— kur palika debestiņa

Četru latviešu dzejnieču kopīga publikācija, kurā lasāmie dzejoļi sarakstīti, reaģējot uz notiekošo Gazā. 

 

Agnese Radziņa

 

stunda arhitektūras vēsturē

filozofu rezidences projektu
iesniedza 2015. gadā
tajā gadā
es sāku mācīties centrā
un katru rītu braucu garām turp
un atpakaļ
turp
un atpakaļ
kādus tūkstoš četrsimt rītus
līdz to pabeidza

tā nav vienīgā ēka
kuras celtniecība apkaimē kaut ko maina
vesela paaudze ar skolēniem rīgā
neatceras kioskus 
novira plazas vietā
pirms origo jaunās piebūves
nemaz nerunājot par pilsētas reljefu
pirms gaismas pils smailes

jau 1928. gadā 
pilsētā runāja
ka bibliotēkai vajagot jaunu ēku
un astoņdesmit gadus vēlāk
parakstīja līgumu 
pa vidam
notika daudzas lietas
kas cita starpā ļoti mainīja arī arhitektūru
īpaši draudīgas lietas
gribēja paveikt vēsturiskā centra ielās
ja tu ļoti gribi palīdzēt kādam aizmirst vēsturi
ir svarīgi pazudināt zīmes un pieminekļus
īpaši jau vecpilsētas
bet rīga tomēr ir veiksmes stāsts
gāja laiks un cilvēki stājās garās rindās
lai padotu grāmatas
plaukstā no plaukstas
plaukstā no plaukstas
plaukstā no plaukstas

cilvēkiem vajag mājas
vēl vairāk nekā bibliotēkas
šādu apgalvojumu
īpaši neapstrīd pat tie
kuri apmeklē bibliotēkas
un ļoti daudz lasa
un ir ļoti gudri
patiesi
patiesi gudri
esmu ievākusies 
sešos dzīvokļos
kuri laiku pa laikam pietrūkst
vidējais amerikānis pārvācoties
gandrīz 12 reižu
tās ir 12 iespējas
sarīkot sālsmaizes
apgūt sabiedriskā transporta tīklu 
un reizes kurās iziet pa durvīm no istabām
kurās nekad vairs neatgriezīsies

tikpat daudz ēku cita starpā
ik stundu iznīcina gazā
arhitektūras kontekstā stunda parasti ir ļoti maz
apmēram tieši tik ātri
var iznīcināt
svētā porfīrija baznīcu
trešo vecāko baznīcu
ko uzcēla 425. gadā pirms mūsu ēras
apmēram trīs gadsimtus
pirms rietumu vēstures grāmatās
pirmā dokumentētā genocīda

mani neinteresē ēkas neesmu arhitekte neko nezinu par būvprojektiem
bet kā lai publiski runā par noziegumu
kura notikšanu sargā mana valsts
kura aizliedz protestēt
kura izmeklē datus par to vai neesi terorists
kad kritizē
genocīdu

manas mājas uzcēla septiņdesmitajos
kopš tā laika
šis tas ir mainījies
blakus vecvecāku analogajām fotokamerām
stāv planšetdators un jaunā ID karte
un guļamistabā pie sienas naglā iekārta karājas bilde
ar sešiem mazbērniem
es nezinu vai seši mazbērni ir daudz
vidēji katram esot pieci līdz seši
bet ar sešām nāvēm tātad pietiek
lai pārtrauktu ģimenes koku

varbūt es patiešām uzņemu propagandu
varbūt es patiešām esmu dumja
varbūt patiešām klausos arābu ziņas
kurās nomelno rietumu valstis
bet kad šī ļoti briesmīgā stunda beidzas
nākamajā stundā
notiek tas pats

 

Sintija Sudmale

 

***

The Flesh Failures (Let the Sunshine In)
James Rado & Gerome Ragni

garām braucot redzēju putnubiedēkli
zeltainā tīrumā aiz miljonu pilsētas
tam gotiskas drēbes uz pleca putniņš
uz spaiņa galvas uztriepts mīlīgs 
babyface

vāji apspiestas dusmas
virst manī kā naktskluba gaiss
kurā bērni slēpjas no kariem un mobilizācijas

ļauj taču saulei iespīdēt iekšā
mieram ienākt sačakarētajā prātā

torņi nolād grēcīgo pilsētu
zvani kaklos kā augstkalnu gotiņām 
piepilsētas autobusa rādžiņā
cauri popmūzikas ritmiem
pravieši reklamē 
nāvi kā burgeru

izelpo toksisku colgate mākonīti
izņem beztauku jogurtu no melna kā pastardienas rīts ledusskapja
skaties pa logu uz pilsētu cementa snīkeros
kā uz sarunātu līgavu
zem smoga šķidrauta 

ļauj taču dusmām vaļu 
ļauj čukstiem izskriet no metro tuneļiem 
kopienu klubiem
ļauj kājām dibināt savu gaismas 
republiku pretkara demonstrācijās

nav laika atzīt genocīdus un okupācijas
bet vienmēr būs brītiņš iekosties
kādā smilškrāsas krastā kā humosa maizītē
pasludināt verdzību par brīvību
deportācijas par valsts drošības garantijām

viss ko saņēmi piedzimstot meli
visi putnubiedēkļi reiz bija cilvēki

zeltainā visumā aiz miljonu pilsētas 
drēbes novilktas salocītas noliktas rugājos
vārnas izdzenātas
mieti rēgojas tukši

 

Linda Mence

 

bērns fotogrāfijā 

Gaza

tava pasaule 
izjaukta mājiņa
tava pilsēta 
nesenas drupas
kuru balsīm
vēsture vēl nav atņēmusi 
izteiksmi
raudas pārkausēdama 
senatnīgā noskaņā 
tavs pagalms 
vēja nesti istabu pelni
tava istaba 
miruša koka dobums
kur putekļi zeltainās strēlēs nedej
naktstauriņa nemiers
spuldzes paēnā
tavs logs 
lielās māsas acis 
tava gulta 
čūskas nomesta āda 
tava sega
čūskas nomesta āda 
tavs naktskrekls
čūskas nomesta āda
tava šūpuļdziesma
zelta pavediens
noauž istabu 
māju un pasauli
nakts melnā gobelēnā
lai rītausma 
to atkal 
izārdītu 

 

***  

zeme bakurētainu vaigu
indīgu aizbērtu aku vaigu
kautrīgi apsedz ar plaukstu
neskaties es neesmu pelni
es esmu tā kas mielo 
granātābolu un lauka liliju 

vai ir kāda vieta
no kuras neslāpst
vai ir kāda vieta 
no kuras nevar redzēt
savu tuvāko 

 

Inga Gaile

 

Saruna

Kad esi ļoti satraukts, lai atjaunotu emocionālo līdzsvaru un atgrieztos realitātē, vari izpildīt 5-4-3-2-1 vingrinājumu. Jānosauc piecas lietas, ko redzi, četras lietas, ko spēj sajust, trīs lietas, ko dzirdi, divas lietas, ko sasmaržo un viena lieta, kas tev lieliski izdodas. 

Tu redzi liepu, kura ir pārāk lielos ziedos, pārāk agri, viņa ēd putekļus,
kamēr kaut kur pie Gazas viļņos šūpojas laiva, kurā atrodas 12 apustuļi,
mēs visi guļam, viņi iet pa ūdens virsmu, bet tik un tā nenonāk krastā.  

Būtu labāk, ja vingrinājumu izpildītu “es” formā. 

Tu redzi medus burciņu, kuru piepildījis tavs bērns, kuru tas nosaucis Sarkanā migla.

“Es” formā ir vieglāk nonākt kontaktā ar sevi, un tu sekojoši uzņemies atbildību. 

Tu redzi zvaniņu, zvanu, salauztu mēli, tu nespēj izmest lietas, tev bail no to neesamības, tu nespēj aiziet no vietas, kurā tev darīts pāri, tu atkal un atkal ceri, ka viņi apstāsies un teiks: ā, nu, piedod, man žēl, ka tā sanāca, tu nezini, kā būtu tad, ja tev nebūtu iespējas aiziet, tu varētu tikai pārvietoties no vienas bombardētas vietas uz citu, klausoties, kā kāds vājprātīgais, kuram ir pārāk daudz varas, plāno tavā mājvietā ierīkot kūrortu. Tu nespēj pat iedomāties, kā viņi to spēj – pārcelties un atkal pārcelties, dzīvot plastmasas nojumē un tik un tā, lai cik būtu pārcēlušies, bēgot no bumbām, tik un tā attapties pie deviņu bērnu kapa.

Tu redzi divas tumša stikla pudeles – māsas, jūs turpināt dzīvot, turpināt klusēt par to, kas jums nodarīts, jo negribat nokļūt tai otrā – tai viņu pusē. Mēs jūtam pārāk stipri vai pārāk maz, mēs jūtam. 

“Mēs” jau ir tuvāk “es”, tomēr “es” būtu vēl labāk.

Mēs jūtam to, ko mums ir iemācīts just, dibenu, kas ir krēslā, rokas uz galda, mugura piespiesta krēsla aizmugurei, pārāk daudz asaru, tās neko nepalīdz, tu raudi par daudz ko, par gaismas pili, par skudru, par ezīti sabrauktu, par nelaipnību, mūsu nervu sistēma ir iznākusi uz skatuves un klanās raudot. 

Mēs negribam raudāt, jo tas nav par mums, asaras neko nepalīdz, mums bail runāt skaļi, bail iet protestā, bail aplikt kefiju, jo ir jāuztur bērni, tik drausmīgi sāp šobrīd mums sieviešu augstprātība, vīriešu naids, mums sāp vīriešu augstprātība un sieviešu naids. 

Mēs jūtam fiziskas sāpes vēdera lejasdaļā, tas ir normāli, jebkurām sāpēm tur ir izskaidrojums, saistīts ar patriarhālās pasaules vajadzībām, mēs esam sievietes. 

Es gribētu tomēr atgādināt, ka, pārejot no “mēs” uz “es,” būtu iespējama lielāka apzinātība, atbildības uzņemšanās un sekojošas pārmaiņas. 

Mēs jūtam ārkārtēju nervozitāti.

Mēs jūtam, kā mūsu rokas iespiežas galdā.

Jūs dzirdat trauku mazgātāja skaņu, laika tāda, kā jūs to ieslēdzāt pulksteņos, vairs nav, tikai mirklis, par kuru var sacīt sen pierakstītiem vārdiem: to, ko jūs nodarāt mazākajam, to jūs nodarāt Dievam. 

Jūs dzirdat mašīnu jūru aiz loga, jūs esat kaut kas, kas nezina savu spēku, kaut kas, kas dara, ko var, un nedara it neko. 

Jums tikai jāpāriet no daudzskaitļa otrās personas uz vienskaitļa pirmo. Tas noteikti palīdzēs.

Jums? 

Jūs dzirdat, kā jūs ievelkat asaras, puņķus uz iekšu, jūs negribat raudāt, kad modīsies bērni, kuri saka jums: mammas, vai jūs redzat šai teātrī vēl kādus bērnus?! (Jūs redzat tos simtiem.) Un pēc izrādes bērni raud un raud, un raud, un skumjās peld, baidās pazust, jūs viņus turat, jūs nezināt, kā un vai drīkst, bet katra diena ir pilna ar citu sāpēm un badu, un jūs saprotat, ka bērni to jūt un viņiem sāp vēl vairāk, jo viņi jūt, ka jūs iedomājušies nopelnījuši šo drošību, ēdienu, gaisu. 

Tu smaržo kafiju,

Tā ir vienskaitļa otrā persona!

Tu dzer kafiju drošā vietā, kur valda autoritārais harismātiskā režīms, un puķes, un govis, un tīras ietves. 

Tu sasmaržo krēmu, ko lieto, lai izskatītos jaunāka un tiktu iekļauta pieņemamā, atbalstītā, saprotamā, patīkamā kontekstā. Lai pret tevi izturētos ar cieņu. Vēl kādu gadu vai divus. 

Šī saruna ir neiespējama. Jūs neievērojat noteikumus!

Jūs? 

Man lieliski izdodas nebūt. 

 

Kur palika

Man bij viena balta roka,
to aizlaižu naudiņā, 
kur palika tā naudiņa,
tā naudiņa, 
tā sabira upītē,
kur palika tā upīte,
to izdzēra Dieva dēli,
kur palika Dieva dēli,
tie aizgāja debesīs,
kur palika debestiņa,
tā novērsa savas acis,
kur palika tavas acis,
tās skatīja savus bērnus,
kur palika tavi bērni, 
tie redzēja visu skaidri,
kur palika: viss ir skaidrs,
to nošāva maizes rindā,
kur palika maizes rinda,
tā sadrupa putekļos,
kur palika tie putekļi,
tie uzgāja debesīs,
kur palika debestiņa,
debesis ir sen kā ciet,
kur palika, sen kā ciet,
ko tu jautā to, ko nevar,
man tas sāp,
kur palika tās sāpītes,
tās aizgāja dusmu ceļu,
kur palika dusmu ceļš,
tas sasēja jaunas rīkstes,
kur palika jaunas rīkstes,
tās kaunā saļimušas,
kur palika tas kauniņis,
tas uzgāja debesīs,
kur palika debestiņa,
debesis jau sen ir ciet.
Nebūs vaļā piecus gadus,
Dieva dēli skatās kino,
Dieva dēli izdeguši,
kur palika izdeguši,
tie aizgāja Gazas pelnos,
kur palika Gazas pelni,
tos iecepa maizītē,
kur palika tā maizīte,
to apēda Dieva dēli, 
kur palika Dieva dēli,
tie aizgāju tālu zemi, 
kur palika tāla zeme,
tā aizgāja melnu ceļu,
kur palika melnais ceļš,
tas pieplūda asinīm,
kur palika asintiņas,
tās ieplūda jūriņā,
kur palika tā jūriņa,
to izdzēra Dieva dēli,
dzīvība ir tāda lieta,
kuras nepietiek šeit visiem,
kur palika, kur palika, kur palika,
visas domas, visi pirmie pavasari, 
visas ieelpas un siltums?
Es iededzu gaišu sveci,
pirms to apēd Gazas bērni,
es iededzu gaišu sveci
skaitīt savus bāleliņus,
nav neviena, nav neviena,
pati nāve nomirusi, 
mūs ir vienus atstājusi!
Dieva dēli skatās kino.
Ko tu saki?
Nav tik traki?!
Tā ir kultūra, kas izzūd,
lai tie aizdzen melno runci,
tad mēs dosim viņiem maizes,
tikai tiem, kam baltas rokas?
Kur palika baltas rokas,
tās nograuza mani bērni,
kur palika tavi bērni,
seši mira, viens palika,
kur palika, viens palika?
Es paslēpu zem svārkiem,
kur palika tie svārciņi,
tos atdevu kareivim,
kur palika tas kareivis,
vēl izguļ saldmes miegu.
Kurš gan ņēmis tādas svārkus?
Kur palika tas miedziņis,
tas aizgāja debesīs.
Debesis jau sen ir ciet.
Nav neviena, ņem, še maize,
pabaro to – viens palika,
veca sieva, sajukusi,
kam mums viņai atdot maizi?
Labāk bērniem.
Viņai esot –
seši mira, viens palika, 
dosim tiem, kam vairāk vajag,
dod tai maizi,
dod tai maizi!
Kur palika mana maize,
kur palika mani bērni,
kur palika mani svārki?
Satumst nakts pār jūras krastu, 
viņa guļ, ko nesīs diena?
Kāda diena?!
Diena sen jau nomirusi,
es iededzu savu sveci
skaitīt savus mazos bērnus:
viens – no bada,
viens – no slāpēm,
trīs – zem drupām,
viens – bez kājām,
asiņoja, līdz nomira, 
un viens manī.
Kur palika, viens ir tevī, 
kur palika viens, kas tevī,
kur palika tas, kurš tevī,
kur palika,
kur palika?