— 100 miljoni pazemē dusošu vasaru

Andre Snaijs Magnasons (Andri Snær Magnason) ir islandiešu rakstnieks un dokumentālā kino režisors. Magnasons ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu islandiešu autoriem. Dzimis 1973. gadā, studējis fiziku un islandiešu valodu un literatūru, raksta dzeju, lugas, stāstus, romānus, esejas un bērnu grāmatas. Viņa darbi tulkoti vairāk nekā trīsdesmit valodās. Latviski izdotas bērnu grāmatas Zilās planētas stāsts (Liels un mazs, 2019) un Laika lāde (Liels un mazs, 2025) Dena Dimiņa tulkojumā. Starptautisku atzinību iemantojusi Magnasona grāmata Par laiku un ūdeni, kas balstīta intervijās ar klimata pētniekiem, sarunās ar Dalailamu, personiskajā pieredzē un mitoloģijā. Magnasons ir autors tekstam, kas 2019. gadā iemūžināts memoriālā pirmajam Islandē izkusušajam ledājam. 

Autors šoruden viesojās Siguldas Bērnu un jauniešu literatūras festivālā un intervijā runā par mītisko laiku, kurā dzīvojam, par paradigmu maiņu un to, kā raudzīties nākotnē, nezaudējot cerību.

Linda Mence

 

Latviešu un arī angļu valodā par laiku ierasts runāt kā par resursu, kas jātaupa, jākrāj: laiks ir nauda, ietaupīsim laiku. Vai islandiešu valodā, runājot par laiku, ir līdzīgas metaforas?

Kad mēs runājam par laika ietaupīšanu, jā, tas ir līdzīgi. Es domāju, tas ir vispārīgs veids, kā rietumos uztver laiku. Es grāmatā savā ziņā par to pasmejos – ar tehnoloģijas palīdzību laiku pavisam burtiski iespējams atlikt, iekrāt un prātīgi izmantot.

 

Vai par laiku iespējams domāt arī pavisam citādi?

Es nesen piedzīvoju izaicinājumu tam, kā raugos uz laiku. Es rakstu dzejoli, kas būs uzrakstīta uz pergamenta kā viduslaiku manuskripti, un cilvēks, kas man pārdeva teļādu, teica, ka tā izturēs 5000 gadus. Viņš man deva 5000 gadu garantiju. Un tad es domāju, labi, kāds varētu izlasīt šo dzejoli 7000. gadā. Es rakstu, ka šis dzejolis ir uzrakstīts 2025. gadā, bet varbūt no 4000. līdz 5200. gadam pār pasauli valdīs Ziemeļkoreja un ieviesīs citu laika mērīšanas sistēmu, izdzēsīs atmiņas par vēsturi. Kā lai uzraksta manuskriptu, ja nepastāv 2025. gads, ja vienīgie atskaites punkti, kas liecina par vēsture turpināšanos, ir cilvēka veidoti? Citādi man nav nekāda pieturas punkta, kas ļautu pateikt, kas šis ir par laiku: es neprotu lasīt zvaigznes, man būtu kādam jālūdz palīdzība, man nav dabiska veida, kā noteikt laiku. Man ir tikai kulturāli paņēmieni. Dzejolī es rakstu – šobrīd ir 2025. gads, bet, ja tev nav pieejas laikam, kurā mēs šobrīd esam, ja vēstures ritums ir pārtraukts, tad iztēlojies, ka šis ir rakstīts reiz sensenos laikos kādā tālā zemē. “Reiz sensenos laikos” kļūst par atskaites punktu – tas ir laiks, kurā es rakstu dzejoli.

 

Laika lādē iedzīvināts mītu un pasaku laiks. Kāpēc jums ir svarīgi atgriezties mītiskajā laikā un vai tā ir atgriešanās?

Man vienmēr paticis, kā tiek stāstīti mīti. Vēsture stāsta par vēsturiskiem notikumiem, kariem, tirdzniecības ceļiem, masveida migrāciju, izgudrojumiem. Mītos sakustas paši pamati. Kā Zilās planētas stāstā, kur Saule un Mēness var būt stāsta varoņi un okeānam ir viedoklis. Ir lielāki spēki, kas kustas. Kad es augu, zinātne un folklora gāja roku rokā. Man mācīja, ka, lūk, šo kanjonu radīja trollis, kas bija dusmīgs un ierakās kalnā. Ģeologi stāstīja šo stāstu, bet līdztekus tam teica arī, ka tā ir ledus laikmeta formācija. Un tāpēc man šķita, ka ģeoloģiskām parādībām ir skaidrojums folklorā, mitoloģijā. Kā lai izskaidro to, kāpēc sadalījās Āfrika un Dienvidamerika? Tam nav izskaidrojuma, un es iedomājos, kā būtu, ja es teiktu, ka reiz bija karaļvalsts, kuru pārcirta uz pusēm, jo notika kas briesmīgs. Man šķita, ka tas būtu asprātīgs skaidrojums.

Bet es dzīvoju Islandē, kas pavisam burtiski tiek sašķelta tektonisko kustību dēļ. Un šobrīd mēs visi dzīvojam mitoloģiskā laikā. Mēs redzam, kā sakustas paši pamati. Cilvēki nekad nedomāja, ka spēs pacelt jūras līmeni. Bet šobrīd ir pasaules līderi, kuru dēļ kūst ledāji un jūras līmenis ceļas. Mozus pirms 3000 gadiem lika pašķirties Sarkanās jūras ūdeņiem, un mēs par to runājam arvien, tas ir mūsu kultūrā. Cik ilgi mēs atcerēsimies, ka šajā vēstures punktā cilvēki kausēja ledājus? Tas notiek tagad. Tas ir mitoloģisks notikums, pamatu satricināšana. Tas nav vēsturisks notikums, bet gan ģeoloģisks. Reizēm es jūtu, ka mēs saprotam lietas labāk, ja tās novieto mitoloģiskā ietvarā. Es šodien runāju ar skolēniem un teicu, ka pēdējo 5 gadu laikā mēs esam piedzīvojuši ko ļoti nozīmīgu – pirms 5 gadiem, redzot vārdu ekrānā vai grāmatā, es domātu, ka to uzrakstījis cilvēks. Tāpat par attēliem – es domātu, ka to uzņēmis cilvēks, ielicis pūles, lai to radītu. Bet tagad ir citādi. Es redzu attēlus un tekstus un sagaidu, ka tos ir radījusi mašīna. Tā ir fundamentāla atšķirība. Tā vietā, lai gaidītu, ka vārdus radījis cilvēks, kas par tiem ir atbildīgs, tagad es sagaidu, ka tos radījusi mašīna.

 

Kā atšķiras tas, kādu vietu cilvēka prātā ieņem mīts un kādu – vēsture?

Tā ir tikai manis paša teorija, un cilvēki var teikt, ka es muldu, bet man šķiet, ka atšķirība ir saistīta ar pamatiem. Mitoloģija ir Pandoras lāde – to atverot, izlaužas spēks un to vairs nevar iedzīt atpakaļ, lādi vairs nevar aizvērt. Pandoras lāde ir laba metafora, ja mēs runājam par kodolenerģiju vai mākslīgo intelektu. Tu pasaulē palaid ko tādu, ko vairs nevarēsi atgriezt, tu aizsāc procesu, ko nevarēs apturēt. Mēs varam izveidot Eiropas Savienību un varam to izjaukt, tas ir vēsturisks notikums. Mēs varam piešķirt tiesības sievietēm, bet varam tās arī atņemt. Mūsu spēkos ir to paveikt un mūsu spēkos ir to zaudēt. Bet ir spēki, kurus mēs palaižam un no tiem nav iespējams atgriezties. Lai atsauktu šos procesus, jānotiek kam ļoti lielam. Daži izgudrojumi ir vēsturiski, nevis mītiski. Es teiktu, ka MI ir fundamentāls izgudrojums, tas maina mūsu prātu, dvēseli. Automašīna ir vien uzlabots zirga pajūgs. Mēs pieradinājām dzīvniekus, mēs pieradinājām uguni un nu mēs braucam ar automašīnām. Tā nav tik liela atšķirība. Bet MI ir kas fundamentāli atšķirīgs no tā, kas bijis iepriekš, līdzīgi kodolenerģijai. Tāpēc Openheimers ir vairāk mitoloģiska, nevis vēsturiska persona. Viņš pašos pamatos mainīja varas attiecības starp cilvēci un pasauli. Laika lādē es spēlējos ar pamatiem. Grāmatas varoņi spēj notvert laiku, spēj sadalīt Pangeju. Man patīk ar to strādā. Zilās planētas stāstā varoņi Saulē iedzen naglu. Mēs uzskatām pamatus par pašsaprotamiem. Ja tu to nepamani, tu par to nedomā.

 

Jūs esat daudz rakstījis par klimata pārmaiņām. Jūs rakstījāt epitāfiju ledājam: “Šis piemineklis ir liecība tam, ka mēs zinām, kas notiek un kas jādara. Tikai jūs zināt, vai mēs to izdarījām.” Kāpēc starp “zināt” un “darīt” ir tāda plaisa?

Man šķiet, katram pašam uz to ir jāatbild. Es to centos saprast savā grāmatā [Par laiku un ūdeni – red.]. Reizēm paiet 100 gadi, līdz notiek paradigmu maiņa. Es grāmatā izmantoju piemērus, kā sieviešu vēlēšanu tiesības un verdzības atcelšana. Islandē sievietes ieguva velēšanu tiesības 1915. gadā. Cik ilgam laikam jāpaiet, līdz parlamentā būs 50-50 sadalījums? Kad mēs ieraudzīsim iznākumu? Vai būsim pesimistiski un teiksim, ka jāpaiet 5 vēlēšanām, tie ir 20 gadi, vai 10 vēlēšanām – 40 gadiem? Ap to laiku jau būs uzaugusi jauna paaudze. Taču mēs nepiedzīvojām 50-50 parlamentu ļoti ilgi. 1975. gadā, 60 gadus pēc balsstiesību iegūšanas, parlamentā no 60 cilvēkiem bija 3 sievietes. Un tad bija liels un nozīmīgs notikums, sieviešu streiks, kad sievietes Islandē izgāja no mājām, no darba vietām un skolām un pieprasīja vienlīdzību. Kopš tā brīža bija vērojams straujš izrāviens. Pēc 5 gadiem mums bija sieviete prezidente, tika izveidotas sieviešu partijas. Lai gan arī pirms tam partijās bija sievietes, viņas neieguva pietiekoši daudz balsu, lai iekļūtu parlamentā. Neviena no partijām viņas neiekļāva pietiekoši augstu sarakstā. Tāpēc sievietes izveidoja partijas, kurās bija iespējams balsot tikai par sievietēm, un arvien vairāk sieviešu iekļuva parlamentā. Bet tikai 2022. gadā mums bija 50-50. Tie ir 100 gadi. Kāpēc tas prasīja tik ilgu laiku? To pašu mēs redzam ar demokrātiju. Pagāja 100 gadi, kopš šī ideja tika ierosināta, līdz tam, kad tā tika ieviesta. Ir daudz piemēru vēsturē par to, cik ilgs laiks paiet, līdz mūsu prāts mainās. Varbūt tas ir labi, ka mēs nemaināmies ar katru jaunu izgudrojumu, varbūt tā ir kāda veida noturība, kas veido stabilitāti. Bet šobrīd mēs visu redzam pārāk lēni. Es ceru, ka mēs pieredzēsim strauju izrāvienu. Ka būs paaudze, kas teiks, nē, mēs nepalaidīsim vējā šo iespēju.

 

Vai, domājot par pārmaiņām, jūs raugāties uz tehnoloģiju?

Es domāju, ir neiespējami nedomāt par tehnoloģiju. Es vēlos izlikties, ka es esmu dabas veidojums. Bet, ja es paraudzītos uz pasauli kā citplanētietis, es ieraudzītu, ka, pirms mēs iemācījāmies iegūt naftu, uz pasaules bija 700 miljoni iedzīvotāju. Kad mēs atradām naftu, cilvēku skaits ievērojami palielinājās. To sekmēja ēdiens, ko iespējams izaudzēt ar naftas, akmeņogļu un gāzes palīdzību, bagātība un turība, drošība. Es nevaru noliegt, ka tas ir mani radījis. Mani neradīja gadalaiki, puķes un vēji. Mani eksistencē iedzina naftas, ogļu un gāzes superspēki. Sabiedrību, kurā es dzīvoju, uztur naftas, gāzes un ogļu superspēks. Ja mēs pārvāktos atpakaļ uz mana vectēva fermu, kurā viņš piedzima 1919. gadā, mūsu būtu pārāk daudz, mums tur nebūtu vietas. Tā ir dilemma – tas, kas mūs radījis, mūs iznīcinās. Tā ir mitoloģiska dilemma, dāvana, kam galu galā ir cena. Un tagad mēs saprotam, ka cena ir mūsu bērnu un mazbērnu nākotne un tas, vai pasaule būs apdzīvojama. Mēs esam tehnoloģiska suga, mēs esam atkarīgi no infrastruktūras, kuru esam radījuši, un mums ir nepieciešams jauns enerģijas avots. Protams, mēs varam būt gudrāki, varam izmantot mazāk, bet mums ir vajadzīgs cits enerģijas avots. Visticamāk, saules enerģija ir tā, kuru cilvēki izmantos pēc 200 gadiem. Mēs atskatīsimies uz naftu gandrīz kā uz tādiem zirgu mēsliem, jo kad tu esi no kaut kā atkarīgs, tas ir nenovēršami, bet tad, kad esi tam ticis cauri, tu kasi galvu un jautā – kāpēc mēs to neizdarījām pirms 50 gadiem? Kāpēc mēs sākumā izgudrojām viedtālruņus, nevis viedo elektrības tīklu? Daudzi saka, jā, šīs ir sekas tam, ka mēs atstājām dabu, mums jādodas atpakaļ dabā. Bet mēs apgājām dabu, mēs iemanījāmies miljardiem gadu senā naftā, mēs piekļuvām 100 miljoniem pazemē dusošu vasaru. Mēs tās izsūknējām un sadedzinājām. Tehnoloģijai mūs būs no tā jāizved. Un sociālajām inovācijām. Es domāju, mēs varam būt optimistiski, jo cilvēki darina lietas un spēj rast risinājumus. Un mums nav par to jākaunas.

 

Tātad jums nešķiet, ka mēs esam laikā tieši pirms apokalipses?

Nē. Ja mēs raugāmies uz Islandi 1870. gadā, Islande varēja ar ēdienu nodrošināt aptuveni 70000 cilvēku, un gandrīz ikviens, kas šo skaitu pārsniegtu, nomirtu badā. Auksts pavasaris, niecīgas izmaiņas laikapstākļos nozīmēja badu. Bet tad mēs iemācījāmies izmantot Islandes trūkumus – vulkānisko aktivitāti. Līdz ar to nāk ģeotermālā enerģija, ar ko mēs varam apsildīt mājas un ziemā audzēt dārzeņus. Otrs trūkums – aukstais okeāns, kas patiesībā bija pilns ar proteīnu, ar zivīm. Mēs iemācījāmies izmantot trūkumus. Un šobrīd aukstais okeāns spēj nodrošināt pārtiku 5 miljoniem cilvēku. Vulkāni, no kuriem cieta katra paaudze, vairs nav tāds drauds. 50 gadu laikā vulkāni ir iznīcinājuši 2 pilsētas, un tas ir liels zaudējums, bet katru gadu vulkāni ienes vairāk labuma nekā zaudējuma. Neviens nav nomiris vulkānu dēļ 50 gadus. 1790. gadā vulkānu izvirduma dēļ nomira 10 procenti no iedzīvotajiem, vai pat 20 procenti. Cilvēkiem ļoti labi izdodas trūkumus pārvērst ieguvumos. Ziemeļu puslode iesākumā bija neapdzīvojama, līdz cilvēki atrada veidu, kā izdzīvot. Es nedomāju, ka apokaliptiskā domāšana mums šajā brīdī palīdz. Daudz kas var noiet greizi, bet šobrīd izskatās, ka Ķīna pēc 20 gadiem spēs saražot tik daudz saules paneļu, cik nepieciešams, lai nodrošinātu esošo enerģijas patēriņu uz pasaules.  No  25 000 gigavatiem enerģijas mēs jau ražojam ap 1000 ar saules enerģiju. Pēc 20 gadiem tas būs vienā līmenī. Pēc 100 gadiem, ja vien nebūs pasaules karš, būs saules enerģijas pārbagātība. Šobrīd mēs dzirdam, ka dienvidi no Vidusjūras kļūs neapdzīvojami, cilvēki plūdīs uz ziemeļiem un mums būs bēgļi, kas piepildīs Eiropu. Taču es domāju, ka cilvēki daudzviet iemācīsies trūkumus pārvērst ieguvumos, un vietas, kas šobrīd ir grūti apdzīvojamas, mainīsies – pārāk daudz saules un karstuma būs viņu resurss. Viņi cels pilsētas, kas izaugs no saules enerģijas. Es negribu teikt, ka nekas slikts nenotiks, bet grūtības nebūs lineāras. Būs vietas, kas kļūs neapdzīvojamas, populācijas zudīs, bet citas vietas augs. 20. gadsimta laikā teju visi zemnieki kļuva par pilsētniekiem, tā kā mums labi padodas pielāgoties jaunām vietām. Tā visa, protams, zinātniskā fantastika, nevis īsta teorija. Bet ir jāskatās uz iespējamiem scenārijiem. Es nedomāju, ka tas, ka es teikšu – pasaule mirst – mūsos izsauc to labāko. Es domāju, mēs esam saules revolūcijas pievārtē un ar šo enerģiju mēs varam izveidot turīgas vietas, kurās būs ēdiens, ūdens, gaisma, siltums, transports. Es negribu būt pesimists. Taču tas nenozīmē, ka mani nesāpina tas, ka, piemēram, cieš gājputni. Skaidrs, ka mēs pārāk vēlu to aptvērām, 30 – 50 gadus par vēlu. Mums jau tolaik būtu bijis jāveido Manhetenas projekts atjaunojamai enerģijas resursiem.

 

Tas ir interesanti, ka jūs sakāt – mums vajadzētu nevis sevi ierobežot, bet tieši otrādi – ļaut vaļu savai spējai rast risinājumu, rosīties. Nevis atkāpties un būt pasīviem, bet aktīvi piedalīties.

Jā. Arī, kad es runāju ar jauniem cilvēkiem, es redzu, ka daudzus no viņiem it kā paralizējis negatīvais stāsts. Man šķiet, cilvēkiem ir grūti, ja tu viņiem parādi lejup slīdošu līkni, kas attēlo to, kā mums 30 gadu laika ir jāsamazina izplūdes gāzes līdz nullei. Tas izskatās neiespējami, un ir sajūta, ka tas ir tāds rāmis, kas tevi saspiež. Bet, ja tu parādi līkni ar to, kas mums ir jādara, lai to paveiktu, tas vēstī: o, mums vajag tik daudz inženieru, tik daudz cilvēka spēju, izdomas, progresa, tik daudz jaunu cilvēku, kas mācītos sarežģītas lietas. Ja mēs skatāmies uz to šādi, tu ieraugi, ka tev ir vieta. Tu neko neesi nokavējis, šis ir tikai sākums. Kad es runāju ar jauniem cilvēkiem, es saku, jā, izskatās ļoti skumji. Bet, ja mēs paraugāmies uz laiku – vai tu gribētu doties 100 gadus uz priekšu, nezinot, kas tevi sagaida? Un vai tu gribētu doties 100 gadus atpakaļ? Pagātne ir daudz baisāka par nākotni, un es nekad negribētu atgriezties.