— Haotiska recenzija

Par Ingas Gailes lugu Sliktā māte (Dienas Grāmata, 2025)

Vakarā, kad beidzot biju saņēmies ķerties pie recenzijas – cik viegli bija izlasīt lugu, tik grūti sākt rakstīt par to –, daudz domu šaudījās pa galvu. Nolēmu tā arī darīt: teikt visu, kas uz sirds, īpaši nedomājot par secību, argumentiem, stilu, vai kas nu vēl būtu jāņem vērā, analizējot kādu grāmatu. Līdz ar to apzīmējums “haotiska” attiecas uz manu tekstu, un atzīstu šo trūkumu, jo recenzijas nosaukumam vajadzētu pateikt kaut ko par pašu lugu. Tā nav haotiska, lai arī veidota, atsakoties no klasiskās piecu cēlienu struktūras. Ar sarkanu krāsu izceltās kora partijas to tuvina sengrieķu traģēdijai, bet dalījums astoņās ainās – Kleista “bēdu lugai” Pentesileja, kura sastāv no divdesmit četrām ainām, kurās sniegts amazoņu valdnieces un Ahileja mīlas stāsts.¹ Kleista traģēdija ir rets piemērs tam, kad vīrišķo dižgaru darbos – vismaz daļēji, līdzīgi kā Sofokla Antigonē – balss tiek dota sievietēm, kuru rīcība pārkāpj patriarhālās sabiedrības uzvedības un likumu rāmjus. Ingas Gailes darbā tas tiek darīts tieši, uzsvērti un pārliecinoši. Var jau teikt, ka to sekmē Annas Lāces, pasaulē pazīstamas kā Asja Lācis,² personība, taču gana bieži viņa tikusi uztverta vien kā ievērojamu domātāju un rakstnieku mūza, mīļākā, draudzene. Citiem vārdiem sakot – kā skaists, bet tomēr tikai rekvizīts kādā domas tapšanas ainavā.

Sākšu ar lugas septīto ainu, kurā piedalās Asja Lāce, Bertolts Brehts un Valters Benjamins, tās turpinājumā – arī citi personāži. (Starp citu, šeit – Linarda Laicena sapnī – arī vienīgā paralēle mana teksta haotismam, kad Ho-Taī autors izdala koristēm sava dzejoļa izdrukas, tostarp rindu “Lai haoss apkārt tiek ap mani [..]”.) Koris ainas sākumā piesaka, ka zaļā dārzā ar nojumi sarunājas Brehts un Valters Benjamins. Bet kur tad Asja? Lugas iespējamā iestudējumā, kuru iztēlojos, – ak, kurš gan ņemsies to režisēt? – Asja būtu uz skatuves, tā netieši norādot uz citu ainu no kāda īsti vāciska, klasiska un bieza darba par Frankfurtes skolu. Citēšu angļu tulkojumu: “Pasāžu darbs bija arī saskares punkts diskusijām, kuras Frankfurtē un Kēnigšteinā Benjamins risināja ar Adorno un kurās laiku pa laikam bija klātesoši Horkheimers, Grētele Karplusa un Asja Lācis.”³ Labskanīgāks šī teikuma tulkojums “bija klātesoši” vietā lietotu “piedalījās” (tomēr tikai “laiku pa laikam”, tātad nenopietni), kamēr burtiskais latviskojums labāk parāda divām izcilām sievietēm atvēlēto lomu – viņas ir rekvizīti, skaisti, taču tikai rekvizīti.⁴ Ingas Gailes lugā Asja pārtrauc kori (varam iztēloties skaļu un pieprasošu balsi): “Bet kur es esmu?” Un koris labojas: “Tur sarunājas trīs [..]” (97. lpp.). Rolfa Vigershausa fundamentālajā pētījumā, kuru citēju, Asjai vārds netiek dots un personu rādītājā viņa minēta vien divas reizes.

Ainas nobeigumā – atcerēsimies, tas ir Linarda Laicena sapnis – viņš piesaka savas tiesības un liek skandēt dzejoli, kuru tad arī visi repo. Visi, izņemot Asju Lāci, Bertoltu Brehtu un Valteru Benjaminu. Pārcelšana sapnī ļauj neņemt vērā piekasīgu Lāces, Brehta un Benjamina mīļotāju vai akadēmisko ķeneru (no vācu der Kenner – ‘zinātājs’, ‘eksperts’) iebildumus pret lugas personāžu paustajām domām, bet reizē ainas noslēdzošā remarka “izņemot” norāda uz viņu neatkarību no sapņa fantasmagorijas. Šajā īsajā recenzijā nav tik svarīgi, ko saka Valters vai Bertolts (to ir interesanti un smieklīgi lasīt), bet kā feministiska manifesta fragments skan Asjas pasāža par to, ka vīrieši – vīri un mīļākie, un valstu vadītāji (piebildīšu, sākot no Perikla, kura slaveno runu Sofokla traģēdijā tik lieliski parodē Antigone,⁵ līdz mūsdienu prātu izkūkojušajiem autokrātiem) – viņas ir piemānījuši un “viss, ko viņi vēlas, ir ķermeņa siltums, rijamais, ko ar to ķermeni var nopelnīt, un apkalpošana, ko sieviete var vīrietim sniegt [..]”. Sava artava tiek arī cilvēces garamantu svētumu cienītājiem⁶: “Un lielākā daļa kultūras un mākslas ir veltītas tam, lai paturētu sievieti ilūzijā, ka tas tā nav.” (105. lpp.) Māra, Asjas mazmeita, lugā uzreiz iebilst: “Asja tā nekad neteiktu.” Bet Inga Gaile un arī es uzskatām, ka teiktu gan, un labi, ka tas ir beidzot uzrakstīts. “Vai esmu objektīvs recenzents?” kāda vai kāds varētu vaicāt. Atbildēšu, ka Kanta neieinteresētais skatījums uz mākslu šeit būtu nevietā, – māksla un skatītāja attieksme pret to ir politiskas, atzīstam to vai ne.

Pievērsīšos citai ainai, otrajai, kuru ar grūtībām piesaka Valters. Ar grūtībām… jo Kapri, mandeles, Neapole un porainība būs vēlāk – piektajā. Ar grūtībām… līdz saņem skarbu norādi (starp citu, Benjamina Maskavas dienasgrāmatas pārcēlumi angļu un latviešu valodā šīs pilsētas ziemas saltumu jeb skarbumu, neprecīzi tulkojot, piedēvē Asjai⁷): “Kā tad, protams, kad vajag mani demonstrēt un izprašņāt, un skūpstīt, un aicināt par mīļāko, dzīvot vienā pilsētā ar tavu sievu un bērnu, tad mans valdonīgums ir tieši laikā, bet kad tu pats gribi būt galvenais – tad nu, lūdzu, Asja, palien zem dīvāna vai aiz krāsns.” (32. lpp.) Ainu – Jūlijs – Valters galu galā piesaka. (Tiem, kam, piemēram, mandeles, Kapri un porainība neko daudz neizsaka, varu pateikt, ka lugai – drosmīgi, ka šī žanra darbs iznāk atsevišķā grāmatā, gan no titullapas pazūdot vārdam “luga”, – ir Ingas Gailes priekšvārds un korekti komentāri, cik atceros no darba atvēršanas pasākumā teiktā, sarakstīti kopā ar redaktori Annu Auziņu.)

Varbūt, ka recenzijā ir pārāk daudz citātu, bet spožu vietu Sliktajā mātē netrūkst. Dosim nedaudz vārdu arī Jūlijam Lācim. “Tu saproti, ka es nevēlos precēties” – “Kur tas rakstīts?” – “Par to runā Aleksandra Kolontaja, piemēram. Tas, ka cilvēkam, vīrietim ir savas vajadzības…” – “Un sievietei?” Un pēc skūpsta un pārdēvēšanas par Asju: “Asja. Asja Liepiņa. Man patīk.” – “Varbūt nomainām to Asja Liepiņa uz Asja Lācis, ko?” – “Miška, tu ko? Tu taču negribi precēties.” Dialogi īsās frāzēs, uzskatu sastatīšanu un attīstība gandrīz kā Senekas Mēdejā, un reizē tverts laikmets, “dižo” vīriešu tuvredzība, iemīlēšanās (šķiet tikai Brehts nebija iemīlējies Annā Lācē, bet varbūt es kļūdos) un sliktās mātes tēls kora skandējumā, lugas finālā pārvēršoties tādā kā faustiskā optimismā: “Es esmu Asja, es esmu dzīvība.” Tiesa, šeit neatrast Gētes pārpasaulīgo chorus misticus, kas gan mani vedina domāt tik vien kā par sievietei tradicionāli atvēlētajām lomām: svētā (Asjas gadījumā to varētu aizvietot ar “revolucionāre”) padaudza (“kaislīgā [..] dzīvojas kapri ar mandelēm”) un ģimenes māte (“sliktā māte”).

Grūti rakstīt par šo lugu, jo Asjas tēls un dzīve vedina bibliogrāfiskos atsauču neceļos. Taču luga ir fascinējoša ar savu spēku un asprātību. Lai arī formāli tajā nav nekā jauna: jau minēju Kleistu, ainas Sliktajā mātē kārtojas nosacīti hronoloģiski, mirušie piedalās tajā līdz ar šobrīd dzīvajiem – arīdzan vecs paņēmiens, kuru, piemēram, jau Aristofāns izmanto komēdijā Vardes, saucot atpakaļ uz zemi mirušos dzejniekus, traģēdiju autorus, proti, Aishilu, lai viņš “mūsu pilsētai” atvaira “nedienas sūras” (1501. rinda).⁸ Tikai Ingai Gailei viņas… komēdijā, āžu dziesmā, feministiskajā manifestā? – tie nav dramaturgi vai domātāji (Brehts vai Benjamins), bet gan Asja Lāce, kuras roka lugu noslēdzošajā remarkā, “skaista un pārliecināta” izšaujas no “aizbērtās” – kā daudzi gan gribētu apklusināt šādas balsis! – “kapu kopiņas”.

1. Sk. kaut vai šo izdevumu: Kleist H. von. Penthesilea. Ein Trauerspiel. Kleists Werke in zwei Bänden. Zweiter Band. Berlin und Weimar: Aufbau-Verlag, 1980. S. 187–303.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Es lietoju Annas Lāces uzvārda lokāmo formu; šajā recenzijā turpmāk lietošu no Turgeņeva garstāsta pārņemto “Asja” vai “Asja Lāce”.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Wieggershaus R. The Frankfurt School: Its History, Theories, and Political Significance. The MIT Press, 1995. P. 89.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Maksa Horkheimera gadījums ir atšķirīgs – viņu mēs pazīstam kā raksta Tradicionālā un kritiskā teorija (1937) autoru, kas devis nosaukumu Frankfurtes skolai (“Kritiskā teorija” ar lielo burtu) un citām “kritiskajām teorijām” termina plašākajā nozīmē. Viņam par savu vietu domātāju panteonā nav jācīnās. Grētelai Karplusai (vēlāk Adorno) ir izteikta pateicība jaunā, 1969. gada Apgaismība dialektikas izdevuma ievadvārdos (Horkheimers M., Adorno T. V. Apgaismības dialektika. No vācu val. tulk. I. Ijabs. Rīga: LLMC, 2009. 10.–11. lpp.), bet cik liela daļa viņas domu ietverta šajā (un citos) Horkheimera un Adorno darbos mēs nezinām.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Gēte Ekermanam esot teicis: “Antigonē atrodama vieta, kas man allaž šķiet esam traips. Es daudz ko dotu, ja kāds krietns filologs mums pierādītu, ka tā iesprausta un neīsta. Proti, pēc tam kad varone lugas gaitā savai rīcībai minējusi vislieliskākos motīvus un parādījusi savas skaidru skaidrās dvēseles cēlumu, viņa beigās, dodamās nāvē, izvirza motīvu, kas nekam neder un [ir] gandrīz vai uz robežas ar komisko.” (Ābrams Feldhūns komentāros Sofokla Antigonei tulko no Ekermana Sarunu ar Gēti 1968. gada Leipcigas izdevuma: Sengrieķu traģēdijas. Sast. Ā. Feldhūns. Rīga: Liesma, 1975. 372. lpp.) Tās ir šīs rindas (Sofokls. Antigone, 902–912. No sengrieķu val. tulk. A. Ģiezens. Sengrieķu traģēdijas. 166. lpp.):

   [..] Bet tagad, Polineik,
   Ir jācieš man, jo tavus pīšļus apraku!
   Gan godprātīgie manu darbu attaisnos.
   Ja kādreiz bērnu māte būtu bijusi
   Un vīra līķis būtu laukā neaprakts,
   Nekad pret visu gribu nerīkotos es.
   Bet kāpēc attaisnoju šādu rīcību?
   Pēc vīra nāves citu atrast varētu,
   Ja dēls man nomirtu, es citu dzemdētu.
   Bet tēvs un māte mana dus jau Aīdā,
   Un tāpēc brālis man vairs nepiedzims nekad.

   Sk. arī lielisku Antigones tēla interpretāciju, no kuras esmu aizņēmies “Perikla runas parodiju”, Bonijas Honigas rakstā: Honig B. Antigone’s two laws: Greek tragedy and politics of humanism. New Literary History. 2010. 41. Pp. 1–33.  (atpakaļ uz rakstu)

6. Komentārs par svētumu. Recenzijas tapšanas brīdī Rīgas kinoteātros vēl skatāmā filma Vasaras grāmata mudināja pārlasīt arī Tūves Jānsones Tēlnieka meitu, kur vēstīts, ka darbnīcā “ir pilns ar skulptūrām, lielām baltām sievietēm, kas allaž tur stāvējušas”. Dažas lappuses tālāk: “[..] blīvs svētums, kas sastāvēja no Marijām un eņģeļiem, un māmiņām, un Lūcijām, un skulptūrām [..]” (Jānsone T. Ziemassvētki. Tēlnieka meita. No zviedru val. tulk. D. Deniņa. Rīga: Atēna, 2006. 134., 141. lpp.) Sievietei atvēlētā loma ir svētā, laba māte un modele (objekts un mīļākā), un šāda māksla ir svētums. Iespējamas variācijas. Pie šīs tēmas vēl atgriezīšos recenzijas gaitā.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Tas ir par 20. decembri: “Taču nezinu, vai pat tagad esmu izaudzis līdz dzīvei ar viņu ar viņas pārsteidzošo skarbumu un neraugoties uz visu viņas saldmi, bezsirdību. – Dzīve ziemā šeit kļūst par dimensiju bagātāka: telpa mainās burtiski atkarībā no tā, vai ir karsti vai auksti.” (Benjamins V. Maskavas dienasgrāmata. No vācu val. tulk. I. Šuvajevs. Rīga: LLMC, 2018. 36. lpp.) Par šo tulkojuma kļūdu izvērsti sk. Taurens J. Durch die hohle Gasse, glaube ich, muß er kommen jeb Neapoles–Berlīnes–[Rīgas]–Maskavas pasāžas. Punctum. 18.01.2019. Pieejams tiešsaistē: https://www.punctummagazine.lv/2019/01/18/durch-die-hohle-gasse-glaube-ich-mus-er-kommen-jeb-neapoles-berlines-rigas-maskavas-pasazas/ [skatīts: 30.09.2025.].  (atpakaļ uz rakstu)
8. Aristofāns. Vardes. No sengrieķu val. tulk. A. Ģiezens. Antīkā komēdija. Sast. Ā. Feldhūns. Rīga: Liesma, 1979. 185. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)