— Arkādijas arhitektūra

Par Kirila Ēča dzejoļu krājumu te nu ir tā vasariņa (Neputns, 2025)

 

Rādās, ka jaunākā latviešu dzeja ir sasniegusi to punktu, kad kritiķim uz pieres izspiežas saltas sviedru lāses, cenšoties aptvert aktuālos poētiskos procesus. Kā pierādījumu atliek uzskaitīt pēdējo divu gadu dzejas debijas: Ievas Vieses laikam, Roberta Vilsona Muļķu ķērājs, Ingmāra Freimaņa Sirds un mute (visi: Neputns), Maijas Priedītes Pirmais dzejoļu krājums (Valters Dakša), Alises Bogdanovas ne tev, zivs (Orbīta), Sanitas Rībenas Kaķe (Jānis Roze), Reiņa Pelles Karlsona Es aizgāju pēc piena un neatgriezos, Māras Ulmes ar tevi notiks kas labs un nupat izdotā Sintijas Kampānes-Štelmaheres debija Dārzs (visi trīs krājumi – žurnāla Punctum apgāds). Lai piedod tie, kurus noteikti būšu piemirsis. Un tās ir tikai pirmās grāmatas, nekur nav palikuši autori, kuru vārdi dzejas ainā jau ir labi pazīstami. Pavisam nesen Latvijas Radio raidījumā Grāmatu stāsti piedalījos diskusijā par jaunākajiem procesiem latviešu dzejā, kurā kolēģis Raimonds Ķirķis izvirzīja gana derīgu domu, ka, runājot par literatūras norisēm, mums varbūt nevajadzētu pārlieku koncentrēties uz debijas kategoriju, kas it kā paredz pirmās grāmatas uzlūkot ar īpašu attieksmi vai pielaidību. Kirila Ēča pirmais dzejoļu krājums te nu ir tā vasariņa pielaidību vai kompromisus no lasītāja nepieprasa, tāpat kā sniedz gana daudz pieturas punktu, kas ļauj to novietot attiecībās gan ar autora paaudzes autoriem – ar paaudzi domājot ne tikai vecuma kategoriju –, gan ar latviešu dzeju plašākā tvērumā, demonstrējot, ka nekas nenāk tukšā vietā.

Un pirmo šādu iespēju sagādā jau grāmatas otrais dzejolis Sēņotāji bučojas miglā (7. lpp.), kura nosaukums gan pārfrāzē Annas Auziņas debijas Slēpotāji bučojas sniegā nosaukumu, taču pats dzejolis man vairāk lika domāt par Klāvu Elsbergu. Jā, slengs, kas ienāca Elsberga dzejā, ir mainījies, bet jauneklīgā, atsperīgā gaisotne ir līdzīga.

Vispār te nu ir tā vasariņa pilnīgi dabiski liek prātot par laika cikliskumu un paaudžu būšanu, te ir kaut kas himnisks, rezumējošs, reizē iztiekot bez tiešām manifestācijām vai sociālo tīklu rīlos līdz apnikumam atstrādātajām klišejām par Gen Z vai Gen Y īpatnībām. Tā drīzāk demonstrē noteiktu pasaules izjūtu, no kuras dabiski izriet arī mākslinieciskie risinājumi un kura, manuprāt, nav sveša, piemēram, Marijas Luīzes Meļķes vai Roberta Vilsona dzejai un ne tikai. Tajā visā ir kas rotaļīgs, nevīzdegunīgs, arī bērnišķīgs. Bez centieniem pie katras izdevības pārsteigt lasītāju ar erudīciju vai pārsteidzošiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, bet uzrunāt caur atklātību un sirsnību, varbūt arī tāpēc tik bieži sastopam, piemēram, deminutīvus. Ēča krājumā šādas poētikas piemērs noteikti ir tituldzejolis (18.–19. lpp.), kas uzbur klasiskas liriskās dzejas situāciju, taču laikmetīgā tonējumā.

Tomēr Kirils Ēcis nav tikai liriķis, ko labi ilustrē vairāki krājumā iekļautie dzejoļu cikli. Žanetes cikls (20. – 26. lpp.), kas parāda autoru kā veiklu stilistu, atsauc atmiņā latviešu dzeju jaunās tūkstošgades pirmās desmitgades noslēgumā. Piemēram, Arta Ostupa agrīno daiļradi, jo īpaši ciklu Helēna vai dzejoli atā gidīt… no viņa debijas Biedrs sniegs (Mansards, 2020, 34.–46. lpp.; 20. lpp.). Varbūt arī tamdēļ Žanetes cikla tropi man pašam šķita spilgtākie krājumā. (Starp citu, šī ir otrā debijas dzejas grāmata šogad, kurā cilvēkam starp pirkstiem izaug peldplēve. Reinis Pelle Karlsons gan paspēja pirmais.) Vienīgi atmiņas par Ostupa sacerētajām vārsmām šo manu prieku par mākslinieciskajiem līdzekļiem nedaudz mazināja. Bet varbūt, tāpat kā ar Bībeles vai Šekspīra tulkojumiem, katrai paaudzei ir vajadzīgi savi mīlas dzejoļi, rakstīti no neirotiska (un brīžam slepkavnieciski noskaņota) pielūdzēja skatpunkta.

Vispār Ostups ir viens no tiem autoriem, kas atstājis spilgtu iespaidu uz pēdējo gadu debitantiem. Otrs laikam jau būs Marts Pujāts. Un – neesmu drošs, vai runa par ietekmi, drīzāk līdzīgu estētiku, kas atdzimusi citos apstākļos, – pārsteidzošā kārtā kā trešo man gribētos nosaukt Aivaru Neibartu. te nu ir tā vasariņa bieži vien valda neibartiska atmosfēra, drusku kaut kas no septiņdesmito nogales, drusku astoņdesmito (Klāvu Elsbergu jau pieminējām) gadu latviešu dzejas noskaņām, kas nav svešas arī citiem jaunākās paaudzes dzejniekiem. Par laimi, gan iztiekot bez atskaņotu trohaja četrrinžu kastītēm, kas mūsu poēzijas vēsturē ir pamatīgi atstrādātas. Nav gan arī daudz tādu mūsdienu autoru, kuriem tādas tehniski būtu pa spēkam.

Par Žanetes ciklu pārāks man rādījās cikls karte (32.–35. lpp) un jo īpaši lai dzīvo bērni sešās daļās (10.–16. lpp.), kaut vai tāpēc, ka tas šķita oriģinālāks un tāpēc arī lasījums – svaigāks. Ēcim te izdodas uzburt ticamu pasauli, kas atrodas kaut kur starp Žanetes cikla abstrahēto, stilizācijas caurausto kolorītu un atpazīstamu ikdienu piejūras ciemā, kur mitinās edzis, vilis, gvido, agne (vai aktuālās dzejas uzņēmībai pret personvārdiem, kas pēc būtības ir bezgala nepoētiski, nebūtu jāpateicas Pujāta Kristelei un Ežēnam?). Ticamība, protams, nav svarīgākā olekts dzejas mērīšanai. Ciems kā darbības vieta parādās arī citviet krājumā, arī tajā pašā Žanetes ciklā vai dzejprozas gabalā jolo (30. lpp.), un kalpo par parocīgu mikrokosmu vai skatuvi, ja tīk, kurā spoguļot lielo Visumu.

Par autora mākslinieciskajām metodēm, kurās līdzās liriskam impulsam tikpat svarīgs ir rūpīgs “būvmeistara” darbs, liecina arī krājuma garākie dzejoļi. Tādi teksti kā Arkādija (56.–57. lpp.) katrā ziņā nevarētu tapt bez zināma laika ieguldījuma un slīpēšanas. Šeit gan lasītprieku pabojāja patētiskā nots dzejoļa noslēgumā: “…nevis putni tur lido, bet lūgšanas.” Ar to pašu ligu, manuprāt, sirgst arī cita krājuma garākā dzejojuma sapnī man bija 40 000 km garas rokas ar muskuļiem (36.–40. lpp.) finālrinda “gaismu klusu un maigu kā glāsts”. Citādi gan tas ir jaudīgs teksts, kas ievelk lasītāju teju vai transam līdzīgā stāvoklī un, par spīti visam, pat būtu nosaucams par vēl vienu krājuma veiksmi.

Tomēr, noslēdzot kritisko noti, jāpiebilst, ka grāmatas vidū iekļautā fotosērija no videodarba, kas “pārtrauc grāmatas lasījumu, lai atainotu dabas un kultūras nesaraujamo līdzās būšanu un svinētu dzīves laicīgumu – vienu no centrālajām grāmatas tēmām”, kā autors to raksturo preses relīzē, man personīgi lasījumu īpaši ne papildināja, ne padziļināja. Neesmu arī drošs, ka uztvēru dzīves laicīguma svinēšanu kā vienu no krājuma centrālajām tēmām. Tomēr tas, ka jāpievēršas šādiem sīkumiem, kas eksistē ārpus poētiskā teksta, laikam jau liecina krājumam tikai par labu.

te nu ir tā vasariņa demonstrē teju vai visu aktuālās latviešu dzejas formālo paņēmienu arsenālu ar dzejoļu ciklu, regulārās strofās organizēta verlibra un dzejprozas piemēriem. Ar bezmaz liroepisku vērienu Ēcis rada pasaules, brīžam atkāpjas tīrā lirikā vai rotaļās ar valodu, bet to visu kopā satur tekstā sajūtamā personība, kurai piemīt radošā mērķtiecība un varēšana panākt savus mākslinieciskos mērķus, un laikmetā, kad dzejoli var uzrakstīt arī mašīna, personība ir neaizstājams dzejnieka kapitāls.