— Midsomeras slepkavības

 Te nu es esmu. Laukos. Beigtu mušu ielokā. Atgriežoties izfantazēto idilli aizēno no katra stūra uzglūnošie zirnekļi un neesošā ūdensapgādes sistēma. Mūsu Gaujienas lauku māja ir krietni par lielu dzimtai, kura nekad nav kopā, bet tik un tā par mazu, lai es savā lauku retrītā paslēptos no vecmammas. Es saku vecmamma, bet tā patiesībā es kādreiz saucu vecvecmammu. Īsto vecmammu es, tāpat kā visi pārējie ģimenē, saucu par omīti. Vecmamma, tā, kura patiesībā ir vecvecmamma, ir aizgājusi jau pirms dažiem gadiem. Uz kurieni aizgājusi? Tas atkarīgs no katra paša ticības. Ja ir radies apjukums, tad aizmirstiet – par to nebūs stāsts. Stāsts būs par vecvectēvu, kuru es saucu par vectētiņu, jo īsto vectēvu es saucu par vectēti. Vectētiņš Harijs, tas, kurš patiesībā ir vecvectēvs, bija mans labākais draugs. Kad viņam bija 93 gadi, viņš nolēca no daudzdzīvokļu mājas jumta. 

Vectētiņš bija vienpersoniski nolēmis 94. dzimšanas dienu vairs negaidīt. Aiz sevis šajā dzīvē viņš bija atstājis vien niecīgu atvadu vēstuli, uzkricelētu uz aptiekas čeka aizmugures ar sarkanas krāsas flomāsteru:

“Man ir apnicis slaistīties. Mans laiks ir galā.

Virtuvē uz galda ir medus, kas jāatdod Ilzei. 

Cieņā, Harijs!” 

Pēc vectētiņa lielā iznāciena visi radi, kuriem nebija slinkums vai svarīgākas darīšanas, bija sabraukuši atzīmēties un izspriest komunikācijas plānu. Ko teikt kaimiņiem? Nekas daudz nebija jāsaka, viņi visu jau zināja. Kaimiņi kā šausmenēs lūrēja iekšā pa logiem un klauvēja pie durvīm reizē ar gaiļu dziesmām. Kādu rītu brālēns Augusts pidžambiksēs, plikajām pēdām uz akmens grīdas salstot, mēģināja saprast – kliegt vai piedāvāt kafiju, kad ieraudzīja kaimiņu Veltu sēžam virtuvē ar pīrāgu grozu klēpī. Kā viņa tika iekšā? Labāk nejautāt. Bēru dienā virtuve bija pilna ar līdzjūtīgiem sirmgalvjiem un galds pārkrauts ar lauku labumiem – tikko slauktu pienu, ķiršu zapti ar iepelēku virsiņu, treknu krējumu, svaigu ķimeņu sieru un nupat izmakšķerētām zivīm, kuras, vēl pie pēdējās dzīvības turoties, locījās celofāna maisiņos. Kolīdz tika izvilkta Rīgas balzama pudele, atpakaļceļa vairs nebija. Tie, kuri tuvojas dzīves simtgadei, nevar atļauties gaidīt vakaru, lai dzertu balzamu. Arī Harijam vienmēr zem galda stāvēja oriģinālā Rīgas balzama pudelīte, kā sacīt jāsaka, just in case. 

Ticiet vai ne, šis Harija gājiens nav ne tuvu interesantākais viņa dzīves notikums. Ja nu pašnāvību vispār var nosaukt par dzīves notikumu. Varbūt par nāves notikumu? Lai nu kā, dzīve Harijam pagāja krāsaini. Savu bērnību laukos atceros iedalītu divās iespējamās aktivitātēs – dārza darbos vai krustvārdu mīklu minēšanā ar fonā dārdošu televizoru. Panorāma un tai sekojošais seriāls Midsomeras slepkavības bija uzgrieztas tik skaļi, ka liktu nobālēt jebkuram mūzikas festivālam. Diena sākās ar Mīlas viesuli sešos no rīta un beidzās ar britu izmeklētāju Bārnabiju. Tagad atceroties saprotu, ka Midsomeras slepkavības nevarēja iet katru vakaru, taču bērnībā zem šī nosaukuma paliku visas pārraides, kuras sekoja vakara ziņām. Gan Erkilu Puaro ar glaunajām ūsām, gan Rozamundes Pilčeres klasiskās filmas, kuras ne ar lupu neatšķirt vienu no otras, – manā pasaulē tas viss bija Midsomeras slepkavības. Lai gan ģimenes locekļu acis ik vakaru bija pielīmētas pie ekrāna, vectētiņš pats televizoru nekad neskatījās. Viņš bija ieracies savās enciklopēdijās, lai pilnvērtīgi aizrakstītu katru krustvārdu mīklas kvadrātiņu. Ja viņa priekšā nebija krustvārdu mīklas, tur bija kārtis, ar kurām viņš spēlēja pasjansu jeb, kā es to saucu, analogo solitaire.

Darba gados vectētiņš bija matemātikas un fizikas skolotājs. Eksaktās tēmas pārzinošie gēni paaudžu gaitās būs aizplūduši notekcaurulēs, jo pārējie dzimtas pārstāvji drīzāk ir padevušies (vai nepadevušies) mākslinieki. Harijs bija inteliģents, nosvērts, kluss, bet katru reizi, kā ciemos nāca viesi, tad laida vaļā jokus par vecajiem labajiem laikiem, kuros auga izslavēti zaļa zāle. Draugu klātbūtnē Harijs pārvērtās par citu cilvēku. Viņš ik pēc pāris minūtēm cēlās kājās, lai teiktu tostu, un Rīgas balzams lija tā, it kā rītdienas nebūtu. Apreibušo sirmgalvju festivāls turpinājās vairākas stundas, un viesi neapklusa ne uz brīdi. Caur durvju šķirbu vēroju, kā Harijs apbur savus skatītājus, kuru vidū bija gan seni kolēģi, gan skolnieki. Pārsteidzoši – sirmas galvas bija abām kategorijām. Brīnumainie stāsti, kurus es ar savām sešgadnieka ausīm noklausījos aiz nolupušajām durvīm, pieaugušā vecumā ir morfējušies par neticamām leģendām. 

Lai gan visbiežāk Harijs runāja par skolas gadiem un ar puišiem sastrādātajiem nedarbiem, spilgtāk atceros stāstus, kuros ieskanējās romantiskas notis. Mīļākais no tiem bija par Harija un vecmammas pirmo tikšanos. Abi dziedāja koros, bet papildus tam Harijs spēlēja trompeti orķestrī un vecmamma izpaudās teātra mākslā. Teju visi svētki un lielākā daļa vasaras vakaru tika pavadīti dažnedažādos brīvdabas koncertos. Tad nu Harijs pēc kādas orķestra haltūras vasaras vidū piesēda uz parka soliņa. Viņš iemalkoja somā noslēpto aliņu un atspieda muguru pret koka atzveltni. Alus bija krietni par siltu, tomēr tas bija labāk, nekā iztikt bez alus pavisam. Tā atpūšoties, baudot siltu un svaigu gaisu, viņš viņu ieraudzīja. Manu vecmammu. Viņu ieraugot, Harijs vairs nespēja novērsties. Nupat pamanītā vecmamma spēlēja amatieru teātra izrādē uz mazas koka skatuvītes. Nolupušais dēļu kvadrāts ap sevi bija sapulcējis vien pāris skatītājus, no kuriem daļa, visticamāk, apstājusies, lai tikai uz brīdi pasēdētu. Brīdī, kad Harijs viņu ieraudzīja, vecmamma spēlēja saimnieci kādā sadzīviskā padomju ainā. Harijs piecēlās un nedomājot sāka iet skatuves virzienā. Vectētiņš atjēdzās vien brīdī, kad vecmamma apmulsusi skatījās viņam tieši acīs. Harijs bija uzkāpis uz skatuves. Izrādes vidū. Viņš, vecmammas acu apburts, nebija spējis sevi apturēt. Vecmamma esot bijusi dusmīga kā pūķis. Kā viņš, tāds negausis, no zila gaisa nokritis un izčakarējis visu viņas lielo uzstāšanos. Tā sākās mīlestība. Visi pāridarījumi ātri tika piedoti, īpaši tāpēc, ka vectētiņš jaunībā esot bijis kārtīgs kārums acīm. 

Vakara gaitā viņi iepazinās, vasaras gaitā viņi iemīlējās, un gada gaitā viņi kļuva nešķirami. Pirmajā vasarā, kad jaunais pāris vēl dzīvoja katrs savā lauku nostūrī, viņi devās viens pie otra, cik bieži vien spēja. Īpaši atceros stāstus par tām reizēm, kad katram bija koncerts citā vietā. Harijs ar striķiem piesēja savu trompeti pie muguras, jo futrāli bija nozaudējis un jaunu nevarēja atļauties, tad ar riteni brauca pie vecmammas. Kad abi satikās, tad Harijs, iespiedies savu plaukstu vecmammas plaukstā, pavadīja savu topošo sievu uz mājām. Kā gan var atteikt puisim, kurš regulāri mēro vairākus kilometrus uz riteņa, lai tikai uz brīdi satiktu savu mīļoto? Un vēl pie tam ar striķos iesietu trompeti uz muguras. Vēlāk viņi kopā gāja uz teātri, kopā mācījās instrumentu spēli, kopā strādāja skolā, kopā nopirka māju un iekopa savu dārziņu. Manas sešgadīgās ausis nesaklausīja ne kara bailes, ne padomju spaidīgo režīmu, ne finansiālās grūtības, ne laulību nesaskaņas. Manas ausis vēl nebija informētas par pagājušā gadsimta sarežģījumiem.

Tālākā Harija dzīve, lai gan pavadīta laukos, neiztika bez ieintriģējošiem elementiem. Atmiņā palikušas aizdomīgas sarunas, kuras slēpa sevī skaļi neizteiktas frāzes. Padzirdētie vārdi, kurus saliku kopā tikai vidusskolas vēstures stundās, skanēja šādi – noklausīšanās, spiegi, paslēpšanās plāns, nodevēji, aizliegumi, nelegāli svētki utt. Vēlāk mēģināju prasīt omītei, tai, kura patiesībā ir vecmamma, ko tas viss varētu nozīmēt. Kā mazs, tikko nozieguma vietā ieradies detektīvs, es mēģināju salikt kopā puzles gabaliņus, kurus visi mēģināja no manis paslēpt. Omīte izvairījās ilgi un dikti, bet triks bija uzdot jautājumus brīžos, kad viņas uzmanība tika raidīta citā virzienā. Omīte ieminējās par neatļautu Jāņu svinēšanu pie Gaujienas skolas, kurus bija noorganizējis Harijs, riskējot ar savu un savas ģimenes drošību. Jāņus? Kāpēc gan lai Jāņus nevarētu svinēt? Kāpēc gan tieši viņš, mans godīgais un gudrais vectētiņš, pēkšņi nevar svinēt svētkus, kuri mūsdienās ir teju obligāti svinami? Vēlāk es sapratu. Tagad es saprotu. 

Vectētiņš Harijs bija noslēpumu pilns. Viņa nosvērti inteliģentā personība krasi kontrastēja ar vecmammas intensīvo haosu. Laikam tomēr mūžsenajās klišejās par pretpolu pievilkšanos ir daļa patiesības. Harijs lielākoties klusēja, taču vecmamma runāja tādos toņos, it kā dzirdes problēmas būtu visiem apkārtējiem, ne pašai. Harijs mēģināja noslēpt jebkādas vecuma pazīmes un spītīgi neprasīja nevienam palīdzību. Vecmamma toties staigāja visiem līdzi, kliedzot, ka viņai neviens gana daudz nepalīdz. Īpaši bieži atkārtojās situācija, kurā vecmamma pazaudēja savu štoku un, skraidot pa māju, gauži sūdzējās, ka bez tā nevarot pastaigāt. Kā gan tad viņa būtu varējusi to tik bieži nozaudēt? Harija vēlme pazust stratēģiskās kāršu spēlēs, izplānotos šaha gājienos vai āķīgās krustvārdu mīklās nesakrita ar vecmammas abonementiem uz visiem visdzeltenākajiem Latvijas preses izdevumiem. Arī Harija kalsnais, garais augums kontrastēja ar vecmammas apaļīgo diametru. Lai nu kā, viņi bija divi magnēti, kuri katrs citā formā, citā krāsā, katrs klāts dažādiem materiāliem, salipa kopā uz neatlipšanu. Līdz vienam brīdim. Līdz brīdim, no kura izvairīties vēl nevienam nav izdevies.

Un te nu es esmu. Lauku mājā, kura ir piedzīvojusi neskaitāmi daudz bērnu pieaugšanu. Mājā, kurā kādreiz dzīvoja vairākas ģimenes, līdz brīdim, kad vecmamma un vectētiņš to pilnvērtīgi ieguva savā īpašumā. Mājā, kurā bez atelpas virmoja dzīvība simts gadu garumā. Mājā, kura tagad lielākoties stāv tukša, ja neskaita zirnekļus un pelēnus. Uz laukiem esmu paņēmusi līdz vienu fotogrāfiju, par kuru vēlos uzrakstīt stāstu. Tā ir no dienas, kurā mūsu lauku mājā esot tikusi filmēta filma. Vai, precīzāk, viens kadrs jau nofilmētai filmai. Jā, īstai filmai. Tik īstai, ka neviens par to neko nav dzirdējis. Pagāja krietns laiciņš, līdz es šo filmu atradu. Filma ar nosaukumu Mana pasaule Parīze, Londona, Berlīne, Roma gozējas jūtubē ar 2,9 tūkstošiem skatījumu. Nav gluži Titāniks, bet tomēr neslikti, manuprāt. Turpinu lūkoties glancētajā atmiņā manās rokās. Fotogrāfijā mani vecvecvecāki izskatās ārkārtīgi glauni. Melns smokings, melns kostīms ar svaigi gludinātiem svārkiem, spilgti baltas blūzes, no kaimiņienes aizlienēta hūte un izejamās lakādas kurpes. Izejamās kurpes laukos bija tikpat nepieciešamas kā lietussargi tuksnesī, bet bija pienācis viens no šiem retajiem gadījumiem. Kurpes gozējās saimnieku kājās kā izstādes sunīši. Nopucētas un spīdīgas. Lepnie īpašnieki visu dienu staigāja ar nedaudz augstāk paceltām galvām. Mamma stāstīja, ka abus smalkos aktierus fotografēja dārzā un es, sešgadnieka uzstājībā, esmu likusi iekļaut sevi bildē. Gaiši zili šortiņi, dzeltens krekliņš, nupat skapī atrasta ādas cepure un maza bosika poza brīnišķīgi kontrastē ar fonā eksponēto eleganci. 

Bet man jums ir jāatzīstas. Es esmu mazliet mānījusies. Patiesībā Harijs no jumta nenolēca. Vectētiņš no dzīves aizgāja lēni, ilgi un sāpīgi. Arī to es dzirdēju aiz tām pašām nolupušajām durvīm. Bet es par patiesību pieņemšu savu fantāziju. Tā būtu bijis vieglāk viņam, un tā tagad ir vieglāk man. Visa mūsu draudzība pagāja, spēlējot šahu, fonā skanot Midsomeras slepkavībām vai man tupot aiz durvīm, kamēr viņš retās reizēs atdzīvojās savu vienaudžu priekšā. Šī ilūzija, ka pazīstu vīru, kuru pieredzēju vien pašos viņa pēdējos dzīves gados, manī ir radījusi drošību un ideju par sevis pašas sākšanos. Mūsu draudzība bija īsa un vecuma atšķirība – astoņdesmit gadus gara, bet viņš tik un tā ir un būs mans pirmais labākais draugs. Kā pieredzējušais inspektors Bārnabijs un viņa jaunais, uzticīgais palīgs no Midsomeras slepkavībām.