— Valoda iekļaujoša, piekļaujoša

Pārsvarā fiziski, mentāli un neirotipiski spējīgi cilvēki no apkārtējiem pieprasa savas valodas un tās izpausmes funkciju apgūšanu un performēšanu, visa veida atšķirīgo nostādot hierarhiskās attiecībās vienā vai citā veidā kā “neadekvātu” vai “nepietiekamu”. To ļoti patiesi savā video esejā In my language pauž Mela Bagsa¹. Viņa stāsta, kā veido attiecības ar apkārtējo vidi – kā konstantu apmaiņu, abpusēju dialogu ar to. Paradoksāli, ka citu cilvēku izpratnē tas tiek interpretēts kā spēja būt tikai savā universā, kam nav nekāda sakara ar “īsto realitāti”. Mela saka: “Kad cilvēki apgalvo, ka pastāv “īstā mijiedarbība ar pasauli”, viņi vērtē manu eksistenci, apziņu un personību. Veids, kā es dabiski domāju un reaģēju uz lietām, izskatās un šķiet tik atšķirīgs no standarta priekšstatiem vai pat vizualizācijas, ka daži cilvēki to pat neuzskata par domāšanu, lai gan tā ir domāšana savā unikālajā formā.”

Vēsturiskā un alegoriskā kontekstā šī vairs nav nemaz tik progresīva nostāja, ka “spējīgiem” cilvēkiem tomēr ir beidzot jāpārdomā sava pārliecība par “pareizu” lietu kārtību un jābeidz no visiem sagaidīt savas valodas un tās izpausmes funkciju apgūšana, kas dziļākajā būtībā ir dažādu, atšķirīgu, bieži vien neievērotu spēju diskriminācija (eiblisms), kā arī homogēnu (vienveidīgu) vērtību uzspiešana.

Man neirotipiskas valodas funkcijas arī rada ļoti kaitinošas un apgrūtinošas sajūtas. Tā ir dziļa un sarežģīta gan personiski, gan strukturāli savijusies trauma, kas balstīta spēju diskriminācijā un ko, protams, piedzīvo dažādas minoritāšu grupas daudzos satraucošos līmeņos.

Es esmu persona, kurai ir disleksijas un autisma spektrs, un ikdienā es lielākoties “buros” komunikācijā ar citiem cilvēkiem, ja vien viņi arī nav ar kādu neirodažādības “dīvainību”, un cits cita klātbūtnē intuitīvi atslābstam valodas lietošanas tipiskajos uzstādījumos.

Nesen nejauši klausījos interviju ar Vanesu van Edvardsu², kura cilvēkiem māca uzlabot komunikācijas prasmes. Viņas metodes ir balstītas pašas pieredzē – no pilnīgas nespējas izprast komunikāciju līdz praktiskai atziņai par to, ka harizma nav paredzēta tikai bezbailīgiem runātājiem. Šo pieredzi viņa apvieno ar zinātniski pamatotiem pētījumiem, kas izskaidro, kas tieši notiek uztverē, kad mēs nolasām un interpretējam viens otra komunikācijas žestus. Viņa uzskata, ka vārdu valoda ir pavisam minimāla daļa no visām pārējām komunikācijas zīmēm un izpausmēm, ko cilvēkveidīgas būtnes izmanto vai neizmanto, lai komunicētu. Visi to it kā jau zina. Bet kā tas tieši plašāk darbojas kā sociālas piederības vai atstumtības fenomeni, to ķēdes reakcijas – tas viss ir ļoti fascinējoši, kā arī ārkārtīgi mulsinoši.

Uzskatu, ka arī heteronormatīva un bināra valoda ir diskriminējoša, un Latvijas kontekstā ļoti dominējoša. Varētu jau šķist, ka tā ir vienkārši valodas kā tādas ierobežošana, bet es tam tomēr nepiekritīšu – valoda kaut kādā ziņā ir mākslīgi (kontroles un manipulācijas vajadzībām) radīta institūcija, tāpēc to var pārradīt (ja varam pārsaukt ielas, tad, kur ir problēma ieviest identitāti nediskriminējošus jaunvārdus).

Valoda, manuprāt, ir plūstoša. Man neko daudz nenozīmē gramatikas noteikumi un konservatīvā nostalģija, man pret to nav jūtu, drīzāk dislektisks aizkaitinājums, kā arī pārdomas par to, ka gramatiskās valodas etalona institūcija ir patronizējoša, un tāpēc dziļākajā būtībā agresīva, kā arī dažādu spēju diskriminējoša, jo tai patīk tikai viens vienīgs pareizais veids, un tā tam kalpo pārliecībā, ka arī citiem tā ir jādara, un pārējais ir jautājums par sadalījumu “gudrajos” un “dumjajos” skolēnos. Kā jau var nojaust, es vienmēr esmu jutusies kā dumjš bērns, niecīga, nieks skolā, vēlāk arī dumja sieviete utt. Skola, divpadsmit neiekļaušanas un pazemojuma sajūtu gadi.

Tagad kā cilvēks, kas puslīdz ir sagremojis valodas diskriminācijas pieredzi bērnībā, iekļaujošas valodas izpratnes kontekstā mani visvairāk interesē tieši solidaritātes un empātijas paradoksāli vardarbīgā iedaba, kā tās izpausmes izpratne dominē vērtību sistēmās, kas sevi ne tikai neapšauba, bet pat uztver par normu.

Aplūkošu to no leņķa, ar ko ikdienā saskaros visvairāk – es esmu pašnodarbināta māksliniece, horeogrāfe, jaunpienācēja Latvijas mākslas un kultūras procesos. Latvijā neesmu profesionāli studējusi, esmu atgriezusies šeit pēc ilgākas prombūtnes. Devos prom no Latvijas (iespējams, ka neapzināti) tieši valodas un struktūru dēļ, kas ne tikai nespēj iekļaut, bet arī pamanīt šo neiekļaušanu. To diemžēl novēroju tieši Latvijas elitāro mākslu struktūrās, pat ja mēs pašas to varbūt kritiski tik labi nesaredzam, jo ir šī savādā misijas apziņas noskaņa. (Vīriešus savas nozares kontekstā gandrīz vispār nesatieku, un, ja satieku, tad ļoti reti, un viņi uzvedas vēl neadekvātāk, šķiet, varbūt viņus savādā veidā nospiež kultūras misijas matriarhāts ar ļoti izteiktām patriarhāta iezīmēm).

Es uzskatu, ka, iespējams, neapzināti, šī misijas funkcija nav tik “pūkaina”, kā pirmajā brīdī varētu šķist, un daļēji ir kļuvusi par aizsargreakciju, lai izvairītos no konstruktīvi kritiskas atgriezeniskās saites. Ekonomiski provinciālās vietās ar nabadzības komplicēto dabu varbūt šķiet dumji runāt par eliti, bet, ja vienkārši atsaucos uz eliti kā grupu vai sistēmu, kuru raksturo priekšrokas došana savai grupai, tad šo mākslas struktūru kontekstā sievietes, kas uzņemas misijas atbildību ar viszinoša statusa performēšanu, ir kaut kas, ko šajā iekļaujošas valodas kontekstā esmu identificējusi kā strukturāli satraucošu.

Būt sievietei ar misijas sajūtu kultūrā un mākslā vēl nenozīmē, ka cilvēks automātiski savā darbošanās ētikā iemieso solidaritātes principus, pat ja tas tā tiek atspoguļots. Mākslas institūcijas tiecas pārstāvēt un caur mākslu runāt par dažādu minoritāšu grupu esamību un atšķirību nozīmi, bet, kad projekts ir izskanējis, tiek meklēta nākamā grupa, ko pārstāvēt. Tā it kā ir vēlama un vērtīga prakse, bet rodas jautājums par šīs pārstāvniecības patieso iegribu, ja solidaritāte tiek izmantota kā veids, lai nostiprinātu sava statusa autoritāti un neaizstājamību. Sabiedrībā, kur sieviete it kā automātiski iemieso empātijas izpausmju nesējas lomu, šie pieņēmumi var aizsegt nepieciešamību kritiski izvērtēt, vai rīcība tiešām ietver izpratni par pārstāvētās grupas nostāju, vai tomēr atkārto izslēgšanas sistēmas. Manuprāt, pietrūkst diskusijas par kultūras laukā dominējošo sieviešu metodēm (pasīvi agresīvi) turēties pie varas vārtu atslēgām aiz formāliem solidaritāti un empātiju spekulējošiem diskursiem. Manuprāt, varbūt mums beidzot vajag vienkārši kādreiz pārstāvēt sevi un savas bailes no statusa pazaudēšanas, nevis vienmēr piešķirt sev šo misijas svarīguma dimensiju. Es kā māksliniece reti sastopos ar iespēju sniegt atgriezenisko saiti par to, ka procesa iekšējā atmosfēra diezgan bieži ir galējās pretrunās ar tā ārējo vēstījumu, šī pompozitāte un mākslīgais svinīgums vienmēr šķiet svarīgāks par procesa komunikācijas spēju iekļaut un uzklausīt.

Par solidaritātes “vardarbīgo pūkainumu” raksta viens no maniem iecienītiem autoriem Jasins al-Hadžs Sālehs.³ Domāju, ka viņa vārdi labi atspoguļo solidaritātes un empātijas problemātiskos nostūrus: “Lai gan solidaritātes jēdziens parasti ir labi domāts, tas bieži ietver nevienlīdzīgu varas attiecību starp tiem, kas to piedāvā, un tiem, kas to saņem. Vēlamāks stāvoklis būtu partnerība, kas nostāda  līdzgaitniekus uz vienlīdzīgiem pamatiem.”

Valoda var kļūt iekļaujoša, iespējams, caur radikālu pagrieziena punktu, kad cilvēks kļūst iekļaujošs pats pret sevi, un šī sevis apzināšanās nebalstās uz citādā izslēgšanu vai apšaubīšanu. Iekļaujoša valoda, manuprāt, nebalstās arī vienkārši solidaritātē pret citādo, bet politiskā sevis nesalīdzināšanā ar citādo. Strukturāli runāt par iekļaujošu valodu Latvijas kontekstā šķiet vēl utopiskāk – tas viss izskatās pēc zināma distopijas pārvarēšanas posma. Pat ja mums, protams, ir tiesības domāt, ka Latvijas sabiedrība un tās institūcijas nav gluži “briesmonīgākās”, vairāk “semi-briesmonīgas”. Tādas, kur disfunkcionālas ģimenes atsauces vada komunikāciju un izpratni par resursiem. Ģimene arī ir institūcija, ja nu kas.

Neskatoties uz šo “semi-briesmonīgo” absurdumu, savā ikdienā pārsvarā esmu priviliģēta un pieredzu daudz mazu “procesu kabatu”, kur par iekļaujošu valodu un citiem iekļaušanas veicināšanas procesiem līdzcilvēki, kolēģi un struktūras domā, pārdomā un pievērš uzmanību.

Nesen uzstājos konferencē Tallinā, kas bija veltīta vardarbībai tuvās attiecībās. Paneļu runātājas un runātāji atkārtoti uzsvēra, ka ieaudzinātais kauns ir tas, kas turpina agonisko klusumu, tāpēc vardarbības disfunkcijas aplī visas iesaistītās puses cieš no klusēšanas radītās disasociācijas, kas tikai pastiprina kopējo sabiedrības līgumu par klusēšanu, kad tiešām vajadzētu runāt. Un nespēju paklusēt, kad patiesībā, nav ko teikt.

Banāli izsakoties – valoda ir sabiedrības spogulis, bet šajā metaforas banalitātē slēpjas sarežģīti procesi. Šķiet, arī ierobežotā izpratne par valodas atribūtiku, ko un kā mēs piedāvājam cits citam spoguļot, ir daļa no kultūrsociāliem procesiem, kas daudzas cilvēku grupas nostāda šajā valodas funkcijas hierarhijas slazdā, un padara par kaut ko, kas kaut kur ir jāiekļauj.

Ar noslēguma vārdiem pievērsīšos suņiem. Nesen uzzināju par slovēņu mākslinieci Maiju Smrekar⁴, viņa vienā no intervijām zīmīgi izsakās par to, ka iekļaujošāku komunikāciju ar cilvēkiem ir iemācījusies no suņiem, arī viņas mākslinieciskā prakse ir saistīta un novēro līdzāsdzīvošanu ar suņiem. Tā kā viņas projekti piedāvā izaicinošu provokāciju konservatīvām cilvēku grupām, kurām patīk izmantot moralizējošas kauna metodes, lai kritizētu viņas darba pieejas, viņa vērš uzmanību arī uz to, ka atšķirība starp ētisku komunikāciju un moralizēšanu, kas ir balstīta savu privilēģiju lobēšanā, nav viens un tas pats, un ir svarīgi tam pievērst uzmanību.

Citreiz cilvēki smīkņājot kritizē sociālo mediju platformu saturu ar kaķīšiem un sunīšiem kā tādu, ko ir muļķīgi un naivi patērēt. Man šķiet pieņemami to skatīt zināmās devās, jo tas uzlabo manu pašsajūtu pēc tam, kad uz ielas esmu redzējusi agresīvus suņu saimniekus, kas rausta savus suņus uz visām pusēm. Bieži var novērot, kā suns apstājas, lai paošņātos, bet saimniekam nav pacietības. Uzskatu, ka pacietības trūkums dziļākajā būtībā ir ignorances un internalizētas varas nevienlīdzības izpausme. To labi var redzēt ar pavisam maziem suņiem, it kā viņu fizioloģiskie ķermeņi nav svarīgi – bieži var novērot, ka saimnieks pat nepamana, ka suns ir apstājies, lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības, un ne tikai tā rīkle tiek raustīta, bet ierobežota arī spēja nokārtoties.

Internetā īpaši man patīk saturs, kur dažādi dzīvnieki ir atsaucīgi cits pret citu, piemēram, cāļu mātes perē kaķīšus un tamlīdzīgi. Man šķiet intriģējoši, kā tas apšauba nukleāras ģimenes funkciju un potenciālu pārvarēt tās (neapšaubāmo) vērtību modeli, kas sevī neizbēgami slēpj sabiedrības spoguļa⁵ disfunkcionalitāti.

Eseja publicēta rakstu sērijā par iekļaujošu valodu.

1. Mel Baggs In my language  (atpakaļ uz rakstu)
2. Vanesa Van Edwards  (atpakaļ uz rakstu)
3. Yassin al-Haj Saleh, A critique of solidarity  (atpakaļ uz rakstu)
4. Maija Smrekar  (atpakaļ uz rakstu)
5. Pastāv uzskats, ka spēja apgūt valodu daļēji ir saista ar spoguļneironiem, taču šīs attiecības ir sarežģītas un pilnībā vēl nav izprastas. Spoguļneironi ir īpašas smadzeņu šūnas, kas aktivizējas gan tad, kad indivīds veic noteiktu darbību, gan tad, kad viņš novēro, kā darbību veic kāds cits.  (atpakaļ uz rakstu)