— Vienīgā kopiena, kas izbēg no vīriešu skatiena

Septembra sākumā Rīgā viesojās ievērojamā britu dzejniece, dramaturģe un performanču māksliniece Džoela Teilore (Joelle Taylor), lai piedalītos divos Kvīru dzejas dienu lasījumos pēc tās rīkotāju Latvijas PEN uzaicinājuma. Ar Džoelu es tikos viņas Rīgas vizītes vidū, sarunā Kaņepes Kultūras centrā pavadot divas stundas. Turpmākā intervija ir tikai daļa no bagātīgā intersekcionālā darba, par ko vēsta Džoela ne tikai savā literārajā un skatuves darbībā, bet arī ikdienā, dzīvojot kopienā, ko viņa sargā un kas sargā viņu.

Mētra Saberova

Mums jāsāk patiesi ticēt cits citam un ieklausīties. Godīgi sakot, man ir ļoti bail. Labā ziņa ir tā, ka šajā laikā Londonā ir šī plaukstošā, atjaunotā dyke scēna, un tā ir izplatījusies visā Apvienotajā Karalistē.

Latviešu valodā mēs nelietojam vārdus butch un dyke. Iepriekš nosūtītajos jautājumos es pieminēju arī Halberstama grāmatu Sieviešu maskulinitāte.¹ Tā ir lieliska grāmata, un es vēlos, lai visi to izlasītu. Tajā ir interesanti lasīt visu terminus, piemēram, butch, dyke, medikalizētie inverti utt.

Mans krājums C+nto² tika publicēts 2021. gadā un kļuva ļoti pazīstams 2022. gadā, jo ieguva daudz balvu. Tāpēc pēkšņi dykes ir ziņās, televīzijā, radio, lielajos laikrakstos, un tajā pašā laikā iznāca filma ar nosaukumu Rebel Dykes.

Mēs to rādījām šogad šeit, Kaņepes kultūras centrā, Riga Pride laikā.

C+nto es runāju par sievietēm, ar kurām tajā laikā dzīvoju un strādāju kopā. Pēkšņi jaunāka paaudze, divdesmitgadnieki, trīsdesmitgadnieki, noskatījās Rebel Dykes, izlasīja C+nto un nodomāja… Tas ir tiešām forši. Kur ir mans bārs? Kur ir mans skvots? Kur ir mana dyke vieta? Man patīk šis vārds, dyke. Tas ir politisks. Tas nozīmē “karotājs”, “cīnītājs”. Kvīrs un dyke bija pēdējās lietas, ko geji un lesbietes dzirdēja, pirms mūs piekāva līdz bezsamaņai. Tāpēc tas ir bijis ļoti grūts process, īpaši, manuprāt, gejiem. Tas ir tāpat kā tikt nosauktam par pedofilu. Ja pietiekami daudz cilvēku telpā tevi nosauc par pedofilu, tu esi miris. Dyke bija patiešām slikts vārds. Bet tad naktī tu domā – pie velna, es to paņemšu atpakaļ. Jaunākā paaudze tagad ir sākusi izprast ne tikai vārda spēku, bet arī šo dyke kopienas spēku, jo tā ir vienīgā kopiena, kas izbēg no vīriešu skatiena. Jebkura cita seksualitāte ietver vīrieti. Dyke vienmēr ir bijušas apspiestas visvairāk, jo sievietēm ir jāaizver mutes, vai ne? “Kvīrs” tagad ietver tik daudz cilvēku, ka vairs nav īsti runa par jūsu seksualitāti, par dzimumu, bet gan par… Mēs viņus saucam par pikantiem heteroseksuāļiem.

Man patīk lietot vārdu “kvīrs”, jo man tam piemīt politisks aspekts, atšķirībā no “gejs”. Ir homonormativitāte, un tad ir “kvīrs”, bet arī tas tagad attiecas uz visiem.

Jā, tieši tā, manas dzīves laikā “kvīra” nozīme ir mainījusies trīs reizes. Sākumā tas bija apvainojums, tad kaut kas ļoti spēcīgs un pozitīvs, bet tagad tas ir kolektīvs lietvārds, kam īsti nav nekādas nozīmes.

Vai vari pastāstīt vairāk, kā butch un dyke ir atsevišķas identitātes un kā termina “nebinārs” ieviešana ietekmē to lietojumu tagad? Es teicu saviem draugiem, ka Urban Dictionary definīcija vārdam butch ir: tāds, kas izskatās pēc manis, bet nespiedz kā es, bet tu arī mazliet spiedz, tāpēc es vairs īsti nezinu…

Tātad dyke ir lesbiete, un butch ir dyke apakškategorija. Un vēl mums ir butch un femme, kas ir arī izdzīvošanas erotizācija. Sievietēm dodoties ārā, tās, kuras izskatījās vīrišķīgākas, uzvilka uzvalku, jo tad, ejot pa ielu, ātri ejot, viņas varēja pass.³ Tā kļuva par ļoti kodētu uzvedību. Tu esi lasījiusi Stone Butch Blues?⁴

Jā, es mīlu šo grāmatu. Tā gan ir briesmīga.

Bet tā ir ļoti reāla izpausme tam, kā tas ir mums kā butches un ka tās ir strādnieku šķiras identitātes. Dzimums ir vidusšķira. Deviņdesmitajos gados, kad es parādījos šajā scēnā kā divdesmitgadniece, mēs atguvām butch un femme. Tā nav heteroseksuālu uzvedības noteikumu ievērošana. Tas ir par atšķirību atzīšanu sabiedrībā.

C+nto ir kļuvusi par lielu skatuves lugu, un nākamgad tā piedzīvos tūri. Sākotnēji tā bija paredzēta kā luga, bet iestājās mājsēde, tāpēc es tā vietā uzrakstīju grāmatu. Tā kā mūsu kopiena ir tik ļoti mainījusies, bija ļoti grūti atrast trīs citus lugā redzamos butch, kas patiesi identificējas kā butch. Transpersona Čārlijs Džozefīns (Charlie Josephine) atveido Endželu (Angel), nebināra persona atveido Valentīnu, es atveidoju Džeku Keču (Jack Catch), un Dadsu atveidoja vienīgā cita stud. Man nācās pārdot savas tiesības Čārlijam, kurš raksta scenāriju. Čārlijs ir fantastisks, un mēs esam patiešām labi draugi. Viņam bija daudz jāpēta, jo, kā nesen iznācis transpersona, Čārlijs vienkārši nevarēja uztvert, ka bāros tie nav transvīrieši, bet gan ka dyke scēna burtiski bija sievietes. Viņa lielais jautājums man par C+nto bija: “Vai tu domā, ka, ja tavi draugi būtu izdzīvojuši, viņi būtu kļuvuši par vīriešiem? Vai butch patiesībā ir trans-lite?” Mīļais, esmu dzīva, esmu tavā priekšā, esmu sieviete. Nē, viņi nebūtu veikuši dzimuma pāreju. Butch ir galamērķis, nevis ceļojums uz trans identitāti. Taču vispārinātās mizogīnijas dēļ, kas ietekmē pat kvīru kopienu, mēs to neredzam.

Deviņdesmitajos gados butch un femme kļuva erotizēti, tas vairāk bija saistīts ar seksuālu dinamiku, tas bija foršāk, seksīgāk. Mēs arī sākām runāt par butch on butch, kas tagad ir T for T.⁵ Vienkārši nosaukumi ir mainījušies, un ir pievienoti hormoni. Bet līdzīgā ideja ir tāda, ka tu esi fiksējies uz vienu un to pašu. Es noteikti biju butch for butch. Bet tagad esmu butch-femme attiecībās, mana draudzene ir Emīlija Vitama (Emily Witham), viņa ir augstā femme manā skatījumā. Ļoti, ļoti gari nagi. Femmes ir tikpat dzimtes nekonformistiskas kā butches. Viņas performē sievišķību, bet viņas nav cis tādā pašā veidā. Emīlija saka: “Es neesmu domāta vīriešu skatienam. Es esmu domāta sievietes skatienam.”

Dykes tagad ir visur, un daudzi cilvēki atkal sevi dēvē par butch. Mums ir butch bāri, piemēram, Butch, please, kas to dara jau ilgu laiku. Tagad ir arī transvīriešu dyke. Mani tas interesē, jo sākotnēji transvīrieši identificēja sevi kā heteroseksuālus vīriešus. Čārlijs man teica: “Zini, transsievietes ir sievietes, bet transvīrieši nav vīrieši, bet gan kaut kas cits.Tāpēc es varu rakstīt šo lugu, jo es neesmu heteroseksuāls vīrietis.” Viens no dzimtes trūkumiem ir tas, ka mēs pieņemam, ka vīriešu un sieviešu pieredze ir vienāda, bet tā nav. Mēs esam interesantā brīdī, kad mēs patiešām varam to pieņemt un izbaudīt. Mēs varam uzdot visus šos jautājumus mīlošā un rūpīgā veidā.

Bet, runājot par dykes, šis ir ļoti spēcīgs laiks, jo visa pasaulē mūs ienīst, un tas nozīmē, ka jūs uz mums neskatāties, un tas nozīmē, ka mēs varam darīt, ko vēlamies, un mums var būt sava kopiena. Mēs to saucam par dykekonomiku. Piemēram, vakar es saņēmu lieliskas ziņas, ka saņemšu 50 000 eiro izrādei Maryville.

Apsveicu!

Tā ir tik liela nauda tāpēc, ka 36 000 mārciņu no šīs summas nonāks citu dyke mākslinieku rokās, lai radītu darbus manam jaunajam krājumam Maryville, kurā es atveidoju savu varoni Džeku Keču. Džeks ir patiesi apmulsis par pārmaiņām kvīru kopienā. Es paņēmu četrus butch, kas ir īsti, bet jau miruši, un ievietoju viņus 1957. gadā. Viņi dodas uz Maryville bāru un paliek tur 50 gadu. Tātad šie četri butch vienkārši vēro, kā viss mainās apkārt, un viņi paliek tie paši, butch nekad nemainās. Viņi vienkārši saka – kas, pie velna, notiek, vecīt? Vai tas nav puisis? Kāpēc viņai ir ūsas? Literatūrā ir jāatspoguļo visu cilvēku domāšanas veids.

Vai to atbalsīja Arts Council England (ACE)? Es neesmu dzirdējis neko labu no cilvēkiem par tās rezultātiem.

Jā, ACE. Mākslas finansējums prasa ilgu laiku. Man ir 58 gadi, es to daru kopš 15 gadu vecuma, un ACE mani finansē tikai kopš 2018. gada. Tātad lielāko daļu savas dzīves man nav bijis nekādas naudas. Un tagad es varu saņemt finansējumu, jo esmu slavena māksliniece. Tā kā esmu dyke, šīs durvis man aizvērsies ļoti ātri. Kamēr durvis vēl ir nedaudz vaļā, man ir jāievelk pēc iespējas vairāk cilvēku.

Viens no taviem jautājumiem nosauca slam par DIY projektu, lai gan tas tāds nebija. Es tikai vakar vakarā sapratu, ka slam darbojās tik ļoti labi, jo to izstrādāja dykes. Es paņēmu to, kā mēs darbojamies skvotos, kā mēs organizējam savu dzīvi kā dykes kopiena, un piemēroju to heteroseksuāliem cilvēkiem. Vismarginalizētākajiem nejaukajiem puišiem nez kāpēc es ļoti patīku. Jo mēs esam vienīgie cilvēki uz visas planētas, kas viņiem neliekas pievilcīgi. Viņi nevar parunāt ar sievietēm, cisdzimuma sievietēm, viņi nevar runāt ar skaistām sievietēm. Esmu patiešām acīmredzama dyke ar sava mazā vīrieša seju, lielām krūtīm. Kad es iegāju telpā, viņiem bija atvieglojums, jo nebija nekādas seksuālās spriedzes.

2001. gadā, kad es to nodibināju, neviens nezināja, kas ir slams. Amerikā tas notika jau apmēram desmit gadu, bet, tā kā tas bija vēl pirms interneta parādīšanās, mēs par to īsti nezinājām. Tam bija jābūt vienam pasākumam, un cilvēki, kas to padarīja iespējamu, bija mani draugi – seksa darbinieki, narkotiku tirgotāji, dykes. Tie bija vienīgie cilvēki, kurus es pazinu. Tātad patiesībā bez dyke kopienas līdz šim lielākā jauniešu programma Apvienotajā Karalistē nebūtu notikusi, un tagad tā ir valdības ieteikta mākslas prakse.

Tagad dzejniekiem ir pilnīgi normāli doties uz skolām un strādāt ar bērniem, kuri neraksta īpaši labi, lai palīdzētu viņiem pastāstīt savus stāstus un novērtēt savu identitāti. Visa Slam Ambassadors tēma bija identitāte. Kas tu esi? Ko tas nozīmē? No kurienes tu nāc? Slavini savu kultūru. Un liela daļa no tā bija saistīta ar rasi, jo tāda ir bērnu pieredze Londonas skolās. Ja esi lesbiete, gejs, tu esi viens no desmit. Ja esi transpersona, tu esi viens no 500? Tātad 2001. gadā skolās tā nebija galvenā problēma, tas nebija par seksualitāti. Patiesībā man tas bija jāslēpj. Joprojām bija spēkā 28. pants, kas nozīmē, ka skolā nedrīkstēja reklamēt homoseksualitāti kā pozitīvu lietu. Mēs to atcēlām pavisam nesen. Kad parādījās internets, cilvēki sāka uzzināt, es izdzēsu daudz informācijas, jo tas nozīmēja, ka es nevarētu dabūt darbu. To, ka es darīju visādas nerātnas lietas visā pasaulē, kas saistītas ar seksu, dykes un SM.

Vai tev joprojām nepieciešama ģimenei draudzīga informācija sociālajos tīklos?

Godīgi sakot, lietas tiešām mainījās. Stonewall izveidoja projektu Stonewall Champions, kur uz skolām devās LGBT cilvēki, un, kad tur devos, es atceros pirmo reizi, kad redzēju baneri “LGBT” uz skolas sienas. Tu ej garām un apstājies. Es atgriezos un, skatoties uz to, izjutu absolūtas bailes, jo skolā par to tiku ārkārtīgi piekauta. Bet šiem bērniem skolā nav problēmu ne ar ko no tā visa. Viņi vienkārši domā: ak, viņi ir dykes, vienalga, lesbietes. Viņiem ir vienalga par visu, kas nav par viņiem.

Tātad, Slam Ambassadors galvenais uzsvars tika likts uz kultūras identitāti. 18 gadu laikā varbūt tikai viens dzejolis pievērsās dzimtei un trans identitātei. Neviens vīrietis nestāvēja uz skatuves un nerunāja par to, ka ir gejs vai homoseksuāls, lai gan es zināju, ka daži tādi ir. 2000. gadā likumīgs bija tas, kas pieņemams plašākai sabiedrībai. Es atceros, ka pat mani tajā laikā kaitināja tas, kā mainījās kvīru kopiena, un lietas, uz kurām mēs koncentrējāmies, piemēram, dzimte, vai ne? Tas tāpēc, ka mana dzīve pagāja, velkot bērnus ārā no okeāna bēgļu nometnēs. Man bija vienalga. Es nejautāju: “Vai tu esi gejs?” Nē, es vienkārši domāju par cilvēcību. Tāpēc mans lielākais jautājums priekš Slam Ambassadors bija – kāpēc mēs esam rasisti? Kāpēc mēs šo darām ar cilvēkiem? Kāpēc viņi nevar ierasties manā valstī? Kāpēc mums nevar būt atvērtas robežas? Un tas ir tas, ar ko visi bērni ir apsēsti, – robežas. Jo daudzas no viņu ģimenēm ir no Somālijas, viņi ir izbēguši no Somālijas kara. Viņi ir no Ruandas. Viņi ir no visām šīm dažādajām valstīm visā pasaulē, un par to viņi domā. Tu jautāji arī par Palestīnu.

Man bija liels prieks dzirdēt tevi pievēršamies šīm problēmām tavā pirmajā pasākumā Rīgā. Tāpēc man ir jautājums par aktīvistu apspiešanu Lielbritānijā un Palestine Action Group.

Es publicēju Palestine Action pārstāves Lizas Luksas (Lisa Luxx) darbus. Esmu viņas redaktore, ilgu laiku strādājam kopā un esam draugi. Palestine Action pasludināšana par teroristu grupu ir augstākais fašisma akts. Absolūti cionistu sūdi. Es kopā ar Entoniju Anaksagoru (Anthony Anaxagorou) vadu pasākumus Out-Spoken. Mēs publicējam lielu skaitu arābu, jo īpaši palestīniešu, dzejnieku, piemēram, Fadi Džudu (Fadi Joudah). Nu, Entonijs to dara, es tur vairs neesmu redaktore. Mums vienmēr ir bijušas ārkārtīgi ciešas attiecības ar palestīniešiem. Entonija partnere Sabrīna Mahfūza (Sabrina Mahfouz ) ir ēģiptiešu izcelsmes, un viņa ir daudz bijusi Palestīnā. Cik vien sevi atceros, vismaz pēdējos 20 gadus, esmu piedalījusies gājienos par Palestīnu. Tā ir bijusi milzīga daļa no tā, kas mēs visi esam. Es arī rīkoju pasākumu The Coast is Queer Braitonā, tas ir vakars ar Džoelu Teilori un draugiem. Es pati varu izvēlēties, kas ir mani draugi, un Entonijs man sagādāja kvīru palestīnieti. Diemžēl vakar es saņēmu no viņas ziņu, ka viņai jāatceļ dalība. Viņas ģimene ir ievainota Rietumkrastā, un viņai jādodas uz Jordāniju, lai mēģinātu viņus dabūt ārā un saņemt medicīnisko palīdzību. Tā ir realitāte.

Tātad mēs ar Entoniju esam aizkulisēs South Bank Centre pasākumā Out-Spoken, gatavojoties kāpt uz skatuves; Palestine Action tikko notiesāti, un mēs nodomājām, ka nevaram to pieņemt. Viņi teica, ka Džoelai jākāpj uz skatuves un jāizsaka atbalsts, jāpārkāpj likums, tāpēc es to izdarīju, un tāpēc Out-Spoken ir beidzies. 14 gadu to darījām, un viss, ko pateicu, bija, ka atbalstu Palestīnu un Out-Spoken atbalsta Palestine Action. Tas tagad ir pretlikumīgi. Tātad mums ir bijuši tūkstošiem vecu cilvēku, vecu ebreju aresti publiskos protestos, cilvēkiem atbalstot Palestine Action, kas ir nelikumīgi, jo Lielbritānijā Palestine Action ir notiesāti kā teroristisks grupējums. Es daudz tūrēju, protesti ir visur. Šos gājienus Lielbritānijā raksturo ģimenes. Tie ir ļoti mierīgi un jauki. Studenti, kas patiešām tic nākotnei. Mātes, kas tic savu bērnu tiesībām uz pienācīgu, civilizētu dzīvi. Iesaistījušies ir visi.

Protams, mums šeit arī ir Palestīnas atbalsta kustība, kurā esmu iesaistīta.⁶ Šejienes cionistu stratēģija ir ierosināt pret mums administratīvas lietas. Viņiem ir īsti advokāti un nauda, mums ir piemīlīgā es.

Apvienotā Karaliste un ASV ir iemesli, kāpēc tas ir noticis. Balfūra deklarācija.⁷ Tā ir imperiālisma ietekme, Lielbritānija. Inga [Gaile] man nesen jautāja, kāpēc angļi tik daudz atvainojas. Tāpēc, ka, piedodiet, bet vai jūs tā nedarītu?

Tiek kritizēta arī ļoti ciešā saikne starp kvīru kopienu un atbalstu Palestīnai, arī Baltijā. Drag karaļi Baltijā atklāti atbalsta Palestīnu. Redzu, ka arī Londonas drag mākslinieki atbalsta Palestīnu.

Man par to ir bijuši strīdi ar vecākiem kopienas locekļiem, kuri man burtiski ir teikuši: “Kvīri Palestīnas atbalstam? Tas ir kā tītari Ziemassvētkos.” Vai jūs mēģināt man pateikt, ka vajag bombardēt kvīrus, lai glābtu kvīrus? Dzīvojot šajā ķermenī, man ir risks jebkurā valstī, uz kuru dodos, ka kāds trakais mani nometīs no jumta. Ir ļoti svarīgi, ka marginalizētās kopienas apvienojas, lai mēs spētu atpazīt apspiešanu. Un, ja iespējams, iestāties pret to. Dažiem cilvēkiem to ir grūtāk izdarīt. Viņiem ir daudz vairāk, ko zaudēt, nekā man. Ziniet, viņi zaudēs savu iztiku. Esmu māksliniece, mani neatcels par atbalstu Palestīnai.

Tu pieminēji marginalizētās kopienas. Vai varētu pastāstīt vairāk par slam, tā kopienu un savu uzaugšanu strādnieku šķiras vidū?

Kad Apvienotajā Karalistē sākās slams, īpaši ar tādu programmu kā Slam Ambassadors starpniecību, tā bija ļoti politiska mākslas forma. Kāds runāja par savu kultūras identitāti un to, ka, piemēram, varētu vēlēties atzīmēt, ka nāk no Pakistānas. Lietas, ko atceras par savu māti, – tas pats par sevi ir politiski, jo jūs paplašināt cilvēku izpratni par pasauli. Tie ir cilvēki, kas stāv uz skatuves un saka, ka viņu dzīve ir šāda. Kāpēc tā? Kāpēc man nav naudas? Kāpēc mana māte strādā trīs darbos? Oratora, politiskā runātāja, vecākā loma ir informēt cilvēkus, izglītot un pēc tam veidot kopienu ap šo vēstījumu. Slams to darīja dabiski, un visi dzejoļi bija politiski. Tad cilvēki sāka piepildīt slamošanas norises vietas. Ja jūs uzvarējāt Farago slamā, kas pastāv visilgāk, tad jūs kā čempions saņēmāt daudz slavas savā kopienā un arī ieguvāt biļeti uz visiem slamiem Eiropā, un varējāt doties arī uz ASV. Protams, visi to gribēja, jo tie cilvēki galvenokārt ir no strādnieku šķiras, marginalizētās kopienas. Vidusšķira ir tiešām labi izglītota, tie, kas mācījās jaukās skolās pie izciliem skolotājiem. Tādiem cilvēkiem kā es lielākā daļa mācību bija par mēģinājumiem pamest klasi, vardarbību, lietu gāšanu kājām gaisā, skolotāji sita, pūļa kontrole. Es ar to tiku galā tā, ka sēdēju klases aizmugurē, lasīju un rakstīju, un tad kļuvu ļoti vardarbīga un tiku izslēgta. Tie, kas mācījās labās skolās, bija izcili dzejnieki, jo viņi mācījās desmit skolēnu klasē un viņu skolotājs bija slavens dzejnieks. Es to zinu, jo tagad pati mācu šajās skolās kā slavena dzejniece. Viņi redzēja, ko mēs darām, un iemācījās, kā to darīt, tad viņi ienāca mūsu telpā un to depolitizēja, jo viņiem nebija tādas pašas saiknes ar kopienas politiku kā mums, šī dzīvesstāsta. Viņi ir daudz labāki rakstnieki, tāpēc sāka uzvarēt. Tāpēc visa sistēma sabruka. Kad es veidoju pirmo slamu, vienā rakstā bija teikts: londonieši, jūsu automašīnu radioaparāti šovakar būs drošībā, Džoela Teilore savāca visu jaunatni. Viņi jokojot apgalvoja, ka visi melnādainie un strādnieku šķiras cilvēki ir zagļi. Radās iespaids, ka slams būtībā ir melnādaino lieta, kas ir vienkārši smieklīgi, jo es acīmredzami esmu baltādaina. Slams ietvēra visus. Es domāju, tāpēc mēs nekad nevarējām iegūt sponsorus. Vidusšķiras cilvēki var saņemt sponsorus, finansējumu.

Es devos uz Brazīliju trīs reizes. Viņiem bija šī milzīgā skatuve, 3000 cilvēku auditorijā, televīzijas kameras uz celtņiem. Kad es uzkāpu uz skatuves, es jutos kā Bītli, publika bija sajūsmā, es pat neatvēru muti, viņi nezināja, kas es esmu. Viņi vienkārši mīl dzeju. Kad jūs ejat pa ielu, pludmalēs, visapkārt autobusu stacijās notiek visīstākais slams. Viņiem pludmalē ir šie improvizētie slami. Tas būtu tā, it kā mēs, jūs un tas galds, mēs sanāktu kopā, mēs stāvētu aplī, kas piesaista pūli, jau divi simti, trīs simti cilvēku, kas skatās. Un tas notiek, kamēr jūs vienkārši ejat pa ielu.

Anglija skaitās literatūras un kultūras zeme. Bet patiesībā tā ir Brazīlija. Zini, no visām pasaules valstīm, kuras esmu apmeklējis, Brazīlijā ir visciešākā cilvēka saikne ar literatūru. Brazīlijā esot visaugstākais lasītprasmes līmenis. Es domāju, ka Eiropa, gan Rietumeiropa, gan Austrumeiropa, varētu gūt lielu labumu, ja mēs pārstātu domāt, ka esam labākie.Tas ir ārkārtīgi aizskaroši. Kultūra, un ne tikai, ir daudz dinamiskāka, intelektuāli izaicinošāka. Vārds slam ir cēlies no tā, ka dzejolim ir jāaizsit tevi. Cilvēki nerunā šādi: “Lūk, dzejolis par manu pagalmu. Jaukie ziedi.” Es nesaprotu ne vārda portugāļu valodā, bet es sapratu, par ko ir katrs dzejolis, jo viņi spēja ielikt savu ķermeni rakstībā, un es cenšos darīt to pašu.

Manuprāt, pastāv tik daudz paralēļu starp kvīru kopienu un dzejas kopienu. Mēs esam mazi, nenozīmīgi cilvēciņi, un mēs rūpējamies cits par citu. Tečeres valdības ģeniālais gājiens bija padarīt vārdu “kopiena” par lamuvārdu. Ja jūs veidojat kopienas mākslu, tas ir eifēmisms sliktai mākslai. Internets ir pastiprinājis šo tiešsaistes kopienas ideju, proti, tā nav fiziska, nav reāla, jūs nevarat saost cilvēkus, ar kuriem mēs runājam, jūs nevarat viņiem pieskarties, es nevaru jums pateikt kaut ko briesmīgu, jums neredzot, ka es patiesībā smaidu. Tas cildina atšķirības, nevis kopību, mūsu kopsaucējus. Iekš C+nto man ir frāze, ka divas patiesības var pastāvēt vienā telpā. Tām ir jāpastāv. Dyke kopienā jums ir jābūt bārā ar kādu, kuru jūs ienīstat un kurš ienīst jūs, jo nevienam no jums nav citas vietas. Kad vīrieši nāks, vīrieši kā jebkādas apspiešanas simbols, kad apspiešana nāks, kas neizbēgami notiks, mans ienaidnieks stāvēs man blakus. Man paliek slikti, to sakot, bet patiesībā man ir jābūt telpā ar cilvēkiem, kuri nepiekrīt man, kā arī piekrīt man, jo tur rodas debates, intelektuālais progress, sociālās pārmaiņas. Ja, teiksim, tu tagad būtu cionists, Entonijs uz tevi kliegtu. Es ar tevi flirtētu, un es liktu tev justies patiešām forši, un tad lēnām, vairāku mēnešu laikā, es tevi ļoti maigi pārliecinātu sākt domāt mazliet tāpat kā es.

Manuprāt, viens no atslēgvārdiem ir “mēneši”, jo tas prasa laiku un tam ir nepieciešama mentālā kapacitāte. Es zinu, ka man ir spēks stāties pretī cilvēkiem, bet es nesaskaros ar tām pašām problēmām, ar kurām, iespējams, saskaras 15 gadus vecs kvīrs, kurš neatrodas tādā vidē, lai spētu cīnīties ar apspiešanu vai samierināties pretī ar smaidu, vai ne? Kā zināms, mums nav jābūt staigājošām bibliotēkām, bet parasti mums ir pastāvīgi jāizglīto cilvēki. Tas attiecas arī uz to, ko atbildēji jau pirmdien, kā kvīru mentorings sniedz drošāku atbalstu gan rakstniekiem, gan kvīru kopienai.

Pirmais jautājums, ko mēs sev uzdodam kā pazemes kustība, ir – kur notiek kvīru mentorēšana? Cilvēki teiks: “Pastāv organizācija ar nosaukumu Mermaids, pastāv organizācija tāda un šitāda.” Nē, nē, mazulīt, tas notiek klubos.

Jā, kāpēc lai cilvēki, kas sēž un sarunājas restorāna tumsā ar vīna glāzi rokās, zinātu, kur atrodas Latvijas kvīru kopiena, ja viņi nezina kvīru naktsdzīvi?

Viena no visvienkāršākajām un efektīvākajām kvīru mentorēšanas metodēm ir butch loma – nevis tēvs, bet gan mamma. Tu uzņem šos dykes vai šos kvīrus ar mazām sejiņām un pārliecinies, ka viņi zina, ka iederas. Darbā Maryville tas notiek ļoti atklāti, Džeka mentore cietumā ir sieviete, vārdā Rūbija, kura ir uzraugs, viena no tām lielajām sievietēm ar lielām krūtīm, lielu puiša seju. Viņas dēļ Džeks var satikt Endželu, Dadsu un Valentīnu, jo Rūbija to noorganizē. Tas pat nav par seksu, draudzība ir daudz vērtīgāka. Kas notiek, kad klubs tiek slēgts? Tur ir tā lieta. Vai jūs tiekaties ar cilvēkiem tikai reizi mēnesī piektdienas vakarā Haknijā? Vai arī jūs izejat no šī kluba ar kādu, jums nav seksa, bet varbūt jūs sakāt: “Ak, tev patīk filmas? Tur trešdien rādīs jaunu. Vai vēlies mani satikt?” Deviņdesmitajos bija brīdis, kad mēs sēdējām kopā un nebijām politiskas separātistes, bet turējāmies kopā, jo uzskatām sievietes par seksīgām. Mēs bijām labākie draugi. Līdz 30 gadu vecumam apmēram 10 gadu es nepazinu nevienu heteroseksuālu cilvēku vai vīrieti.

Mentorēšanas numur viens – “kvīri” ir kolektīvs lietvārds. Vai mēs mentorējam dykes? Vai mēs mentorējam gejus? Vai mēs mentorējam nebinārus cilvēkus? Prasības ir atšķirīgas. Tagad es to daru profesionāli. Es nekoncentrējos uz kvīru kopienu, esmu dzejniece, tāpēc es orientējos uz dzeju, un daudzi kvīri vēlas ar mani strādāt. ACE viņiem maksā, lai viņi maksātu man. Es strādāju ar viņiem, un tā kļūst par kvīru mentorēšanu.

Es domāju, ka dzeja ir pēdējā brīvā māksla. Tā ir vienīgā lieta, kuras īstenošanai nav nepieciešama nauda. Tai nav sponsorēšanas, tāpēc tā ir pilnīgi brīva no korporācijām. Atvērtie mikrofoni ir arī daži no sliktākajiem mākslas veidiem pasaulē. Mēs visi to esam piedzīvojuši, tāpēc mēs visi izmisīgi cīnāmies, lai atvērtie mikrofoni turpinātu notikt. Kad notiek kvīru atvērtie mikrofoni, tad kļūst vēl sliktāk, jo tajos ir vēl mazāk īstas dzīves, jo visi vēlas runāt par iznākšanu no skapja, visi vēlas runāt par dzimti. Tas ir svarīgi, bet problēma ir tā, ka rakstība nav īpaši laba. Kvīru mentorēšana šajā ziņā rodas, ja, piemēram, esat uz skatuves, jauns un nebinārs, gribat par to runāt, bet jūsu dzejolis sastāv no “Es esmu nebinārs, es neesmu vīrietis, tu esi sieviete, es esmu es”. Tāpēc auditorijā jūs domājat – jā, tas ir slikti. Kā rakstnieks tu nekad netiksi publicēts un nekad neiegūsi lielus panākumus, tāpēc mana atbildība kā tavam kvīru vecākajam ir padarīt tavus rakstus brīnišķīgus, jo tad mēs mainām lietas literatūrā. Mēs visi sākam, būdami drausmīgi. Viss ir saistīts ar amatniecību.

Amatniecība nozīmē praktisku pielietojumu tam, ko dari. Dzeja ir vienīgā lieta, kur var dabūt darbu, ja neesi īpaši labs. Tu nevari izgatavot mēbeles, ja neproti darboties ar koku. Tu nekad neredzētu draņķīgu krēslu ar trim kājām. Toties šādus dzejoļus redzēsi visur. Mūsu kā vecāko kvīru pienākums ir pacelt cilvēkus augšup ar spēju to paveikt patiešām labi. Man tiešām ir paveicies, esmu to piedzīvojusi, un tas ir aizraujoši.

Ir patīkami dzirdēt, ka tu atbalsti kopienas mākslu, bet arī atzīsti, ka tai ir jākļūst labākai, ka ne viss, ko kāds paveic piecu minūšu laikā, pēkšņi kļūst lielisks. Tu izmanto savu platformu labiem mērķiem. Tas nav vissvarīgākais jautājums, bet gribēju pajautāt par uzvalku. Vai veids, kā sevi prezentē, ir mainījies līdz ar panākumiem? Vai uzvalks ir kaut kas tāds, ko tu vienmēr valkāji?

Kad es piedalījos Slam Ambassadors, ko beidzu 2018. gadā, tātad tikai pirms septiņiem gadiem, es nekad nebūtu vilkusi uzvalku skolā. Tā ir būt homofobiskā sabiedrībā. Tiklīdz es pabeidzu darbu skolā, es varēju sākt valkāt uzvalkus, ko vienmēr valkāju mājās, un es to daru kopš universitātes laikiem. Nu, agrāk, kad biju panks, es mēdzu valkāt sava tēva uzvalkus, daudz grima un lielu grebeni. Pametot izglītības jomas darbu, es varu būt es pati 24 stundas diennaktī. Redziet, tagad es nenēsāju uzvalku.

Tas ir tik jauks krekls. Paldies, ka atvedi to, ko varu izlasīt tikai grāmatās, te reālajā dzīvē Rīgā.

Uzvalks ir manas bruņas, tas mani aizsargā. Tas ir arī ļoti labi, jo cilvēki mani atceras. Viņi varētu jautāt: kas ir šī sieviete? Ak, jā, tā uzvalkā, es viņu redzēju. Nākamais solis ir tas, ka visi zina, kā tu izskaties, un tad tu esi jau pusceļā dabūt darbu. Cerams, tu būsi arī labs. Uzvalks man ir brīvības un sarunas simbols. Piemēram, kāpēc kāds domā, ka tas padara mani par vīrieti? Tas ir dīvaini. Ko darīt, ja es valkāju uzvalku un grimu? Es valkāju kleitu, bet bez grima! Kas es tad esmu?

Jūs varat izvēlēties savas lietas, ko kombinēt.

Tu vari darīt, ko vien vēlies, mīļā. Bet šī esmu es. Tāpēc esi tu pats. Uzvalks kļūst par mūsu apspiešanas simbolu un mūsu brīvības simbolu. Kā es rakstīju C+nto, tā ir vecāka dyke roka ap tavu plecu. Es to saucu arī par lesbiešu krūšturi. Es vienmēr velku par izmēru mazāku vesti, lai man nebūtu jāvalkā krūšturis. Tas ir patiešām spēcīgs un svarīgs simbols. Jebko var piesūcināt ar šo spēku, ja tas tev nozīmē brīvību, vai ne?

Šeit es lūgtu pastāstītu par drag karaļiem. Esmu ļoti sajūsmināta un priecīga, ka tu zini par drag karaļiem un tos novērtē. Vai vari pastāstīt vairāk par vēsturi, 1990. un 2000. gadiem, kā sadarbojas butch, dykes, lesbietes un drag kopienas?

Deviņdesmitajos gados, kad es mācījos universitātē, mums bija teiciens, ka dzimte ir performatīva darbība, tā nav īsta. Dzimums (sex) ir iemesls, kāpēc sievietes tiek apspiestas, dzimte (gender) ir veids, kā to izdarīt. Daudziem dyke kopienas locekļiem ir problēmas ar kvīriem, jo tas, kas mūs apspiež, ir tas, ar ko mēs vēlamies pavadīt savu laiku. Dzimte nav empīriskā realitāte, bioloģiskā realitāte. Mana pirmā lielā luga iznāca 1995. gadā. Tajā es radīju tēlu vārdā Džo Soho, un viņš bija drag karalis, balstīts uz Billiju Makrī (Billy McCree), kurš ir butch un spēlējās ar testosteronu. Pēc tam man bija izrāde ar drag karalieni Tequila Mockingbird, bet tā nebija populāra. Patiesībā internetā par mani teica ļoti briesmīgas lietas. Butch kopiena ir daudz vairāk strādnieku šķiras kopiena, butch ir vairāk kā karalienes bārā, kas nekad nekāpj uz skatuves. Mums tas nav performatīvs akts. Kad es uzkāpu uz skatuves, tas bija pilnīgi performatīvi, ļoti atšķirīgi. Daudz grima, kā jau tu pati dari. Noteikti neizskatījos pēc vīrieša.

Drag karaļiem nav jāpaso.⁸

Mums bija Daiena Torra (Diane Torr), kura deviņdesmitajos gados ieradās Londonā un vadīja virkni semināru ICA (Institute of Contemporary Arts).⁹ Es un visas heteroseksuālās sievietes mācījāmies, kā būt vīriešiem. Tas bija lieliski, jo mēs visas jau zinājām, ka dzimte ir performatīvs akts. Mums māca, ka, lūk, sievietes rīkojas šādi, mēs abas to darām. Mums māca slēpt savas vagīnas, paslēpjam savas krūtis, savu muti. Daiena Torra mums iemācīja to, ko mēs jau zinājām, un deva mums telpu to praktizēt, proti, staigāt pa telpu kā vīrietim. Es to vairs nedaru, bet, kad mācīju teātra mākslu, mēs trenējāmies ar fiksētajiem kadriem. Skaitām līdz trīs, visi ir kā suņi, visi rej, skaitām līdz trīs, tu esi šis, tad tu esi sieviete, tu esi vīrietis. Kāpēc tas ir vīrietis? Šajā telpā ir vīrieši, vai viņi ir tādi? Es esmu sieviete, vai es esmu tāda? Ko nozīmē tas, ka dzimte ir apspiedoša? Jo plašākā sabiedrības izpratnē dzimte ir uzvedības kontroles līdzeklis. Tas nozīmē, ka transpersonas sievietes ir iesprostotas šādās kastēs. Kā būtu, ja mēs izjauktu dzimtes noteikumus? Kāda ir īstā dzimtes atšķirības pazīme? Kāda ir atšķirība starp vīrišķību un sievišķību? Tās ir dzimtes, vai ne? Tātad, kādi vispār ir uzvedības noteikumi?

Es patiesībā esmu sievišķīgākais cilvēks, ko jebkad esat satikuši, jo visa mana personība nāk no pieredzes ar sievietēm. Es ļoti vienkārši saku, ka viss, ko jūs domājat par patiesību, nav patiesība. Visu savu dzīvi es domāju, ka dzeja ir atbilde un rakstīšana ir atbilde. Tā nav. Tas ir jautājums. Mēs iegūsim attīstību kreiso kustībā, nekliedzot vienus un tos pašus saukļus atkal un atkal, kad pat vairs nezinām, ko tas nozīmē.

Kā tu redzi attiecības starp mākslu kā cerības iedvesmu un tiešu rīcību kreisās politikas aktīvismā?

Kad es sāku darboties performancēs, tas bija aģitprops (agitprop). Aģitprops ir teātris, kas ir ļoti acīmredzami politisks. Tātad jūs darīsiet kaut ko par sievietēm cietumā. Es vienkārši nostāšos šeit un teikšu, ka 45 % sieviešu atrodas cietumā šī iemesla dēļ. Tā nav īpaši efektīva sociālo pārmaiņu metode. Visefektīvākā sociālo pārmaiņu un cilvēku iedvesmošanas metode ir manipulācija. Tā ir ļoti vienkārša. Jūs vienkārši parādāt viņiem kaut ko un ticat, ka viņi paši spēs saprast. Ar C+nto jūs to varat. Ja esat labs rakstnieks un labs mākslinieks, izskatās, ka jūs neko nesakāt, bet tā jūs liekat kādam just. Ja kādam kaut ko tieši pasakāt, viņi to vienkārši dzird un saka jā vai nē. Ja es iekāpšu jūsu galvā, es varu likt jums to arī redzēt.

Kā filmā Inception?

Būtībā jā. Laba māksla iedvesmo, tā runā par lietām, tā ir spogulis. Tā atspoguļo auditoriju pret sevi un uzdod jautājumus. Tā ir ziņkārīga. Jaunajā C+nto versijā Čārlijs ir uzrakstījis Šekspīra tipa prologu, ko es saku kā Džoela Teilore: “Laipni lūgti manā pasaulē, sasodītajā ellē, tagad viss sabrūk, visas transpersonas tiek piekautas. Ļaujiet man parādīt, kā tas bija agrāk.” Bum, mēs uzvedam lugu. Tad beigās es saku: “Mums ir jāapvienojas.” Man ir jāiziet no tēla. Tas ir ļoti aģitpropīgs. Iemesls, kāpēc viņš to ir izdarījis, ir tāds, ka beigās, kad es pabeidzu rakstīt dzeju, tā ir tipiska slama uzstāšanās.

Intervijas noslēgumā man droši vien vajadzētu pajautāt, kādas grāmatas tu ieteiktu izlasīt.

Es domāju, ka visa dzeja un visa literatūra ir saruna starp autoriem. Vissvarīgākais, ko jūs kā rakstnieks varat darīt, ir lasīt citu cilvēku darbus un piedalīties šajā sarunā, un lasīt to, kas ir svarīgs valstī, kurā dzīvojat. Lasīt valodā, ko jūs saprotat. Es varu lasīt Kanādas, ASV, Austrālijas un Lielbritānijas darbus, bet es nevaru lasīt latviešu, franču vai vācu valodā. Sāciet ar savu valodu, un, ja ir tulkojumi, tas ir brīnišķīgi. Un saprotiet – kā rakstnieks jūs nekad neko nezināt. Ja esat pārliecināts par kaut ko, jūs, iespējams, esat ļoti slikts rakstnieks. Jums jābūt nedrošam, jo dzeja nav atbilde, tas ir jautājums. Ziņkārība ir literatūras, dzejas un mākslas sirds.

No Lielbritānijas autoriem es lasītu Džeja Bernarda (Jay Bernard) grāmatu Surge, arī Denesa Smita (Danez Smith) grāmatu Don’t Call Us Dead, kas ir fenomenāla amerikāņu grāmata par melnādaina, nebināra, HIV pozitīva cilvēka pieredzi ASV. Vēl viens autors ir Sems Sakss (Sam Sacks). Protams, lesbiešu klasiku – Adrianu Riču, Odriju Lordu, Džūnu Džordanu. Vienkārši turpiniet paplašināt to, ko lasāt. Grāmatas ir kā maizes drupačas. Jūs paņemat vienu, un tā jums pasaka, kur ir nākamā. Jūs vienkārši turpiniet tai sekot. Tā es darītu. Es uzrakstītu grāmatu, kuru jūs vēlaties lasīt.

Ja drīkstu tev mazliet piespiesti iebarot tekstu, man ļoti patika tas, ko tu pirmdien teici, – ka kopiena ir veids, kā cīnīties pret fašismu.

Kolektivitāte ir pretlīdzeklis kultūras fašismam.

1. Halbestam J. Female Masculinity. Duke University Press, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Taylor J. C+nto & Othered Poems. The Westbourne Press, 2021.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Passing ir salīdzinoši novecojis termins, ar ko apzīmēja transpersonu nemanāmu pārliecināšanu par savu dzimtes identitāti cis un heteroseksuālu cilvēku vidē – no tā bieži ir atkarīga personas drošība un pat dzīvība. Mūsdienās šo terminu un passing kā darbību kvīru scēnā vairs neaktualizē, jo tas paredz pieprasījumu pēc ierobežojoša cis dzimtei atbilstošas dzimtes attainojuma.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Feinberg L. Stone Butch Blues. Firebrand Books, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)
5. T – neformāls apzīmējums testosteronam – vīriešu dzimumhormonam, ko var lietot transvīrieši kā transveselības pakalpojumu.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Kustība Par Brīvu Palestīnu. Instagram  (atpakaļ uz rakstu)
7. The Balfour Declaration, 1917.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Skatīt zemsvītras piezīmi nr. 3. Passing attiecībā uz drag karaļiem nozīmē pieņēmumu, ka skatuves tēlam ir jāizskatās maksimāli tuvu normatīva vīrieša tēlam, liedzot iespēju izmantot krāsas, rotaslietas, spīdumus un citus izskata un uzvedības atribūtus, kas raksturīgi drag karalienēm, un neparedz maskulinitātes dažādības spektru un iespēju spēlēties ar un lauzt dzimtes normas.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Daienas Torras pasaulslavenā drag karaļu meistarklase Man For A Day.  (atpakaļ uz rakstu)