— Meli, dibeni un bezgalīga mīlestība

Par Romēna Garī/ Emila Ažāra romānu Mīļumiņš (Orbīta, 2024)

Romāna Mīļumiņš triks ir tāds, ka to ir uzrakstījis kāds cits. Tas ir darbs bez darītāja, radījums bez radītāja, un tieši tāpēc spēj pietuvoties kaut kam vispārīgi patiesam. Romāna tiešajā, brīžiem aizskarošajā vēstījumā ir smalki iestrādātas vispasaulīgas ilgas pēc mīlestības, vispārcilvēciskas bailes no nāves un vispārzināms, visaptverošs iztrūkums bez objekta. Visvieglāk tik godīgam būt, ja tevis nav pavisam. Tieši šajā nevietā vietu sev rod Mīļumiņš, tā varonis un autors.

Mīļumiņa izcelsmes stāsts ir pietiekami interesants, lai to pastāstītu (par to es pārliecinājos empīriski). Mīļumiņu 1974. gadā publicē izdevniecība Mercure de France. Tā ir autora Emila Ažāra debija. Pēcāk Emils Ažārs saraksta vēl citus darbus, un par vienu no tiem, Visa dzīve priekšā,[1] 1975. gadā saņem prestižo Gonkūru prēmiju – vienu no ievērojamākajiem literatūras apbalvojumiem Francijā. Tik ievērojamu, ka autoram to drīkst piešķirt tikai vienreiz dzīvē. Mīļumiņa manuskripts izdevējiem tiek nosūtīts no Brazīlijas, un Emils Ažārs parādās uz Francijas literatūras skatuves kā 34 gadus vecs emigrējis alžīrietis. Taču pēc kāda laika atklājas, ka aiz šī vārda stāv kāds Pauls Pavlovičs. Tālaika literatūras kritiķus un pazinējus ilgu laiku māc šaubas par šo Paulu Pavloviču, tomēr ar laiku tās noplok.

Deviņpadsmit gadu pirms tam, 1956. gadā, Gonkūru prēmiju saņēma arī Romēns Garī. Pēc Romēna Garī pašnāvības 1979. gadā tiek publicēts viņa pēdējais romāns Emila Ažāra dzīve un nāve. Tā pēc vairākiem gadiem slavas saulītē atklājas, ka aiz Emila Ažāra vārdiem un Paula Pavloviča sejas stāv pazīstamā rakstnieka Romēna Garī pieredzējušie pirksti. Līdz ar to Romēns Garī kļūst par paradoksālu zvaigzni: vienīgo autoru Gonkūru prēmijas vēsturē, kurš šo balvu saņēmis divreiz. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Romēnu Garī nemaz nesauc Romēns Garī, tāpat viņu nesauc arī Šatans Bogats un Fosko Sinibaldi.[2] Turklāt Romēns Garī, kurš saņēmis Francijas Goda leģiona ordeni un strādājis Francijas diplomātiskajā dienestā Bulgārijā, Šveicē un ASV, nemaz nav francūzis. Viņa dzimtais vārds ir Romāns Kacevs, un viņš ir Lietuvas ebrejs. Kā raksta esejists Adams Gopniks, “Romēns Garī bija viens liels melis,”[3] pat viņa autobiogrāfija Solījums rītausmā[4] ir pseidoautobiogrāfija. Un tomēr jautājumos, kas skar vispārīgo un būtisko, viņš, iespējams, pret lasītāju ir godīgāks nekā lasītājs pats pret sevi.

Tas, ka Romēns Garī nav Romēns Garī, ir svarīgi. Kaut arī, kā norādīts latviešu izdevuma priekšvārdā, ideja Mīļumiņu publicēt ar pseidonīmu rodas pēc darba pabeigšanas. Garī raksta, ka uz to mudina tieši viņa slavas nesaderība ar grāmatas raksturu. Iespējams, tas nozīmē, ka Garī bija ne tikai melis, bet arī bailulis. Tomēr šķiet, ka šī nesaderība ir dziļāka un neattiecas uz literāro kvalitāti. Ir lietas, ko nevar pateikt slaveni rakstnieki, diplomāti un Goda leģiona ordeņa kavalieri, bet ko var pateikt alžīrietis, kas aizbēdzis uz Brazīliju.

Šīs grāmatas sākumpunkts ir stāstnieka mājdzīvnieka – vairāk nekā divus metrus garā pitona, saukta par Mīļumiņu, – fiktīva dokumentācija, īpašu uzmanību pievēršot pitonu ēšanas paradumiem. Tomēr stāsts nav par to. Pārdomas par pitona dzīvoto pieredzi, arvien paliekot nesaprastam iebraucējam, par čūskām un pelēm, par apvīšanos un smacējošu žņaugšanu kalpo par grūdienu nodoties plašākām pārdomām par vientulību, neiederēšanos, konkurenci, ķermeniskas tuvības nozīmi un vispārīgu mīlestības iztrūkumu. Lai gan ar dažām neērtām frāzēm grāmatas gaitā tiek atgādināts par sākotnējo ieceri – dokumentēt pitona dzīvi –, tādējādi novelkot robežu starp stāstnieku un mājdzīvnieku, šis nošķīrums stāsta gaitā kļūst arvien nemanāmāks, abiem pieņemot vienu vārdu – Mīļumiņš – un savijoties arvien ciešākā apkampienā. Līdz ar to no pitona šajā grāmatā paliek tikai āda, kurā ielīst katram no mums.

Romāna Mīļumiņš centrālā nenotikušās mīlestības līnija veidojas starp stāstnieku un viņa kolēģi Dreifusas jaunkundzi. Par Dreifusas jaunkundzi mēs nezinām pārāk daudz, izņemot to, ka viņa valkā ādas minisvārkus un garus zābakus un ir melnādaina, “nēģeriete”, “melnā” (20. lpp.). Dreifusas jaunkundzes eksotizētā iekāres objekta loma ir nepārprotama. Viņa gandrīz nerunā, tikai stāv un ir valdzinoši citāda. Kulmināciju šī rasistiskā, seksistiskā simfonija sasniedz līdzībā ar pitonu. Stāstnieks Mīļumiņš sniedz pitonam Mīļumiņam visu to mīlestību, kas tiek veltīta Dreifusas jaunkundzei, sapņos ieraujot viņu mīļuma kultenī. Pitons Mīļumiņš ir kā Dreifusas jaunkundze – slaids, maigs un eksotisks –, un viņa ir čūska. Šādu runu nekaunība ir nepārprotama un aizskaroša. Tomēr apvainojumā ir arī kaut kas pamācošs – iespēja paraudzīties uz savu latento rasismu un seksismu no malas, novērtējot, cik viegli tomēr saprast tik negodājamu viedokli. Puritāniskākam lasītājam, iespējams, līdzīgi izaicinoši šķitīs arī gājieni pie “mīļajām maukām”, kuru centrā ir rozīte, “anālās atveres kairināšana ar mēli vai lūpām”, kā skaidrots piezīmē (33. lpp.). Neapgalvošu, ka lasītāja sirdsapziņas pārbaude bijis Romēna Garī nodoms; dibeni viņam, šķiet, vienkārši patika, jo zīmogo arī citus viņa darbus. Taču sašutums var kalpot kā palielināmais stikls, lai iztaustītu savus milstošos aizspriedumus, – viedokļu higiēna, kas vajadzīga katram. To nevarētu uzrakstīt Garī, to var tikai neviens.

Līdzīga nebūšana raksturo arī romāna stāstnieku. Viņš, kā mēs visi, katrs savā veidā, ir parastākais savādnieks, kā atklāj gan viņa rīcības, gan domas, gan vārdi. Būdams statistikas pārvaldes darbinieks, stāstnieks Mīļumiņš ļoti labi zina, ka “Parīzes apkaimē ir desmit miljoni iedzīvotāju, kuru neredzamā klātbūtne ir labi jūtama”, bet reizēm viņš asi izjūt “viņu redzamo prombūtni, brīžiem šķiet, ka tie ir nevis desmit, bet simts miljoni, kuru te nav, un tik liels neesamības daudzums rada trauksmi” (68. lpp.). Tāda vientulība ir iespējama tikai lielpilsētās, kur katrs viens iet savus mēmos ceļus. Mīļumiņa dzīves krusts ir būt vienam no desmit miljoniem, skaidri apzinoties lielo problēmu un lielo uzvaru savādi atsvešināto iespaidu uz katru pašu, iepretim mazo sāpīšu paralizējošajai varai. Pasaule turpina griezties arī tad, kad tev ļoti sāp, bet tev varbūt tā vairs negriežas. Ja kādam vienmēr sāp, kāpēc lai tā turpinātu griezties? “Skaties, kur gribi, katastrofāli trūkst siltu plaukstu,” raksta Mīļumiņš (142.lpp.). Caur Mīļumiņa līdzjūtīgajām un brīžiem tik naivi aizvainotajām acīm pasaule atklājas vienlaikus kā rāma paradīze un klusa elle, kā vijolītes saspiestā papīrā, kā apdeguši zīdaiņa zābaciņi.

Tikpat dīvaini parasta kā galvenais varonis ir arī grāmatas valoda. Tiecoties noķert neeksistējošam vienradzim līdzīgo Mīļumiņa tēlu, Gitas Grīnbergas tulkojums vienkāršiem vārdiem (taču brīžiem grūti uztveramām teikumu konstrukcijām) izstāsta sarežģīto un būtisko. Vienkāršā valoda vietām ir pat frāžaina, taču to atsvaidzina valodiskas asprātības, kas izjauc ierastos izteicienus, piešķirot tiem spilgtas jaunas nozīmes, balstoties fonētiskā līdzībā. Piemēram, frāze “savas sirds zilumos” (182. lpp.) skaidri un skaudri raksturo apdauzīto lādīti, kurā glabājam tuvāko un svarīgāko. Savukārt “mētelis ar klātbūtnes efektu” (96. lpp.) atgādina par mīlestību, ko nevar nopirkt par naudu. Frāžu spēlīgo lietojumu pavada apzinātas refleksijas par izteicienu būtību un atbilstību, piemēram, “patiesībā ir neticami daudz pēdējo pilienu, kas neliek pārplūst traukam” (198. lpp.). Arī šādā veidā Mīļumiņš aicina paraudzīties uz sevi no malas, pievēršot uzmanību tam, cik daudz runājam, bet cik maz vārdos ieliekam jēgas. Taču tā nav smagnēja ārēja kritika, drīzāk līdzjūtīgs mājiens no līdzcilvēka puses. Jebkurš no mums ir mīļumiņš. Mums kopā mūsu brīžiem jēgu zaudējošajā valodā ir mīļi un jautri.

Mīļumiņš ir par un ar katru no mums, kad esam vieni, kad esam vienuviet, bet ne kopā, kad vajag siltu plaukstu. Tas ir asprātīgi uzrakstīts, patiess un ļoti līdzjūtīgs stāsts par kādu, kas ir Cilvēcība, bezgalīga, zaglīga, sāpīga mīlestība. Šķiet, ka šis romāns ir izlijis no pārpilnības raga, tik daudzām vienlaicīgām domām sabiezinot grāmatas gaisu juceklīgā ķīselī. Patiešām – romāna latviešu izdevumā tiek publicēti pat divi nobeigumi: viens ekoloģisks, ko sākotnēji iecerējis autors, un otrs, kas pēc redaktora lūguma ievietots pirmajā izdevumā un pēc autora lūguma saglabāts visos citos. Un tomēr es iesaku jums nelasīt nevienu no tiem. Līdzīgi kā franču un itāļu kopīgi veidotā romāna ekranizācija ar tādu pašu nosaukumu Mīļumiņš (fr. Gros-Câlin, it. Cocco mio), arī grāmatas beigas noplicina trauslo sapni par pitonu Parīzē un Mīļumiņu katrā no mums. Ir grāmatas, kam nebūtu jābeidzas nevis tāpēc, ka ir šaušalīgi interesanti, bet tāpēc, ka to mierīgais, absurdi ikdienišķais plūdums varētu mūžam nemanāmi pavadīt mūsu vienlīdz savādās domas.

[1] Romāns Visa dzīve priekšā 2001. gadā latviski izdots izdevniecībā Daugava.

[2] Vēl divi Romēna Garī pseidonīmi.

[3] https://www.newyorker.com/magazine/2018/01/01/the-made-up-man

[4] Solījums rītausmā latviski izdots 1995. gadā izdevniecībā Daugava.