— Stāsti ir izdzīvotāji

Remī Ngamiže (Rémy Ngamije) ir Ruandā dzimis namībiešu rakstnieks, redaktors, izdevējs, fotogrāfs, literatūras pasniedzējs un uzņēmējs, kura literārā darbība iemantojusi starptautisku atzinību.

Viņa grāmata Viena cilvēka mūžīgā publika  (The Eternal Audience Of One) saņēmusi atzinības rakstu pirmajā Grand Prix Panafricain De Litterature un pirmo Afrikāņu diasporas muzeja pasniegto Āfrikas Literatūras balvu. Grāmatā Vien zvaigznes saprot visuma nozīmi (Only Stars Know The Meaning Of Space) apkopoti godalgoti prozas darbi.

2021. gadā autors ieguvis Āfrikas reģiona godalgu Nāciju Sadraudzības Īso stāstu balvā, un viņa darbi iekļuvuši 2020. un 2021. gada Afritondo īso stāstu balvas īsajā sarakstā. 2019. gadā viņa rakstītais iekļauts Stack Journal labākās oriģinālprozas īsajā sarakstā.

Remī ir dibinātājs un priekšsēdētājs neatkarīgās mākslas organizācijā Doek, kas atbalsta literatūru Namībijā, un ir galvenais redaktors Doek! Literary Magazine – Namībijas pirmajā un vienīgajā literatūras žurnālā. Viņš arīdzan aizsācis un turpina darbu kā direktors vairākās literatūras iniciatīvās, piemēram, Vindhukas Bankas Doek Literatūras balvā un Doek Antoloģijā.  

Viņa proza, dokumentālā proza un dzeja publicēta The Johannesburg Review of Books, Lolwe, American Chordata, LitHub, Granta, One Story, Best American Essays 2024 un citviet.

Vairāk par Remī literāro darbību un publikāciju vēsturi var atrast viņa mājaslapā remythequill.com.

Intervijā sarunājamies par valodu, izdzīvošanu, kaunu un Remī stāstu Astoņkāja mazmeita, ko žurnālā Punctum publicēsim rīt.

              Linda Mence

 

 

Es sāku lasīt tavu grāmatu Viena cilvēka mūžīgā publika, un tās epigrāfs ir ruandiešu sakāmvārds: “Izdzīvot negaisā nozīmē to izstāstīt” (“To survive the thunder is to tell the tale”). To izlasot, es iedomājos, ka tieši tāpēc, ka mēs pastāstām, mēs izdzīvojam. Ko šis sakāmvārds nozīmē tev?

Šim ruandiešu sakāmvārdam tāpat kā sakāmvārdiem it visur ir vairāki slāņi. Tu sāc par to domāt, tu izprašņā savus vecvecākus un iegūsti piecas dažādas nozīmes. Viena no tām – kad esi izdzīvojis sliktus laikus, tu vari par to runāt. Un arī – ikviens, kurš piedzīvo ko sliktu, var par to arī jokot. Tu vari atcerēties, kā šķiršanās vidusskolas laikā bija briesmīgākais, kas ar tevi varēja notikt, bet tagad tu par to vari pasmieties. Vēl viens slānis saistīts ar stāstiem kā izdzīvotājiem – ikviens stāsts, kuru tu lasi, ir pārvarējis visus šķēršļus tam, lai tas tiktu izstāstīts. Tas ir pārdzīvojis publicēšanu, atlasi, rediģēšanu, un rakstnieks, kas to ir uzrakstījis, ir pārdzīvojis, es pat nevaru iedomāties, ko, lai varētu uzrakstīt šo stāstu, tāpēc visa kolektīvā gudrība, kas mums ir, būtībā ir izdzīvotāju stāsti. Izņemot šobrīd ar tā saukto MI nejēdzību, kurā lietas, kas tiek radītas, nav piedzīvojušas šķēršļus, lai pārbaudītu to kvalitāti. Šī ir pirmā reize, kad cilvēki raksta stāstus bez pieredzes, bez apceres par to sekām, par stāsta varoņiem, vērtībām, valodu. Tas vienkārši tiek izdarīts. Tas ir darīts. Man ļoti patīk tautas pasakas no dažādām pasaules valstīm, jo noteikti ir kāds iemesls, kāpēc, teiksim, šis latviešu stāsts ir izdzīvojis simtiem gadu. Tas ir izdzīvojis iebrukumus, karus, un tam ir iemesls. Un tagad mēs dzīvojam laikmetā, kurā mūsu stāstiem nav jāizdzīvo, jo tos var vienkārši uztaisīt.

Bet, atgriežoties pie sakāmvārda, tas man atgādina ne tikai par savu rakstīšanas pieredzi un nepieciešamību izdzīvot, un ko tik ne, bet par rakstīšanu kopumā. Un es negribu, lai tas izklausās kā tāds liels paziņojums, bet lielākoties rakstīšana ir centieni izdzīvot. Ir ļoti maz rakstnieku, kuri pamostas un raksta, jo tas ir viņu primārais uzdevums dzīvē. Lielākajai daļai no mums ir jāiet uz darbu. Un tad mēs nākam mājās un darām to, kas jādara, uzkopjam māju, gatavojam vakariņas, gludinām, un tad mēs apsēžamies, un tad mēs rakstām. Mēs izdzīvojam dienu, lai varētu rakstīt. Un es domāju, ka lielākoties rakstnieku dzīves ir tādas. Tāpēc tas, ko tu lasi, jau ir stāsts, kas ir izdzīvojis konkrētā autora dienu. Tas attiecas uz visiem māksliniekiem, ne tikai rakstniekiem. Tāpēc mākslā, kas pastāv, ir nedaudz vairāk rūpības, nedaudz vairāk cilvēcības. Tā ir izdzīvojusi. Man nešķiet, ka, lai radītu mākslu, noteikti nepieciešamas grūtības. Bet es domāju, ka ir jābūt kādiem resursu ierobežojumiem. Astoņkāja mazmeitā var būt tikai 4000–5000 vārdu, jo man nav laika uzrakstīt garāku stāstu. Tas ir resursu ierobežojums. Ja mēs domājam par glezniecību, tad varbūt šis gleznotājs neradīja lieliskus darbus tādēļ, ka viņa rīcībā bija visi toņi, bet tieši tāpēc, ka viņam nācās uzjaukt noteiktu zaļā toni pašam, jo viņš to nevarēja nopirkt. Tas, kas izdzīvo, ir tas, ko mēs redzam. Un tu vari gleznot pāri neskaitāmas reizes, bet tas, ko mēs ieraugām, ir tas, kas ir izdzīvojis mākslinieciskā procesa laikā.

Bet sakāmvārds saistīts arī ar ideju par to, ka tad, kad esi izdzīvojis to, ko nu esi, tas dod tev tiesības par to runāt, kā vien vēlies. Tu vari par to runāt nopietnībā, tu vari par to smieties un vari raudāt, bet tad, kad esi izdzīvojis lielās grūtībās, tev ir tiesības par to runāt.

 

Es lasīju, ka Namībijā ir daudz valodu un visbiežāk runātā ir ošivambo, bet oficiālā valoda ir angļu, un tā ir valoda, kurā tu raksti, valoda, kurā mēs sarunājamies šobrīd. Taču tā ir arī valoda, kas Namībijā ieviesta koloniālisma ceļā. Kāds ir tavs skatījums uz valodas jautājumiem Namībijā?

Tas ir labs jautājums. Ideālā pasaulē mēs iemācītos un pieredzētu valodu kā apmaiņu starp kultūrām. Teiksim, es gribu uzzināt, kas notiek Rīgā, un iemācos latviešu valodu vai tu vēlies uzzināt, kas notiek manā kopienā, un tāpēc iemācies kādu no šejienes valodām. Tā tas būtu ideālā pasaulē. Bet daudz kas notiek iekarojumu un koloniālisma dēļ, valodas ir tikušas uzspiestas. Domājot par Namībiju, mums tikušas uzspiestas vairākas valodas, ne tikai angļu, bet arī vācu un afrikandu valoda. Šīs trīs valodas plūst mums apkārt, un tam pa virsu ir dažnedažādas pirmiedzīvotāju valodas, kas ir izdzīvojušas. Mūsu valodas mijiedarbojas. Kad tu esi savā kopienā, tu runā savas kopienas valodā. Nostāja ir tāda, ka, jā, tie esam mēs, mēs runājam ošivambo, ošerero, kuhane valodā. Bet, kad mēs neesam savās kopienās, mēs runājam angļu, vācu un afrikandu valodā. Man kā cilvēkam, kurš ieradās Namībijā bērnībā, kā imigrantu bērnam, angļu valoda bija vienīgā starptautiskā valoda, kurā es varēju sarunāties ar citiem. Bet es mācījos angļu valodu arī tāpēc, ka visi man apkārt to mācījās. Nevienam no manas ģimenes, kā arī citiem manas paaudzes namībiešiem angļu valoda nav dzimtā valoda, bet tā ir mūsu saziņas valoda. Vai tas ir sarežģīti? Ilgu laiku tas man tā šķita, līdz es satiku talantīgo nigēriešu rakstnieku Leji Adenli (Leye Adenle), un viņš teica tā: tiklīdz es iemācos tavu valodu, tā pieder man, un es ar to varu darīt jebko, ko vēlos. Un man tas šķiet tik saprotami. Līmenis, kurā esmu iemācījies un pārvaldu angļu valodu, ļauj man ar to darīt visas tās lietas, kas nebija paredzētas. Es varu ienest kiņaruandu, franču valodu, un, ja es nedaudz zinu portugāļu valodu, es varu ienest arī to. Es varu lauzt likumus valodā, jo es to pārzinu. Tas ir kā vecmāmiņas zupas recepte. Viņa iemāca to savai meitai, un viņa – savai meitai, kura varbūt nonāk pavisam citās pasaules vietās, Peru, Bolīvijā, otrā pasaules malā. Un viņa atrod kādu interesantu sastāvdaļu, kuras nebija viņas vecmāmiņai. Un jautājums ir – vai tā joprojām ir vecmāmiņas zupa? Es domāju, ka tā ir, bet nedaudz citāda. Tu drīksti to mainīt. Un, visticamāk, arī tava vecmāmiņa jau bija izmainījusi zupas recepti, ko bija mantojusi viņa. Tāpēc – kad es iemācos tavu valodu, tā ir mana. Tas vairs nav jautājums par to, vai tā ir koloniāla valoda. Tā ir mantota koloniālisma ceļā. Bet tas, kā es to izmantoju, nav kolonizējoši. Es to izmantoju, lai veidotu kopienu, lai veidotu saites ar citiem, lai sazinātos. Es nekolonizēju. Bet, kad ieradās angļi, viņi pateica – jūsu dieviem nav nekādas vērtības, mēs tos aizvietosim. Jūsu valodai nav vērtības, mēs to aizvietosim ar šo. Lūk, tā bija kolonizējoša valoda. Es nedomāju, ka tas, kā mēs šobrīd sarunājamies, ir koloniālisms. Es esmu Namībijā, tu esi Latvijā, vai sarunājoties mēs īstenojam koloniālismu? Nē, mēs veidojam saskarsmi. Es vēlētos, kaut šī valoda būtu pie mums atnākusi cilvēciskākā veidā, bet šobrīd mēs varam to izmantot, kā mēs vēlamies. Tāpēc man tas nav sarežģīti. Es rakstu angliski, es veidoju žurnālu angļu valodā. Es turpinu rakstīt angļu valodā, jo tas ļauj man veidot saikni ar cilvēkiem citās pasaules vietās. Es mācījos angļu valodu, lai adaptētos, – un nav tā, ka esmu adaptējies. Bet tagad es lietoju angļu valodu, jo tas ir aizraujoši. Es lasu un redzu, kā nigēriešu angļu valoda atšķiras no ganiešu angļu valodas, kas atšķiras no dienvidafrikāņu angļu valodas, kas atšķiras no britu angļu valodas, kas atšķiras no amerikāņu angļu valodas. Indiešu angļu valoda atšķiras no jamaikiešu angļu valodas. It visur, kur valoda nonāk, tā vairs nevar būt tāda pati kā vietā, no kurienes tā nākusi. Tā mainās, pielāgojas, kļūst krāsaināka. Mēs sakām – mēs nerunājam angliski, bet namliski. Tā ir kā kreolu valoda, kas uzsūkusi tik daudz namībiešu pirmiedzīvotāju valodas, ka cilvēkam no ārpuses nav saprotams, ko tas nozīmē. Tas ir veids, kurā mēs runājam tikai sev. Un, pat ja es rakstu angliski, daudzi no maniem stāstniecības paņēmieniem ir raksturīgi ruandiešu kultūrai. Astoņkāja mazmeita ir sarakstīta angļu valodā, bet, to rakstot, es domāju par ruandiešu matriarhu.

 

Tu minēji, ka neesi īsti adaptējies. Vai tev ir apziņa par vietu, kurā tu esi iesakņojies, no kuras tu nāc?

Es vēlētos, kaut būtu tāda vieta, par kuru es varētu teikt – es esmu no šejienes. Es piedzimu Ruandā, es ierados Namībijā un esmu šeit dzīvojis visilgāk no visām vietām, bet neesmu arī namībietis, bet nu jau esmu, jo man ir papīri, – tas ir sarežģīti. Ideja par to, ka jābūt iesakņotam vienā vietā, manā gadījumā nedarbojas. Mana dzīve vienmēr ir bijusi saistīta ar to, cik labi es spēju pielāgoties jaunai vietai. Un tas mani vedina uz ideju par mājām, ko nenosaka ģeogrāfija. Tā balstīta vairāk uz sasvstarpēju saikni, rosību un uz drošību, stabilitāti, kas ne vienmēr ir saistīta ar ģeogrāfisko atrašanās vietu. Ja tu man jautātu, vai ir zeme, kas ir manas mājas, es teiktu, ka nav. Bet, ja tu man jautā, kur es sevi redzu, es teiktu – starp grāmatām. Kopienā, kuru veido stāstu stāstītāji. Stāstnieki vienmēr bijuši cilvēki pa vidu, ne gluži te, ne tur. Kad tu saki – dzimtene, man tā ir stāstnieku kopiena. Man ar tevi droši vien ir vairāk kopīga kā ar cilvēku, kas arī strādā literatūras žurnālā un raksta, nekā ar tiem, kuriem ir tāda pati pase kā man. Es esmu juties vairāk kā mājās rakstītājā, kas nāk no Dominikānas Republikas, Jamaikas, Bolīvijas, nekā tajā, kas nāk no Namībijas vai Ruandas. Es esmu juties vairāk kā mājās Viduszemē nekā īstajā pasaulē. Identitāte, kas atkarīga no nacionalitātes, neveido to, kas es esmu. Būšanai starptelpā ir savi labumi. Ir arī grūtības, bet ikviens pieredz grūtības. Neskaidrība kā rakstniekam ir labs stāvoklis, labs izejas punkts rakstīšanai – es nezinu, bet es gribu saprast. Rakstīšana un lasīšana ir saistīta ar neziņu, jā.

 

Es izlasīju tavu stāstu Astoņkāja mazmeita pirms vairākiem gadiem un kopš tā laika esmu vēlējusies to iztulkot. Tas ir stāsts par sievieti, vecmāmiņu, kurai ir astoņi dēli no astoņiem vīriešiem, viņai pieder liela saimniecība, ko daudzi kāro, un viņa ir tāda kā valdniece. Kā tu izlēmi to uzrakstīt?

Es esmu liels Mazās nāriņas fans, man šķiet, tā ir viena no labākajām Disneja filmām, bet ne to iemeslu dēļ, kā tas varētu šķist. Mani vienmēr interesējusi Urzula, es domāju, ka viņa ir nesaprasts tēls. Jā, viņa stāstā dara sliktas lietas, bet kopienā vienmēr ir kāds, kurš dzīvo tās nomalē, kāda vecāka sieviete, kuru citi uzskata par raganu tikai tāpēc, ka viņa dzīvo viena un viņas vīrs ir nomiris pirms daudziem gadiem. Stāsts atnāca pie manis, jo mani interesēja šis tēls. Es gribēju, lai viņa būtu vieda un ar labu humora izjūtu, bet arī cilvēks ar savām vajadzībām un vēlmēm. Es gribēju uzrakstīt šo stāstu, jo es nebiju tādu lasījis.

 

Kādu nozīmi stāstā ieņem dzimtes lomas un attiecības?

Astoņkāja mazmeitā divas galvenās varones ir sievietes – vecmāmiņa un mazmeita, kuras atdala paaudze. Bet stāsta struktūru veido astoņi vīrieši un viņu dēli, kā arī citi vīriešu tēli. Es vēlējos izzināt, kā to varētu pieredzēt sievietes, kas uzaug šajā vidē. Vecmāmiņai pieder zeme. Daudz zemes. Tipiski manā vietējā kontekstā sievietēm nepieder zeme. Viņas bieži tiek izslēgtas no mantojuma par labu viņu dēliem vai brāļiem. Bet šajā stāstā sievietei pieder zeme, tā ir viņas vārdā un vīrieši ir ieinteresēti viņas zemē. Var redzēt, ka viņas pieeja zemes pārvaldīšanai ir atšķirīga no tās, kādu varētu sagaidīt maskulīnā kopienā, – viņa ļauj citām ģimenēm dzīvot uz viņas zemes, viņi strādā šajā zemē, pārdod sava darba augļus un drīkst paturēt peļņu. Iespējams, tās ir ģimenes, kas pagātnē strādājušas pie viņas tēva un vectēva. Es gribēju izzināt, ar kādiem šķēršļiem saskaras šāda sieviete. Un, lai gan viņa ir ļoti ietekmīga zemes īpašniece, visi tāpat viņai pārmet to, ka viņa nav precējusies, ka viņa ir tāda un šitāda. Tā ir īpatnēja situācija. Lai gan viņai ir viss nepieciešamais neatkarībai, viņa nespēj to pilnībā iemantot. Es gribēju palūkoties uz to, ko nozīmē sievietes neatkarība attiecībās ar vīriešiem. Stāstā neiekļaujot māti, bet koncentrējoties uz mazmeitu, es vēlējos arī attēlot to, kā senas zināšanas tiek nodotas bērniem, palūkoties uz kopīgo dzīves telpu, kura vairs nepastāv. Bet tas, ka mazbērni ir kopā ar vecvecākiem, ir pavisam citādi nekā bērni un viņu vecāki. Ierasti, ka kopienas vidē galvenais ir vectēvs. Bet te ir ļoti skaidrs, ka vecmāmiņa ir galvenā un neviens nedara neko bez viņas atļaujas.

 

Kāds ir stāsta vēsturiskais konteksts? Lasot šķiet, ka izjūta par laiku ir nenoteikta, bet, kad stāstā ienāk karš, tas it kā saved stāsta laiku ar vēsturisko laiku.

Vieta, kurā notiek stāsts, nav nosaukta. Karš, kas notiek, varētu būt karš Namībijā, Ugandā vai KDR, dažādās vietās. Man bija svarīgi to pieminēt, jo viņa izdzīvo karu, viņa to atceras, viņai ir bērns no kara. Turklāt es nespēju iedomāties sievieti, kura ir nodzīvojusi tik ilgi un nav pieredzējusi nevienu karu. Daudzās Āfrikas valstīs notiek kāda veida karš – vai nu atbrīvošanās, vai pilsoņu karš –, un ir daudz bruņotu konfliktu. Es tobrīd daudz lasīju un sapratu – viņa nevar būt tik veca un nebūt to pieredzējusi.

 

Viena no lietām, kam tu pieskaries, ir kauns. Tas ir savijies ar seksualitāti un vardarbību – viņa piedzīvo izvarošanu, bet atsakās uzņemties kaunu. Kauns ir emocija, kas kontrolē mūsu uzvedību sabiedrībā. Es iedomājos mazpilsētas, kurās vienmēr kāds lūkojas, visi visu zina, un kauns ir ļoti efektīvs kontroles veids. Kā tu domā par kaunu?

Kopienā kaunam ir noteikta loma, tas liek cilvēkiem ievērot sabiedrības normas, palīdz saglabāt tradicionālās vērtības, es nedomāju, ka kauns vienmēr ir slikts. Bet Astoņkāja mazmeitā es gribēju izpētīt sekas, ko piedzīvo sieviete, kura apzinās, kā kauns tiek uzlikts cilvēkiem, un viņa izlemj – nē, tas nav priekš manis. Viņa saka: “Kauns ir veids, kā vīrieši tevi kontrolē. Un neviens nedrīkst tevi kontrolēt.” Ja tu palasi to, kas notiek visās tajās toksiskajās manosphere sarunās ar noteiktiem agresīviem plikpauriem, kas saka, ka tev katru dienu piecas stundas jātrenējas MMA, – ja tu paseko tām sarunām, tad daudzas no tām pat nav par vīriešiem. Tās ir par sievietes ķermeni, par to, vai tava draudzene ir aizgājusi dejot, ar ko viņa dejoja, ar cik vīriešiem viņa ir pārgulējusi. Tas parāda to, kā cilvēka ķermenim tiek atņemta vērtība, kā vīrieši kaunina sievietes. Un stāstā vecmāmiņa to apzinās. Viņa to apzinās, bet neļauj tam sevi definēt. Pirmkārt, vai viņai kā sievietei nepienākas bauda tāpat kā vīriešiem? Es domāju, ka viņai tā pienākas un viņa drīkst to meklēt, viņa aktīvi meklē baudu, viņa izvēlas savus partnerus. Un viņa no tiem atsakās.

Bet atgriežoties pie domas par kaunu. Es dejoju. Es esmu dejotājs, un ilgu laiku man šķita, ka dejošana ir tas, ko es daru. Līdz tam, kad pirms diviem gadiem es slēdzu savu salsas studiju, kas bija vienīgā valstī, es nebiju apjautis, ka deja ir tas, kas es esmu. Kad nedejoju, es neesmu īpaši laimīgs, piepildīts. Viena lieta, kas neļauj cilvēkiem dejot, ir kauns. Kā es izskatos, ja nu esmu neveikls, ja nu man neizdosies izdejot soļus? Kauns, kas ir saistīts ar ķermeni, ar ķermeņa kustību mūzikā publiski vai privāti, aptur cilvēkus. Vīriešiem ir bail dejot, jo viņus varētu uzlūkot kā sievišķīgus. Sievietēm bail dejot, jo viņas varbūt neizskatīsies tik labi kā Šakira. Bet ir tikai viena Šakira, un reizēm arī viņa pati neizskatās kā Šakira. Tā kauna izjūta, kas cilvēkus aptur dzīvot savu dzīvi jēgpilni un piepildoši, kas liedz cilvēkiem veidot saiknes ar citiem viņu kopienā, ar to man ir problēma. Tas man nešķiet veselīgi. Bet, atgriežoties pie stāsta, – no sievietes sagaida to, ka viņa dzemdēs un audzinās bērnus, un sieviete stāstā to dara, viņa vēlas būt māte, un viņai tas izdodas. Tas, kādi viņas dēli kļūst vēlāk dzīvē, jau ir viņu pašu atbildība. Taču viņai ir arī pašai sava dzīve, uz ko viņa uzstāj. Tas man lika domāt par maniem vecākiem. Kā bērns tu redzi viņus tikai kā vecākus, bet ir bijis laiks, kad viņi gāja uz ballītēm, kad viņi nebija vecāki. Tās ir viņu attiecības ar mani, bet ne viņu attiecības ar pasauli. Cilvēkiem, sievietēm ir tiesības tiekties pēc baudas, ja vien viņi neievaino citus, – un viņa nevienam nenodara pāri. Viņa tiek galā ar sekām, viņa izvēlas audzināt savus bērnus. Kauns cilvēkus aptur no tik daudzām iespējām, pieredzēm. Neveselīgs kauns, kas cilvēkus iesloga viņu ķermeņos.

 

Tas ir kauns, kas nevis norāda uz kādu morālu nepareizību, uz ētisku pārkāpumu, bet tiek attiecināts uz pašu intīmāko, uz to, uz ko citiem cilvēkiem vispār nevajadzētu skatīties un par to domāt.

Bauda un intimitāte ir starp tevi un cilvēku, ar kuru tu dalies tajā. Bet mēs to esam padarījuši par kopīgi izskatāmu jautājumu. Ar cik cilvēkiem Džeinai ir attiecības? Nav mana darīšana. Tas man nepalīdz nomaksāt nodokļus, strādāt, tas nepabaro manus suņus, tas nepalīdz man dzīvot veselīgi. Tas, cik daudz partneru ir Džeinai, būtu mana darīšana, ja tas skartu kopienu veidojošās saiknes. Un ar to es domāju visas netveramās vērtības: vai tas, ka Džeina guļ ar pieciem dažādiem cilvēkiem, liek mums ieslīgt fašismā? Nē, tas, ka Džeina guļ ar pieciem cilvēkiem, nav fašisma cēlonis. Ekonomiskā nevienlīdzība. Vai ekonomisko nevienlīdzību izraisa tas, ka Džeinai ir vairāki partneri? Nē. Es uztraucos par drošību, par dzīves izmaksām. Mums būtu jākaunina mēri, kas neievieš īres izmaksu griestus, miljardieri, kuriem ir tik daudz naudas, bet viņi ar to nedara neko labu. Tie ir cilvēki, kuri mums būtu jākaunina, nevis Džeina.

 

Tu daudz piemini kopienu un saites ar cilvēkiem – un arī tu pats esi veidojis kopienu, kas apvieno un veido Namībijas literatūras vidi, dibinot Doek!.

Cilvēki Namībijā vienmēr ir stāstījuši stāstus. Bet tie nav bijuši sakopoti tā, lai dalītos tajos ar pasauli. Bet, kad 2019. gadā Dienvidāfrikā tika izdots mans pirmais romāns, mēs ar otru žurnāla dibinātāju Mutaleni Nadimi sākām domāt, ka tā ir laba iespēja pievērst uzmanību arī citiem autoriem no Namībijas, un tas nostrādāja. Es ļoti vēlējos veidot kopienu, jo, pirmkārt, man bija vientuļi. Es negribēju būt vienīgā balss. Man bija un joprojām ir sajūta, ka šeit ir lieliski rakstnieki. Viņi ir te. Bet mums jāpieliek gana daudz pūļu, lai viņus atrastu. Žurnāls bija veids, lai pajautātu, kas vēl te ir. Es negribu, lai uzmanība tiek pievērsta man vienam. Dzīvot ar pārlieku lieku uzmanību māksliniekam ir bīstami. Tas veidot palielu ego, izslēdz citas svarīgas balsis, un ir pats sliktākais veids, kā dzīvot. Otra lieta – tagad, kad es te dzīvoju, man kā pilsonim ir kaut kas jādod šai valstij. Doek! ir pilsoniska rīcība, tas mani piesaista šai vietai. Daudzi jautā, kāpēc es neesmu pārcēlies uz dzīvi citur, jo tā ir ierastā notikumu gaita. Bet es daru šo darbu un tas mani piepilda. Es negribu to darīt no Berlīnes. (Smejas.) Es negribu to darīt no Berlīnes. Es gribu to darīt te. Mūsu kopiena ir spējusi sarīkot divus pirmos starptautiskos literatūras festivālus, un tas ir daudz. Mēs esam ļoti jauna valsts, tikai paaudzi veca. Kopiena ir svarīga mums kā māksliniekiem, jo ir neiespējami kaut ko izdarīt vienam, ir jāstrādā kopā. Un mēs publicējam literatūru ne tikai no Namībijas, bet arī no citām vietām Āfrikā un diasporā. Tā mēs mazinām vientulības sajūtu. Un to jau dara literatūra – mēs vairs neesam vieni. Kā rakstniekam nav vientuļākas nodarbes par rakstīšanu, tas var būt visgrūtākais visā literatūrā. Bet tad, kad tu lasi citu cilvēku darbus, tu jūtu saikni, tu vairs neesi viens.