— Viņas vārds ir Edīte

Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ

un kļuva par sāls stabu.

(1.Mozus 19:26)

 

Divi virsnieki, kas izrādās eņģeļi esam, jūras pelēkām acīm skatās prom. Kaut kur sāņus. Nekad agrāk eņģeļus viņa nav redzējusi, tāpēc noturējusi tos par virsniekiem. Tādi pat stalti, gara auguma, spožiem ieročiem apjozti. Tie abi runā ar viņas vīru Latu. Tikai ar viņu.

Bet viņa ir tikai sieva. Viņai arī ir vārds, taču eņģeļu, kuri būtu gatavi runāt ar sievieti, tuvumā nav. Ir tikai šie divi, kuri pat neuzmet acu skatienu viņas virzienā, kaut gan viņa, Edīte, ir tā, kura katlā liek prāvos gaļas gabalus, lai virums būtu sātīgs, un steidz uz kaimiņu māju pēc sāls, jo tā aptrūkusies nelaikā, par ko vēl saņem dunkas no vīra, ka bez atļaujas izskrējusi ārpus pagalma. Vīra roka ir raupja un kaulaina, kā slikti tēsts miets.

– Dumjā sieva! – Lats sabrēc uz viņu, un vīra aiztumšotajās acīs Edīte redz aizgruvušas kalnu aizas.

Edīte skatās uz abiem viesiem un nenojauš, ka tā sāls viņai vēl atmaksāsies.

Un mijkrēslis nav nolaidies pār pilsētas sienām, kā Lata nams ir ielenkts, pie durvīm dauzās pilsētas vīri un pieprasa izdot šiem abus svešiniekus.

Caur bailēm un sastingumu Edīte sadzird vien to, ka vīrs savu ciemiņu vietā pasola satrakotajam pūlim dot abas jaunākās meitas – Giju un Ēliku, lai tad dara ar viņām, ko grib.

Edīte šausmās aizsit mutei priekšā delnu, jo zina, ka vīrs pasviedīs abas kā suņiem kaulus un ne skropsta tam nenotrīsēs.

Bet tad abi mazrunīgie eņģeļu virsnieki ierauj Latu atpakaļ mājā, un te jau viss aiziet skaļi un strauji. Tik strauji, ka Edīte nespēj izsekot kliedzieniem un pavēlēm un izbailēs krīt ar vaigu pie zemes.

Gar durvīm dauzītāji visi pagalam, gāzti ar vienu vienīgu spārna vēzienu.

Eņģeļi skubina Latu ņemt saimi un pamest šo pilsētu, kas ugunspūķim taps atdota. Edīte redz vīru steigšus ejam no mājas un drīz atgriežamies satumsušu vaigu – abi znoti likuši šo smieklā, nu, tad lai iet ratā, viņš noskalda.

– Bet Rutei un Rāhelei jānāk līdzi, – Edīte bilst. – Drīkst, es?…

– Muti!

Vīrs ir kungs un likums, un Edīte tur muti abām rokām, cieši aizspiedusi ciet, ja ne, tad viņas vilka kaucienam līdzīgie vaidi izplēstu mājai jumtu un satricinātu jumolu virs tā.

Jūras pelēkās acis met aukstu un cietu gaismu. Jādodas kalnos. Eņģeļu komandas ir īsas un strupas kā ciedru tapas.

Vīrs brīdi vēl vilcinās, gribēdams tirgoties ar abiem, taču tie jau ir pāri slieksnim. Un tad jau arī Lats, Gija un Ēlika.

Tikai Edīte kavējas. Viņa jūt sāpes cauraužam visu ķermeni no galvas līdz kājām, Edīte vēl nesaprot, ka tas ir izmisums, kas tur deg.

Pēc mirkļa visapkārt skan kliedzieni, brēc sievas un bērni, un vīri, tie visi lūdzas pēc palīdzības un žēlastības.

Viņa stāv vārtos un svārstās, bet tad vīra balss atsauc īstenībā, un viņa ir ārā uz ceļa pie tiem pārējiem.

Edīte nav radusi skriet, viņas kājas pinas garajās sterbelēs, bet aiz muguras sāk griezties melnas dūmu vērpetes, kas ceļas debesīs straujāk par pirmsnāves kliedzieniem.

Viņa jūt, kā pār vaigiem gāžas asaras, tās ir melnas un rūgtas, sēra un sodrēju šķaidītas. Bet cilvēku balsis skrien viņai nopakaļ un panāk, panāk ik uz soļa. Un viņas sirds lūst par ļaudīm, kam jāpaliek. Un šajā brīdī viņa vairs neatceras ne pilsētas grēka, ne ļaunuma, neatceras cietos ļaudis ar akmeņu dūrēm. Atminas vien vīra teikto, ka viņas līdzjūtība visus reiz pazudinās.

Edīte dzird kādu brēcam aizmugurē pārcilvēciski skaļi. Šausmās un izbailēs viņa klūp. Ne ziņkāres mākta, ne citas apgrēcības plosīta, grib lūkot, vai glābjams ir tas, kurš pēc palīdzības sauc tik gauži. Taču vīra plandošais apmetnis, kas tālumā purpura karogam līdzīgs, mēmi pavēl tam sekot, liek viņai trausties kājās, skriet uz priekšu un neapstāties.

Edītes sirds ir liela. Tik liela, ka tā aizēno pat eņģeļu jūras pelēko acu gaismu.

Kā es iespēšu dzīvot tālāk, nezinot, kas noticis ar maniem bērniem? Debesis pielīst asiņu sarkanas, un sēra dūmi kož acīs tā, ka viņa vairs nejaudā saskatīt ceļu zem kājām uz mata kā tajā dienā, kad Edītes pirmdzimto Paltitu vecajie sadedzināja uz sārta par tās maigo sirdi, par labestību, par maizes nešanu ubagam, par ūdens lāses neliegšanu slāpēs mirstošam.

Daudz ciešanu šajā cietajā zemē, cietajā pilsētā ar akmens cietajiem ļaudīm, un vienīgā Edītes sirds līksme ir viņas bērni. Pēc Paltitas dzimušas vēl četras meitas, bet dēla neviena, tāpēc zeme viņai šeit ir aizvien cietāka. Ar katru nākamo meitu tā vēršas akmeņainā laukā.

Tikām uguns rēkoņa aiz muguras pieņemas spēkā līdz ar mežonīgo pekles karstumu. Tāpat kā tos eņģeļus, arī tik milzīgu ugunspūķi Edīte ne reizes nav redzējusi. Un tagad tas nolaidies tepat viņas pilsētā un laiza zemi.

Caur dārdiem atskan Rutes un Rāheles balsis. Dievs ir! Edīte kož sev plaukstā un kliedz. Kliedz pateicības vārdus. Viņas bijušas gudras, jā, nav klausījušas vīriem! Edīte aizklāj ar lakatu seju, kā nespēdama noticēt brīnumam, un salēnina soli, lai meitas viņu var panākt.

Pagaidi, viņa čukst savam vīram, nu pagaidi jel! Edītes kājas pinas garajā apmetnī, viņa veras uz Latu, kurš no muguras līdzīgs akmens tēlam, un redz abus eņģeļus vareniem dzelzs spārniem sitam pa zemi, tie ir spēka pārpilni un šķind kā tērauda vairogi.

Kurp viņi tā steidzas? Edīte nesaprot. Tiem abiem bija laiks vakariņas gaidīt, kamēr nevainīgs telēns tiek kauts, tad kamdēļ uz manām meitām uzgaidīt mirkli tie nevar? Ja šie divi, šie eņģeļi, nerunā ar mums tepat cietajā zemē, tad kāpēc lai citādi tas vērstos nākamības vietā?

Edīte jūt, ka neiederas ne te, ne tur, jo ir par mīkstu, par maigu, sirds tai par lielu, bet sāls it visur par maz.

Vienmēr tik maz sāls virumā. Viņa atceras pēc trešās meitas dzimšanas vīru bļaujam, ka nepaklausīgā sieva dēlu piedzemdēt nevar, jo ēdienu nesāla.

Un tad viņš ņem pilnu riekšavu sāls un ber viņas muti pilnu. Edīte smok, bet viņš tur ar savu cieto delnu tik cieši, ka ne paelpot.

– Rij! – Viņš kliedz. – Rij!

Bet viņa nespēj, un kuņģis tad piepeši plēš visu uz āru, Edīte vairs nevar to noturēt. Tad vīra cietā roka atlaižas un izgrūž Edīti slēgtajā pagalmā, kur viņa ieraujas kaktā un trīc pie visām miesām kā aizkauts zvērs.

No vīra un abiem eņģeļiem Edītei bail vairāk nekā no ugunspūķa kauciena aizmugurē. Uz zemes nekur nav drošas vietas, to Edīte zina kopš bērnības. Tad kālab mukt, nezinot kurp un no kā? Labāk palikt tepat, kur Paltitas pīšļi, kur Rutes un Rāheles nams.

Edīte apstājas, jo piepeši ne Ruti, ne Rāheli vairs nedzird.

Viņa stāv. Ieklausās. Neatskatoties. Dzird tikai sauli ar nokaitētu veseri pasauli krustā sitam. Vien taisni un cieti delmi spēj izaudzēt krusta koku. Edīte nojauš, ka vīra stādītās cipreses derētu tādam krustam, kurā cietzemes ļaudis dzīvos piesit.

Pagaidi, viņa sauc, pati nesaprazdama vairs, kam.

Vīrs traucas uz priekšu, veļas kā akmens, kā klints bluķis, raudams Giju un Ēliku līdzi. Viņas teciņiem nopakaļ, nezinot, ka tēvs gatavs maksāt ar abām jebkuram.

Es jau esmu pīšļi un pelni, Edīte čukst. Bet kā dzīvot tālāk, ja ne Rutes, ne Rāheles balsu vairs nebūs?

Un tad Edīte sauc. Sauc ilgi un skaļi abas savas vecākās meitas.

Ugunspūķa rīkle pārdimd tai pāri. Edīte stāv. Tālāk viņa vairs neiet. Nav iespējams iet. Ne soli.

Viņa zina, ka uguns apklusīs, pelni pieglaudīsies zemei, ogles atdzisīs, akmeņi sadrups un debesis nomazgās lietus, vīrs ies uz priekšu neatskatīdamies, bet viņas sirds noasiņos tuksneša smiltīs, un tas vārais dzīvības strautiņš, kas pēc Paltitas nāves jau izsīcis gandrīz sauss, bet kaut kur krūtīs vēl tik tikko manāmi urdz, tas iznīks pavisam.

Edīte gaida. Un laiks līdz ar viņu. Pasaule sastingst, pārakmeņojas. Edīte stāv laikā pa vidu – starp tagadni un neko. Pavisam nekustīgi. Tālāk nekā nebūs, viņa saprot jau gluži skaidri, it kā izdedži jau būtu nosēdušies, darot neesības dienu tīru.

Nekā pēc šī soļa. Un tad Edīte pirmo reizi mūžā apjauš, ka viņai ir izvēle. Taču neticamā kārtā, lai ko arī izraudzītos, viss jau ir beidzies. Pat nesācies. To viņa atskārš un ir izbrīnīta par ātrumu, kādā piepeši kustas dzīve, kurai viņa pati vairs netiek līdzi.

Edīte ieelpo dedzinošo gaisu un sauc cik spēka, atkal sauc savas meitas.

Atbildes nav, un tikai ugunspūķa versmainās mēles pārskrien mugurai kā pātagas cirtieni, bet saules veseris krīt zemāk un zemāk, triecot naglu pēc naglas šaizemes miesā.

Edīte stāv stalti un skatās uz priekšu, kā Jordānas upi grasītos pārbrist. Ne vīru, ne bērnus vairs neredz. Visi ir prom.

Par ko? Par ko, tēvs, lai taptu es sodīta? Edīte pasit abas rokas uz augšu kā ievainots ūdensputns spārnus, kurš izmisīgi cenšas izrauties no plēsoņas rīkles. Man jāzina, tēvs, man jāredz, kur viņas ir!

Rāhele! Rute! Viņa sauc. Sauc ilgi. Tik ilgi, kamēr balss saites nepārdeg pušu. Klusums.

Tad beidzot Edīte atskatās un ierauga.

 

Stāsts Viņas vārds ir Edīte ir viens no Prozas lasījumu 2024 konkursa Kā dzīvot tālāk? fināla darbiem.