— Bēlendorfa atgriešanās

 

Svinot 250. gadskārtu kopš vācbaltiešu dzejnieka Kazimira Ulriha Bēlendorfa (1775–1825) dzimšanas un 200. gadskārtu kopš viņa nāves, Latvijas Nacionālā bibliotēka no 14. līdz 17. maijam rīkoja starptautisku konferenci, bet 29. maijā aicināja uz pētnieku diskusiju un izstādes apskati, kas veltīta mīklām, kuras vēl aizvien uzdod Bēlendorfa daiļrade un dzīves gājums. Konferences un pasākuma vadmotīvus iezīmē atcerēšanās un aizmiršanas tēma vācbaltiešu kultūras mantojuma vēsturē. Bēlendorfs, kura vārds labāk pazīstams Vācijā nekā Latvijā, ir pārāk intriģējoša personība, lai mēs varētu atļauties viņu aizmirst.

 

Kazimirs Ulrihs Bēlendorfs, kura dzīves ceļš sākas Jelgavā un apraujas Mērsragā un kura kopotie raksti ieraudzījuši dienasgaismu 2000. gadā, pateicoties Hamburgas vēsturnieka Frīdera Šellhāzes skrupulozajam darbam Rīgas un citu Eiropas pilsētu arhīvos, ilgi bijis pazīstams – kā to vēsta Karla Freijes 1913. gada darba Bēlendorfs – Herbarta un Hēlderlina draugs nosaukums – tikai kā 19. gadsimta sākuma ievērojamāko vācu intelektuālo virsotņu ēnā palikušais Kurzemes vācbaltiešu dzejnieks. Tiesa, var teikt, ka līdz ar vācu rakstnieka un Ziemeļaustrumeiropas kultūras pazinēja Johannesa Bobrovska stāstu Bēlendorfs (1964) un 20. gadsimta beigu literatūrvēsturnieku un literatūrzinātnieku pētījumiem, taču arī ar jaunām diskusijām par Baltijas kultūras identitātēm 20. un 21. gadsimta mijā Bēlendorfa mantojuma izvērtējums ievērojami mainījies. 2014. gadā klajā nāca bilingvāls Bēlendorfa dzejas krājums Valda Bisenieka atdzejojumā. Bēlendorfs nav mums vairs svešinieks. Bet vai 2025., viņa dzimšanas un nāves dienu atzīmēšanas, gadā viņš kļuvis par tuvinieku?

Šellinga viengadnieks, piecus gadus jaunāks par Hēlderlinu un Hēgeli, studējis jurisprudenci vispirms Jelgavā Academia Petrina sienās, pēc tam – Jēnas Universitātē, Bēlendorfs iepazīst Johana Gotlība Fihtes filozofiju. Turklāt Jēnā viņš iestājas Brīvo vīru biedrībā (Gesellschaft der freien Männer), kuras dalībnieku uzskatos dominē idejas par Franču revolūcijas turpinājumu vācu zemēs, literāras un zinātniskas intereses. Jauno “visu domāšanas veidu revolūciju” aizsākuši Kants un Fihte savos filozofiskajos darbos, taču tai nepieciešami jauni dedzīgi prāti un sirdis. Tiesa, par to, kādai šai revolūcijai tieši jābūt un kurp aicinās tās intelektuāli braši un dažbrīd eksaltēti plīvojošie karogi, nav vienprātības un nav skaidrības. Par šo atvērtā nākotnes horizonta neprognozējamību liecina, piemēram, Maincas republikas liktenis un agrīnā romantisma “literāro despotu” iekšējās attīstības līkne gadsimtu mijā.

Līdzīgas noskaņas kā Jēnā valdīja arī citviet vācu universitāšu vidē. Fihtes zinātmācībā (Wissenschaftslehre) attīstīto brīvības izpratni dedzīgi pārrunāja arī Tībingenes Universitātes teoloģijas studenti Šellings, Hēgelis un Hēlderlins, taču arī Brīvo vīru biedrība un citas studentu grupas. Fihtes vārdi par to, ka cilvēkam tagad ir radusies iespēja būt par Es, kura brīvībai nav ārēju robežu, šķita vedinām ne tikai uz iekšēju brīvības sevī atklāšanu, bet gan arī uz ārēju politisku un sociālu nebrīvību un aizbildniecību gāšanu. Ikviens, kurš sev var pateikt “Es esmu”, atklāj, ka viņš nav tikai firsta aprobežotā galma politikas objekts un pakalpīgs un pazemīgs pilsonis monarha absolūtistiskā garā pārvaldītā valstī, bet gan pats nes sevī ķēnišķīgu cieņu un varu. “Kā gan lai ikviens Es nenodreb savas majestātes priekšā?!” izsaucas Fihte un aicina savu brīvību atpazinušo un apzinājušos Es rīkoties. Studējošā jaunatne kā elektrizēta atstāj auditoriju un pati ķeras pie brīvību raisošām spalvām.

Rakstāmspalvas kļūst karstas un deg jauno Es un “jauno mitoloģiju” programmu rakstīšanā. Šis diezgan dīvainais vārdu salikums – “jaunā mitoloģija” – ir tas, kas ietver un izraisa daudz vairāk, nekā šobrīd (pēc 19. gadsimta nacionālromantisma un 20. gadsimta politiskajām reliģijām) varētu šķist. Jaunā mitoloģija, pie kuras darināšanas ķeras romantiķi, nav iespējama bez Es brīvības: sevi apzinājies Es ir spējīgs atdarīt sevī arī iztēles brīvību. Iztēlē sarosās tēli, kas poēzijā izlaužas kā Saules protuberances no apziņas virsmas un pārpludina ar karsto valodas lavu 18. un 19. gadsimta mijas laikmetu. Jaunas mitoloģijas skurbinoši pārprotamā ideja, kuru jaunatne pamana Johana Gotfrīda Herdera darbos, tobrīd ir gan jauno Hēgeļa, Šellinga, Hēlderlina Vecākās vācu ideālisma sistēmas fragmenta, gan Frīdriha Šlēgela iztēles dzītā agrīnā romantisma magnetizējošais jēdziens. Jaunā mitoloģija ir vēl topošā “neredzamā baznīca” (tā Hēgelis vēstulē Šellingam), estētiska programma, emancipācijas sauklis, fantāzijas svētki, īsi sakot: jauna veida attiecības starp cilvēkiem (kurās, runājot Vecākās vācu ideālisma sistēmprogrammas vārdiem, “mācītie un nemācītie sniegs cits citam roku”), galu galā – jauna attieksme pret pasauli kopumā, kura balstītos līdz šim vēl nebijušā izpratnē par prāta un iztēles, zinātnes un fantāzijas saikni, kā to jau pasludināja par tuvās nākotnes uzdevumu Jēnas studenti un kurai būtu arī tālejošas sociāli politiskas sekas.

Šī nākotnes kalēju aizrautība saistīja arī kurzemnieku Bēlendorfu. Tās iespaidā top viņa priekšlasījums Par universitātes ietekmi uz vācu kultūru Brīvo vīru biedrības sanāksmē un citi priekšlasījumi, par kuru idejām un rezonansi mēs gan neko daudz nezinām. No Jēnas praviešu skurbuma izrāvis, bet tā joprojām noburts, kopā ar topošo filozofu Johanu Frīdrihu Herbartu un citiem biedriem Bēlendorfs apmeklē Šveici. Mājskolotāja darbs Šveicē, kas ir ceļojuma pragmatiskā dimensija, sagādā grūtības un nesniedz gandarījumu, taču dāvā pietiekami daudz laika dzejiskiem uzmetumiem un tālaika Šveices notikumus (franču okupācija, Helvētijas republikas dibināšana, kantonu un sabiedrības kārtu attiecību virpulis) atainojošai hronikai Helvētijas revolūcijas vēsture.

Atgriezies vācu zemēs, Bēlendorfs ar vēlākā filozofijas profesora Greifsvaldē Frīdriha Mūrbeka starpniecību iepazīstas ar Frīdrihu Hēlderlinu un kļūst par Hēlderlina dzejisko meklējumu kvēlu apbrīnotāju un dzejnieka draugu. Hēlderlina vēstules draugam kopš to publicēšanas kļuvušas par gandrīz vai visvairāk citētajiem viņa dzejiskā ģēnija un viņa laikmeta dokumentiem. Atkal nonācis Jēnā, Bēlendorfs klausās arī Šellinga un Augusta Vilhelma Šlēgela lekcijas. Tālaika literārajā kritikā viņš tiek dēvēts par romantisma pārstāvi, un šī loma nebūt nenes spožus laurus, jo literātu nometnes Veimārā, Jēnā un citās pilsētās tobrīd izcīna īstu agonu. Tolaik publicētos Bēlendorfa traģēdiju, dramatisko fragmentu un dzejas paraugus, vadoties pēc toreizējās attieksmes pret romantisma eksperimentiem, asi – uz romantiķu pārgalvīgi kaujinieciskās pozas fona – kritizē tik atšķirīgi laikmeta autori kā Šillers, Gēte un Merķelis. It īpaši literāro ķēniņu Šillera un Gētes nostāja atstāj ne tikai noteicošu ietekmi uz Bēlendorfa literārā mantojuma izvērtējumu līdz pat 20. gadsimtam, bet arī graujošu iespaidu uz vācbaltiešu dzejnieka turpmāko dzīves ceļu. Jautājums par to, vai Bēlendorfs tik tiešām literatūrteorijas perspektīvā “eksakti” pieskaitāms agrīnajam romantismam, ir šobrīd pētniecības uzmanības centrā. Šis jautājums izgaismo grūtības definēt “romantismu” un arī asina metodoloģisko instrumentāriju literatūras un laika norišu kompleksitātes tvērumam.

Līdz ar literāro centienu noraidījumu, saasinās slimības pazīmes, nomāktība, pēkšņi jūtu uzliesmojumi, dziļš izmisums. Ņemot to vērā, Ulriha Bēlendorfa brālis Hermans Leopolds, kurš Tartu kļuvis par praktiskās teoloģijas profesoru, un vecākā māsa, kura bija precējusies ar Jelgavas rātes locekli, kuri abi arī iepriekš bija atbalstījuši viņa gaitas Vācijā, palīdz uzsākt darbu Kurzemē. Taču kopš atgriešanās Kurzemē aizvien pastiprinās Vācijā parādījušās galējā izmisuma un nomāktības lēkmes. Par to liecina arī dvēseliskais noskaņojums dzejā. Par spīti Tartu filozofijas profesora Johana Karla Simona fon Morgenšterna (1770–1852) atbalstam un uzmundrinājumiem, Bēlendorfam vairs neizdodas atgriezt ikdienas pienākumu un dzīves ritmā.

Par Bēlendorfa dzīves pēdējo divu gadu desmitu ilgo klaida laiku no vienas Kurzemes muižas un mācītājmājas uz otru ir visai skopas liecības: Bēlendorfa kungs – svešais, svešinieks starp savējiem, ceļinieks “tālākajā tuksnesī”, kā viņu nosauc Šellhāze un Šrēders, – redzēts Rīgā, Ventspilī, Valmierā, Bauskā, Tartu. Beidzot Mērsragā paziņas sarūpē viņam mājskolotāja vietu. Šķiet, ka bijušajiem draugiem Vācijā un Kurzemē izdosies atdot dzīvei savu draugu un domubiedru, bet 1825. gadā dvēseles izmisums dzen Bēlendorfu pašnāvībā. Tās apstākļi gan nav skaidri; iespējams, dzejnieks nenošaujas gribēti un apzināti. Tobrīd viņš ir tālu pārsniedzis to vecumu, kurā miruši Novaliss, fon Kleists un notiek arī daudzu kādreizējo paziņu reliģiskās konversijas. Mērsraga laika piezīmes, tulkojumu fragmenti, pedagoģiskās prakses idejas, latviski rakstītās dzejas rindas, kuras var atrast Bēlendorfa pierakstītajās burtnīcās un laikmeta izdevumos, nedod rokā atslēgu, lai izprastu Bēlendorfa dvēseles ainavu.

Filozofam Fridriham Heinriham Jakobi veltītajā savas traģēdijas Fernando eksemplārā Bēlendorfs nosauc savu meklējumu pamatnoskaņojumu par “svētas godbijības, svētas uzticības” atainojumu. Viņa traģēdiju un dzejisko uzmetumu centrā izvirzītas utopijas un subjektivitātes attiecības, patiesības un mākslas saikne. Šie jautājumi ir būtiski daudzu autoru darbos. Tas, kas izceļ Bēlendorfa skatījumu, ir jaunu attiecību starp dievišķo un cilvēcisko meklējumi, kas saskan ar Hēlderlina dzejas pamattēmu. Tās dēļ joprojām ir grūti viennozīmīgi kvalificēt gan Hēlderlina, gan Bēlendorfs “piederību” literārajiem un filozofiskajiem strāvojumiem. Pēc Klemensa Brentano uzaicinājuma rakstītajās sešās recenzijās Erlangenes Literatūras avīzei (Bēlendorfs aplūko tajās Šillera, Gētes, Tīka, brāļu Šlēgelu darbus) Bēlendorfs laikmeta garā un stilā raksta par “jauno mitoloģiju”. Poēzija ir atguvusi savu sparu un cēlumu, un to spārno “dievu atgriešanās”. Visu romantisma repertuāru in nuce recenzijā par Tīka darbiem piesaucot, Bēlendorfs sagaida no jaunās poēzijas vārdu, kas atmodinās pasauli un tā sāks runāt, daba plaši atdarīs iztēles vārtus, dievi līksmos kopā ar dzejniekiem. Tomēr diez vai ir vērts šos vārdus uztvert burtiski. Romantiķi (un uz mirkli iedomāsimies, ka Bēlendorfs ir viens no viņiem) ir jauni ļaudis, kas ieguvuši visu labāko, ko tolaik spēj dot universitāte un daiļliteratūra. Viņu domāšana ir ieguvusi metarefleksīvu rūdījumu, viņu romantiskā ironija nezina robežu. Tāpēc nav jāpiemirst romantisma strikti refleksīvi estētiskais programmas akcents tad, kad viņi šķietami tik pārņemti runā par dievu atgriešanos un poēzijas varu. Erlangenes avīzes recenzijās Bēlendorfs rāda sevi nepavisam ne kā naivu un retrogradu autoru; viņš redz romantisma estētiku, spēli ar formu un stilu, redz inovatīvo tajā, neiekrīt Merķeļa tirādēm pret romantisma eksperimentiem līdzīgās pliekanībās.

Bēlendorfa darbiem un uzmetumiem raksturīgs patstāvīgs dialogs ar svarīgākajiem laikmeta filozofiskajiem un literārajiem tekstiem (Fihte, Hēlderlins, Šellings, Šillers, Gēte, Jakobi, agrīnais romantisms), pārdomas par savu laikmetu plašākā vēsturiskā skatījumā. Viņa Helvētijas revolūcijas vēsturē var atrast pārdomas par tradīcijas un atjaunotnes attiecībām. Bēlendorfs – par spīti savai agrīnajai Franču revolūcijas apoloģijai – vēlas nevis rupju tradīcijas noraidījumu, kādu pieredz viņa laiks, bet gan saredz pagātnes un nākotnes sakarību.

1802. gada vēstulē, par kuru Martins Heidegers savās Hēlderlina interpretācijās saka, ka daudz labvēlīgu stundu un dienu nepieciešams tās izpratnei, Hēlderlins Bēlendorfam raksta: “Spēcīgais elements, debesu uguns un cilvēku klusība, viņu dzīve dabā, viņu trūkums un pieticība mani pastāvīgi skāruši [..]. Dzimtenes daba mani uzrunā jo spēcīgāk, jo vairāk ar to iepazīstos. Negaiss [..] kā spēks un veidols, citas debesu parādības, gaisma savā veikumā, [..] kā princips un likteņa veids [..], ka mums ir kas svēts, [..] mežiem raksturīgais un dabas dažādo raksturu tikšanās vienuviet, [..] zemes visas svētās vietas ir vienviet un filozofiskā gaisma ap manu logu tagad ir mans prieks; Dievs dod, lai varu paturēt to, kā esmu nonācis līdz šejienei!”

Doma par dzimteni, ne tikai politiski filozofisku lozungu gaismā (kā to pauda vācu ideālisma sākumu lozungs “prāts un brīvība”), ne tikai jaunas kopības iespēju gaismā (kā to pauda Hēgelis vēstulē Šellingam, runājot par “neredzamo baznīcu” un vēlāk realizēja politiķi nacionālās valstīs), bet gan svētā dimensijas gaismā veido to eksistenciālo pārdomu lauku, kurā noris Hēlderlina meklējumi un kurā arī Bēlendorfs, varbūt arī savas Kurzemes dzimtenes vārdā, spējis ielūkoties. Mājup pārnākšana no svešuma, kurā cilvēks bija nonācis, ir gan viņa paša mājup pārnākšana, gan eiropeiskā cilvēka sevis un pasaules vēsturisko likteņu redzējums un galu galā mēra un pamata meklējumi cilvēka mājošanai svētā dimensijas tuvumā – arī tad, ja tā jānosauc no jauna un citādi, un arī tad, ja tā parādās kā cildenais romantisma estētikas programmatiskajos izteikumos, vai pat kā šausmīgais tikpat programatiskajos romantisma romānos. Jauni vārdi, jauni skatījumi, nekad vēl neredzēta pasaule – Bēlendorfs, Hēlderlins, vēlāk Nīče – ir modernā laikmeta autori, kas rada un cieš: no vienas puses, izciešot jaunā laikmeta pretrunu un aporiju sekas, no otras puses – tieši tāpēc uz robežas lūkojoties pēc jauniem radošuma, dzīves enerģijas un spēka avotiem.

 

Šī eseja tapusi Baltijas-Vācijas augstskolu biroja projektā Kazimira Ulriha Bēlendorfa jubilejai veltīta starptautiska konference, kuru finansē Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests (DAAD) no Vācijas Federatīvās Republikas Ārlietu ministrijas līdzekļiem. Eseja daļēji balstīta Raivja Bičevska rakstā Vācbaltu intelektuālā tradīcija kristīgo vērtību kontekstā, kas publicēts krājumā Kristīgās vērtības un modernitātes izaicinājums: Eiropa un Latvija (Rīga, 2005).