— Mana pirmā dzīve uz Zemes

 

***

laukos šķūnim ielūzušas sijas
bet jaukt šķūni nost būtu muļķīgi
un kur pēc tam likt visu to
kas paliek pāri aiz sagruvušas mājas

iztēlojos sevi ejam čurāt aiz krūmiem
vēl ilgi aiz pieraduma nobītos
ieraudzījusi tukšo vietu – šķūņa ēnu

citreiz iztēlojos večiņu vilnas brunčos
mīcot mīklu melnajā ķēķī
tad es tur ieeju – stūrī veļas mašīna
tikko beigusi darba cēlienu

tās sijas mēs salabosim to sauc par protezēšanu
gribam tur glabāt visādus krāmus
darbmašīnas mopēdu velosipēdus – mūsu lopiņus

grūti iedomāties ka pilsēta atnāks līdz mums
bet kaut kur ļoti tālu
cilvēki kas te atbrauc vasaras nogalēs
nezina par melno Klaperi
kas no tuvākās mājas drupām
redz tevi sadrupušajos stikliņos
ar savu garo melno roku
paklapē pie pleca
kad tu paej tam garām

 

Vienreiz iedzēru etiķi, aiz neuzmanības

Skabarga nesāp,
bet kaut kas ieduras līdz ar to –
tajā vietā, kur uzticība sildās.

Tā ir tumsa, kurai pati
izdauzīju logus, tagad stāvu caurvējā,
baidos no attālām skaņām.

Uztaisīšu dēļu ķeblīti,
apsēdināšu visas
savas zemākās notis.

Skatoties no malas, uzticos šai ainavai,
bet, ejot mājās, tai apiešu apkārt.

Es zinu, tu atnāksi, bet uzraksti – vai tiešām.
Var ieraut skabargu pat no visgludākajām virsmām.

 

***

putekļi ir putekļi, vilna ir vilna, dzelzs ir dzelzs, vecais ir vecs, jaunais – jauns, saule ir saule, lietus ir lietus (arī rudens vai augusts, slapjš asfalts un tā labā smarža), priedes ir priedes (arī kāpas un mežaparks vai vienpadsmitais tramvajs), kastaņi ir kastaņi un nosaukums mājām, ko vecāki cēla, pirms izšķīrās, lauki ir lauki (arī vecvecmamma un šķebinošā pienotavas smaka), māsa ir māsa (un smiekli, un prieks), tētis ir tētis (un asaras, kad par to domāju), lapa ir lapa (tā, kas koka, un tā, kas balta), vēstule ir vēstule, vārdi ir vārdi (arī tie, kas kavējas), kavēt ir neērti, nākamā diena vienmēr ir rītdiena, filmas beigas ir melns ekrāns, izrādes beigas ir aplausi, klusums nekad nav klusums, ēna ir ēna, kas liecina par gaismu citur

 

***

jau dilles pārziedējušas
bezdelīgas plok pie zemes
rabarberi koksnējas
un nekas vairs nav palicis pāri
tikai bruģis uzsilis
izbalējušas roku spalviņas
un no kakliem noņemti krustiņi
lai zibens nesaspertu

 

***

neprotu runāt
vecmamma pakrata pirkstu
izrunā vārdus lēni
es nolasu no lūpām
kad viņa klusē
man ir jānolasa kā citādi
bet tas ir daudz grūtāk

viņa tulko man pasauli
tur ir daudz kļūdīgu zīmju
es mācos būt iecietīga
un saprast
ka laiks
ir ekrāns
kur paātrinājumā skrien ziņu sižets
par iepriekšējo gadsimtu

joprojām
reizēm neprotu runāt
uzticos vecmammai
kura ekrāna stūrī
man uzticīgi surdotulko
nesaprotamo sižetu
pārvēršot zīmēs

 

***

Plaukts ir plāksne,
horizontāli piestiprināta pie sienas,
sienas padziļinājumā vai skapī.

Tas tur traukus, drēbes
un visādus priekšmetus,
lai tiem būtu sava vieta.
Tas visbiežāk var noturēt daudz,
bet noteikti, tāpat kā tu, ne visu.

Reizēm cilvēks kļūst līdzīgs pārbāztam grāmatu skapim,
kurā plaukti iezīmēti ar burtiem,
bet tāpat neko nevar atrast.

Cits sakārtotu no jauna,
bet es izņemu pa grāmatai,
iztraucējot putekļus,
un ielieku atpakaļ,
neatverot un neizlasot ne vārda.

 

***

vējā sēžu uz mūrīša
tas ir mans zaļais zars

(es netaisu veikalu
tikai rādu dievam vēderu
to putru ar kāpostiem
kas čīkst ēzopa valodā
kā nesmērēti rati)

es nemāku spļaut melnu
un nemāku spļaut zaļu
bet tupeļu varoņi skatās
uz mani ar baltu aci
kad ķeru saules zaķīšus
un izkaisos vējā

kad elle būs vaļā
rīšu dzīvas vardes
apaugdama ar zāli

 

***

Gatavojoties ziemai, iepērku gaismu vairumā.
Tās trūkumam ir tālejošas sekas –
metos aizstāvēt ikvienu,
kura pusē naktstauriņi spēlē ķerenes.

Pat cauri visbiezākajai miglai
līdz šim esmu bridusi basām.
Kādreiz krāju miedziņu no acu kaktiņiem,
ja nu pienāk tā diena, kad nenāk

Man ir nomelnējuši mati, nokvēpuši griesti.
Tā notiek uz vecumu, ja daudz melo un uzaug tumsā.
Jāpārbauda redze – svarīgi, lai zinātu, kad putekļu
sakrājas pārāk daudz.

Tās ir naktsvijoles, kas zied tumsai par spīti.
Tumsai par spīti jāņtārpiņi spīd.
Par spīti sniegs atstaro gaismu.
Tikai tumsā var dzirdēt naktstauriņu radio.

Aizveru acis brīžos, kad tev varētu sāpēt,
cerībā, ka sajutīsi – es esmu.
Istabā palika ieslēgta gaisma,
kautrējos teikt – manī dusmas.