, jaukāk, ka tas ir, lai gan man labāk patīk, ka ir silts ārā. Tad manam sunim nesalst kājas.

Vai tu savam sunim arī raksti?

Jā, man bija viens dzejolis, bet viņš neizturēja konkursu un netika krājumā. (Smejas.) Vienu brīdi biju sadusmojusies uz Lauri Veipu, jo viņš tik daudz dzejoļus met ārā. Nu labi, ne sadusmojusies, bet to katrs mākslinieks var saprast, kā tas iesāpas. No sākuma tā nebija, bet kādā brīdi man bija tāds “ai kant teik zis” [nevaru to izturēt]. Stāstīju Valteram Dakšam, ka no visiem jebkad uzrakstītajiem dzejoļiem izturēja konkursu tika kādi trīsdesmit procenti, un Valters reaģēja tā: ā, nu atsūti tos pārējos dzejoļus, izdosim! (Abas smejas.) Un tad es sapratu, ka es to negribu. (Smejas.) Jā, man bija dzejolis Mans suns, ka viņš nes kaulus dīvānā un skatās mīļām acīm uz mani, tad es skatos uz savu suni un domāju, ka viņš ir ļoti mīļš. Mans suns gan ir nokļuvis Valtera Liberta dzejoļos, vienā grafiskajā dzejolī un vienā, kur viņš vienkārši sāk riet. Domāju, ka tas tāpēc, ka manam sunim ir vārds Dzejolis. Tas bija pareizs lēmums viņu tā nosaukt, viņš visu laiku ir man blakus. Bet tā, nē, es nerakstu sunim.

Domāju par to, kam es rakstu dzeju, dažreiz liekas, ka tie ir kaut kādi cilvēki – sajūtu nesēji, piemēram, kam kaut kas ir veltīts. Vai dažreiz domāju, ka drīzāk tas ir iztēlotam sapnim par iedomāto lasītāju. Bet, tā kā tas lasītājs ir tik mainīgs vai arī tik nekonkrēts un abstrakts, nav īsti skaidrs… Protams, es rakstu, lai kāds to izlasītu, bet vai tikai tāpēc? Nezinu. Varbūt tiešām jāraksta sunim. Es lasīju, ka rakstīšana sākas tad, kad tu saproti, lai ko tu uzrakstītu, tas neko nemainīs. Neviens tevi nesāks tāpēc mīlēt vai tevi neaizsūtīs kosmosā. Kad tu vairs neko negaidi, tikai tad sākas īstā rakstīšana. Tad es domāju par tiem stāvokļiem, un kaut kādā ziņā tā ir, bet kaut kādā ziņā tā nav. Tu zini, kā ir, kad uznāk dzejolis, cik tas ir pilnīgi brīnumaini un maģiski. Rīta ciklu, piemēram, uzrakstīju, braucot mašīnā vienā vakarā, divas stundas vienkārši telefonā sēžot. Protams, pēc tam tas vēl tika slīpēts. Tas bija ļoti jocīgi. Kad tā notiek, tas ir ļoti jocīgi. Kā? Kāpēc? Ko? Tas bija brīdis.

Un kurā brīdī un kam radās doma piesaistīt Aneti Krūmiņu kā dizaineri?

Tā bija izdevniecības doma, esmu par to ļoti priecīga. Viņi teica, ka viņiem izveidojusies laba sadarbība, un es uzticējos. Es ļauju sev uzticēties cilvēkiem.

Krājumā mēs redzam augu motīvus, ko māksliniece ir iekļāvusi, vai tie ir augi, kam ir tev personīga nozīme?

Anete prasīja, lai es atsūtu augus, kas man kaut ko nozīmē. Rīta ciklā man ir minēti pelašķi, vīgriezes, asinszāles un kas tur vēl, tie motīvi parādās. Aizsūtīju viņai sarakstu ar augiem, kas man vienkārši patīk. Un nātre, to es gribēju uz vāka. No sākuma tā nebija uz vāka, bet man likās, ka nātre uz vāka izskatās riktīgi labi. Nesen izlasīju, ka bieži cilvēki uzskata, ka labais ir kaut kas garlaicīgs, tas nesatrauc, bet ļaunais ir satraucošs, aizliegtais auglis… Bet patiesībā labais ir daudz dinamiskāks. Ir jāmēģina saprast, kādas ir arī tās labā šķautnes, kas ir interesantas un jocīgas. Un tad es domāju par nātrēm, ka viņas dzeļ, bet arī ārstē reizē, piemēram. Nātre ir ļoti foršs un spēcīgs simbols.

Visa mana bērnība tomēr pie pļavām ir pavadīta. Man liekas, ka tas ir arī loģiski, ka viņi tur ir, jo viņi man ir tuvi. Varēja arī kokus [iekļaut], bet tas nav tas pats.

Šķiet, tev klātesoša paskatīšanās uz visu no cita līmeņa, vai tas ir caur bērna acīm vai no puķes augstuma vai vēl zemāk, arī ieplūšana dažādos dabas tēlos. Ko šie skatpunkti tev nozīmē?

Hmm, man liekas, ka man ir ļoti garlaicīgi būt cilvēkam. (Smejas.) Ļoti garlaicīgi būt viena veida cilvēkam. Visu laiku manī ir tas jautājums: kāpēc esmu piedzimusi tieši par šo cilvēku? Varu iztēloties, ka varu būt arī kaut kas cits. Jebkāds cits cilvēks, ka būtu viss citādi. Man ir garlaicīgi būt cilvēkam. Un man reizē gribas no tā izbēgt. Būt cilvēkam, man liekas, jau esmu to teikusi, ir ļoti grūti, ļoti grūti būt cilvēkam. Visu laiku kaut kas sāp un nāk miegs, un ir visādas jocīgas lietas, kas nāk ārā no zemapziņas. Cilvēkiem pamatstadija nav būt superlaimīgiem, visu laiku priecīgiem; lai gan visi to vēlas, tas nav iespējams. Tur vienkārši ir tik daudz, cilvēkā ir tik daudz, ka gribas no tā aizbēgt. Tur ir arī nepārtraukts nemiers, kas ir būt ķermenī, būt ieslodzītam ķermenī – jā, tas ir garlaicīgi. Ir pasaule ar šiem likumiem, noteikumiem, nav daudz lietu, kur atrast kaut ko maģisku, īpašu vai pārvērtības, burvestības, bet caur dzeju, savas pasaules radīšanu tas ir iespējams.

Teiksim, tagad aiz loga ir sniegs, tad, kad sniegam uzspīd saule, cik tas ir vāu, ka tādā veidā var būt kaut kas tik skaists! Bērnībā cilvēki piešķir jūtas objektiem un augiem. Un arī es piešķiru. Es tiešām ticu, ka, ja es runāju ar koku, koks mani dzird. Un tas, ka mums blakām ir šie klusie pavadoņi, bez kuriem mēs patiesībā nemaz nevaram izdzīvot… Tur arī ir maģija, kaut kas mierinošs, ja tam pievērš uzmanību.

Bet ikdienas dzīvē ir ļoti viegli par to aizmirst, vai ne… Ir saplīsuši gāzes katli (smejas) un netīri trauki izlietnē, un tādā garā.

Tas ko tu mini, kas brīžiem arī ielasās bēgšanā no cilvēciskā stāvokļa un saplūšanā ar citu cilvēcisku būtni vai kaut ko ārpus cilvēciskā, ir tāda kā disociācijas pieredze, ar psiholoģiska ievainojuma ietekmi saistīta pieredze. Vai tavuprāt ir kas tāds, ko dzejā var kādā mērā dziedēt?

Man liekas, ka manā gadījumā noteikti. Noteikti tas palīdz. Tu jau gan vari būt pilnīgi sakārtots cilvēks un rakstīt dzeju. Ja tu dzeju ieaicini savā dzīvē – dzeja, es teiktu, ir liels patiesums un atklātība. Tur var sevi vērot un mēģināt caur šo patiesumu un dzejiskumu, mākslas būtības principu ievērošanu, mainīt, to ko tev traumas ir nodarījušas. Kas ir mana attieksme pret spēcīgām emocijām, vai tas, kā mēdzu tās bloķēt vai vārdus bloķēt… Šī izpausme man ir iespējama dzejā kaut kādā veidā tāpēc, ka man ir šīs traumas. Ir izpausmes, ko es nespēju realizēt īstajā dzīvē, stāsti vai… Nezinu, kā lai to nedefinē pēc iespējas precīzāk… Simts procenti, ka dzeja palīdz. Es mēdzu, piemēram, rakstīt dzejoļus, neviens no tiem nav šeit [krājumā], bet viņi man bija kā mantras, ko atkārtoju atkal un atkal vienkārši, lai nomierinātos. Bet ne tikai ar dzeju. Tas pats ir ar tautasdziesmām, cilvēki izmanto mākslu kā terapiju ļoti bieži. Mēs dziedam un jūtamies labāk, piemēram. Arī dzejoļu skaitīšana pie sevis.

Noteikti dzejas rakstīšana pieprasa tikt kaut kam sevī pāri. Tu tiec pāri tam, ka uzraksti dzejoli, kas tev vienu brīdi [šķiet] labs, nākamajā brīdī tas liekas tik slikts, ka gribas zemē ielīst: kā man varēja likties, ka šis ir labi pirms divām minūtēm?! Un caur to tu iemāci sev kļūdīties un iemācies ļaut sev just kaunu, ļaut sev pieņemt cilvēcīgas emocijas un atvērt sev prātu. Atvērt sevi pieredzei, iespaidiem. Tā man liekas. Tā ir man. Citiem varbūt tā arī nav. Tas, ko runāju, tas viss ir tikai man. (Smejas.) Es esmu ļoti egocentrisks cilvēks īstenībā, es tā sāku domāt. Es varētu mazāk domāt par sevi, man noteikti būtu daudz mierīgāk. (Smejas.)

Pastāsti par rakstīšanu. Kā tu raksti – ierunā telefonā, raksti ziņās sev vai kādā dokumentā?

Dokumentā man pašlaik ir ērtāk, pat ērtāk nekā Notes app. Bet agrāk, kad biju vairāk apsēsta ar to, ka man jāuzraksta ļoti ātri ļoti daudz labu dzejoļu (smejas), tas totāli tam nepalīdzēja (abas smejas), mēdzu, ejot pa ielu, [saskatīt] dzejas rindu tur, dzejas rindu tur, un es visu laikā vilku āra telefonu. Tad tieši Notes app. Tagad tas ir daudz kontrolētāk, kā es rakstu. Bet es arī netieku tā uzreiz pie laba dzejoļa. Es sāku rakstīt, uzrakstu piecus, dažus pilnīgi sūdīgus teikumus (smejas) un saprotu, ka negribu, lai šie teikumi ir mana dzeja. Tad reāli sāku domāt, kā tiešām kaut ko interesantu pateikt, sāku spēlēties valodā un ar savu iztēli, ar to, ko es spēju iztēloties un ko spēju pateikt, lai tas ir kaut vai smieklīgi. Ja tas ir vismaz vienkārši smieklīgi. (Smejas.) Un atdarināt balsis arī ir ļoti interesanti.

Putnu balsis vai citu dzejnieku balsis?

Dzejnieku, cilvēku balsis. Man liekas, ka šī iemiesošanās spēja, kad iemiesojos augos, tas noteikti ir Luīzes Glikas ietekmē. Esmu izlasījusi viņas kopotos rakstus trīs reizes, man liekas. Kāpēc, es nezinu. Viņas stingrā roka baigi palīdzēja dažos brīžos.

Ko vēl tu lasi? Šķiet, minēji, ka tieši pēdējie pāris gadi bijuši izteikti dzejas lasīšanas apvāršņa paplašināšanā. Varbūt pastāsti to nozīmīgāko ķēdīti šajos divos gados.

Tā ķēdīte… Baigi iemīlējos Rembo un Surguntā arī. Šie. Tad nāca Kikōne, Elvīra Bloma, blakām vislaik arī ir Inga Gaile un Anna Auziņa. Ļoti patika Šlāpina teksti, ko es pārsvarā dzirdēju. Man pat nav nevienas viņa grāmatas, bet es viņus zinu! (Smejas.) Gan jau akadēmijā ir izlasīti. Protams, arī manas mīļās draudzenes – Eīna Vendija Rībena, tu, es domāju Literārajā Akadēmijā tieši, Līva Marta Roze mani arī ietekmēja ar to, cik teksts var būt stilīgs, un Agnese Radziņa, viņas teksti. Lotes Vilmas Vītiņas Meitene. Viņai stāstīju, ka, kad izlasīju Meiteni, jutu skaudību (smejas), un viņa bija ļoti priecīga par to. (Abas smejas.) Man drausmīgi, drausmīgi patīk Arkādijs Dragomoščenko, vienkārši varu lasīt un domāt, lasīt un domāt un atkal lasīt un atkal domāt. Einārs Pelšs, protams, ļoti forši visu kaut ko izdomā, tas vienmēr ir interesanti un smieklīgi, un jautri. Edvīns Raups, viņa grāmata 33 [mīklaini dzīves gadi un] dzejoļi man ļoti ilgi bija somā visur līdzi. Kas vēl? Bastarda formā bija iekļauti ļoti daudzi ļoti labi dzejoļi, noteikti tos izlasīt arī bija vērtīgi. Kas vēl, kas vēl? Ko vēl mēs uz riņķi lasām? Nu, ar Surguntu, piemēram, ir orākuls – ja tev ir kāds jautājums, tu pajautā Surguntam, uzšķir un tev būs obligāti atbilde. Es tevi turpinu ir ļoti skaista franču dzejas izlase. Es pat iemācījos no galvas dzejoli Es atklāšu tev lielu noslēpumu. Iemācījos no galvas, bet tas ir tik garš, ka es to aizmirstu. Es ļoti daudzus Luīzes Glikas dzejoļus iemācījos no galvas un arī aizmirsu, jo neatkārtoju. Arturs Alliksārs, viens no maniem mīļākajiem dzejniekiem, kā es iemīlējos Alliksārā, tas bija fantastiski! Es tā gribēju rakstīt kā viņš, biju tā apsēsta ar viņu! Man ir visi viņa latviski iznākušie krājumi, un es arī palūdzu Guntaram Godiņam parakstīt. Un cik interesanti, ka var redzēt, kā viņš ir mainījis, kā tulko. Mansarda izdevums man patīk daudz labāk, kā ir iztulkots. Jāns Kaplinskis, protams. Ārprāts, es kaut ko aizmirsīšu.

Viss kārtībā, tev nav jānosauc burtiski visi. Būs labi. (Abas smejas.)

Būs labi, pagaidām pietiks, jā.

Foto: Gints Ivuškāns

Nu labi. Pastāsti par dzeju, kas ir ārpus lappusēm. Un kas ir ārpus dzejas. Tu esi arī organizējusi pasākumus, pati labprāt dzeju performē, ne tikai kā lasījumu, un vispār izpaud sevi performances formā. Pastāsti par šo saistību!

Mmm, tas baigi forši. (Smejas.) Es nezinu, kā tas notiek, ko man stāstīt?! Man ir draugi dzejnieki, kas ir arī performanču mākslinieki. Un tad tu tiec pie tā klāt. Un lieta tāda, ka dzejas lasījumi, protams, vispār ir jocīga padarīšana. Ir ļoti grūti koncentrēties. Bet ļoti gribas būt apritē. Un īstenībā gribas, lai arī dzeja ir apritē, gribas, lai kaut kas notiek, un tas ir visvieglākais veids, kā kaut kam notikt, – uztaisīt pasākumu. Bet tam pasākumam ir jābūt interesantam. Tu jau arī pats kā mākslinieks, kā cilvēks saproti, ka nevari visu laiku lasīt vienādi no lapas. Ir cilvēki, kas to var, tāpēc ka viņiem ir specifiska balss, bet, ja tu neesi tik interesants un talantīgs kā es, tev jāsaliek daudzas lietas kopā. (Smejas.) Nu labi, es nevaru sevi tagad tā “nolikt”, es esmu interesanta, viss kārtībā. Gribas spēlēties. Ļoti gribas spēlēties, gribas ar skatītājiem kaut ko darīt. Mēs gribējām dzejas lasījumu uz jumta, tad mēs to uztaisījām. Man vismaz tā ir, un domāju, iespējams, tā sākas mācīšanās. Lielākoties tas ir no draugiem, no cilvēkiem man apkārt, viņi kaut kā pavelk un pabīda.

Piemēram, mans dzejolis Atbildi ar jā vai nē. Mani šausmīgi interesē, lai cilvēki kaut vai atsūta nofočētu, vai viņi piekrīt vai nepiekrīt katram no apgalvojumiem par vārdiem. Es tieši spēlējos ar vārdu esenci, kā mums liekas, ko kurš vārds nozīmē, ar savienojumiem. Tad, lasot priekšā, liku cilvēkiem sasist plaukstas, ja jā, un nesist plaukstas, ja nē. Tie vārdi, viņi ir ļoti piesātināti, teiksim tā. Un ir grūti pēc kāda laika cilvēkiem uztvert, varbūt jālasa vairākkārt, lēnāk. Tas arī ir interesanti, lai tas teksts nebūtu tik smags, viņš ir vienā un otrā pusē, tur arī ir kaut kāda sakarība. Principā tas, ka es viņu rasktīju, ļoti ilgi domāju par katru vārdu, un vajadzētu būt, ka viņi visu laiku sistu plaukstas, bet īstenībā cilvēki man nepiekrīt. Cilvēkiem daudzreiz liekas citādāk, un tas bija tik interesanti! Man bija tik priecīgi, ka viņi iesaistās, ka viņi domā. Un es pati varu būt pārsteigta, ka viņi visu laiku kaut kam nepiekrīt un iebilst, domāju – kā tas var būt? Man viss liekas tik loģiski. (Smejas.)

Man nemaz nelikās, ka tu pati visam piekrīti, man tas likās kā jā (norāda uz vienu kolonnu dzejoļa grafiskajā izkārtojumā) un nē (norāda uz otru kolonnu), viedokļi atšķiras.

Nu, var būt arī tā. Bet, nē, es nevaru izdomāt to, kam īsti nepiekrītu, es nevaru to uzrakstīt, man liekas. Tur visur ir kaut kāda manis izdomāta loģika. Ir, protams, kaut kas, kam vairāk vai mazāk [piekrītu], šie apgalvojumi, šīs spēles. Tad man bija tās – o, mana loģika nav universāla?! Protams, ka nav universāla! Tas bija ļoti jauks pārsteigums. Un es vēl joprojām gribu to atkal un atkal, man jāizdomā, kā viņus nenogurdināt. Vai varbūt tam ir jānotiek vēlāk, lai viņi var padomāt ilgāk… Tur man vēl ir jādomā īstenībā. Jo pēc kaut kāda laika cilvēki nogurst un nevar vairs pieslēgties tādiem abstraktiem apgalvojumiem.

Ko vēl tu gribētu izdarīt ar dzeju, ko vēl neesi izdarījusi?

Āa, hmm, jā… Ar tekstu drīzāk, ar dzeju arī var. Es gribētu, es gribētu to iekļaut kādā instalācijā, izstādē, kā tu to dari, varbūt. (Smejas.) To es ļoti gribētu ar tekstu, ar dramaturģiju – dabūt to muzejā? Kā to var dabūt muzejā?

Es nezinu. (Smejas.)

Nu jā… Es gribētu tekstu dabūt muzejā. Kaut ko tādu. Un dzeja… Man liekas, ka dzeja ļoti labi iet kopā ar dramaturģiju, roku rokā, jo tās abas ir dramatiskas. Kaut kādā ziņā. Jābūt nedaudz drāmai iekšā.

Lai tas ir teju kā filmā. Man arī ļoti patīk līdzdalības aspekts, piemēram. Būtu forši, ja cilvēki varētu atnākt uz muzeju, paņemt lapas, viņiem būtu lomas sadalītas, teiksim, trīs cilvēki sāk lasīt, spēlēt un improvizēt. Un viņi ir reizē mākslas darbs, ko skatās un reizē rada, un viņi var mainīties lomām. Bet jautājums, vai kāds to darīs (smejas), vai nebūs vienkārši tā, ka paskatās lapas un aiziet…

Jā, ir jau labi, ja skatītāja līdzdalība nāk nepiespiesti, tā pati notiek. Alvim Misjunam, kim?, man liekas, bija tāds darbiņš kā spēle. Tu pienāc, noskenē QR kodu vai ko tādu, un uzreiz pievienojies ekrānā, un tur tu esi kaut kāds zariņš vai akmentiņš, vai lapiņa plašā laukumā, un tur ir citi, kas spēlē, viņi turpina pārvietoties pa mākslas galeriju, bet vienlaikus arī pārvietojas un trīsuļo virtuālajā vidē. Tev nekas īpaši nav jādara, bet tu paralēli esi kaut kāds zariņš, kas tur plivinās.

Kūl! Tik forši!!

Jā!

Vēl man bija doma par dzejas darbu burtnīcu. Es ļoti gribētu uztaisīt dzejas darbu burtnīcu. Tādu, kur autori dod uzdevums. Ir autora dzejolis un uzdevums no katra autora, tad tu ej cauri un tev ir brīva lapa, kur tu pats vari pierakstīt un pildīt uzdevumu. Iedomājies, cik forši? Un tur visi foršie Latvijas autori iekšā un katrs ir izdomājis kādu uzdevumu! Einārs Pelšs jāliek beigās, viņš gan jau liks kaut ko saplēst. (Abas smejas.) Jā, uzdevumi ir forši. Performances varbūt arī ir papildu uzdevums. Es vienkārši neesmu saņēmusies, vajag saņemties! Neviens, lūdzu, nenozodziet šo ideju, es to izdarīšu šogad! (Smejas.)

Bet vispār man neliekas, ka dzejai vienmēr ir jābūt performancei. Man ļoti patīk arī mierīgi nosvērti lasījumi, kur tu vienkārši esi kopā ar autoru, viņa patiesajā balsī, patiesajā esencē, kur netiek nekas daudz darīts. Tu vienkārši esi vārdos, vari sēdēt, aizvērt acis un klausīties, kā autors lasa savu tekstu. Jā, tas arī ir forši. Viss ir svarīgs, viss ir interesants (smejas), bet reizē nē, bet tomēr jā. Es domāju, tas arī ir kā ritenis, vienā brīdī mēs nogurstam no tā, ka nekas nenotiek, bet tad, kad viss pārāk daudz notiek, tad atkal gribas, lai notiek mazāk.

Vai tu tici afirmācijām?

Jā, gan jau. Neesmu par to tā domājusi. Es ticu pozitīvām domām. Ticu, ka var piespiest sevi apturēt negatīvo domu un sākt sevi programmēt domāt pozitīvi, tas mani tiešām ir izglābis no depresijas. Man sanāca divus mēnešus no vietas šādi nepārtraukti ar sevi runāt, un es nedaudz tā kā sajuku (smejas), bet labā ziņā. Es biju tik laimīga, ka nobijos no tā. Domāju, ka nedrīkstu būt tik laimīga tik sabojātā pasaulē. (Smejas.) Sāku arī nesaprast cilvēkus, teiksim, nesaprast, kāpēc cilvēki ir bēdīgi, ja viņi var vienkārši, tā kā es, domāt tikai un vienīgi pozitīvas domas un konstanti būt septītajās debesīs. (Smejas.) Iespējams, es biju kaut kādā mānijā. Nezinu. Tas bija ļoti interesanti. Man tas bija vajadzīgs, jo biju ļoti ilgu laiku bijusi milzīgā depresijā, kur nevarēju pilnīgi nevienu labu domu padomāt. Tāpēc, iespējams, kad es sapratu, kā to darīt, vienkārši baigi aizrāvos. Tā ka es tam ļoti ticu. Jā, jā, jā, es ticu. Domāju, ka tas ir ļoti vajadzīgs. Tāpat tas nesanāk visu laiku. Tas ir nogurdinoši. Bet tas ir jādara.

Vai tu tici, ka ar mums notiks kaut kas labs?

Jā! (Smejas.)

Tas bija ļoti ātrs jā! Uz šīs nots jābeidz, paldies tev!

Paldies tev!

1. Laikā starp intervijas norisi un publikāciju notika daudzas dramatiskas lietas, bet vismaz viena laba patiešām arī – LNB nudien pagarināja darbalaiku.  (atpakaļ uz rakstu)