— Melnās avis

 

Par Birutes Jonuškaites romānu Maranta (Latvijas Rakstnieku savienība, 2025, no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva)

 

Maranta ir telpaugs, kura lapas pa dienu atveras, bet tumsā paceļas uz augšu un sakļaujas, un šo kustību dēļ tās it kā atgādina lūgšanās saliktas rokas. Kārlis Linnejs, pēc kura izstrādātās binārās nomenklatūras shēmas mēs dzīvojam jau vairākus gadsimtus, augu nodēvēja 16. gadsimta itāliešu zinātnieka, ārsta un botāniķa Bartolomeo Maranta vārda, kurš savukārt piedalījās Romas botāniskā dārza dibināšanā. Marantas augs popularitāti ieguva ap 20. gadsimta vidu, kad izplatītāji no Polijas, Vācijas un Nīderlandes to ieveda arī citās Eiropas valstīs. Mūsdienās tas ir plaši pazīstams un joprojām piesaista uzmanību ar savu dzīves ritmu un glīto izskatu.

Ievērojamās lietuviešu rakstnieces Birutes Jonuškaites romāna nosaukums, protams, ir asociatīvs un pārnestās nozīmēs balstīts. To var saistīt ar romāna galvenās vēstītājas Rasas raksturu vai skatīt kā metaforu cilvēka dzīvei kā tādai, bet augam romānā ir atvēlēta arī tīri burtiska vieta – Rases tante Ļoņe marantu izmanto, lai iemācītu māsasmeitai baušļus:

“[..] Ļoņe, izvilkusi mani no gultas, bakstīja ar līku pirkstu pa marantas lāsumiem: pirmais – Tev ņibus citus Dzievus turec mana priekša… Nu, atkartoj. Atkārtoju. Otrais traips: Tev ņibus Dzieva, sava Kunga, vardu neļietigi vaļkat… Atkārtoju. Tev ņibus nokaut…

Sākumā vajadzēja atkārtot četras piecas lapiņas atkal un atkal. Pēc tam pietika ar divām, līdz Ļoņei pienāca tāda laimīga diena, kad varēju pat miegā, pat neredzot uz zaļā fona izplūdušos sarecējušos asins krāsas traipus, izteikt visus desmit vienā rāvienā.” (57. lpp.)

Mazās Rasas acīs tante ir dievbijīga vecmeita un viņas sargeņģelis, kurš vienlaikus var nocirst vistai galvu un mācīt, ka “tev nebūs nokaut”. Viņas māsa Verute savukārt ir mājas sirds, kas nepārtraukti darbina tās asinsriti, sēdēdama pie stellēm un klabinādama paminas. Un otra māsa Dominika, Rasas māte, ir sieviete, no kuras jāpiesargās, par spīti tam, ka gribētos ieritināties viņai klēpī, lai samīļo. Jau bērns būdama, Rasa nojauš, ka šo sieviešu dzīve satur sevī kaut ko neizdibināmu un noslēpumainu. Un varbūt runa nav tikai par šīm sievietēm, bet dzīvi un pasauli vispār, kuru rakstniece ataino bagātā, tēlainā valodā ar oriģināliem salīdzinājumiem, kas iesūc sevī tikpat spēcīgi kā prasmīgi uzaustais sižets, kas notur uzmanību un neļauj atslābt no pirmās līdz pēdējai grāmatas lappusei.

Romāns Maranta sākas ar ceļu tumsā. Tā metaforiski var apzīmēt visu to, ko šī grāmata izsaka, – tās pamatā ir ceļš cauri neziņai, cauri noslēpumiem, cauri tam, kas ir šķitis pazīstams un tuvs, lai konstatētu, cik ļoti viss var būt citādi, ne tā, kā izskatījās bērnībā, ne tā, kā bērnībā tika stāstīts (vai nestāstīts). Maranta ir atmiņu plūsmā balstīta ģimenes sāga, kas vienlaikus ir arī sava veida detektīvstāsts ar spriegu intrigu un smalki savītiem blakussižetu mezgliem, kuru centrā ir deviņu bērnu ģimene, kas dzīvo Polijas teritorijā esošajā Punskā – vietā ar lielu lietuviešu iedzīvotāju skaitu. Ģimenes jaunākais bērns – meita Rasa – cenšas izprast savas saknes, pārkārtojot atmiņas un zināšanu par savu ģimeni, kādu viņa to ir domājusi pazīstam līdz šim.

Rasas ģimene romānā tiek atainota kā neparasta – savā ziņā kā “pirmā ģimene” paradīzes dārzā. Arī vieta, ko šī ģimene apdzīvo, tiek attēlota kā pirmatnīga dabas svaiguma pilna. Viss, kas saistīts ar šo vietu un ģimeni, Rasas acīs ir svēts, tas ir piemineklis skaistai bērnībai un dzīvei, kāda ir iespējama, ja sociālie priekšstati un uzslāņojumi nav relevanti. Rasas ģimeni ar stingru roku regulē matriarhe Dominika, savukārt tētis Kosts ir maiga dvēsele, kas nevis rūpējas par saimniecību, bet gan audzina bērnus un cep maizi: “Tā viņš gadu gadiem gaisa savas sievietes plašajās dzīlēs, lai vēlāk ņemtu no viņas rokām brēcošus kamolīšus, tos vīstītu, mazgātu, tiem ģuģinātu un ceptu pasaulē gardāko maizi, izraisīdams sašutumu visā ciemā, jo šitāda vīrieša rosīšanās pie plīts un ap bērniem aptraipa visu mednieku un kareivju sugu.” (17. lpp.) Šāda situācija pasaulē, kāda tā veidojās pēc Otrā pasaules kara, nav nekas unikāls, taču kādā mazākā sociālajā burbulī tā var ienest nosacītu neparastības sajūtu, kuru ir grūti ievietot plašākā sociālā kontekstā. Tā Rasas ģimenes gadījumā viss stāsts, kas ap to būvēts, veido pasauli pasaulē un rada klaustrofobiski šauru noslēgtības iespaidu, par spīti tam, ka romāna darbība noris kā Lietuvā, tā ASV, Jordānā, Francijā u. c. Taču, kā zināms no vispārizplatītā Bībeles stāsta par paradīzi, ilgstoši šādus dievišķas svētības apsargātus stāvokļus ir grūti saglabāt, noturēt nemainīgus un nemainītus, tādēļ, lai arī grāmata sākas kā episks senāku laiku nosacīti idealizētas pasaules apraksts, kurā “zāle bija zaļāka un debesis zilākas”, tā aizved pavisam citā virzienā – prom no paradīzes iekšā pašos eksistences dziļumos, kas centrējas un izriet no vienas konkrētas sievietes atmiņām un apziņas.

Vēl vairāk – Maranta nav stāsts (tikai) par ģimeni. Tas ir stāsts par ģimenes sievietēm un tiem noslēpumiem, kas aptver tieši sievietes. Tas ir stāsts par aizliegto un aizlauzto sievietes seksualitāti. Un tas ir arī stāsts par radīšanas noslēpumu, kurā Dievu vīrieti aizstāj Zemes sievietes, no kurām jaunrodas dažādas suverēnas pasaules ar cilvēku (bērnu) vidū: “[..] tavai dzimtai iekārot, kārdināt un dzemdēt nozīmē dzīvot.” (128. lpp.) Romānā centrālo vietu ieņem likteņa pagriezienu radītajās pretrunās sapinušās sievietes, kuru būtība atklājas kā caur pieļautajām kļūdām, tā kaisli, spēku un izturību. Bet rakstniece neatsakās no tradicionālā kristietības dieva klātbūtnes un grāmatā atvēl arī daudz vietas vīriešiem, viņu kaislībām, sāpēm un noslēpumiem, kas īpaši nozīmīgi ir romāna otrajā daļā. Tādā ziņā romāns ir tipiski heteronormatīvi divpusējs (binārs) – ir sieviešu pasaule, un ir vīriešu pasaule, ko labi ilustrē rakstnieces talants trāpīgi atainot situācijas:

“Reiz no ezera otras puses ar laivu atīries Juļus, kam vārds nekad nav bijis kabatā jāmeklē, viņu “palaboja”:

– Zini, kā poļi saka? Ciemiņš mājās – sieva grūta.

– Nu, arī nav slikti, – tēvs sulīgi nosmējās. – Vismaz mājās, nevis prom no mājām… un vēl tāda bagātība! Par baltu velti!

Par to rēca tikai vīrieši.” (98. lpp.)

Taču šo skatījumu pamato romāna centrālā ass – savas izcelsmes, savu sakņu meklējumi, kur, īpaši skatoties uz pagājušiem laikiem, sievietes un vīrieša krustošanās ir neizbēgama. Turklāt autore nepretnostata šīs pasaules tādā klaji stereotipiskā vai ezoteriskā veidā (sievietes no Veneras, vīrieši no Marsa), bet gan piešķir katram tēlam individualitāti, kas atceļ tāda veida vispārināšanu tēlu līmenī un vēsta par konkrētiem notikumiem, konkrētām situācijām, konkrētām epizodēm konkrētās dzīvēs, kas noris noteiktā laikā un telpā. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc grāmatu ir tik aizraujoši lasīt – katrs personāžs ir tik pilnasinīgs, ka brīžiem jāpieķer sevi pie domas, ka gribētos lasīt arī par vien vārdā pieminētajiem vecākajiem brāļiem un māsām, kuri, protams, minēti tikai vārdā noteiktu iemeslu dēļ.

Rasa, īpaši pēc tēva nāves un vecākās māsas Saules aizbraukšanas, šķietami jūtas ģimenē neiederīga: “Varbūt tā arī bija, tikai tajā vārdiņā neviens tevi mājās nesauca. Svilpaste, karstgalve, rupūzis, vabaļs, smurguls… Tā arī tu augi, jūtot, ka ne vien vārdu šais mājās tev neviens nepiešķir, bet arī konkrētu vietu – esi kā tāda pieklīdusi kaķe, kuru reizēm te viens, te otrs noglauda, pabaro vai… aizdzen prom.” (40. lpp.) Mātei Dominikai nepatīk, ka Rasa zīmē un glezno (brālis Taduļs paslepen pērk viņai krāsas un materiālus), un pārējiem brāļiem un māsām skauž, ka jaunākajai tiek labākās mantas, ko vecākā māsa viņai sūta no ASV, uz kurieni ir aizprecējusies. Par spīti tam, ka noslēgtā lauku vide, ģimenes māja, apkārtne un visi tuvākie kaimiņi veido Rasas pasauli drošu un aptveramu, viņas dzīvi caurauž noslēpumi, kas viņu ar dažiem ģimenes locekļiem savieno vairāk nekā ar citiem, kuri savukārt, šķiet, arī vairāk iekļaujas sociāli pieņemamajā, par spīti tam, ka, runājot par viņiem, tiek minētas tādas lietas kā ārlaulības grūtniecība, alkoholisms, mietpilsoniskums u. tml. Ir pieņemts uzskatīt, ka tieši šādās situācijās ģimenes locekļi kļūst par melnajām avīm, taču romānā Maranta melnās avis drīzāk ir tie, kurus ir skāris noslēpums, kas laika gaitā ir pārvērties par tabu un kļuvis par ģimenes traumu, vai runa būtu par sievietes seksualitāti, kara traumām, izvarošanu, pašnāvības mēģinājumu vai sargeņģeli, kas izcēlies no roku rokā pabijušas miesas. Tieši melnās avis ir arī tās, kas šos noslēpumus atšķetina un iznes gaismā ar cerību pārraut traumu pārmantošanas ciklus, lai gan romānā nākotnes perspektīva netiek pozitīvi iezīmēta (toties pagātnes laiktelpa atklājas kā īpaši traģiska un traumatiska).

Rasa nonāk līdz noslēpumu kodolam tāpēc, ka viņa, būdama māksliniece, redz pasauli citādi un atšķiras jau kopš bērnības, kad “[..] nekā neklausīja [..], kaut ar rīksti per vai turi pagrabā ieslēgtu pie kartupeļiem un vardēm, viņa klusēs un tāpat darīs pa savam”. (44. lpp.) Ar savu mākslinieces redzēšanu, izturību un pacietību, jo “[..] šitais darbs – klausīties – ir smagākais no visiem, kādus jebkad esi darījusi [..]” (134. lpp.), Rasa spēj sakārtot klaustrofobisko haosu, iestājoties pret ierasto (“Neviens šajā ģimenē neiemācījās izkratīt sirdi, bet visi mācēja kopīgi klusēt, un šī klusēšana viņus vienoja, nevis šķīra, viņiem bija labi vienkārši tajā būt kā drošā apvalkā, kur viss ir zināms, visam ir savas vietas, savs uzdevums, sava pagātne [..]” (58. lpp.)) un dekonstruējot bērnībā uzbūvēto stingro, drošo, neapšaubāmo, nesatricināmo pasauli, kas noslēdzas kā Raiņa Jāzepam ar klaiņošanu tuksnesī un sarunām ar Jēzu (“Nācarieti, atnāc man pretim pa ūdens virsu. Izdari brīnumu, lai es ticētu, ka tu esi labs. Un neesi melis” (174. lpp)), lai pasaule var sākt griezties par jaunu pareizā(kā) kārtībā. Ticības zaudēšana vai vismaz ticības krīze pēc noslēpumu nākšanas gaismā Rasu izdzenā pa pasauli, bet galu galā liek atgriezties tajā pašā mazajā pasaulītē, kuru viņa ir apdzīvojusi kopš bērnības.

Viens no nozīmīgākajiem tēliem grāmatā ir bize, ar kuras palīdzību rakstniece izzīmē sieviešu dzīves ceļus, izvēles un izmanto to galvenokārt kā kaislības simbolu (“[..] sapinusi kaislības stingrā galvvidū sapītā bizē [..]” (48. lpp.)). Rasa apzināti izvēlas nenogriezt bizi, jo saprot, ka tai ir zināma vara pār vīriešiem. Saule izmisuma brīdī savu bizi nogriež un izmanto kā virvi, savukārt Dominikai bize “nopūst” no galvas, kad viņa saslimst. Arī dzīve, pasaule, zeme tiek pie savām bizēm: grāmatas sākumā “viss [ir] sapinies” (44. lpp.), savukārt noslēgumā “no tāluma redzama tikai taisna taka kā no sniega sapīta bize” (211. lpp.).

Birute Jonuškaite raksta nospriegotā, intensīvā veidā, savienojot apziņas un atmiņu plūsmu, kā arī nepārtraukti mijot stāstītāja personu starp pirmo (es), otro (tu) un trešo (viņa), tā ik pa laikam nojaucot pēdas un mulsinot ar to, kurš tad ir īstais romāna vēstītājs (šāds paņēmiens piešķir romānam maģisku uzslāņojumu, kurā vairāku sieviešu balsis savienojas vienā un kļūst par universālu, vispārcilvēcisku un pat pārcilvēcisku vēstnesi, gluži kā izrunājot buramvārdus kāda rituāla ietvaros). Viņas valoda ir arī ļoti krāšņa, bagāta un sarežģīta. Dabas apraksti un pagātnes cilvēku tēlojums cieši savijas ar mūsdienīgu psiholoģismu, skrejošu, neapstādināmu domu ātrumu, retoriskiem jautājumiem un trauksmi, kādā dzīvo cilvēks, kurš zina vairāk nekā citi, bet joprojām nezina pietiekami. Papildus tam autore izmanto dzūku izloksni, atainojot Dominikas un dažu citu vietējo iedzīvotāju valodu, kā arī piešķir Saulei dziedošu valodu, atspoguļojot viņas runu, un viņas bērniem – anglisku izteiksmi. Lai to visu iztulkotu, ir nepieciešamas izcilas prasmes un apbrīnojama pacietība, tāpēc jāuzteic jaunā tulkotāja Emija Grigorjeva ar lieliski paveiktu darbu, izdomājot latvisku dzūku izloksnes atveidu, kas izklausās organisks, un par spēju atšķetināt un atrisināt autores sasietos valodiskos mezglus. Kā tulkotāja norāda priekšvārdā, dzūku izloksne ir atveidota, ņemot vērā latviešu valodai piemītošo cietību salīdzinājumā ar lietuviešu literāro valodu, bet kas atbilst tieši dzūku izloksnei (cietība ir izteiktāks līdzskaņu c un dz lietojums), kā arī izmantojot maksimāli daudz jau esošu un jaunradītu apvidvārdu. Rezultātā ir radusies mākslīga izloksne latviešu valodā, kas izklausās kā dažādu latviešu izlokšņu mikslis, ko viegli būs uztvert ikvienam, kurš ir saskāries ar, piemēram, latgaliešu valodas izloksnēm. Romānā šī runa tiek nodēvēta par rupju, un noteikti var teikt arī tā, bet, manuprāt, mēģinājums latviskot šo izloksni simtprocentīgi atmaksājas, jo piešķir noslēgtajai ģimenes pasaulei savdabīgu mājīguma raksturu un siltumu, kas noteikti pazustu, ja viss teksts tiktu atveidots literārajā latviešu valodā.

Taču grāmatai būtu noderējusi stingrāka korektora roka, kas nebūtu pabērusi komatus kā zvaigznītes tumšā naksniņā kur nu kuro, bet ierādījusi tiem īstās vietas, kā arī asāks redaktora skats, kas būtu kritiski pārskatījis, vai visi apvidvārdi, atainojot izloksni, ir paskaidroti zemsvītras piezīmēs (šobrīd, šķiet, skaidrojumi sniegti kādiem 60 % no visiem potenciāli nesaprotamajiem vārdiem (pieļauju individuālu variāciju), un vienā gadījumā, manuprāt, skaidrojums nav gluži precīzs – 88. skaidrojums “mērģele” grāmatas kontekstā nevar būt ‘pusaugu meitene’, jo runa ir par deviņus gadus vecu bērnu) un vai visas valodiskās izvēles ir gana skaidras (te runa ir par tādām izvēlēm, kas neattiecas uz izlokšņu atveidošanu u. tml., bet gan uz vietām stāstījumā, kas mulsina: zoslēnu mamma vista (27. lpp.), neceļ sarežģītus jautājumus (43. lpp.), cieši apvīdamās apkārt kaklam (53. lpp.), lai arī cik puisis necentās uzbraucīt (58. lpp.), tas tev cēla šausmīgu satraukumu (61. lpp.), pavisam tepat blakus (69. lpp.), ka pa tiešām proti (86. lpp.), aiz istabas, kurā viņu ģērbām, durvīm (95. lpp.), tu paliki viena ar bizi aizsieto sapni (119. lpp.), klons sieviešu dzimtē (209. lpp.) u. c.). Protams, var teikt, ka tādi šķietami sīkumi interesē tikai kaut kādus marginālus nūģus, taču, tā kā grāmatas teksts jau tā ir diezgan sarežģīts, ir jānorāda, ka šāda nevērība vēl vairāk apgrūtina teksta uztveri un lasīšanu; galu galā gramatika ir domāta tam, lai ieviestu sistēmisku kārtību valodas uztverē, nevis lai vēl vairāk to samudžinātu.

Par spīti tam, Maranta viennozīmīgi ir izcila grāmata. Pat ja romāna otrās daļas sākumā iestājas atslābums un šķiet, ka rakstniece mazliet par daudz iegrimst vienkāršotā reliģiskā filozofēšanā, šāda pieeja iederas romāna idejiskajā struktūrā un, ja ļoti par to galvu nelauza, aizmirstas, tiklīdz melnā avs Rasa atgriežas dzimtajā ciemā pie ezera. Kopumā šī grāmata rada spēcīgas prozas iespaidu un izsauc nostalģiju pēc tādas literatūras, kādu divtūkstošo sākumā iepazinām caur spēcīgajiem Ingas Ābeles (Sniega laika piezīmes, 2004), Gundegas Repšes (Alvas kliedziens, 2002; Ludovika zemes, 2004), Noras Ikstenas (Jaunavas mācība, 2001; Dzīves stāsti, 2004) un Andras Neiburgas (Stum, stum, 2004) darbiem, kuru vidū, lai gan pirmo reizi lietuviski izdots 2015. gadā, iederas arī Birutes Jonuškaites romāns ar savu intenci vēstīt ne tikai par skaisto, bet arī par neviennozīmīgo, satricinošo un pārsteidzošo, “[..] jo skaistumam ir jābūt “indīgam”, citādi tas nav īsts” (88. lpp.).