— kā var zināt, ka esi ukrainiete?

Katerina Mihaļicina (Катерина Міхаліцина) ir ukraiņu rakstniece, māksliniece, Ukrainas PEN biedre; viņa darbojas NVO Ņujorkas literārais festivāls, kuru Doņeckas reģionā nodibināja krievijas nogalinātā Viktorija Ameļina. Viņas dzejoļi atdzejoti bulgāru, poļu, lietuviešu, krievu, zviedru, armēņu, grieķu un latviešu valodās. Grāmatas bērniem Kas aug parkā un Reaktori neeksplodē. Černobiļas traģēdijas īsa vēsture iekļauti White Raven katalogā 2016. un 2021. gadā. Viņa ir tulkojusi no poļu un angļu valodām Alfrēdu Šklarski, Silviju Plātu, Oskaru Vaildu un  Dž. R. R. Tolkīnu. Katerina dzīvo Ļvivā kopā ar vīru, trīs bērniem un trīs, kara laikā adoptētiem, suņiem. Intervijā Lindai Mencei, žurnāla Lasis 2025. gada 4. numurā, Katerina saka: “Es ar pasauli sarunājos, rakstot dzejoļus. Tā tas ir bijis kopš bērnības, un joprojām tas ir mans veids, kā būt saiknē ar citiem.” Intervijā dzejniece arī piemin to, cik svarīgi, viņasprāt, ir pārvērst līdzjūtību darbībā. Katerinas dzejoļi izskanēja Latvijas PEN podkāstā Obligātā literatūra jau 2022. gada martā.  Katerina tajos raksta par karu caur sarunām ar savu dēlu un viņa skatījumu uz notiekošo. Viņas dzejoļiem raksturīgs melns humors un pašironiskas metaforas, kas atklāj kaut ko mūžīgu un īstu. Katerina šogad piedalās Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā (26.09.–28.09.).

Inga Gaile

 

***

oficiāls paziņojums:
ekshumācijas laikā Izjumā atrasti 447 ķermeņi
no tiem 215 – sieviešu.

par šo varētu uzrakstīt
dzimuma jautājumiem veltītu rakstu,
iegūt grantu padziļinātam pētījumam
ar nosaukumu “Karam nav sievietes ķermenis”
un pat iegūt Nobela prēmiju,
ja grāmata tiktu iztulkota
jaunataklāto ukraiņu asiņu cilvēkiem
un vienkārši cilvēkiem, kam interesētu,

kas, pie velna, notika
ar tiem ukraiņiem.
un vai tiešam post-homo-sovjetikus pārstāvji  
vairs nelīdzinās viens otram?
cik kaulu ir sieviešu skeletos,
kurus ekshumēja pie Izjumas?
cik viņām bija bērnu,
kāds bija viņu gurnu platums
un vai viņu žokļi bija pielāgoti tai valodai,
ko viņām noplēsa no mēles,
vai ar seksu viņas nodarbojās?
bija kārtīgas kristietes
vai zaudēja ticību kā nevainību,
stāvot smilšu bedres malā,
krievu ložmetēja priekšā?

neoficiālā paziņojumā – klusums.
ar sasietām rokām.
rīkle piedzīta pilna ar zemi.
pēdējā izelpa iestrēgst dubļos,

kā var zināt, ka esi ukrainiete?

ikvienai no 215 bija gabaliņš arī tavas ādas,
tādēļ tu stāvi pasaules priekšā kaila
un tev nav ar ko aizsegties.

 

No ukraiņu valodas atdzejojušas Viktorija Prituļaka un Inga Gaile

 

kā tev iet?

“kā tev iet?” – tu vaicā. un šī tagad ir mūsu parole.
mūsu caurlaide uz “tālāk”, trīsoša un īsa.
bet jēgpilna. un visaptveroša. šīs
paroles mērķis – lai mūsu rindas kļūst ciešākas,
kaut esam jau saspiedušies tik blīvi, līdz sāpēm tuvi.
tur, aiz šī “kā tev iet?” bērni slēpjas kā peles
vai sikspārņi tumšos pagrabos. skaļa
gradu rūkoņa un klusums, simtreiz skaļāks,
tāds, kas liek zaudēt dzirdi. aiz tumsas slēpjoties un bailēm
nesaskaitīt savējos – bailēm lielākām nekā nedzīvot.
nams, kas dreb. nams, kas kaktos dūmo.
ābols. kauss. eņģelītis punktiņā. ziedi
vēl pirmskara. grāmatas un dziesmu krājumi.
kleitas, sandales un viss, kam pietiek burtu.
tur, aiz “kā tev iet?”, ir rīts, bet varbūt pat diena.
vēl viena diena, lai stāvētu un klausītos vējā.

 

(lūgsna līdz / Harkiva)

tikai izdzīvo, lūdzu, tikai izdzīvo.
es iepazīstināšu tevi ar savu suni – nepieaugušo.
es iepazīstināšu tevi ar savu tīrumu dūmakaino.
ar ginko koku parkā, ar Totoro, meitas salīmēto.
tikai izdzīvo, lūdzu, tikai izdzīvo.
naktis vēl būs tvanīgas un maigas,
tās mūsu būs un baiļu neapēnotas,
debesis un zvaigznes – tādas, kā bērnībā, bezgalīgas,
ne viesuļvētru izstieptas, krusu piepūstas.
jā, no šejienes nevaru tev palīdzēt,
nevaru ne aizsniegties līdz tevīm, ne izvilkt tevi no turienes.
jā, man gribas kost pirkstos un kaukt!
bet tā vietā es dēlam lasu sagumzītu grāmatu
un domāju, elpoju: izdzīvo, Dieva dēļ, izdzīvo..

 

No ukraiņu valodas atdzejojuši Inga Gaile un Kristaps Vecgrāvis

 

***

viņi mostas no rīta.
un uzreiz jautā par mājām.

lūk te – žagata šūpo ligzdu
vecajā bērzā.

te – zīlītes čivina, tomēr
mājas nerāda, no tām palicis maz.

te, te, zem dzegas –
tie jau ir zvirbuļi.

virs lieveņa jumtiņa dūdo balodis –
nu un, ka neveikli.

viņi mostas no rīta.
un uzreiz jautā par mājām.
un paši sev atbild
bezgaldaudzās balsīs.
tikai tur, kur trāpījusi krievu raķete,
ir klusums.
tas mīņājas no vienas kājas uz otru.
glāsta vecās maijvaboles
apdegušo ūsu
un meklē atbildi uz viņu jautājumu
starp melnajām atlūzām.

2023

 

(lūgšana griestiem)

“mammu, saki, vai saule vēl ir?
vai tikai šie kvēpu un rūsas griesti?
mammu, vai varēs vēl kaut kad uz ielas
paspārdīt bumbu?
vai iela vēl ir?
mammu, nu ko tu… neraudi.”
viņš tikai bērns, tāpēc prašņā –
mēli kulsta – mutē riebīgs un rūgts
ļaunums krājas, sprēgā un sāp.
no melnajiem griestiem tek ūdens tērcīte.
melnajā stūrī melns zirneklis snauž.
onkulim Ivanko nav abu roku,
onkulim Ivanko drusciņ virs divdesmit.
kā smiltis no melnajiem griestiem birst bailes –
kaut izturētu, kaut vēl noturētu
visas šīs trauslās dzīvības tīmeklīgā apmetnī.
līdz rītam no šejienes – simtiem krusta ceļu.
esi sācis iet savējo – nečīksti, ikviens varēja
nebūt te un tagad, nebūt tas, kas viņš ir.
“manu puisīt,” viņa čukst, “tava bumba vēl kaut kur ir,
saule debesīs ķiršiem un skudrām dzied.
bet mums lūgties šo kluso sienu,
šos rūgtuma pilnos, melnos, bet stipros griestus.
puisīt manu, nāc, lūdzies uz tiem.”

2022

 

No ukraiņu valodas atdzejojusi Linda Vītuma (Ukraiņu literatūras tulkošanas darbnīca)