— Asteroīds Kaplinskis

 

Par Jāna Kaplinska eseju krājumu Viss ir brīnumains (no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga; Neputns, 2025)

 

Šaurā strēlītē starp akadēmisko publikāciju sniegotajām virsotnēm un populārzinātniskās žurnālistikas roboto kalnu grēdu sev mājvietu radusi mūžzaļa un grūti pieejama esejistikas žanra ieleja, ko apdzīvo reti un aizsargājamo sugu sarakstā iekļaujami īpatņi. Viens no tādiem noteikti ir Jāns Kaplinskis. Pareizāk sakot, viņa esejām raksturīgais stils.

Igauņu dzejnieks, esejists, filozofs, tulkotājs, sociologs un politiķis Jāns Kaplinskis latviešu lasītājam ir pazīstams pirmām kārtām ar dzeju, viņa sabiedriskā darbība Igaunijas atmodas sagatavošanā un vēlāk žurnālā Karogs publicētās esejas sabalsojās ar Latvijas kultūrā aktuālo un trauksmaino laiku. Pirmā latviski izdotā grāmata bija bērniem domātā Kas ko ēd, kurš kuru apēd (tulkojuši Guntars Godiņš un Rūta Karma, 1993), tad sekoja Godiņa tulkotais īsromāns Acs (2010) dzejas izlase No putekļiem un krāsām (2001), romāns Tā pati upe (2012), apjomīga dzejas izlase Balts papīrs un laiks (2014) un darbs, kas ietilpst gan prozas, gan esejistikas žanrā – Ledus un Titāniks (tulkojusi Rūta Karma 2022). Pēdējais ir nelielu eseju cikls, kas organiski turpina cita citu, liekot lasītājam sekot autora apziņas un sirdsapziņas plūdumam no vienas tēmas pie nākamās, dodoties līdzi ceļojumā – gan ģeogrāfiskā, gan kultūrvēsturiskā nozīmē. Kaplinski nodarbina jautājumi, kas tieši skar vai metaforiski izmanto ekoloģijas, dabas un cilvēka vietas dabā problemātiku. Ekoloģija viņam vienmēr bijusi tuva, viens no aizkustinošākajiem pieturpunktiem rakstnieka apjomīgajā radošajā biogrāfijā ir laiks, kad viņš strādājis par ekologu/inženieri Tallinas botāniskajā dārzā.

Laba eseja, tāpat kā tradicionālais līgavas tērps (“something old, something new, something borrowed, something blue”), parasti sevī ietver četrus naratīva elementus. Tajā autoram jāpastāsta kaut kas par sevi, kaut kas tāds, ko zina visi, kaut kas tāds, kas lielākai daļai lasītāju būs jaunatklājums, un tad no tā visa ir jāizdara pārsteidzošs, aizraujošs vai saviļņojošs secinājums. Šajā ziņā esejas autors reti kad ir anonīms un bezpersonisks stāstnieks, viņš izmanto savu pieredzi, biogrāfiju un identitāti, lai piešķirtu vēstījumam lielāku svaru un subjektīvu neatkārtojamību. Kaplinska identitāte ir jautājums, par kuru būtu iespējams sarakstīt ne vienu vien grāmatu. Dzimis Tartu 1941. gadā igauņu dejotājas Noras Raudsepas un poļu profesora Ježija Kaplinska ģimenē, viņš uzreiz zaudē tēvu, kurš tiek arestēts un 1943. gadā mirst padomju darba nometnē.

No tēva mantojis ne tikai uzvārdu, bet arī interesi par filoloģiju, viņš studē romāņu valodas Tartu universitātē, kļūst par franču valodas speciālistu. Tikai vēlāk, sākot interesēties par savu izcelsmi, Kaplinskis noskaidro, ka viņa rados bijis 19. gadsimta poļu gleznotājs un revolucionārs Leons Kaplinskis, bet vēl senāk – ebreju dzimta, kas saistīta ar leģendāro reliģisko līderi Jakubu Franku (dzimušu Leibovicu), kurš ne tikai vadījis mesiānisku ekumēnisko kustību, ko viņa vārdā dēvē par frankismu, bet arī uzskatījis sevi par 17. gadsimta poļu-ebreju mesijas Sabataja Zevi reinkarnāciju, kurš savukārt bijis pārdzimis Vecās derības Jēkabs, Īzaka un Rebekas dēls (1. Moz. 25:26). Pierādīts šis fakts nav, un, kā saprotams, līdz galam arī nav pierādāms, mēs tam varam ticēt vai neticēt, abos gadījumos mēs izmantojam vienlīdz svarīgu cilvēka domāšanas instrumentu, kas mūs padara tik īpašus un atšķirīgus, piemēram, no skudrām.

Zīmīgi, ka šajā krājumā atlasītās esejas (ko tulkojusi Maima Grīnberga) vistiešākajā veidā skar ticības jautājumu – gan ticību reliģiskās autoritātes izpratnē, gan ticību zinātnes faktiem, tai skaitā – ticību brīnumiem. Kaplinskis norāda, ka īpašas atšķirības nav, tāpēc frāze “viss ir brīnumains” apraksta pasaules uztveres un izziņas neizbēgamo raksturu, nevis pašu pasauli. Viegli pamanīt, ka tad, ja “viss ir brīnumains visu laiku”, zūd brīnuma definīcijas jēga, tikpat labi var teikt: “nekādu brīnumu vispār nav.” Tieši tāpat, raksta Kaplinskis, nav iespējams būt pilnīgi ticīgam vai pilnīgi neticīgam, mēs vienmēr kaut kam ticam un kaut kam neticam, ar šo rīku palīdzību nospraužot sev taciņas un celiņus pasaules drošākai izstaigāšanai, citādi jau sen būtu lauzuši sev kaklu.

Kaplinska esejām raksturīga strauja domu gaita, ātra pārsviešanās uz pilnīgi citām kultūras, vēstures, zinātnes jomām, meklējot paralēles un līdzības, kas ne vienmēr ļauj nonākt pie viennozīmīga secinājuma, taču noteikti palīdz domāt par lietām. Palīdz “aizrauties ar domāšanu”. Aforistiskais, lakoniskais stils jūtams, ja mēģinām “acīm pārskriet pāri tekstam” un saprotam, ka nedrīkst izlaist nevienu pašu teikumu, tā var viegli pazaudēt domu gaitu. Intereses pēc salīdzinot divu eseju tulkojumus (Sadursme ar īstenību un Ticība un neticība iepriekš latviski publicētas žurnāla Karogs 1991. gada 1.–2. numurā Rūtas Karmas tulkojumā), krīt acīs, ka teksts atšķiras nesvarīgās detaļās (“brīžiem” vietā “reizēm” u.tml.), taču teikumu uzbūve un pamatdoma saglabāta nemainīga, kas liecina par to, ka jau oriģinālā autors to noslīpējis līdz vienkāršākajai iespējamajai formai, kuru savādāk pateikt nemaz nav bijis iespējams. To var skaidrot arī ar uzkrāto praktisko dzejnieka pieredzi un spēju ieraudzīt “pabeigtu teikumu”, kuram ne ko pielikt, ne ko atņemt.

Runājot par mūžseniem, filozofijā un kultūras vēsturē nobružātiem jautājumiem, Kaplinskis spēj pārsteigt, izvelkot gaismā “pilnīgi jaunus” faktus, negaidītas asociācijas vai, gluži vienkārši, izspēlējot subjektīvo kārti un izstāstot kādu personisku piedzīvojumu: “Atceros, reiz četru gadu vecumā sēdēju istabā uz dīvāna un mazliet izbrīnīts domāju ko tādu, ko vēlāk esmu pierakstījis kā jautājumu. (…) Es piepeši jutu, cik savādi ir tas, ka esmu es, esmu šeit un četrgadīgs.” (29. lpp., esejā Sadursme ar īstenību) Nedaudz tālāk viņš veikli ievilina lasītāju polemikas tīklos, aizvietojot “es” ar “mēs”: “Tā nu esam uzdūrušies paradoksam, vienam no pašiem lielākajiem, kādi vispār cilvēku sagaida – neiespējamībai apvienot vienā loģiski lingvistiskā veselumā objektīvo un subjektīvo.” (30. lpp.) Esejā ar iekārdinošo (mūsdienās teiktu “klikšķināmo”) virsrakstu “Kukaiņi un cilvēki” viņš šokē, no vispārzināmā “Cilvēks sver vairāk nekā 50 kilogramus, dienā patērē ap 3000 kcal un sasniedz dzimumbriedumu mazliet vairāk nekā desmit gadus vecs,” secinot: “Tik dārgas un sarežģītas būtnes zaudējums ir – vismaz Homo sapiens veidošanās laikā bija – būtisks visai cilvēku populācijai.” (133. lpp.) No šejienes izriet – cilvēkam bija nepieciešams iemācīties nodot vitāli svarīgas zināšanas nākamajai paaudzei, jo tas nevarēja atļauties zaudēt bērnus, kas kļūdas pēc apēstu kādu indīgu sēni. Nevis, evolūcijas ceļā cilvēks kļuva par tik sarežģītu un dārgu būtni, bet gluži otrādi, pāriešana jaunā evolūcijas līmenī notika, lai pašsaglabātos. Kukaiņi, turpretim, būdami sīka vienība, var atļauties iet bojā miljoniem un tāpēc palikuši tajā pašā lēnās evolūcijas posmā. “Tas nozīmē, ka cilvēks var evolucionēt apmēram miljons reižu ātrāk nekā kukainis,” raksta Kaplinskis (134. lpp.). Un mēs viņam noticam, ne acu nepamirkšķinot.

Interesanti, ka tieši esejā Par sevi, kas nolasīta kā brīvo mākslu profesūras ievadlekcija Tartu universitātē 2000. gadā, viņš par sevi nepasaka tikpat kā neko, tā vietā runājot par tekstu, hipertekstiem, informāciju, valodu, komunikāciju. Nē, vienā teikumā viņš tomēr atzīstas: “Manī ir radusies skepse pret daudzām parādībām, ko agrāk uzskatīju par tik pašsaprotamām, ka pat prātā neiešāvās, ka varētu būt arī citādi. Piemēram, zināšanu un zināšanu apguves struktūra.” (152. lpp.)

Starp citu, asteroīds 29528 Kaplinskis, ko 1998. gadā atklāja čehu astronome Lenka Kotkova, ir 4,5 km diametrā un apriņķo ap Sauli reizi 4,38 gados. Nu arī tam mums atliek vienīgi ticēt.