— Man ir tēma

Elizabete Lukšo-Ražinska ir rakstniece, scenāriste, bijusi interneta žurnāla Satori redaktore un projektu vadītāja. Līdz šim kopā ar Ievu Melgalvi sarakstītas grāmatas bērniem Emī un Rū. Robota sirds (2020) un Emī un Rū. Draudzības kods (2022), un nupat Satori izdevis viņas pirmo stāstu krājumu Netīro matu diena. Ar Elizabeti runājām par to, kāpēc ir svarīgi rakstīt par sevi, par atklātības robežām prozā un kāpēc šis bija “pēdējais brīdis”, kad izdot šo grāmatu.

Laura Brokāne

 

Pastāsti, kā aizsākās tavas attiecības ar rakstīšanu? Tas saistījās ar darbu Satori un tādējādi  interesi par literatūru? Vai arī rakstīji jau agrāk?

Agrāk es neko nerakstīju. Varbūt man tas būtu licies forši, bet kaut kā nebija apstākļu vai drosmes. Laikam jau tā sanāk, ka sāku rakstīt, jo strādāju Satori. Es pat neteiktu, ka man bija īpaša interese par literatūru, tajā laikā mani vairāk aizrāva teātris, bet rakstīšana varbūt bija pieejamāka. Kaut kas tāds, ko varēju pati – kaut vai tikai pamēģināt. Tuvojās Satori autoru vasaras nometne, un kolēģe Antonija [Skopa] teica, lai arī es tur kaut ko uzrakstu. Un tad es tā kautrīgi un bailīgi pieņēmu šo izaicinājumu. Atceros, neilgi pirms tam saistībā ar savām studijām biju folkloras ekspedīcijā, un jau tobrīd domāju, ka varētu par to uzrakstīt. Kaut gan varbūt tikai tagad to tā esmu izdomājusi. Katrā ziņā tas bija mans pirmais stāsts – par to folkloras ekspedīciju. Kas īsti nebija stāsts, bet laikam eseja. Rakstīju to publicistikas meistarklasē.

 

Kuram laika posmam savā dzīvē vai tēmām tu pievērsies vispirms?

Man šķiet, ka man tur nav sistemātikas. Kaut gan varbūt, ja papētītu, kādu tendenci varētu redzēt. Pirmie teksti bija drīzāk par nesen pieredzētiem notikumiem. Un nedaudz vēlāk sāku izmantot bērnības notikumus, bet tā nebija apzināta izvēle. Varbūt tas bija tāpēc, ka tobrīd manā dzīvē nenotika nekas baigi interesants vai kaut kas, kas raisītu pārdomas, tāpēc tas mani aizveda līdz domām par bērnību. Varbūt es sajutu, ka tur ir daudz kā interesanta.

Es atceros, ka reiz, pirms daudz gadiem piedalījos Punctum aptaujā, kur bija jāuzraksta atbilde – maziņš tekstiņš par bērnības vietām, burtiski daži teikumi. Bet es jau toreiz, caur to mazo tekstiņu, atgriezos tai bērnības teritorijā, pagalmā, un pamanīju, ka tur varētu uzrakstīt kaut ko krietni vairāk. Un pēc vairākiem gadiem man Satori palūdza uzrakstīt par pagalma spēlēm un rotaļām, bet patiesībā ideja manī bija bijusi jau vairākus gadus. Pat ne ideja, bet kaut kāds neizmantots impulss, driska, pie kā pieķerties un papētīt to tēmu vairāk.

Lai gan bērnība jau nav neizmērojama apjoma, un kur nu vēl tas, cik mēs vispār atceramies, bet dažreiz liekas, ka tur ir tik daudz kā bijis, ka varētu visu dzīvi par to domāt un rakstīt.

 

Vai atceries, kas no literatūras tevi ietekmēja, kad sāki un arī turpināji rakstīt?

Vispār es neesmu no tiem, kas daudz lasa, esmu lasījusi nepiedodami maz. Skolas laikā literatūras skolotājas ietekmē diezgan daudz sanāca lasīt Regīnu Ezeru, Noru Ikstenu. Varbūt no tā kaut kādā veidā ietekmējos. Mani aizķēra Ikstenas grāmata Dzīves stāsti. Es tobrīd secināju, ka man stāsti patīk labāk nekā romāni. Kaut kas līdzīgs varbūt arī ar Andras Neiburgas Stum, stum. Un, kad man bija 20 ar kaut ko, es pirmo reizi izlasīju Bukovska Sievietes. Okei, tagad tas liekas, protams, tāds seksistisks un pašausmīgs gabals, un droši vien arī toreiz tā šķita, bet tad varbūt tās lietas mani fascinēja. Bet, neskatoties uz to visu, mani ļoti uzrunāja formāts – ka nav tā lielā naratīva, ka varonis vienkārši vada savas dzīves dienas, kuras bieži vien ir diezgan vienveidīgas, bet, neskatoties uz to, man kā lasītājam ir interesanti. Kaut kas toreiz tajā ļoti ievilka. Okei, varbūt tas bija arī sekss un alkohols, un viss tas dzīvesveids, ko pats Bukovskis pārstāv, bet tomēr biju tiešām pārsteigta par formātu. Varbūt es toreiz domāju, ka es gribētu tā mācēt rakstīt – it kā par neko, tomēr par kaut ko.

 

Interesanti, ka tavu grāmatu caurvij tāda maiga pašironija – īpaši, protams, rakstot par pieaugšanas posmu. Bet ne tikai – šķiet, ka tev ir svarīgi saglabāt tādu mazliet dumpiniecisku pozīciju arī pašos aizkustinošākajos, sirsnīgākajos stāstos.

 Jā, varbūt. Tas, protams, daļēji vai pilnībā notiek automātiski – kādos brīžos stāstījumam pievienojas pašironija. Nezinu, varbūt tas ir kaut kāds pašaizsardzības mehānisms. It kā gribas būt atklātai, bet varbūt kādā brīdī pilnīga atklātība tomēr šķiet par traku. (Smejas.)

Visvairāk pašironijas laikam ir pirmajā stāstā. Es teiktu, ka tā gan palīdzēja man to uzrakstīt, gan arī palīdzēja varonei izdzīvot tos notikumus. Tur pašironija ir tik spilgta, ka varbūt pat vairs nestrādā kā aizsargmehānisms, bet drīzāk izgaismo to, cik tas viss ir skumji. Kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis.

Es salīdzinoši nesen aizstāvēju savu maģistra darbu, kur arī nedaudz skatīju “jaunās sirsnības” (new sincerity) virzienu, viena no tā galvenajām pazīmēm ir atteikšanās no ironijas. Bet tas viss tomēr nav tik viennozīmīgi, jo, sākot apskatīt katru atsevišķo darbu, kas tiek saistīts ar šo virzienu, it sevišķi tos, kas tapuši jau šajā gadsimtā, nevis pirms, var redzēt, ka ironija un pašironija tur ir. Un tām tur ir nozīmīga vieta, bet vienlaikus tas nekonfliktē ar atklātību. Varbūt tieši paspilgtina, nostrādā tāds kā kontrasta efekts. Pirms gadiem Anna Auziņa par to rakstīja Punctum recenzijā par Dainas Tabūnas krājumu Pirmā reize. Man tā recenzija un jaunās sirsnības virziens bija stipri iespiedies apziņā, un pamudināja šo konceptu izmantot maģistra darba teorētiskajā daļā. Īsāk sakot, mani pašu interesē šis jautājums.

 

Nesenā intervijā Satori tu teici: “Kad es par to uzrakstu, tas ļauj iemūžināt un arī savā ziņā noglabāt šīs atmiņas, un jau domāt par kaut ko citu.” Pastāsti plašāk par to, ko tev nozīmē un dod rakstīšanas process.

Reiz Liene Linde Satori nometnes meistarklasē salīdzināja rakstīšanas procesu ar dzemdībām – ka tas ir grūts, nav nekas patīkams, bet tas ir svarīgs, lai tiktu pie rezultāta. Es arī kaut kā tā to uztveru. Man bieži liekas, ka es tekstu no sevis dabūju laukā ar mocībām, un daru to rezultāta dēļ. Bieži vien arī tāpēc, lai nepieviltu redaktoru, kurš man palūdzis ko uzrakstīt, arī tāpēc, ka ir forša sajūta, kad kaut kas tiek publicēts.

Interesanti – varbūt scenāriju rakstīšanā man ir daudz svarīgāk, lai process būtu patīkams, man patīk rakstīt ar kādu kopā, izdomāt kādus noteikumus, “apbalvojumu sistēmas”, spēles elementus. Laikam tāpēc, ka uzrakstīt scenāriju ir neizmērojami ilgāk nekā uzrakstīt vienu stāstu. Scenārijs jāraksta gadu, divus vai trīs. Un trīs gadu ilgas dzemdības – tas būtu par traku.

Bet pats process. Tā kā es parasti rakstu tad, kad man kāds palūdz, tad es teiktu, ka tas process sākas tieši tajā mirklī – kad saņemu uzdevumu. Es lielākoties piekrītu un tad sāku domāt, ko varētu rakstīt, kā teksts varētu izskatīties, kāda man par to ir sajūta. Mēdzu “ieplānot” domāšanu par tekstu ceļā uz kaut kurieni. Vai pirms gulētiešanas. Dažreiz kaut ko jautāju savam vīram, bet parasti nemaz necenšos sagaidīt atbildi un jau pati uzreiz arī sāku atbildēt – runājot skaļi, mēģinu kaut ko noformulēt vai dabūt kādu jaunu pavedienu. Dažkārt veicu nelielas piezīmes, pierakstu kādu atslēgas vārdu. Bet citreiz domas pie manis atnāk jau veselos teikumos vai pat rindkopās – pēkšņi esmu galvā uzrakstījusi rindkopu un, tā kā tā galvā izklausās tik labi, šķiet, ka pat nav jāpieraksta, jo kaut ko tik precīzu nav iespējams aizmirst. (Smejas.) Un, ja šādā brīdī es sevi piespiežu tomēr pierakstīt to teikumu, kaut vai telefonā, tad var gadīties, ka domas sāk plūst uz priekšu, un vienā piegājienā var uzrakstīt diezgan daudz. Bet tas notiek reti. Parasti tomēr pati rakstīšana notiek pēdējā brīdī. Esmu totāls dedlainu cilvēks. Pilnīgi skaidrs, ka es rakstīšu vienu vai maksimums divas dienas, pirms teksts man ir jānosūta. Un beigās vēl palūgšu termiņa pagarinājumu. Pat ja es piesēžos pie rakstīšanas jau ātrāk, laikus, tajā reizē parasti neko neuzrakstu, varbūt vienu rindkopu. Bet, kad termiņš ir tuvu, tad vairs nav baigi daudz laika, lai domātu, tad vienkārši jāķeras klāt un jāraksta. Mana metode ir mēģināt nomest paškritiku, pašcenzūru, vienkārši kaut ko rakstīt, nedomāt par to, kā tas izklausās vai izskatās, vai strādā. Tā nav gluži automātiskā rakstība, bet es cenšos dabūt mirkli, kur kaut kas tiešām rakstās automātiski. Es bieži sev pasaku, ka divas pirmās rindkopas tāpat dzēsīšu ārā, – tās ir ieskrējienam. Kaut gan tā nav vienmēr, citreiz ir pilnīgi skaidrs, ar ko teksts ir jāsāk. Bet būtībā es rakstu brīvi un pļāpīgi, par daudz, arī muļķības, klišejas, arī to, kas man pašai nepatīk, – un tad dzēšu, laboju un no jauna līmēju to tekstu kopā.

Ko man dod rakstīšana? Varbūt tas ir laiks ar sevi. Ļoti intensīvs. Ļoti negribas teikt, ka tas ir terapeitiski, bet, iespējams, tā tas var nostrādāt. Es atceros, kad bērnībā kāds no vecākiem man lika sakārtot istabu – nu, tā kārtīgi sakārtot –, es sāku ar to, ka izņēmu no sava rakstāmgalda pilnīgi visas lietas. Atvilktņu saturu izbēru uz grīdas, visas grāmatas, burtnīcas, aplikāciju papīrus izkrāvu ārā. Vienreiz pat, kārtojot istabu, izdomāju, ka man ir “jāsakārto” arī visas puzles, kas stāvēja kastītēs uz palodzes. Vārdu sakot, brīdī, kad bija pienācis vakars un bija jāiet gulēt, mana istaba bija totālā bardakā. Otrajā dienā es atkal ķēros pie darba – pabeidzu puzles, ar lupatiņu iztīrīju skapja iekšpusi un tad lēnām un smuki varēju sākt kraut atpakaļ visu saturu. Varbūt ar rakstīšanu man ir līdzīgi – sākumā, pirms rakstīšanas, viss ir normāli. Tad tiek radīts totāls bardaks, un tad lēnām un mierīgi salikts pa plauktiņiem. Man ir svarīgi, lai beigās man par tekstu ir kārtīga sajūta – ka tas ir sakārtots. Es neteiktu, ka ideāls vai pat pabeigts, jo vienmēr kaut ko vēl var pārkārtot, kādu vārdu vai teikumu, vai pat rindkopu izmest ārā vai varbūt pievienot. Bet ir jābūt stabilai sajūtai par struktūru un jēgu. Pēc teksta uzrakstīšanas es jūtos, ka tagad šo vienu jautājumu esmu ar sevi izrunājusi, tur man ir kaut kāda skaidrība.

 

Vai biežāk, rakstot stāstu, tu atgriezies atmiņās un tās transformē vai drīzāk jau raksti galvā ar “neīstām atmiņām” – kā par to stikla gabaliņu, ko piemini Satori sarunā?

Laikam var būt dažādi, un tas atkarīgs no tā, vai iecere ir izstāstīt kādu eksistējošu notikumu, līniju vai arī uzradīt no jauna. Varbūt tajā brīdī arī izšķiras tas, vai es drīzāk iešu esejistikas virzienā vai tomēr mēģināšu radīt ilūziju par prozu. Vai arī varbūt viss tieši sākas ar sajūtu par to, kurā virzienā gribu iet.

Man laikam tagad grūti iztēloties to rakstīšanas un atmiņu brīdi, bet man šobrīd liekas, ka tās “neīstās atmiņas” – varbūt tās arī jau ir izdomātas pirms tam, reizē ar īstajām vai kaut kad nedaudz vēlāk. Katrā ziņā ir sajūta, ka tās jau iepriekš ir bijušas daļa no mana stāsta pat tad, ja tas vēl nav uzrakstīts vai nekad netiks uzrakstīts. Bet var jau būt, ka man tā tikai šķiet un patiesībā tās rodas tikai stāstīšanas mirklī. Tāpat kā sapņa stāsts, kas kā vesela vienība top tikai pēc nosapņošanas, no rīta vai pa dienu, brīdī, kad  tiek izstāstīts, nevis guļot naktī, kad mēs it kā to pieredzam.

 

To, ka izveidojusies grāmata, secināji pēc tā, ka uzrakstīto stāstu kopumā bija sasniegta kāda autobiogrāfiska dramaturģiska līnija vai varbūt tēmu daudzveidība?

Laikam pirmais variants. Uzrakstot vai jau rakstot stāstu, kura nosaukums ir Man ir tēma, es ļoti skaidri ieraudzīju, ka tas ir nobeigums kaut kam lielākam. Iespējams, arī tas saistīts ar to, ka tobrīd biju stāvoklī, un savā ziņā tas noslēdza arī posmu manā dzīvē. Turklāt tieši tā stāsta sākumā ir atsauce uz vienu no maniem pirmajiem tekstiem. Es skaidri ieraudzīju, ka tas varētu būt krājuma pirmais teksts, savukārt Man ir tēma – pēdējais. Iepriekš par sevis rakstītajiem tekstiem nebiju domājusi kā par vienotu veselumu. Varbūt biju apsvērusi, ka kaut ko no tā visa varētu salikt stāstu krājumā, bet toreiz pat nemēģināju saskatīt to, ko tu sauc par dramaturģisko līniju, biju domājusi, ka tie būtu vienkārši dažādi, nesaistīti stāsti. Bet tad paskatījos uz to visu un kopā ar redaktoru Henriku [Eliasu Zēgneru] sapratām, ka tur tiešām ir gan vienots stāsts, gan tēmu daudzveidība, kam iziet cauri liriskā varone. Ļoti ilgi un rūpīgi domājām par stāstu secību, tas šķita ļoti būtiski.

Un beigu beigās pēdējais stāsts nemaz nebija tas, ko biju ieraudzījusi kā pēdējo. Beigās uzrakstīju vēl vienu – pašu pēdējo. Kaut kādā brīdī šķita, ka varētu uzrakstīt pat vēl vienu pēc tā paša pēdējā – “pašu, pašu”.  Bet tā jau laikam varētu mūžīgi turpināt, bija jāpieliek punkts.

 

Es nupat šo jautājumu uzdevu arī intervijā Vilim Kasimam viņa autobiogrāfiskā eseju romāna Svešuma grāmata kontekstā – par līdzcilvēkiem, kurus apraksti savā prozā – vai tu viņiem lūdz atļauju vai pastāsti, ka par viņiem raksti?

Vienā stāstā ir daļa no īstas vēstules, ko mans vectēvs sūtījis manai vecmāmiņai. Viņš jau ir miris, tāpēc es lūdzu vecmāmiņai atļauju to publicēt. Bet citiem gan neko nelūdzu, kaut kā šķiet – ja es tā darītu, tad es apstiprinātu, ka tas viss tik tiešām ir dokumentāls un pa īstam, bet tā līdz galam nav. Tie nav memuāri.

Bet, piemēram, šobrīd strādāju pie idejas filmas scenārijam, kas būtu vismaz daļēji balstīts vai vismaz iedvesmots manas ļoti tuvas draudzenes pieredzē. Kaut gan man uzreiz bija skaidrs, ka beigās no viņas pašas tur paliks samērā maz, bet tāpat – viena no pirmajām lietām, ko izdarīju vēl vispār pirms kārtīgas pieslēgšanās šai idejai – izstāstīju draudzenei par ieceri un jautāju, vai viņa to atbalsta. Tas laikam ir citādāk, jo manos stāstos tomēr galvenā varone vai tās prototips esmu es un pārējie ir otrajā plānā, skatīti caur varones apziņu.

 

Manuprāt, abi stāsti par Ullu vistiešāk pieskaras sievietes vai topošās sievietes pieredzei un ķermeniskumam. Vai esi domājusi par sevi kā par “sievišķās rakstības” autori?

Rakstīšanas procesā noteikti nedomāju par to, bet retrospektīvi es it kā apzinos, ka tās tēmas ir sievišķīgas vai pat meitenīgas, un bieži arī to atspoguļojums. Vai vismaz – tā to kāds varētu redzēt un raksturot. Bet es arī nezinu – vai, ja es būtu vīrietis un šādā manierē rakstītu par vīrieša pieredzi, arī tad tas liktos “sirsnīgi”, “sievišķīgi” utt.? Un, ja grāmata nebūtu rozā krāsā. Bet tumši zila. Ar mašīnu uz vāka.

Kaut gan, domājot par Ullu, peldbaseiniem un visu to sieviešķermenisko – tur ir daudz kas neērts, nesaprotams, svešs, bailīgs un sāpīgs. Kaut kādā ziņā man personiski drīzāk ir sajūta, ka tas ir nevis no sievietes perspektīvas, bet no citplanētieša – kas cenšas saprast, kas es vispār esmu un vai tiešām tas viss ir normāli. Interesanti, ka kaut kādā ziņā tas tieši ir antisievišķīgi, bet vienlaikus – laikam jau tā to pieredz, ja ne visas, tad ļoti liela daļa sieviešu. 

 

Man personīgi, lasot tavu grāmatu, šķita, ka tas jau ir par “citiem laikiem” – par kaut kādiem “bezbēdīgajiem Čomska laikiem”, jokainiem satraukumiem, kas man arī labi pazīstami, bet pēc pēdējo gadu notikumiem – un ne tikai tāpēc – tagad gandrīz vai jau aizmirsušies. Tāpēc es to neizjutu kā skumju grāmatu, kā skaisti apraksta Inga Gaile uz ceturtā vāka, drīzāk kā saldu atgriešanās pagātnē – līdzīgi piedzīvotā pieredzē, kas atstāta aiz muguras.

Jā, laikam arī tāpēc grāmata iznāca tieši tagad – jo likās, ka šis ir pēdējais brīdis, kad to vēl var paspēt. Pirms esmu jau pilnībā iekšā “jaunajos laikos”, kur šis viss šķiet kaut kas pārāk sens, nesvarīgs vai vienkārši “ne par mani”. Mani ļoti aizkustināja Ingas teksts, bet, pirms to izlasīju, es nebiju domājusi par šo grāmatu kā par skumju. Caur Ingas tekstu es to tā ieraudzīju un arī sāku domāt, ka tur tiešām skumjas ir klātesošas. Bet vienlaikus, ja man šī grāmata būtu jāraksturo vienā vārdā, man tā laikam būtu “mīļa”.