— Stāstu hormonikas

 

Par Ivara Šteinberga dzejoļu krājumu Stāsti (Neputns, 2025)

 

Ja latviešu dzeja būtu galms, Ivars Šteinbergs būtu jaunākais kroņprincis. Viņa dzejā karaliska audzināšana – zināšanas par vēsturi, politiku, literatūru un tām augstajām lietām, ko Aristotelis sauca par nederīgām, bet vislabākajām, un prasmes ritmikā, tropu lietojumā un vārdu vīšanā – saplūst ar spēlīgu prieku par valodas bezgalīgajām iespējām un nebeidzamo jaunradīšanas potenciālu. Šī neatvairāmā simbioze parādās arī jaunajā dzejoļu krājumā Stāsti, kurā apkopoti dzejoļi, kas tapuši no 2020. līdz 2024. gadam. Ņemot vērā Šteinberga ražīgumu šajos gados, grāmatas patukšā tipogrāfiskā telpa iesākumā pārsteidz. Sak, vai tad nevarēja stūrīšus aizpildīt, kāpēc jādrukā baltas lapas. Tomēr atskatoties atzīstu tukšumu par vērtīgu dizainera Klāva Priedīša papildinājumu – laukumu, kas atvēlēts domām un pārdzīvojumiem, ko izraisa lasītais. Tā kā Stāstus veido vairāki noslēgti dzejas cikli, kā arī atsevišķas vairākas lappuses garas poēmas, kas savstarpēji krasi atšķiras gan formas, gan satura ziņā, aicinu nesteigties lappusi pāršķirt un kāri rīt uzrakstītos vārdus, bet drīzāk pakavēties, apdomājot dzejoļa iekšējās un ārējās attiecības.

Interesanti, ka krājumā iekļauto dzejoļu tapšanas laiks aptver visu Šteinberga redzamāko daiļrades daļu, proti, pārējie trīs Šteinberga krājumi – Strops (2020), Jaunība (2022) un Ābece (2024) – ir izdoti šajā laikā. Daži dzejoļi Stāstos ir vieglāk datējami, vadoties pēc atsaucēm uz ģeopolitisko situāciju (kā dzejolī Pasaules kauns (32.–37. lpp.)), aptuvenas nojausmas par autora biogrāfiju (kā ciklā Idilles (70.–75. lpp.) un Epilogā (76.–78. lpp.)), novērojumiem par tendencēm Šteinberga domā un rakstos (kā medicīniskais pagrieziens ciklā Vīrieša anatomija (26.–31. lpp.), kas ap 2023.–2024. gadu parādās arī dzejoļu ciklā Anatomijas vārsmas (2024, tapis RSU Anatomijas muzeja rezidencē), rakstā Žoržs Kangilems, hermafrodītisms un dzeja, kas 2024. gadā publicēts žurnālā Tvērums, un citviet). Savukārt citu dzejoļu precīzais tapšanas laiks ir grūtāk nosakāms, atstājot krājuma tapšanas hronoloģiju lasītāja ziņā. Četri gadi ir gana ilgs laiks, lai atklātu dzejnieka nogatavināšanās procesu, taču nešķiet, ka šis krājums to dara. Tajā iekļautie dzejoļi un cikli neveido skaidru laika vai attīstības līniju. To sakārtojums drīzāk līdzinās domāšanai, kurā viena striķa gals tiek sašņorēts ar nākamo nevis nepieciešamības, bet gadījuma pēc. Taču pirmie un pēdējie dzejoļi it kā remdina domu viļņus, visam krājumam piešķirot sakārtotību vai vismaz noslēgtību. Stāsti ir kā iespēja pavadīt vienu dienu Ivara Šteinberga galvā.

Lai gan Šteinbergs vislabāk pazīstams kā dzejnieks un atdzejotājs, viņa daiļradi neizsmeļ dzejas. Tikpat daudz viņš ir arī zinātnieks – gan literatūr-, gan visāds citāds. Popularizējot šo, iespējams, mazāk pētīto Šteinberga darba lauku, Stāstus piedāvāju lasīt saskaņā ar viņa paša recepti, meklējot krājumā gardumus katram no sešiem lasītāju tipiem, ko Šteinbergs apraksta 2024. gada esejā Kā lasīt dzeju. Hormonālas perspektīvas. Šie hormonālas mijiedarbības vienībā pastāvošie tipi ir testosterīniķis, adrenalīniķis, oksitocīniķis, estrogēniķis, dopamīniķis un melatoniķis. Katram no tipiem raksturīga citāda izpratne par to, kas ir dzeja, un galvenais – kas ir laba dzeja. Līdz ar to katrs piedāvā citus dzejas kritērijus, kuru vienlaicīga izpildīšana, iespējams, radītu Gezamtdzejoli.

 

Oksitocīnisms

Šteinberga dzeju, citējot minēto eseju, caurstrāvo oksitocīnisms, kā pamatā ir tēze: “dzeja ir valoda, kas dzemdē pati sevi.” Neparasta, mācīta, bet nepāraudzināta izpratne par valodu ir ne vien šī krājuma, bet kopumā Šteinberga rakstniecības stūrakmens. Viņš peldas valodā (“kas pati peldas mūsos” (33. lpp.)) kā delfīns okeānā. Viņš slaidi lec, tapinot jaunvārdus – dažreiz labskanīgākus (“pērnība”, “kaklarotaļa”, “gurdošana” (19. lpp.), “takot” (8. lpp.), “lumpenizēties” (15. lpp.)), citreiz neveiklākus (“eksperimentizācijas” (13. lpp.), “pturpināšana” (19. lpp.), “matu pinčekļi”, “pļāperēt” (49. lpp.)), bet vienmēr asprātīgus, tūlītēji saprotamus un līdz ar to trāpīgus. Un dziļi nirst atpakaļ valodas dzīlēs, iznesot mirdzošus vecvārdus (“sērst” (7. lpp.), “mitriķis” (49. lpp.)) un pat veselas nodaļas latviešu valodas vēstures (kā kārklu latviešu valodu dzejolī No rīten aufgemosties… (10.–11. lpp.)). Tomēr valodiskas refleksijas Stāstos parādās ne tikai valodas lietojumā, bet arī saturiski. Krājumu šādās noskaņās īpaši spilgti ietonē Prologs (6.–8. lpp.) un Epilogs (76.–78. lpp.), kur pasaule atklājas kā caurcaurēm valodiska; tāda, kur nevis vārdi attēlo lietas pasaulē, bet drīzāk pasaule attēlo vārdus, fonētiku, morfoloģiju un sintaksi. Tā, piemēram, krājuma pirmā rinda “Acumirkli sērst parkā no rīta, pabūt nenoteiksmē zem liepas” (7. lpp.) izgaismo rīta gaidpilno sajūtu kā nenoteiksmi, valodisku kategoriju, kas raksturo vēl nelocītu darbības vārdu.

 

Testosteronisms

Testosteroniski raugoties, dzejā vissvarīgākais ir tehniskā izcilība apvienojumā ar saturisku dziļumu un tuvošanos patiesībai. Lai arī Šteinberga dzejai ir raksturīga muzikalitāte, brīžiem šķiet, ka tā it kā iezogas neplānoti. Ritmiskie zīmējumi parādās fragmentāri, radot nepārliecinošu iespaidu. Tā, piemēram, dzejolī Bazārs (38.–43. lpp.), kas sarakstīts verlibrā, vietām samanāmas ritmiskās struktūras, kas izlec no brīvās formas, taču tās netiek īpaši izceltas. Intervijā Kultūras ziņām Šteinbergs saka, ka iztēlojas savu dzeju kā lasītu balsī. Viņš arī ir lielisks deklamētājs. Šķiet, ka viņam dzejas ritmika un melodija ir skaidra, taču ne vienmēr tā gana skaidri parādās drukātajā tekstā, tā laupot lasītājam testosteronisku baudījumu. Dzejolī Smeldzes (68.–69. lpp.) Šteinbergs reflektē par tehniskām pilnībām un nepilnībām, atsaucoties uz “viltoto sonetu vainagu” dzejoļu ciklā Vainaga sastāvdaļas (60.–69. lpp.), kam pašam vajadzētu būt bijušam sonetu vainagam. Tā vietā krājums brīžiem pārsteidz ar negaidīti dziļām filosofiskām domām, kas ietērptas krāšņos un precīzos tēlos. Īpaši gribētu uzsvērt aforismu virkni dzejolī Bazārs, no kuras nocitēšu tikai pirmo: “Es zinu, ka sapņa ola neizšķiļas ligzdā, / bet nesot karotē pa šķēršļu joslu.” (43. lpp.) Šajās divās rindiņās skaidri izteikta doma, kas vienlaikus aicina pārdomāt gan vispārīgus sapņošanas nosacījumus, gan pavisam personīgas veiksmes, neveiksmes un gaidas. Šķiet, šie aforismi ar vieglumu plivinās patiesības virzienā, tā piepildot testosteronisko ideālu.

 

Estrogēnisms

Estrogēniski kritēriji dzeju novieto kontekstā, izvērtējot to pēc patiesīguma un iedarbības mērauklas, pievēršoties dzejas cēlonībai. No vienas puses, tas nozīmē vērst skatu uz dzejoļa tapšanas kontekstu un to, cik godīgi atklājas dzejnieka domas un pasaule. Stāstos, līdzīgi kā krājumā Jaunība, būtiskas un nemaskētas ir atsauces uz autora dzīvi, to veidojošajiem cilvēkiem un notikumiem. Tas rada spēcīgu tieksmi lasīt arī citus dzejoļus kā īstas Šteinberga pieredzes, paplašinot zinātniskotās pasaules robežas, lai iekļautu neiespējamo un pasakaino – kā ciklā Jautājumi un atbildes (38.–52. lpp.). No otras puses, estrogēnisks dzejas lasījums izvirza priekšplānā dzejas aktīvo lomu sociālos, politiskos un epistēmiskos procesos. Šo Stāstu iezīmi īpaši izceļ krājuma redaktors Henriks Eliass Zēgners, kurš to piesaka kā “politisku dzeju brīdī, kad politiska dzeja atkal ir kļuvusi par eksistenciālu nepieciešamību”. Lai gan ne visi dzejoļi vienlīdz lielā mērā pilda politiskas dzejas solījumu, daži noteikti ir skatāmi kā politiskas dzejas, varbūt pat dzejas kā aktīvisma piemēri. Viens no tiem ir dzejolis Van Gogs (22.–24. lpp.), kas kritizē mūsdienu tehnoloģizēto realitāti. Taču visspilgtākais piemērs, bez šaubām, ir Pasaules kauns (32.–37. lpp.), kas risina dzejas un dzejnieka pastāvēšanu miljonu nāves ēnā Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā kontekstā. Šis dzejolis izskan kā sāpīga nopūta vai apspiests kliedziens, godīgi uzrunājot to bezpalīdzībā samilzušo taisnīguma orgānu, kas lika Putina viepli dusmās zīmēt māksliniekiem un dusmās aprakstīt dzejniekiem un Šteinbergam radīt jaunus, naidpilnus vārdus: “Tā ir nekropolitika, tanatoprogramma, mortemideoloģija, / Tu esi padarījis bezdarbību par līdzdalību noziegumā, / tāpēc nevaru nerunāt, kaut šausmīgi negribu…” (34. lpp.)

 

Adrenalīnisms

Lai gan Stāsti, salīdzinot ar citiem Šteinberga krājumiem, bet arī ar plašāku šībrīža latviešu dzejas ainavu, ir klasisks dzejas krājums, tomēr adrenalīniķis tajā varētu atrast arī kādu nepakļāvību. Pat tikai uzmetot aci, ir skaidrs, ka gluži vienkārši nebūs: uz vāka lieliem burtiem rakstīts “Stāsti” un maziem burtiem – “dzeja”, tā pretojoties literārā dogmatisma pamatnošķīrumam. Kā intervijā norāda Šteinbergs, rakstītais, pirmkārt, ir pašizpausme; tas, vai liekam to dzejas vai prozas kastītē, ir tālāks uzslāņojums. Iespējams, tieši no tādas perspektīvas jāpievēršas krājuma saturam – apkopotie dzejoļi vispirms ir vēstījumi par lietu, pieredžu un valodas dabu, ko autors nodod lasītājam.

 

Dopamīnisms, melatonisms un beigas

Tā kā dopamīniskā un melatoniskā izpratne par labu dzeju ir pārāk fragmentāra, lai jēgpilni un saskaņā ar kārtulām reflektētu par krājumu kopumā, noslēgumā tikai dopamīniski izsaukšos, ka manu vācu akadēmiskās vides aizsērēto sirdi visspēcīgāk iekustināja No rīten aufgemosties…, kura rindas tūlītēji kļuva par mana sociolekta daļu, un melatoniski norādīšu, ka katrs cikls un katrs dzejolis Stāstos ir pelnījis vairākus lasījumus, gan skatot tos cikla un krājuma kontekstā, gan pietuvināti izbaudot katru skaņu un ieelpu.