— Mātes vēstule mātes dienā

Vai tu atceries filmu Gaišo atmiņu mūžīgais starojums? Tas ir ļoti dīvainais latviešu tulkojums filmas nosaukumam Eternal Sunshine of the Spotless Mind, kas, gan jāatzīst, arī pats ir visai dīvains. Un, protams, ka tu neatceries šo filmu – tu to neesi redzējis, un, kad būsi pietiekami liels, lai to noskatītos, tā jau būs kļuvusi par “vecu” filmu no 2000. gadu sākuma – tā nekad nekļūs par filmu, kuru vesela paaudze apzinātā vecumā noskatījās, un pēc tam vienmēr atceras.

Katrā ziņā es tev gribu mazliet pastāstīt par šo filmu. Tur satiekas un kopā saiet sieviete un vīrietis, kuri ir ļoti atšķirīgi – tik atšķirīgi, ka grūti noticēt, ka viņiem tik ilgi bija izdevies palikt kopā un būt laimīgiem. Viņa ir spontāna un viegli aizkaitināma, viņš ir kluss, kautrīgs un nopietns, cenšas izvairīties no konfrontācijām. Reiz, kad viņa vēlu atnāk mājās no ballītes, un viņš viņai pasaka ko ļoti aizvainojošu, viņa aizcērt durvis un aizskrien prom. Pēcāk viņš uzzina, ka viņa, impulsīvā, ir izdzēsusi viņu no savas atmiņas. Viņš, šķiet, galvenokārt, aizvainojuma vadīts, nolemj izdarīt to pašu, un tālāk seko filmas skaistākā daļa – dzēšanas procesā viņa atmiņas par abu kopābūšanu cenšas noslēpties tajās smadzeņu daļās, vai, kā tas tiek parādīts filmā, tajās viņa dzīves situācijās, kur šīs atmiņas neiederas. Man visvairāk prātā palikusi aina, kur viņa ierodas pie viņa bērnībā, un abi rotaļājas kā mazi bērni. “I wish I knew you when we were children,” viņš saka.

Brīžos, kad man ar tevi ir īpaši grūti, es, šķiet, šīs ainas iedvesmota, iztēlojos paralēlu pasauli, kurā tu eksistē, bet es neesmu tava māte. Varbūt tu ierodies pie manis bērnībā – kā sieviete šī vīrieša atmiņā, un mēs kopā spēlējamies; bez ierastajām lomām, bez pienākumiem. Es varu ar tevi draudzēties, es varu tevi mīlēt, bet neko no tevis neprasīt un negaidīt; tu vari ar mani draudzēties, tu vari mani mīlēt, bet ne izmisīgi, nepārtraukti nepārbaudot, vai kādu citu tomēr nemīlu vairāk; nejūtot spriedzi par to, ka es no tevis kaut ko sagaidu.

Vai varbūt tu varētu ierasties pie manis un tava tēta pieaudzis, un būt mūsu draugs vai kaimiņš. Mēs ar tavu tēti dzīvotu divatā, mājā ar dārzu, varbūt ne tik lielu kā tas, kurš mums ir tagad, jo tad iztēles aina šķistu mazliet greiza: kāpēc gan mums, bez bērniem, vajadzīgs tik liels dārzs? Mēs pavadītu laiku dārzā kādā svētdienas pēcpusdienā, es lasītu grāmatu, izstiepusies šūpuļtīklā, tavs tētis visdrīzāk rušinātos kādā dobē, un tu pie mums atnāktu, pieaudzis. Es domāju, ka tu nebūtu mūsu vecumā – tu būtu jaunāks, varbūt pat tik jauns, lai varētu būt mūsu dēls, bet pietiekami pieaudzis, lai jau dzīvotu savu, patstāvīgu dzīvi. Es tevi iztēlojos labā omā un zobgalīgu, tu apsēdies, pieņem uzaicinājumu iedzert kafiju vai aukstu alu, palikt uz vakariņām, bet mēs visi zinām, ka tu drīz dosies tālāk savās gaitās.

Brīžos, kad man ar tevi ir īpaši grūti, es ļoti ilgojos pēc šīs – neizmisīgās mīlestības. Pēc draudzības, kas mūsu starpā nav iespējama. Pēc tevis, bet ne tevis šeit un tagad. Pēc sevis pirms tevis, kura nepazina tādu – tik neiedomājami bezgalīgu izmisumu. Es gribu tevi pazīt pieaugušu, tad, kad tu būsi mani šajā lomā nodarbinājis gana ilgi, tik ilgi, ka es jau redzēšu, vai esmu to paveikusi godam. Es ceru, ka tu, kādreiz lasot šo manis rakstīto, nedomāsi, ka gribēju, lai tevis nav, bet redzēsi, cik ļoti gribēju, lai tu esi. Bet reizēm kaut kā citādāk.