— Tīkla acs

 

Par Ias Gēnberjas romānu Detaļas (no zviedru valodas tulkojusi Dace Deniņa; Zvaigzne ABC, 2025)

 

Ir grūti, gandrīz neiespējami uzrakstīt recenziju par grāmatu, kuru esi izlasījis tieši īstajā dzīves brīdī; vienlaikus negribas ļauties bailēm, kas par varītēm tevi cenšas atturēt pat no mēģinājuma. Tāpēc ļaujiet man pavisam viegli pieskarties tēmām, kuras uzrunā Ias Gēnberjas romānā Detaļas, pat ja šie pieskārieni tā arī neved pie kopvērtējuma vai recenzijas. Šī romāna lasīšana sniedz mulsinošo baudu, kad tu šķir lapu pēc lapas un nesaproti, kā tas ir iespējams, ka zviedru rakstniece un žurnāliste piepeši nesaudzīgi atklāj tavu dzīvi. Šī atklāšana papildina tavas pasaules mozaīku ar daudziem tikai negribīgi pamanāmiem fragmentiem, vedinot pie jautājumiem, par kuriem neesi gribējusi domāt gadu desmitiem, un tomēr sagrābj valodas valdzinājumā, kuram ir tik grūti pretoties.

Detaļas strukturētas kā atmiņu stāsts bez obligātas hronoloģijas, un katra no romāna četrām daļām veltīta kādai personai. Katra bijusi varones atslēgas cilvēks, pamatīgi ietekmējusi un mainījusi viņas dzīvi, vienlaikus veidojot vēstītāju un viņas skatienu. Caur tā perspektīvu ieraugām šī atslēgas cilvēka vēsturi. Šāda pieeja Gēnberjai ļauj veidot tekstu kā retrospektīvu klātesamības liecinieku un parādīt, ka cilvēki, kurus sen domājamies zudušus no savas dzīves, allaž paliek tajā klātesoši. Viņi nav tikai mūsu atmiņas un mūsu pieredzes, bet arī patības daļa. Katras nodaļas galvenā varoņa stāstu papildina detalizēti galvenās vēstītājas portreta triepieni un itin kā nejauši tekstā iemaldījusies tēma, kas ir cieši saistīta ar vēstītājas dzīves identitāti. Pilna aina veidojas, lasītājam pakāpeniski ejot dziļumā, un tāpēc ļaušu sev būt nejaušai un subjektīvai, turpmāk aprakstot šīs tēmas; bet kā gan citādi rakstīt par romāna drudžaino struktūru – vēstītāja mokās ar slimību, un nodaļās stāstītais vairāk līdzinās spilgtiem, pusmiegā noredzētiem sapņiem nekā analītiski vērtētiem pagātnes notikumiem.

Literatūra ir ļoti centrāla vēstītājas dzīves daļa – viņa gan lasa, gan arī cenšas rakstīt. Tomēr vēstītāja ir cilvēks, kurai ir grūti darbu paveikt līdz galam – viņa pārtrauc izglītības, neuzraksta iecerēto, lai gan cenšas, un tas viņai sanāk pavisam dabiski; virzīties uz priekšu traucē iekšējā perfekcionista balss, kas drīzāk vedina slīpēt un uzlabot jau uzrakstīto. Lai arī par rakstnieka profesiju esam ieraduši domāt kā par eremītisku nodarbi, kurā citi cilvēki iesaistās vienīgi brīdī pēc manuskripta pabeigšanas, Gēnberja atgādina, ka tas ir tikai mīts. Pirmajā romāna daļā literatūra ir ļoti centrāla un ne tikai rakstīšana, bet arī lasīšana atspoguļojas kā vissvarīgākā vēstītājas dzīves daļa, turklāt tā ir savijusies ar viņas mīlestību pret Juhannu, skaidri norādot: “Izrādījās, ka ikvienam stāstam vajag pielikt viņas roku, lai to varētu pabeigt, it kā viņa ne tikai spētu nolasīt manus nodomus labāk par mani, bet vienīgā redzētu, kurp tie var aizvest.” (17. lpp.) Saites, kuras veidojam savā starpā, un detalizēts būtiskums dažādās dzīves perspektīvās parādās arī citās nodaļās – viena no vissāpīgāk lasāmajām (bez pirmās) ir noslēdzošā, kurā Gēnberjas vēstītāja intuitīvās, mazliet konvulsīvās atmiņās izģērbj kailu faktu, cik svarīgi sievietei, lai saprastu pašai savu vietu pasaulē, ir pat ne zināt, bet izjust fragmentus, nelielās, būtiskās detaļas, kas veidojušas viņas tuvinieku dzīvi. Šī nodaļa ir arī no visām trauksmainākā, un trauksme tajā parādās nevis kā psiholoģiska nobīde vai īslaicīgs apgrūtinājums, bet gan kā vērtība, kuru galvenā varone Birgite ir iemantojusi dzīves laikā. Šāda zināšana un izpratne palīdz atklāt nenovēršamību, kura ir klātesoša mūsu skatienā uz citu un vienlaikus palīdz ielūkoties aiz sevis, tādējādi atkal un atkal no jauna turpinot ceļojumu uz savu kodolu.

Detaļu pārējo divu nodaļu tēmas ietver draudzību un kaislību. Tas, ka cilvēks pasaulē ir ievīts tīklā kopā ar citiem, sākumā var šķist pašsaprotami. Bet ko iesākt, ja tas ved pie apjausmas, ka tādējādi nekādu “lielo lietu” nemaz nav, ir tikai tīkla acis, kas mūs notur citu pie cita cauri tukšumam, kas ir dzīves pamatu pamats? Vēstītājas draudzība ar Nikiju iezīmē divu pretstatu pievilkšanos un asu, zibens spērienam līdzīgu papildināšanos. Zibens spēriens padara sievieti pabeigtu. Ārējā haosa un kārtības pretruna nav nekas cits kā iekšējo pasauļu magnētisms – bet tas ir magnētisms, kura darbības joma ir detaļās, tomēr ar ko izrādās krietni par maz ilgstamībai. Un te nepalīdz ne Sallija, vēstītājas dzīves pastāvīgais vienums, pietiekami neuzkrītoša, lai piedalītos teju visās nodaļās, pietiekami lojāla, lai vienmēr būtu vēstītājai klātesoša; ne arī Alehandro, mūziķis, kurš ir dzīvs pierādījums cilvēka iracionalitātei un paradoksālā veidā arī ilgstamībai. Viņiem droši vien ir pašiem savi magnēti, kas visi tādā vai citādā veidā ved pie iespējas ielūkoties sevī tā, kā tikai otra cilvēka zibens spēriens un nodarītās sāpes to spēj.

Romānā apkopotās mūža detaļas nav iespējams zināt; tās arī nepakļaujas analīzei un nepalīdz meklēt kādu nosacītu loģikas principu, kuram varētu pakārtot cilvēka veidošanos, sastapšanos ar sevi un ielūkošanos savā patībā; gluži otrādi – Detaļas gribas dēvēt par romānu, kas aicina arī lasītāju uztrenēt skatienu, ar kura palīdzību kaut vai pa pusei, kaut daļēji, bet mēģināt ielūkoties sevī pa īstam, lai dzīves tīkla tukšajās acīs pamanītu tās kopsakarības, kas visbiežāk tieši caur nejaušībām padara dzīves saturu jēgpilnu.