— Mēs un mūsu valodas

Reiz atpakaļceļā no universitātes sēdēju un lasīju 3. trolejbusā. Bija pēcpusdiena, jauks laiks, gribēju ātrāk tikt mājās, paēst un uz brīdi iziet ārā, saulē. Tad klāt pienāca manāmi iereibis vīrietis un noprasīja: “Eu, tu esi krievs vai latvietis?” Pagāja brīdis, līdz smadzenes pārstrādāja šo jautājumu un es automātiski atbildēju: “Ne viens, ne otrs.” Vīrietis apmulsa vēl vairāk par mani un neveiksmīgi mēģināja nofokusēt skatienu. Tad jautāja vēlreiz: “Nē, tu esi krievs vai latvietis?” Es paliku pie sava, viņš neveikli centās mani sagrābt aiz jakas. Kamēr mēs tur stīvējāmies, klāt pienāca blakus sēdošs pusmūža vīrietis un divatā mēs izstūmām vaicātāju no autobusa. Kad biju pateicies savam palīgam, viņš pašūpoja galvu un piekodināja: “Nekaunies sacīt, ka esi latvietis!” Neattapu atbildēt neko citu kā: “Bet es tiešām neesmu.”¹

Vismaz tolaik Rīgā niansēm nebija vietas. Bija latvieši un krievi, un katram vajadzēja izvēlēties savu ierakumu pusi. Kā futbola derbijā, kur neitrāli var būt tikai tūristi.

Gan tās pēcpusdienas pastaigā, gan nākamajās nedēļās es vairākkārt pārdomāju šo notikumu un savu atbildi, kāpēc tik uzstājīgi biju atteicies identificēties kā latvietis. Līdz tam par tautībām biju prātojis, ja nu vienīgi ar vieglu ironiju vērojot, kā kursabiedri skaidri sadalās latviešu un krievu kompānijās, vai klausoties svētku sarunās, kad vispirms viena ģimenes puse apsprieda krievu negantību, bet tad – nākamajā dienā vai pareizticīgo Ziemassvētkos – otra puse neapmierināti runāja par latviešu nacionālismu.

Par krievu es sevi neuzskatīju, tam nebija nekāda pamata. Lai gan ģimenē vecāki sarunājās krieviski, tāpat kā māte ar mani un brāli, tā viņai bija trešā valoda. Tās izmantošana bija vienlaikus praktiska izvēle un padomju pārkrievošanas politikas sekas. Tomēr tas automātiski nenozīmēja, ka esmu latvietis. Tā paziņot nozīmētu atteikties no otras identitātes puses, atteikties no mātes. Vismaz tā man tobrīd šķita.

*

Es pārsteidzoši skaidri atceros brīdi, kad sapratu savu divvalodību. Man nesen bija palikuši seši gadi, pirms dažiem mēnešiem bijām pārcēlušies no dzīvokļa uz Līvānu māju otrā Zaļupes galā. Vasaru vienalga gan lielākoties pavadīju ciemata ielās un parkos, spēlējoties ar draugu Uldīti, tāpēc jaunā māja joprojām likās mazliet svešāda. Pat mana un brāļa istaba otrajā stāvā, pat grāmatu plaukti tajā nešķita līdz galam pieradināti.

Daļēji tas bija tāpēc, ka lasīt biju iemācījies pirms kāda pusgada un istabā lielākoties bija brāļa grāmatas. Tieši starp tām tagad meklēju to, kuru viņš bija atteicies man lasīt priekšā, jo es nesapratīšot. Kādas muļķības, es sapratu pat pārāk daudz – vai tad tā reizēm neapgalvoja māte, pirms pārslēgties uz gagauzu valodu sarunā ar draudzenēm?

“Nu, kur tad ir tā kņiga?” es drīzāk nodomāju, ne pateicu balsī, tomēr kaut kas šajos vārdos lika man apstāties un saraukt pieri. Tie izklausījās nepareizi. Un tad, acīm joprojām nenovēršoties no krāsainajām muguriņām, es beidzot sapratu. Es meklēju grāmatu. Nevis kņigu, bet grāmatu. Tā taču bija latviski.

Uzaugot ar divām valodām ģimenē un ciematā, tās abas sākumā nebija nošķirtas. Kā debesis un zeme pirms Dieva iejaukšanās. Ar tēvu runāju latviski, ar māti – krieviski. “Es par to nedomāju, tā vienkārši sanāca,” māte teica, kad daudzus gadus vēlāk taujāju, kāpēc viņa ar mums bērnībā nerunāja kādā no savām divām dzimtajām valodām. Jā, koloniālisma sekas nepazūd uzreiz pēc impērijas sabrukšanas.

Šī atklāsme, ka galvai cauri skrienošie vārdi ir nošķirami starp latviešu un krievu valodu, man sākumā neko daudz nenozīmēja. Es vienkārši sapratu, ka tās ir kaut kādā veidā atšķirīgas. Laikam tāpēc grāmatas un pieaugušie tās nemaisīja kopā kā es ar Uldīti, kurš arī bija no jauktas ģimenes. Un vēl es sapratu, ka manā galvā tomēr pārsvars ir latviešu valodai.

Īsti nezinu, kā un kāpēc tas notika. Ģimenē krievu valoda skanēja biežāk, grāmatas mājās bija abās valodās un arī ciemata sarunas nebūt nenotika tikai latviski vien. Ar Sašu no Amatnieku ielas runāju krieviski, ar Uldīti un citu ciemata draugu Andreju – galvenokārt latviski. Tomēr arī mēs regulāri pārslēdzāmies, kad klāt pienāca viena vai otra mamma. Divvalodība mūsu pasaulē bija norma, dabiskā lietu kārtība.

Ilgi tā gan nepalika. Tuvējā pilsētas skolā krievu bērnu tikpat kā nebija, un arī mūsu sarunās latviešu valoda pamazām kļuva par dabisko izvēli. Pat ar Sašu, pat tad, kad mēs satikāmies divatā, lai viņa mājā uzspēlētu acīti vai durakus uz pieciem santīmiem punktā.

Arī ar māti sākām aizvien vairāk runāt latviski. Tas nebija apzināti, tam nebija nekāda konkrēta iemesla, vienkārša pakāpeniska iedzīvošanās ciemata latviskajā vidē, kas mazināja krievu valodas ietekmi. Kad pārcēlos uz Rīgu, tā vairs nedominēja arī mūsu sarunās. Un tagad uz krievu valodu pārslēdzamies gandrīz tikai īpašos brīžos – sirds sarunās, strīdos un lauka darbos. Un reizēm arī tad, ja tuvumā ir mana divgadīgā meita, kura nu jau sākusi saprast vairāk, nekā mēs reizēm gribētu.

*

Arī meita aug ar divām valodām, tikai viņai tās ir latviešu un angļu, jo mana sieva ir no Lielbritānijas. Saucieni: “Gribu more butter!” ir neatņemama mūsu ikdienas daļa, tāpat kā mēģinājumi apvienot abas valodas vienotā veselumā, piemēram, vārdā “mummy-a”. Vērojot meitas mēģinājumus ielauzīties runas mākslā, ir grūti neredzēt savas pieredzes savdabīgu atspoguļošanos, ir grūti nedomāt, kā es pats bērnībā līdzīgi jaucu valodas, izvēloties vieglāk izrunājamos vārdus, kas tad atkārtošanas dēļ kļuva par noklusējuma izvēli arī nākamajos gados – līdz sabiedrība un grāmatas beidzot nošķīra manu valodas plūdumu divās straumēs, kuras tālāk plūda katra savā gultnē.²

Ik pa laikam kāds draugs vai ciemos satikts cilvēks vaicā, kā meita tiek galā ar abām valodām, kā mēs mājās tās sadalām. Arī šis jautājums man pirmajā reizē lika mazliet samulst, jo mājās nebijām par to runājuši. Mums abiem ar sievu divvalodība ir tik dabiska, ka jebkura cita iespēja šķistu savāda. Tāpēc pagaidām ar meitu vienkārši runājam katrs savā valodā, paļaujoties uz viņas spējām tās nošķirt. Un patiešām šķiet, ka viņa mūs abus saprot vienlīdz labi, lai gan nav skaidrs, cik lielā mērā viņa nojauš, ka tēta un mammas runa kādā būtiskā veidā atšķiras. Tikai vienreiz, pamanījusi, ka neuztveru viņas mēģinājumus pateikt “laiva” (tie izskanēja kā “aiv-ī”), meita pieķērās pie alternatīvas – “boat”. Tā arī ir pagaidām vienīgā liecība, ka viņa zina – lietām var būt vairāki apzīmējumi un daži cilvēki labāk saprot vienus, bet citi – citus.

Pagaidām meita, protams, nedomā par savu tautību, šis vārds viņai ir svešs. Un tomēr ģimenē, dārziņā, ciemos un televizorā skanošās valodas mazpamazām veido viņas pasaules redzējumu, liek iedzīt saknes šajā sabiedrībā. Es ceru, ka meita sevi uztvers kā latvieti – bet ne tikai. Galu galā arī nacionālā identitāte var būt daudzšķautņaina, neviendabīga, tāpat kā cilvēkiem var būt vairākas dzimtās valodas. Tās nenosaka nedz tautību, nedz atbalstu vienai vai otrai futbola komandai.³

Un tāpēc, ja tagad man trolejbusā atkal piesietos ar līdzīgu jautājumu, es atbildētu, ka esmu latvietis. Ne tikai kara dēļ – pakāpeniski esmu sapratis šķietami tik vienkāršo patiesību, ka es varu būt latvietis un arī gagauzs, un bulgārs, un nav nekādas tiesas, kas liks man izvēlēties vienu vienīgo etnisko piederību. Tāpat kā varu būt rakstnieks un tulkotājs, un tēvs, un vīrs, un, un, un… Mēs esam daudz kas vairāk par vienu vienīgu apzīmējumu, turklāt dzīve nerimst mūs veidot, pat vairāk, nekā mēs – dzīvi. Turēties pie vienas skaidrā vārdā nosaucamas identitātes man nozīmētu noliegt šo vienkāršo faktu.

1. Pieņemu, ka iedzērušo vīrieti uz jautājumu pamudināja latviešu valodā lasītā grāmata, kas kontrastēja manai ārienei. Lai arī nedomāju – ne tolaik, ne tagad –, ka izskatos būtiski atšķirīgi no vairuma latviešu, man ir bieži nācies skaidrot savu izcelsmi svešiniekiem un paziņām. Un katra šāda izprašņāšana, lai cik labvēlīgi iecerēta (un man patiešām nav iebildumu par to runāt), tomēr vēl vienu reizi atgādina, ka daudzi mani šeit redz kā mazliet citu, mazliet svešu. Arī tāpēc ārzemēs ir bijis vieglāk sevi saukt par latvieti – tur šāda pašidentificēšanās likās vienkāršāka, mazāk politizēta. Tas nozīmēja tikai to, ka esmu no Latvijas.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Pēdējos padsmit gados mana krievu valoda ir pakāpeniski degradējusies, to sajūtu katru reizi, kad kādu iemeslu dēļ ir jārunā krieviski. Vienlaikus ir padziļinājusies interese par mātes dzimto Gagauziju – šad tad lasu turienes ziņas (krieviski), antropologu pētījumus (angliski un krieviski), iztaujāju māti par ieražām (latviski un krieviski), esmu divas reizes nesekmīgi mēģinājis mācīties radniecīgo turku valodu. Iespējams, tas ir saistīts ar apziņu, ka šī manas dzimtas, manas identitātes daļa ir mazāk attīstīta, tāpēc ir jāpieliek lielākas pūles, lai neļautu tai atrofēties, nezaudētu savu piesaisti.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Es uzaugu kā Juventus fans, jo man patika Alesandro Del Pjēro un Roberto Badžo. Tad vairākus gadus futbols aizgāja interešu tālākajā plānā, līdz pārcēlos uz Barselonu, kur nebija iespēju palikt neitrālam. Ar valodām ir sarežģītāk. Tas vien, ka daudzus gadus esmu angliski runājis vairāk nekā latviski, nepadara mani par angli vai amerikāni, lai gan, protams, šīs valodas vārdi un struktūras pamazām ir ieurbušies manās domās un rakstībā. Taču, iespējams, arī tāpēc es valodu uztveru tikai kā vienu no (nacionālās) identitātes sastāvdaļām. Galu galā pirmajiem vārdiem ir tikai attāls sakars ar vārdnīcā rakstīto. Un pietiktu redzēt manus pirmo skolas gadu sacerējumus, lai saprastu – tie ir pagalam neprecīzi iekšējās izloksnes tulkojumi uz latviešu literāro valodu.  (atpakaļ uz rakstu)