— Un vienmēr ir ceriņu dārzs otrpus upei

 

Argentīnā dzimusī Alehandra Pizarnika (1936–1972) ir spāņvalodīgajā literatūrā leģendāra dzejniece. Nepabeigusi filozofijas studijas Buenosairesā, viņa divdesmit četru gadu vecumā dodas uz Parīzi, kur iepazīstas ar izciliem rakstniekiem un dzejniekiem (O. Pass, H. Kortāsars u. c.) un ļaujas vētrainai literārai bohēmai. Pēc četriem gadiem viņa atgriežas Buenosairesā, kur saraksta savus nozīmīgākos dzejoļu krājumus. Neizturējusi emocionālo spriedzi, 1972. gadā Alehandra Pizarnika, Hulio Kortāsara slavenākā romāna Klasīšu spēle varones Magas prototips, iedzer nāvējošu nomierinošu zāļu devu.

Atdzejotājs

 

Par klusumu

I

Šī lelle zilajā kleitā ir mans sūtnis pasaulē.
Viņas acis ir bārenes acis dārzā, kad līst un kur lillā putni kāri rij ceriņus, un rozā putni rij rozes.
Man ir bail no pelēkā vilka, kas paslēpies lietū.
Es nemāku izsacīt to, ko es redzu, un to, kas aiziet.
Vārdi visas durvis ver ciet.
Atceros laiku virs mīļajām papelēm.
Manas drāmas vecišķā daba manai sadalītajai dvēselei paģērēja nāves kameru.
Es biju viss neiespējamais un arī viss neiespējamā saplosītais.
Ak, manu kaislību ellīgās krāsas!
Tomēr joprojām es esmu šī aizsenā maiguma gūstā.

 

II

Nav neviena, kas mālētu ar zaļām krāsām.
Viss ir apelsīnoranžs.
Ja es kaut kas esmu, es esmu nežēlība.
Krāsas sašvīkā klusumu un dzīvnieki panīkst. Pēc tam kāds centīsies uzrakstīt dzejoli. Un viņam palīdzēs formas un krāsas, dzedrums un skaidrība (te es apstājos, jo nevēlos sabaidīt bērnus).

 

III

Dzejolis ir telpa, tas ievaino.
Un es neesmu tāda kā mana lelle, kas pārtiek tikai no putnu piena.

*

Atmiņas par balsi draudīgā rītā ko pieskata saule kas virmo bruņurupuču acīs.
Tieši atmiņas par šo balsi ir tās, kas liek zaudēt samaņu šīs jūras un debesu gaiši zilās un zaļās savienošanās priekšā.
Es gatavoju savu nāvi.

*

Aizvērās saule, aizvērās sajūta par sauli, izgaismojās sajūta par aizvēršanos.

*

apskaujot tavu ēnu sapnī
mani kauli izliecās kā puķes

*

Balsis, trokšņi, ēnas, pakārušos dziesmas: es nezinu, vai tās ir zīmes vai mokas. Kāds dārzā aizkavē laika soļus. Un, klusumā pamestas, rudens radības.

Es tiku izraudzīta piešķirt lietām būtiskus vārdus. Manis vairs nav, un es to zinu; taču es nezinu, kas dzīvo manā vietā. Kad runāju, man pazūd jēga, kad klusēju, man pazūd gadi. Visu aizmēzis nežēlīgs vējš. Un nespēja runāt visu to vārdā, kas aizmirsuši dziesmu.

 

Glābiņš

Veltīts Oktavio Pasam

Un vienmēr ir ceriņu dārzs otrpus upei. Ja dvēsele taujā, cik vēl tālu, skan atbilde: otrpus upei, ne šeit, bet tur.

 

Vasaras atvadas

Pieņemas spēkā maiga dūkoņa brikšņos. Trokšņi no tā, ko saposta vējš. Tie sarodas manī, it kā es būtu visa esošā sirds. Bet arī es gribētu būt mirusi un ienākt kādā svešā sirdī.

 

Zīmes

Ar klusumu mīlējas visi.
Man klusumu apsolīja kā uguni, lielu klusuma māju.
Piepeši templis ir cirks un gaisma – tamburīns.

 

Nāvējošas saites

Domas raidīti vārdi – kā dēlītis slīcējam. Mīlēšanās mūsu apskāviena telpā nozīmēja melnu gaismu: tumsa iemirdzējās. Tā bija no jauna atrasta gaisma, divkārt nodzēsta, taču kaut kādā ziņā spožāka par tūkstoš saulēm. Bērnu mauzoleja krāsa, aizturētu vēlmju sērīga krāsa mežonīgā istabā. Ķermeņu ritms piesedza kraukļu lidojumu. Ķermeņu ritms gaismā izraka vietu gaismai. 

 

Sākums

Ir jāglābj vējš
putni dedzina vēju
vientuļas sievietes matos
kad viņa pārnāk no dabas
auzdama vētru
Ir jāglābj vējš

 

Vēl tikai

es jau zinu patiesību
tā uzliesmo manās vēlmēs

un manās nelaimēs
manās šķiršanās
manās pretrunās
manos murgos

es jau zinu patiesību

vēl tikai
jāatrod dzīve

 

Laiks

Veltīts Olgai Orosko

No bērnības atceros
tikai spilgtas bailes
un roku, kas mani velk
uz manu otru krastu.

Mana bērnība un tās smarža
pēc noglāstīta putna.

 

Naksnīgā dziedone

Veltīts Olgai Orosko

Joe, macht die Musik von damals macht…

Tā, kura mirusi, par savu zilo kleitu tagad dzied. Nāves piesūkusies, sava reibuma saulei viņa dzied. Viņas dziesmā ir vieta zilai kleitai, ir vieta baltam zirgam, ir vieta zaļai sirdij, kurā ietetovētas atbalsis no viņas mirušās sirds pukstiem. Visa zaudētā priekšā viņa dzied līdzās paklīdušai meitenei jaunai, kas ir viņa pati: viņas amulets veiksmei. Un, par spīti zaļai dūmakai lūpās un pelēkam aukstumam acīs, viņas balss saēd radušos attālumu starp slāpēm un roku, kas sniedzas pēc glāzes. Viņa dzied.

 

Blāvā laterna

Nopūšas tie, kas ir prom, un sabiezē nakts. Nakts ir nelaiķa plakstiņu krāsā.
Visu nakti es darinu nakti. Visu nakti es rakstu. Vārdu pa vārdam, līdz uzrakstu nakti.

 

Ziemas stāsts

Vēja gaisma priedēs – vai es saprotu līdz baltkvēlei nokaitēto skumju zīmes?
Kāds pakāries un zvārojas kokā, kas iezīmēts ar violetu krustu.
Līdz pamanās izslīdēt no sapņa un ciešā sadarbībā ar pusnakts vēju ienāk pa logu manā istabā.

 

Pirmatnējas acis

Tur, kur bailes nerada stāstus un dzejoļus, neveido šausmu un slavas tēlus.
Pelēks tukšums ir mans vārds, mans uzvārds.
Es pazīstu baiļu gammu un šo nesteidzīgo dziesmas uzsākšanu aizā, kas aizved mani pie svešinieces manī, pie emigrantes manī.
Es rakstu par spīti bailēm. Par spīti vējam, kas ar ķetnām ieķēries elpā.
Un, kad no rīta tu baidies ieraudzīt sevi mirušu ( kad neviena tēla vairs nav): saspiestības klusums, pašas esamības klusums ir tas, kā paiet gadi, kā aiziet šis skaistais, dzīvnieciskais prieks.

 

No spāņu valodas atdzejojis Edvīns Raups