— Cilvēki ar kaķa galvu

Par Imanta Liepiņa grāmatu Pasakas par lopiem (Dienas Grāmata, 2025)

Reiz kādā rītā, kad kafija vēl nebija izdzerta, pie manas mājas durvīm klauvēja Lato Lapsas barots Āpsis¹ ar grāmatu padusē. “Šī ir Liepiņa pasaku grāmata,” viņš teica. “Tajā mēs visi esam – gudri, smieklīgi un dažreiz arī mazliet skumji. Turklāt autors ir žurnālists, un tātad viņa literatūra nekad nemelos.” Es atvēru grāmatu, un sākās piedzīvojums…

Pirmais no sešiem krājuma tekstiem ir stāsts par meldermeistaru Kaķīti – it kā tas pats no Kārļa Skalbes pasakas Kaķīša dzirnavas, un tomēr cits, drīzāk no “Liepiņa dzirnavām”, jo autors “maļ” katru pazīstamo sižetu pa savam bez Skalbem raksturīgās krāšņās valodas un bez jebkādas morāles. Joprojām gan baltais kaķītis ir pasaules nesaudzēts profesionālis, neizskaidrojami talantīgs sava aroda pratējs, kas Liepiņa versijā iekuļas parādos vai krāpnieku shēmās un ir spiests uz laiku pamest savas ilgi lolotās dzirnavas, jo tās pārņem Melnaisruncis ar suņu bandu.

Tad seko asprātīga tekstu kombinācija, kurā Zilais Valis slīgst iedvesmas trūkumā, tāpēc sacer pasaku par latviešu rakstniecības pārstāvju sazvērestību: iefiltrēties visās dzīves jomās, bet propagandēt koncepciju par Dzejnieka Grūto Likteni, lai turpinātu gūt labumus.

Ar manāmu lēnīgumu apziņā ieplūst stāsts par divu kaimiņieņu – Žubes un Zaicenas – komunālu viensētu naidu, kā arī sazvērestības teoriju kolekcionāru saruna pagrabā, kurā no lopiskuma palikusi vien smaka, jo to ir aizmēzusi ieciklēšanās uz prāmja Estonia bojāejas patieso iemeslu analīzi. Jau ar vēzienu pa lasītāja apstulbušo seju bliežas Viļa Lāča teksta “sīkvels” jeb turpinājums ar “spin-offīgu” versiju: Vanadziņa tēvs jūrā pazuda, piedaloties čekistu operācijā, kas paredzēja uzspridzināt Brīvības pieminekli ar dinamītu no Kronštates.

Var just, ka visvairāk spēka autors ir ieguldījis krājuma garākajā “pasakā” – visu samiernieciski noslēdzošajā lāča Puncāna & co nelegāli saražotā alkohola izplatīšanas shēmas un Latvijas pierobežas fona aprakstā. Droši vien tieši šis stāsts piepildīs lasītāja gaidas pēc mūsdienu politiskās situācijas satīras, kuru sola dzejniece Iveta Ratinīka uz grāmatas ceturtā vāka.

Ikkatrā Liepiņa stāstā ir kāda simpātiska iezīme – iespējams, tas ir tas tonis, kad vecāks vēsta bērnam pirms miega pašizdomātu tekstu ar eskeipisma piegaršu. Neko ļaunu negribēdams, kā nu mācēdams, jau zināmos sižetus vai mītus šķetinādams, labo finālu veiksmīgi atrazdams, ar erudīciju dalīdamies, cinismu pieturēdams utt. Autors katru stāstāmo iesāk relatīvi lēni, jo ekspozīcija prasa balss ievingrināšanu un intriģējošu sākumu, bet to stilīgi apmēbelēt var, piemēram, tas, ka melderis Kaķītis nesaprot hipsteru vēlmi pirkt sliktākas kvalitātes miltus, vai tas, ka nelegālā biznesa krīzi iezīmē korumpēto policistu nomaiņa pret jaunākiem Šakāļiem, vai tas, ka Zilais Valis dzīvo blakus Pīlītēm un Dinozauriem. Cits jautājums: vai šajā sākumā uzmēbelētā telpa un tās elementi vēlāk spēlē kādu nozīmīgu lomu? Visbiežāk ne – nedz hipsteri ietekmē Kaķīša likteni, nedz Dinozauri ko nodara Zilajam Valim. Tās visbiežāk ir tikai dekorācijas kādam ārējam efektam, varbūt autora uzskatu paušanai par hipsteriem, piemēram. Citā vietā sastopam ieņirgšanu par palīdzēšanu bēgļiem, un arī tā nekur neaizved. Citur – galvenās varones pēkšņi uzvilktās tīkliņzeķes, gaidot seksu ar vīru. Kā var just, stāstam nederīgo interešu loks ir plašs, un tā var turpināt vēl un vēl.

Mazliet nomāc autora akūtā nespēja uztvert daiļliteratūru nopietni – neviens no tekstiem nešķiet noslīpēts, jo spožas jau ir pašas idejas un risinājumi, bet tehniski arī tie nav gana labi VKKF atbalstītam izdevumam. Mēģinot saprast, kāpēc tā ir, es nonācu pie secinājuma: autors ir tik ļoti iekrampējies sevis vadīta izdevuma stūrē, ka neļauj varoņiem būt nedz līdz psiholoģismam dabīgiem, nedz līdz pasakas apskurbumam brīnumainiem. Ir notikums vai ideja, kuru autoram gribētos izstāstīt, un literatūra, bez šaubām, ir laba “vieta”, kur to darīt, īpaši ja trūkst satīrisku tekstu, bet viņš ņem savai vajadzībai cilvēku apveidus vai tiešām lopus jeb dzīvniekus (kurus antropomorfizē, lai piešķirtu brīnumpasakas spīdumu), liek tiem virsū masku, mēdz piešķirt tiem savu publicistisko balsi, nedabiski izkustina vai pastīvos dialogos izvirina tos līdz absurda situācijai, kurā parasti slēpjas kāds joks vai vārdu spēle: “Ceļu policists uzkrita virsū! Diez kāda būs diagnoze? Policistīts, vai?” (93. lpp.)

Un nenopietnajai noskaņai nepalīdz arī lielais ilustrāciju skaits: šķiet, radītas ar mākslīgā intelekta palīdzību, šīs ainas, kas it kā gaumīgi apstrādātas melnbaltā paletē, tomēr traucē uztvert to ilustratīvo pusi, ko piedāvā autora fantāzija tekstā. Vietām mazāki ilustratīvie simboli strādātu labāk nekā, piemēram, gari cilvēki ar kaķa un suņa galvu.

Pat pasakas nav pa īstam – protams, viss izdomātais teorētiski ir saucams par pasakām, bet te dominē anekdotisms, nevis morāle – visi, kas saņem pēc nopelniem, man iemāca tikai to, ka tas ir asprātīgi. Bet nosaukums Pasakas par lopiem toties labi skan un iekļaujas Dienas Grāmatas mūsdienu teiku un pasaku sērijā. Viens no paņēmieniem, kā skatīt mūsdienu realitāti un, neieslīgstot psiholoģismā, izteikties par to, ir pasakas forma vai tās imitācija. Par to liecina jau Elīnas Kokarevičas atjaunotās feministiskās pasakas krājumā Flora un fauna (2024), kā arī Andra Zeibota Kundziņsalas teikas (2025), kurās autors, tāpat kā Liepiņš, izveidojis savu pasauli un valda tik ļoti, ka lasītājs brīžiem jūtas lieks un apmaldījies. Liepiņš vismaz nosauc lietas īstajos vārdos, bet viņam pietrūka meistarības un darba (laba mentora/redaktora?), lai noslīpētu stāstus līdz tehniskajam spīdumam.

Bet varbūt Pasakas par lopiem ir satīra par nabaga lasītāju, kurš sagaida ko cilvēcisku, bet dabū nedaudz lopisku prozu? Lopi ir gan bēgļi, gan uzņēmēji, gan policisti, gan politiķi, gan varbūt arī pats lasītājs, par autoru nemaz nerunājot. Varbūt tas ir mēģinājums iemiesot Kārļa Skalbes kaķīša pausto morāli: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Varbūt Liepiņš ir aiz lopiskuma maskas paslēpies literāts triksteris, kurš nevēlas iekļauties literārajā meinstrīmā, padzirdējis par tā liekulīgajām prasībām? Izveicīgais Kurbads, kas iedomājas, ka var uzveikt deviņgalvaino daiļliteratūras milzi? Viltīgais zirneklis no Rietumafrikāņu folkloras, kurš ar viltību iegūst tiesības stāstīt visus pasaules stāstus, kas agrāk piederēja dieviem? Literārā pelnrušķīte, kuras kariete centusies neiebraukt daudzcietušajā centrālstacijā?

Un tomēr: kāpēc sevi cienošam žurnālistam un publicistam Imantam Liepiņam vajadzēja šo grāmatu? Viņa iepriekšējie publicētie darbi izpelnījās atzinību lasītāju vidū ne tikai tēmas, bet arī stāstījuma tehnikas dēļ: dokumentālie Ukraina – dzīvība, nāve un iekšējā revolūcija (2015) un Nāvējošie gaisa dārzi (2016) izstaro pārliecību, relaksētību tajā, kā veidot stāstu un atklāt varoņus un nevaroņus, tajos var iejusties un dzīvot līdzi, nešauboties par autora profesionalitāti. Domāju, ka tie ir Imanta Liepiņa rakstniecības talanta līdz šim labākie paraugi, pie tā nevajadzētu apstāties un to nevajadzētu censties apmānīt ar kaut kādām “pasakām”.

1. Kamēr Lato Lapsa baro āpsi, Imanta Liepiņa stāstā Tā pati Pastardienas iela suns novārtās mirušā āpša maitā. Bet tā noteikti ir sakritība. Sk.: https://www.youtube.com/watch?v=zR66Yw8uGgI  (atpakaļ uz rakstu)