— Kleitas, ko es vairs nevelku

 

apziņas biezpiens darba stadijā

es varētu uzskaitīt lietas kas mitinās manā galvā kad neizdodas implementēt to ka doma ir tikai doma jūta ir tikai jūta un darbība ir tikai darbība kad šitās visas iesakņojas manu smadzeņu krokās un izaug par lieliem nevajadzīgiem stādiem man vajadzētu daudz ko izravēt es noteikti pārāk daudz domāju kā jau visi izņemot dažus bet par tiem mēs nerunāsim katra jauna mīlestība padara visas iepriekšējās nebijušas nesvarīgas es jūtos pāraugusi visus vīriešus kas man jelkad ir patikuši nav ne jausmas ar ko tas viss beigsies man pārāk bieži galvā skan mūzika labi tik ka nomainās plate tu teici ka es elpoju miegā kā kaija tu teici ļoti daudzas lietas kuras vairs nav svarīgas ļoti daudzas lietas kuras man vairs nevajadzētu atcerēties es biju ļoti iemīlējusies pat nedomā nākt pie manis vēl sapņos laiks pamāt vasarai ar rociņu māsa teica šūpoles ir pazudušas jo mēs esam izauguši un viens no mūsējiem drīz aizies raudāt kopā ar tunčiem tu stāstīji par zēnu kurš divreiz tēloja ka slīkst un trešajā noslīka pa īstam tev bija daudz labu stāstu bet varbūt man izlikās pa bērna kapiņu skraida ķirzaciņas nē es domāju ka man neizlikās bet iesnas gan tev bija neveselīgi bieži kāds man teica tādas iesnas ka sāp pat neīstie zobi neatminos kam tā bija neatminos kurš man teica ka burtnieks ir kā topinambūrs neatminos kam brūkleņu spirta uzlējums bija sasēdies plakstiņos un neatminos kurš ierosināja zemes stundu sarīkot 24tajā decembrī visādas svarīgas lietas es nekad neatminos doma ir tikai doma jūta ir tikai jūta un darbība ir tikai darbība kad māra uzraujas no miega viņa jautā ko lūdzu vai izdveš viss notiek pārāk ātri un tā ir tikai neliela atblāzma no tā kas patiesībā notiek neliela atblāzma no visa kas kaut kur glabājas un te jaušīgos te nejaušos momentos uzpeld virspusē bija tāds krievu puisis kas ļoti labi smaržoja kura babai gan jau arī pie sienas ir tepiķis bet tas puisis bija precējies un es nonācu citā pilsētā zagu ķiršus pie citas baznīcas citam puisim pie rokas un kāpēc tieši šīs ainas un kāpēc tieši tagad es nezinu es nezinu neko es nezinu manam vectēvam allaž ļoti besīja ka es visu laiku sacīju es nezinu

 

***

priekš cilvēka, kurš lielāko daļu gada pavada pārgājienu biksēs, man ir pārāk daudz kleitu

kleita, ko vilku divtūkstoš-tajā vecgada vakarā, kad vēl draudzējos ar saviem vidusskolas laika draugiem, mazā, pēc čurām smirdošā liftā, mēs uzbraucām kādā no žukovkas augšējiem stāviem, rijām mandarīnus un pārogļojušās vēlmes šampanieša glāzē, bļāvām pa virtuves logu, salūtu skatoties, bet pusnaktī devāmies uz naktsklubu “tonuss”, kur es pļaukāju krievu sejas ar saviem drediem

jaungada rītā smēķējām pa to pašu logu uz maiņām izliekušies un trenkājām bezkaunīgus baložus

kleita, ko es vairs nevelku, tā samta, ar dziļo muguras izgriezumu, tā pati, ko es vienvasar vilku olutovas kapusvētkos, un tikai pēcāk sapratu, kāpēc visas tantes uz mani un mammu tik nosodoši blenza, bet kas par to, jaunais mācītājs jau cieši glīts, bija tā vērts

kleita, ko vilku tava brāļa kāzās, es domāju, ka tas bija augstākais punkts mūsu īsajām attiecībām, es pirmoreiz šņaucu kokaīnu un noķēru līgavas pušķi, tu solījies mani precēt, jau vaicāji kāzu datumu un iekriti suņu būdā, salūtu vērodams, pēcāk divi vien mēs mīņājāmies pa deju zāli modern talking pavadījumā

rītā es pamodos tavā kreklā, bet tu visu nakti biji kāvies ar odiem

kleita, ko vilku mūsu vienīgajā kopīgajā vecgada vakarā, tā melnā, piegulošā, ar kailajiem pleciem, tonakt mēs vairs nemīlējāmies, jo man bija bēdīgi, es domāju, kaut kas jau tobrīd bija salūzis, atdūries pret realitāti, un tas bija viens no maniem sliktākajiem jaungadiem

kleita, kas patiesībā ir ne kleita, bet gan ārkārtīgi pieguļoša blūze ar ļoti dziļu dekoltē, bij dzejas dienas un man sarunāta tikšanās ar draudzenēm, iegāju rimi pēc pudeles baltvīna, kur mans skatiens saskrējās ar kādu citu skatienu, un pēkšņi es jutu, ka starp mani un stendā izplāto gaļu vairs nav nekādas būtiskas atšķirības

bet nu – put me in jail – kā saka, man tas patika

 

***

laikam bija kārtējā ļoti aukstā ziemas diena kad uz dārziņu biju atvesta tikai es r1 un r2 no mūsu jau tā ļoti mazās grupiņas tādas dienas vienmēr bija citādas stundu plānojums vairs īsti neeksistēja un audzinātāja ļāva mums darboties savā nodabā atminos ka bijām sastūmuši kopā krēsliņus un noklājuši ar mīkstajām mantiņām tad paši tur sagūlāmies it kā lai dusētu diendusu bet patiesībā lai sarunātos par medikoptera svaigākajām sērijām un baisākajiem pēdējā laika murgiem un no šodienas perspektīvas mani pārsteidz šo sarunu saturīgums un mazliet bēdīgi paliek zinot ka r1 izauga par psihiski nestabilu militāristu no kura es joprojām publikā slēpjos un r2 reiz nosala sniegā gandrīz līdz nāvei jo kāds viņu bija piedzirdījis un tur atstājis un vēl taču es pazinu arī r3 kurš man parādīja savu pimpi vēl pirms kļuva par zagli un nonāca mazgadīgo kolonijā un r4 kurš nekad nav īsti bijis psihiski stabils bet nu jau ar viņu pat vairs nav iespējams sarunāties viņš ir aizgājis savā kosmosā

daudzus es esmu pazinusi pirms vēl tie sajukuši prātā vai kļuvuši par noziedzniekiem un velns viņu zina kāpēc gandrīz visiem viņiem vārds sākas ar “r” burtu