— Grūtsirdība kā protesta forma

Par Arta Ostupa dzejas krājumu Patiesība (Neputns, 2025)

Dzejniekam, atdzejotājam, redaktoram, kritiķim un intelektuālim Artim Ostupam izdots piektais dzejoļu krājums – Patiesība (2025). Ostups nav no daudzrakstītājiem, un arī jaunākajā krājumā ir vien 44 lappuses, taču tie ir koncentrēti, oriģināli un laikmetīgi teksti, kurus nevarētu sajaukt ar kāda cita latviešu autora dzejoļiem. Tiem raksturīgs melanholisks dramatisms, viegli absurds humors, savpatīga, erudīta intertekstualitāte, kas izpaužas gan kā pazīstamu dzejnieku un filosofu pieminējumi, gan kā formu un atmosfēru plastiskums – radošas variācijas par dažādiem dzejas stiliem. Ostupa dzejas tēli man dažkārt asociējas ar eksporta precēm – pašmāju ražojumiem, kas it kā labi pazīstami, bet jau sākotnēji izskatās mazliet svešādi, ar etiķetēm citās valodās, izstrādāti augstākā (“eksporta”) kvalitātē. Teikumu uzbūve ir pareiza, bet šķiet, ka tai piemīt viegls, svešzemniecisks akcents, kas autoram pielipis nesen apmeklētā starptautiskā dzejas festivālā. Pārtulkojot uz angļu valodu, tas nebūs dzirdams, paliks tikai neparastās domas un iespaidīgie tēli.

Antas Pences veidotais grāmatas iekārtojums šoreiz uzsvērti piedalās tekstu semantikā un rada retoriskus jautājumus. Visu dzejoļu virsraksti novietoti lapas augšpusē, bet dzejoļu teksts – lapas apakšējā daļā zem svītras, it kā dzejolis būtu zemsvītras piezīme. Šo efektu pastiprina burtu nelielais izmērs un lappuses numura novietojums, kas izskatās kā piezīmes numerācija. Vai šie teksti ir zemsvītras piezīmes kādam citam tekstam? Vai tie demonstrē, ka dzeja ir atstumta un akcentē cilvēka apspiestību, bezspēcību vēstures rata un/vai kapitālisma priekšā? Vai līnija ilustrē jumtu, kas pieminēts Ostupa pēdējā dzejolī? Pirmajā lasījumā daudz apzīmētāju paliek pagaidām neizskaidroti. Piemēram, katrs dzejolis, šķiet, kādam veltīts vai uz kādu atsaucas, taču šo personu identitātes slēpj iniciāļi. 

Bez šaubām, nosaukums Patiesība ir sevišķi piemērots postpatiesības laika dzejas krājumam. Vāka dizainā tam seko abstraktas, tekstu reprezentējošas līnijas, kuras varētu lasīt, piemēram, kā “šis teksts nav izlasāms” vai “kaut kāds teksts, kas uzdodas par patiesību”. No otras puses – līnijas ir ļoti drošas un taisnas, it kā mēģinot pārliecināt, ka patiesība ir. Ostupa dzeja nav ne postmoderna, ne postpatiesa šī vārda negatīvajā nozīmē, un varam paļauties, ka patiesība šeit drīzāk netiks apšaubīta, dekonstruēta un parodēta. 

Šie stilistiski un emocionāli polifoniskie teksti labi der, lai tiem piemērītu metamodernisma un metamodernās ironijas nojēgumus. Metamodernisms ir temats, par kuru pats Ostups savulaik rakstījis, ar šo virzienu iepazīstinot Latvijas lasītājus. Jēdziens “metamodernisms” raksturo kultūras un mākslas paradigmu vai “jūtu struktūru” (structure of feeling), kas iezīmējas, izsīkstot postmodernismam; to raksturo vairāku “kultūras loģiku” sintēze, svārstīšanās starp modernisma ideālismu un postmoderno skepsi, modernisma atklātību un postmoderno ironiju.

Postmodernā indivīda identitāte bija nenoteikta un plūstoša; tika uzsvērts, ka tā ir sociāli konstruēta, nevis dabiska – tā ir kā stāstījumi par sevi, kas tiek sacerēti dzīves gaitā, un šie stāstījumi nereti kļuva par ironiskas apšaubīšanas un dekonstrukcijas priekšmetu. Metamodernajā pasaules skatījumā identitātes sakņotība dabā netiek apšaubīta. Lai arī pastāv konstruētas sociālās lomas un nav noliedzams, ka identitātes tiek performatīvi reprezentētas literāros darbos, mākslā, fotogrāfijās un citur, tas nenozīmē, ka tās ir neīstas. Personisko jūtu un emociju pasaule ir reāla, un tieši jūtu patiesība ir tā, kas lielā mērā kļūst par stabilākas pasaules ainas konstituēšanas pamatu. Tomēr joprojām trūkst instrumentu, lai atjaunotu patiesības iespējamību ārpus subjektīvā un individuālā.

Ostupa grāmatā pasaules “neizgudrotība” balstās apkārtnes tēlu uzsvērtajā materialitātē, cilvēces netaisnīguma un vardarbīguma atskāršanā un ļoti būtiski – savu bērnu īstuma un trausluma pieredzē. Ļoti izdevies un aizkustinošs ir dzejolis, kas interpretē Dorotejas Langes fotogrāfiju First Born. Fotogrāfija rāda jaunu vīrieti, kurš saudzīgi tur rokās paladziņā vaļīgi ievīstītu zīdaini; Ostupa dzejolī caur šo tēlu, iespējams, ierakstīta arī personiska pieredze: “kad nesu tevi augšā pa kāpnēm, ievīstītu baltā rozē, / vieglu kā biti” (17. lpp.).¹  Nevarētu teikt, ka Ostups plaši izvērš tēvbūšanu kā rūpēšanās diskursu, spītējot konvencijām, kas rūpes tradicionāli saistījušas ar sievietes pienākumu loku. Tomēr bērnu pieminējumi Ostupa dzejā, manuprāt, rāda paradigmas maiņu gan latviešu dzejā, gan maskulinitātes traktējumā kultūrā. Lai arī dzejnieki 20. gadsimtā ik pa laikam rakstījuši veltījuma dzejoļus saviem bērniem, manuprāt, ierastāk bijis definēt dzejas pasauli kā sfēru, kurā bērniem nav vietas, – liriskais varonis bijis pārņemts ar savu seksualitāti, romantisko mīlestību vai vientulīgām eksistenciālām skumjām. Ostupam bērnu klātesamība dzejas telpā ir pašsaprotama – “sēžu rakstāmgalda lampas šaurajā aplī – / meitas ksilofonam jāpievelk dzeltenā plāksnīte” (18. lpp.). Bērns dažādās ziņās ir kaut kas radikāli īsts un savs, tas ir “vienīgais, kurš”: “beidzot pārnācis mājas, / noskūpstīju vienīgo, / kuram neesmu darījis pāri” (23. lpp.).

Robustas un disharmoniskas materialitātes motīvi jaušami Ostupa urbānajos dzejoļos, kuros valda antiidilliska, neskaidras briesmas vēstoša noskaņa: “Tad zvārojas mežos un drupās iegrimusī valsts, un svilpes dzelonis / triecas starp namiem – inde uz perona: izsmēķu pelēkais sniegs” (20. lpp.). Daudzslāņainajā dzejolī Pāļu dzinēji urbānās, brutālās apkārtnes troksnis ik dienas ielaužas istabā: “Es atveru plašāk logu un klausos pāļu dzinējus – tumšos grūdienus pakalna miesā.” (21. lpp.) Pastāvīgā dārdoņas klātbūtne pamazām kļuvusi par poētiskas refleksijas priekšmetu, bet troksnis nepārtop par stilīgu industriālās muzikas pavadījumu; dzejoļa noslēgumā neskaidrā briesmu nojauta tiek atplēsta vaļā: “Varbūt tas ir sapnis, ieurbies īstenībā kā bulta, – līdz pilsētu pāršalc iznīcinātāji.” (21. lpp.) 

Šīs gaisotnes šķiet galvenokārt dramatiskas, pat traģiskas, taču tās iespējams izlasīt arī ironiski, kad kāpinājums ir tik intensīvs, ka sāk izklausīties pēc epatāžas, vai skarbajā ainavā, kurā nupat bijis tikai melanholiskais vientuļnieks, ienāk vēl kāds – sieva vai bērns. Metamoderns teksts var nesniegt skaidras norādes par to, vai traģiskais un sentimentālais jāuztver galēji nopietni vai ar pašironijas devu, taču uzmanības centrā arvien paliek tieši patiesās jūtas, nevis ironizēšana par tām. 

Metamodernā ironija visspilgtāk manifestējas Ostupa stilizācijās. Variācijas par Ojāra Vācieša dzeju Dzeja jaunatnei (31. lpp.) lasāmas gandrīz humoristiski, tajā pašā laikā nešķiet, ka Vācieša pasaules skatījums un stilistika tiek vienkārši parodēta. Šīs interpretācijas ir paradoksālas un svārstās starp nopietnību un nenopietnību, starp ētisku problēmu formulēšanu un spēli, un tajās jaušams liels prieks par varēšanu iejusties Vācieša ētiskajā un estētiskajā modelī. Arī citi dzejoļi liek nojaust, ka autors, tos rakstot, labi pavadījis laiku: dzejolī Vīzija pēc robotu uzvaras Dagdā vai Mazpisānos starp serveriem klīst Liānas Langas spoks (29. lpp.).

Ostupa dzejas unikalitāte, nenoliedzami, saistīta arī ar dialogu, kuru viņš vairākos krājumos veidojis ar 20. gadsimta domātājiem – Valteru Benjaminu, Martinu Heidegeru, Georgu Gadameru un citiem. Reizumis tas ir tikai komentārs par kādu biogrāfisku faktu vai fotogrāfiju, varbūt fotogrāfijas iedvesmotas pārdomas – kā dzejolis Meistars un māceklis. Tajā Ostups apspriež attēlu, kurā Heidegers un Gadamers redzami zāģējot baļķi ar divroku zāģi. Šajās refleksijās personāži nereti rādīti ikdienišķās, pat mazliet kuriozās situācijās, kas it kā dekonstruē viņu nemirstīgo klasiķu tēlu, tajā pašā laikā personību izcilības aura ir teju taustāma. Fotogrāfija, kurā divi vīrieši kaut ko zāģē nebūtu interesanta, ja tie nebūtu divi izcili filosofi. Dziļāka pašas filosofijas iztaujāšana atrodama Heidegeram veltītajā dzejolī Lauku ceļš; tā varonis sūrojas, ka “šodien mēs sitamies trokšņa sirdī / un tāpēc vairs nesaprotam, kas ir “zinīgā līksmība”, lauku ceļam pagriežoties atpakaļ pie pils vārtiem” (10. lpp.).

Rakstot par iepriekšējo Ostupa krājumu Variācijas par mēness tēmu (2022) man šķita būtiski izcelt, ka Ostupa dzeja šķiet nopietnāka nekā vairumam latviešu laikabiedru, ar interesi par vēlīnā modernisma laikmeta klasikas un raritāšu kolekcionēšanu.² Jaunajā krājumā liriskais varonis reizumis tiek konstruēts kā vecīgs: “Uzlūkot sevi spogulī [..] krakšķēt tumsā kā vectēva plecīgajam televizoram” (Pašportrets pēc trīsdesmit, 5. lpp.); “Kāds jauns dzejnieks sacer vecu sakārņu dzeju” (Jaunais dzejnieks, 16. lpp.). Negribētu nepelnīti pārspīlēt šo “vecās dvēseles” un retro līniju, jo iespējams, ka personiskas intereses dēļ pievēršu tai pārāk daudz uzmanības. Man patīk, ka Ostups vienlaicīgi izklausās laikmetīgs un mazliet vecīgs, – tas viņu izceļ mūsdienu dzejas ainā, kurā viena no dominējošajām pasaules izjūtām ir būšana nepieaugušam: nespēja pieaugt vai nespēja atbilst it kā pieaugušo pasaules mietpilsoniskajiem standartiem, skaistuma, izveicības un darbīguma normām; jaunulīgs jūtīgums, trauslums, nedrošība, nepārliecinātība par saviem spēkiem un tā visa apzināšanās un atzīšana.

Ostupa liriskais varonis nav nekompetents personiskās dzīves notikumu un nozīmju laukā, tomēr daudzējādā ziņā tāpat ir bezspēcīgs. Pirmkārt, viņš ir sociāli neaizsargāts – pārstāv sava laikmeta oficiāli neviena neapspiesto, tomēr nožēlojamo šķiru – prekariātu, kuras protesta formas ir “izdzert rīta kafiju un aizmigt, spītējot kapitālismam” vai “neatbildēt uz epastiem” (5. lpp.). Otrkārt, viņš ir bezspēcīgs pasaules ļaunuma priekšā – to atklāti pavēsta arī krājuma noslēdzošais dzejolis Mani dzejoļi.  Dzejoļi nespēj traucēt slepkavām “plosīt rītausmā apvārsni”, tie pat bailīgi slēpjas zem jumta (44. lpp.). Dzejolī Lauku ceļš Ostups raksta Heidegeram: “Taču tagad skatos ekrānā uz kārtējo degošo salu, / pār kuru laižas lidmašīna, līdz zeme to ierauj tumsā; /[..] / Heidegera kungs, / piedodiet skumību, bet ar manu roku raksta putekļi.” (10. lpp.) Melanholija ir vienīgā protesta forma, uz kuru šobrīd esam spējīgi.

1. Šeit un turpmāk citēts no Ostups, Artis. Patiesība. Neputns, 2025.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Baklāne, Anda. Avangarda nopietnais romantisms. Domuzīme, Nr.3 (2022), 44. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)