— Augustīna mežu brieži

Par Augustīna darbu Atzīšanās (no latīņu valodas tulkojusi Laura Hansone; Vox Ecclesiae, 2025)

 

Nedomāju, ka manā draugu un paziņu lokā pēdējo desmit gadu laikā (un, ņemot vērā, ka man ir 26, tas nozīmē gandrīz visu manu literārās pašnoteikšanās mūžu) ir kāds pārizdevums, kas būtu bijis vairāk gaidīts nekā Augustīna Atzīšanās. Liepnieka & Rītupa 2008. gadā izdoto bilingvālo ķieģeli izpirka, vēl pirms es un daudzi mani draugi sasniedza literāro briedumu. Līdz ar to daudziem iespēja tikt pie sava eksemplāra bija laupīta teju no dzimšanas. Šobrīd to gan var nopirkt lietotu, ja atrodas lieki 150 EUR. Man bija palaimējies piedzimt ģimenē, kuras grāmatu plaukti nesa šo tumšzaļo rotu. Un, saskaroties ar vienaudžu neticīgo jautājumu “Tev ir?”, tā tika nodota no rokas rokā. Iespējams, sastapšanās ar citiem Augustīna Atzīšanās lasītājiem ir subkultūrai līdzīgākā pieredze manā dzīvē, aizvietojot pazīšanās kontroljautājumu “Nosauc trīs šīs grupas dziesmas!” ar “Kura Atzīšanās grāmata ir tava mīļākā?”.

Tāpēc jo uzteicams ir izdevniecības Vox Ecclesiae lēmums tulkojumu izdot atkārtoti. Augustīna Atzīšanās neizmērojami bagātina filosofiskās un teoloģiskās domas augsni Latvijas kultūrtelpā, sniedzot pamatu pārdomām gan akadēmiskā vidē, gan plašākā sabiedrībā. Varētu jau vaicāt, kāpēc tik veca filosofija vai teoloģija vispār būtu jātulko, jo skaidrs, ka jebkurš tulkojums ir lielākā vai mazākā mērā neprecīzs, atrauts no domas dabiskās valodiskās vides un īstam māceklim pienākas tekstu lasīt oriģinālvalodā, turklāt 3. un 4. gadsimta mijā tapušais Augustīna darbs diez vai precīzi atspoguļos mūsdienu Latvijas reālijas, iemājojot jaunā valodiskā un sociālkulturālā kontekstā. Un tomēr, ak, cik daudz šis darbs var pastāstīt gan par Rietumu kristīgo intelektuālo mantojumu, kas, dažreiz pat nemanot, caur valodas lietojumu ielavās mūsu mūsdienīgajās dzīvēs, gan par vispārcilvēcisko stāvokli – iekārēm un baudām, šaubām, cerībām un bailēm no trūkuma: ne-zināšanas, ne-varēšanas, ne-turpināšanās.

Kā priekšvārdā raksta tulkotāja Laura Hansone: Atzīšanos “gadsimtu gaitā lasījuši daudzi un dažādi cilvēki, daudziem tas ir mainījis dzīvi, un daudzi tajā meklējuši un atraduši sev tuvo un svarīgo” (5. lpp.). Atzīšanās lasītāju pulks ir plašs un dažāds. Tur mieru var rast tie, kas alkst patiesības, un tie, kas par savu patiesību dedzīgi grib pārliecināt citus; tie, kas grēkojuši, un tie, kas grēkos; tie, kas Dievu ir atraduši, un tie, kas viņu nemaz nemeklē. Tas tāpēc, ka katoliskās Baznīcas dogmas tēvs Svētais Augustīns šajā darbā nebūt nav dogmatisks. Ne soli neatkāpjoties no ticības un dievišķā, Augustīns katrā lappusē saglabā savu cilvēcību gan spēkā, gan nespēkā. Šī grāmata anamnētiski sniedz tikai tās zināšanas, ko lasītājs jau zina, bet, iespējams, negrib apzināties. Tieši tur slēpjas šī darba emocionālā iedarbība: tas tiecas apliecināt, nevis pārliecināt. Uz to norāda arī darba nosaukums – Atzīšanās –, kā atveidē tulkotāja tiecas saglabāt latīņu jēdziena confessio daudznozīmību. Hansone identificē trīs Atzīšanās nozīmes: “atzīšanos grēkos, atzīšanos ticībā un Dieva slavas atzīšanu – confessio peccati, confessio fidei, confessio laudis.” (387. lpp.) Šis uzskaitījums jāpapildina ar vēl vienu izcelšanas vērtu jēdziena lietojumu – atzīšanos nezināšanā, kas parādās pēdējās Atzīšanās grāmatās (sk. 247., 274. lpp.). Nereti šī nozīme daļēji pārklājas ar atzīšanos ticībā – es atzīstos, ka nezinu, bet ticu. Tomēr tai ir plašāks pielietojums, domājot par Augustīna darba filosofiskajiem aspektiem. Lai arī Augustīns atrisinājumu rod ticībā, tomēr viņš tiecas – vai vismaz ilgstoši savā dzīvē ir tiecies – pēc zināšanām un patiesības, kā pilnīgas sasniegšanas neiespējamība ir vēl viens no Atzīšanās motīviem.

Augustīna Atzīšanos veido 13 dažāda garuma grāmatas, katra no tām sadalīta vairākās nodaļās. Nodaļu dalījums atšķiras jau klasiskajos izdevumos. Savukārt latviešu izdevumā paralēli saglabātas divas atšķirīgas nodaļu numerācijas, kas, lai gan varētu būt noderīgi pētniecībā, nedaudz apgrūtina orientēšanos jau tā bagātīgajā informācijas apjomā.

Lai arī grāmatās saskatāma tematiska kontinuitāte, tomēr ir nošķiramas vairākas pašpietiekamas daļas. Hansone izšķir trīs: “1.–9. grāmata ir autobiogrāfiskas, 10. runā par Augustīna tābrīža izpratni par dvēseles ceļu pie Dieva, 11.–13. grāmata ir Radīšanas stāsta (Gen. 1,1–31) ekseģēze.” (398. lpp.) Savukārt pielikumā, Arņa Rītupa Doksogrāfiskajās piezīmēs, citēti Augustīna Pārskati, kur Augustīns nošķir divas daļas: “No pirmās līdz desmitajai grāmatai tur ir rakstīts par mani, trijās pārējās – par svētajiem rakstiem no “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi” līdz “sabatā viņš atpūtās” [t. i., 1. Moz. 1:1–2:2].” (429. lpp.) Tātad pats Augustīns Atzīšanās grāmatas grupē citādi nekā Hansone. Tomēr viņas novērojums ir precīzs. 9. grāmatas pēdējais teikums – “Un lai daudzu lūgšanas palīdz man labāk izpildīt viņas [t. i., Augustīna mātes Monikas] pēdējo vēlēšanos – ne vien ar manām lūgšanām, bet ar manu atzīšanos”– iezīmē pāreju no datējamā, laicīgā ceļa pie Dieva, ko Augustīns veica pasaulē, uz pārlaicīgu, filosofiski teoloģisku tuvināšanos. (168. lpp.) Tiesa, tas nenozīmē, ka pirmās deviņas grāmatas ir mazāk filosofiski interesantas. Arī tajās Augustīns pievēršas būtiskiem filosofiskiem jautājumiem, taču pārdomas nav tik koncentrētas, tāpēc pirmās grāmatas iespējams lasīt arī kā (intelektuāli un emocionāli piepildošu) stāstu par Augustīna dzīvi. Īpaši jāizceļ 8. grāmata, kur Augustīns risina gribas sašķeltības problēmu, vaicājot: “No kurienes šī šausmīgā dīvainība? Kādēļ tā? Dvēsele pavēl ķermenim, un tas tūlīt paklausa; dvēsele pavēl sev un pretojas. [..] Tā pavēl gribēt, es saku; tā nepavēlētu, ja negribētu, tomēr nedara, ko pavēl.” (140. lpp.) Šim un citiem laicīgās, pasaulīgās, cilvēcīgo kļūdu pilnās dzīves aspektiem Augustīns filosofiski teoloģiskajās pēdējās grāmatās pievērš ievērojami mazāk ievērības. Līdz ar to, meklējot atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar laicīgo, proti, ķermenisko, sociālo un pasaulīgo, cilvēka dzīvē, jāvēršas tieši pie Atzīšanās autobiogrāfiskajām grāmatām. Grūti iedomāties, ka jebkas cits vēl labāk varētu piedāvāt filosofisku skaidrojumu tam, ko nozīmē būt cilvēkam.

Pirmajās deviņās (vai desmit) grāmatās Augustīns apraksta savu dzīves gājumu pie Dieva no zīdaiņa vecuma, par ko viņš, kā pats norāda, var spriest tikai pēc vecāku stāstiem vai arī izdarot secinājumus par citu zīdaiņu rīcībām, līdz Augustīna mātes Monikas nāvei. Kulmināciju autobiogrāfiskā daļa sasniedz 8. grāmatā, kad Augustīns Svēto Rakstu vārdos piedzīvo atklāsmi un raudot stingri nostājas uz ticības ceļa. 9. grāmata apraksta laiku jau pēc pievēršanās Dievam un noslēdzas ar otru, mazāku kulmināciju – Monikas nāvi –, kas tematiski noslēdz autobiogrāfisko sadaļu, iezīmējot pilnu cilvēka dzīves loku: no šūpuļa līdz kapam.

Autobiogrāfisko grāmatu centrā ir grēks un glābšana kristībā, kas Augustīna dzīves gājumā ieņem tiešām aizraujošas, brīžiem triviālas, brīžiem teju mistiskas formas. Augustīna filosofiskajā domā grēka jēdziens ir centrāls ne tikai tāpēc ka caur atzīšanos un nožēlu – grēka apzināšanos – sniedz pestīšanu, bet arī tāpēc ka ir būtisks elements Augustīna pasaules skaidrojumā. Skaidrojot, kā Dieva visvarenība ir savienojama ar pasaulē redzamo ļaunumu, Augustīns vērš uzmanību uz cilvēka gribu un izvēli, kas, neesot pilnīgi laba, sēj ļaunumu – labuma trūkumu – pasaulē caur mūsu grēkiem. Grēks Augustīna izpratnē un dzīvē ir dažāds, aptverot gan pusaudzīgu ābolu zagšanu un seksuālu izlaidību, gan grūtāk klasificējamas rīcības, piemēram, zīdaiņu nenovīdību un neremdināmo izsalkumu vai baudu, kas gūta klausoties slavēšanas dziedājumumus. Iespējams, neticīgam lasītājam jēdziens “grēks” izraisīs teju alerģisku reakciju, kā no lipīgas slimības vairoties no kristīgās sevis nosodīšanas, kas sākas jau ar iedzimto grēku. Tomēr aicinu no šī vārda nebaidīties. Vismaz Augustīna Atzīšanās kontekstā šis jēdziens aptver plašu semantisko lauku, izceļot būtisko apzināšanās un nožēlas elementu, kas pazīstams katram. Protams, apgalvot, ka Augustīna dzīves apraksts ir spogulis katrai dzīvei, būtu pārmērīgi, īpaši, ņemot vērā sociālkulturālās atšķirības. Tomēr, ja rūpīgi ieskatās, šis logs uz Augustīnu var parādīt sevi – ne lasītāja vai lasītājas darbus, ne nedarbus, bet nožēlu, kas gadsimtiem palikusi nemainīga, savienojot Augustīna pieredzēto ar mūsdienu reālijām. Līdzīgi kā Augustīns raksta par Dievu, kam sevi cilvēkiem bija jāatklāj kā cilvēku, Augustīnam sevi jāatklāj kā grēcinieku, lai pie atrisinājuma vestu lasītāju.

Pēdējās Atzīšanās grāmatas pievēršas teorētiskām apcerēm, kam pamatā ir Radīšanas stāsta ekseģēze. Tomēr tur izteiktās domas izstiepjas krietni ārup Radīšanas stāsta, apcerot būtiskus jautājumus par laiktelpas, valodas, patiesības un Dieva dabu. Daudzi no šiem jautājumiem caurvij arī Atzīšanās pirmās grāmatas. Tā, piemēram, 1. grāmatā tūlīt pēc 1. nodaļas Dieva slavinājumiem jau 2. nodaļa sākas ar jautājumu par Dieva telpiskumu: “Kā es saukšu pēc sava Dieva, sava Dieva un Kunga? Saucot pēc viņa, es noteikti viņu iesaukšu sevī. Kas tā manī ir par vietu, kurā varētu ienākt mans Dievs?” (13. lpp.) Līdz ar to arī pirmās grāmatas ir domas rosinošas un filosofiskas, tomēr augstāko punktu tās sasniedz grāmatas beigās, kur atrodami atrisinājumi uz iepriekš ieskicētām problēmām un to rūpīgāks izklāsts.

Radīšanas stāsts rada izcilu augsni daudzu Augustīnam svarīgu jautājumu risināšanai, jo tieši te Dieva bezķermeniskums, netelpiskums un bezlaicība izpaužas visskaidrāk. Šajā sakarā būtiski ieskicēt vismaz vienu Augustīna intelektuālā konteksta stūrīti – viņa attiecības ar manihejiešiem. Autobiogrāfiskajās grāmatas Augustīns par savu ceļu pie Dieva stāsta, lielu uzsvaru liekot uz savu intelektuālo pagātni, no intereses par gramatiku un retoriku (ko, šķiet, galvenokārt rosinājis vecāku spiediens un godkāre), caur klasisko filosofiju – Cicerona, Aristoteļa un visbūtiskāk neoplatoniķu darbiem (tieši platoniskās domas ietekme visskaidrāk parādās Augustīna filosofiskajos risinājumos) – tuvojoties ticībai. Tomēr pirmais ceļš, ko Augustīns izvēlas iet pie Dieva, izrādās maldu ceļš. Augustīns pievēršas tobrīd pazīstamai, bet vajātai kristietības sektai – manihejišiem –, kurā saplūst kristīgas nostādnes un zoroastrismam raksturīgais duālisms. Kaut arī daudzas no maniheisma mācībām varētu kritizēt kā herētiskas, Augustīns par savu galveno pretinieku izraugās tieši zoroastrisko duālismu – domu, ka pasauli veido divi vieliski principi vai spēki, kuru cīņas rezultāts ir pasaule. Augustīns strikti iestājas pret šo duālistisko ideju, aizstāvot visspēcīga, bezķermeniska un bezlaicīga Dieva ideju un noliedzot kāda pretspēka pastāvēšanu, jo kā gan kaut kas varētu kaut mazākajā mērā pretoties visspēcīgam Dievam. Saskaņā ar Augustīna mācību, kas līdzinās platoniķu uzskatiem, nav divu spēku, bet gan Dieva klātbūtne labajā un trūkums ļaunajā. No šīs pozīcijas Augustīns jautā – kur gan Dievs ir, ja viņš nav kā ķermenis pasaulē, un kad gan Dievs ir un kad viņš darbojas un rada?

Augustīna Atzīšanās ir pagrieziena punkts laika filosofijā, pirmo reizi skaidrāk iezīmējot nošķīrumu starp laiku un mūžību un piedāvājot saturiski bezlaiciskā mūžības interpretāciju. Pirms pasaules radīšanas, raksta Augustīns, nav jēdzīgi jautāt, kur un kad bija Dievs, jo vieta un laiks vēl nepastāv. “Ko darīja Dievs pirms viņš radīja debesīs nu zemi? [..] Tie, kuri to saka, vēl nesaprot tevi, Dieva gudrība, prātu gaisma, vēl nesaprot, kā var rasties tas, kas rodas caur tevi un tevī. Viņi mēģina apjaust mūžīgo, bet viņu tukšās sirdis joprojām lidinās pagātnes un nākotnes lietu kustībās. [..] Ja nu kāds vieglais prāts vēl plivinās starp agrāko laiku tēliem, brīnoties, ka tu, visspēcīgais Dievs, visa radītājs un visa turētājs, debesu un zemes veidotājs, neskaitāmus gadu simteņus, pirms to izdarīt, atturējies no šī lielā darba, lai viņš pamostas un atskārš, ka viņa brīnīšanās ir lieka. Kā tad tie neskaitāmie gadu simteņi varēja paiet, ja tu, kas radi un iedibina visus laikus, tos vēl nebiji radījis?” (214.–215. lpp.) Tā Augustīns atbilst uz herētisko jautājumu par Dieva būšanu laikā.

Tomēr viņa interese par laiku iesniedzas arī cilvēciskajā laikā, kas krietni attālinās no Radīšanas stāsta ekseģētiskajiem jautājumiem. Augustīns pievēršas laika metafiziskajai dimensijai, analizējot to, kādā veidā pasaulīgais, radītais, paejošais laiks vispār pastāv, ja ne nākotne, ne pagātne nepastāv, bet tagadne ir mirklīga un līdz ar to arī vienmēr jau ir pagājusi. Šim jautājumam ir sena vēsture. Jau Aristotelis Fizikas ceturtās grāmatas 10. nodaļā izvirza to kā vienu no laika pamatproblēmām. Apzinoties jautājuma grūtumu, Augustīns nāk klajā ar slaveno atrunu, kas izcili notver cilvēka un laika savādās attiecības: “Kas tad ir laiks? Ja neviens man to nejautā, es zinu, bet, ja es vēlos to izskaidrot kādam, kas jautā, es nezinu.” (216. lpp.) Augustīns uzsver to, kas arī mani visvairāk fascinējis un aicinājis domāt par laiku: tas ir vienlaikus pilnīgi ikdienišķs un pazīstams, bet arī neizskaidrojams. Un tomēr Augustīns piedāvā atrisinājumu: “Nav pareizi teikt, ka pastāv trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne; drīzāk pareizi būtu teikt, ka ir trīs laiki – pagātnes tagadne, tagadnes tagadne un nākotnes tagadne. Un šie trīs laiki kaut kādā veidā atrodas cilvēka dvēselē, nekur citur es tos neredzu. Pagātnes tagadne ir atmiņa, tagadnes tagadne ir vērojums, nākotnes tagadne ir gaidīšana.” (221. lpp.) Divi būtiski elementi parādās Augustīna attieksmē pret pasaulīgo laiku: pirmkārt, vienīgā laika pastāvēšanas forma ir būšana tagad vai kaut kādā attiecinājumā pret tagadni; otrkārt, laiks ir mentāls fenomens, tas pastāv tikai mūsu pieredzē un prātā. Vienalga, vai piekrītam Augustīna analīzei, viens ir skaidrs: Augustīna darbos – un Atzīšanās tam ir izcils piemērs – teoloģiski izaicinājumi virza Augustīnu uz plašākām filosofiskām problēmām. Kaut arī pēc pievēršanās ticībai Augustīns pret filosofiem un viņu darbiem izturas kritiski, apmierinot zinātkāri ticības patiesībās, tomēr, šķiet, ka filosofiskas problēmas nebeidz Augustīnu interesēt, piešķirot viņa ekseģēzēm dziļumu un plašumu. 

Jāatzīst, kā Augustīns nebija īpaši labs ekseģēts. Pirmkārt, viņš ne pārāk veiksmīgi spēj uzmanību noturēt pievērstu pētāmajam objektam – Radīšanas stāsta tekstam. Brīžiem tas teju pavisam pazūd no Augustīna domu lauka, līdz ar to pagaistot arī lasītāja skatam. Godīgi sakot, ja nebūtu vēstules liecības par Augustīna ieceri šajās grāmatās skaidrot Radīšanas stāstu un ja to neuzsvērtu Laura Hansone, es nemaz nezinātu, ka tieši šāds ir šo grāmatu mērķis. Tik tālu tās ir no skaidra ekseģētiska vēstījuma, daudz vairāk līdzinoties patstāvīgām filosofiskām pārdomām. Ja Augustīns būtu filosofijas bakalaura programmas students, es viņam noteikti ieteiktu skaidrāk iezīmēt darba mērķi un kartēt argumentu, atgādinot, kādi soļi tiek veikti un kāpēc. Otrkārt, Augustīna ekseģēzes secinājumi, lai arī nes būtisku filosofisku vēstījumu, ir neapmierinoši, ja tos skata kā tekstu skaidrojumu. Diez vai kāds, kas nācis izlasīt, kas tad īsti domāts ar pravieša Mozus vārdiem, būs apmierināts, izlasot Augustīna slēdzienu: “Cik muļķīgi ir akli apgalvot, ka Mozus ir domājis tieši kādu no daudzajām patiesajām domām, ko var atklāt šajos vārdos, un postošos strīdos aizvainot to pašu mīlestību, kuras dēļ viņš arī teica visu to, ko mēs cenšamies izskaidrot.” (249. lpp.) Proti, lai arī Augustīns atspēko dažas acīmredzami nederīgas interpretācijas, viņš neaizstāv nevienu skaidrojumu, atstājot lasītāju neziņā par Mozus vārdu pareizo nozīmi. Tas saistīs ar divām filosofiskām nostājām, ko ieņem Augustīns. Pirmā ir pat visai mūsdienīgā tēze, ka teksts ir bagātāks par nozīmi, ko tam piešķir katrs atsevišķais lasītājs un pat teicējs: “Tāpat kā avots ir ūdeņiem bagātāks šaurākā vietā, bet, sadalījies daudzos strautos, plūst plašākā laukā nekā kāds no šiem atsevišķajiem strautiem, kas nāk no tā paša avota un aizplūst tālās vietās, tā arī tavu vārdu vēstījumam, kam jākalpo tik daudziem skaidrotājiem, ar skopiem vārdiem jāizšļāc skaidras patiesības straumes, no kurām viens var smelt vienu patiesību, bet cits – citu, izvēršot to arvien garākās vārdu straumēs.” (250. lpp.) Otrs iemesls Augustīna izvairīgumam un savdabīgajai ekseģētiskajai metodei ir viņa kritiskā attieksme pret valodas spēju izteikt patiesību un maņu spēju to tvert. Pat reizēs, kur tiek teikta patiesība, pat reizēs, kad Dievs runā uz cilvēku “visiem šiem vārdiem jāizskan ķermeniski, jo šī pasaule ir bezdibenis un aklā miesa nevar ieraudzīt domas – tām jānošalc ausīs.” (274. lpp.) Atšķirībā no Dieva, kas patiesību – līdzīgi kā Aristoteļa aktīvais intelekts – var domāt visu vienlaicīgi, cilvēku ierobežotā uztvere un domāšana paģēr, ka tā tiek ietērpta secīgās domās un iegūst ķermeniskus (vai iztēlotus) nesējus. Valodā cilvēks patiesību nekad nesasniedz tiešā veidā. Tomēr Raksti ved tuvāk pie patiesības, jo tajos cilvēks var atpazīt patiesību. Attiecības starp jautātāju, skaidrojumu un patiesību, Augustīns, nošķirot jautātājus trijās grupās, raksturo šādi: “Lai gan vienkāršie vārdi gluži kā mātes klēpis nēsā viņus viņu nespēkā, šajos mazajos, kas ir miesiski, jau tiek celta glābjoša ticība: viņi ir cieši pārliecināti un zina, ka Dievs radījis visu, ko apbrīnojamā daudzveidībā viņi redz sev visapkārt. Bet, ja kāds no viņiem aiz nepatikas pret šiem šķietami lētajiem vārdiem sava augstprātīgajā vājumā slieksies ārā no sargājošās ligzdas – ak vai! tas kritīs, nožēlojamais! Un apžēlojies, Kungs Dievs, lai bezspalvaino putnēnu nesamītu gājēji, un sūti savu eņģeli, kas to ieliktu atpakaļ ligzdā, – lai dzīvo tur, līdz spēs lidot! Savukārt citi, kuriem šie vārdi vairs nav ligzda, bet ēnains dārzs, saskata tajā apslēptos augļus un, līksmi čiepstēdami, lidinās, tos meklējot un knābājot.” (250.–251. lpp.)

Tiktāl par Augustīnu un Atzīšanos, par ko, cerēsim, šī izdevuma dēļ latviski lasīsim vēl daudz. Noslēgumā dažas piezīmes par pašu izdevumu. Jaunais izdevums diez ko neatšķiras no sākotnējā. Tulkojumā veiktas nelielas redakcionālas izmaiņas un “pārstrādāti komentāri” (5. lpp.), saglabājot gan iepriekšējā izdevuma papildinošos materiālus (detalizētu piezīmju sadaļu, bagātīgu pēcvārdu, izvērstu darba saturu, Augustīna dzīves un darbu hronoloģiju, plašu literatūras sarakstu un pielikumu – Arņa Rītupa visaptverošās, bet precīzās Doksogrāfiskās piezīmes), gan arī sākotnējo teksta salikumu, kas redaktora Artura Hansona rūpības dēļ pēc iespējas pielīdzināts latīņu tekstam. Lauras Hansones tulkojums joprojām ir izcils. Tas vienlaikus ir tēlains un jūtīgs, spējīgs saraudināt jebkuru latviski lasošu akmeni, un arī precīzs un tiešs, līdz ar to labi piemērots zinātniskiem mērķiem. Tulkojuma valoda šķiet senatnīga, taču ne novecojusi, izvairoties no terminoloģiskiem uzslāņojumiem, bet nevienkāršojot. Uz šī fona izlec dažs stilistiski neiederīgāks valodas lietojums, piemēram, lietojot jēdzienu “tukšgaita” (62. lpp.), kas konotē Augustīna laikam anahroniskus automātiskus mehānismus, un “blāķis” (84. lpp. u. c.), kas izjauc smalko valodas tīklojumu kā ar mietu, tāpat arī izvēloties nedaudzas atkārtojošas (“neticamā kārtā neticami aizrāva” (97. lpp.)) vai pārlieku sarežģītās teikuma konstrukcijas. Iespējams, šie iebildumi neattiecas uz Hansonu latviešu valodas, bet gan Augustīna latīņu valodas izjūtu, taču šis izdevums nesniedz iespēju par to pārliecināties. Tā ir viena no būtiskākajām izmaiņām: jaunajā izdevumā publicēts tikai tulkojums, atsakoties no teksta oriģināla latīņu valodā, kas bija iekļauts sākotnējā izdevumā. Iespējams, atteikšanās no latīņu teksta liecina par citu mērķi, par prioritāti izvēloties teksta plašāku pieejamību un lietojamību. Liepnieka & Rītupa izdotais bilingvālais izdevums patiešām bija tik apjomīgs, ka, lai to paņemtu līdzi ceļojumā, gluži vai nepietiktu ar Ryanair rokas bagāžu. Turklāt kāds varētu teikt, ka oriģināltekstu tāpat lasīja labi ja pāris cilvēku, no kuriem, iespējams, lielākā daļa paši bija iesaistīti izdevuma tapšanā. Tomēr arī es, kas latīņu valodā drīzāk min nekā lasa, izjutu nožēlu par oriģinālteksta trūkumu, kas brīdī, kur tulkojums liek saraukt uzacis, atbrīvotu sejas muskulatūru. Līdzīgs zaudējums, manuprāt, ir grāmatzīmes. Grāmatas beigās atrodamas apjomīgas piezīmes, taču tām grūti izsekot, jo tas paģēr grāmatas nepārtrauktu šķirstīšanu. Tas, protams, ir izdarāms arī bez grāmatzīmēm, taču to trūkums attur no piezīmju aktīvas pielietošanas, drīzāk ļaujot tekstam sevi nest. Rūpīgu piezīmju izmantošanu apgrūtina arī tas, ka tāpat kā sākotnējā izdevumā piezīmes tekstā atzīmētas ar nelielu – tiesa, elegantu – simbolu, nevis numurētas, kas neļauj tik viegli uzmeklēt tieši sevi interesējošo piezīmi. Līdzīgi arī zemsvītras piezīmes, kas signalizē intertekstualitāti, pārsvarā tiešas vai netiešas atsauces uz Svētajiem Rakstiem, būtu vieglāk uztveramas, ja tiktu norādīta ne tikai rindiņa, kur meklējams citāta sākums, bet skaidrāk iezīmēts gan tā sākums, gan beigas. Tomēr iepretim visam labumam, kas šajā izdevumā ir, tie ir nieki un blēņas. “Pagaidām bezdibenis uzrunā bezdibeni, bet jau ar tavu slūžu balsi. Pagaidām arī tas, kurš saka: “Es neesmu varējis ar jums runāt kā ar garīgiem, bet kā ar miesiskiem,” domā, ka arī pats vēl nav sapratis, un, aizmirsis to, kas aiz muguras, stiepjas pēc tā, kas priekšā, un nopūšas zem smagās nastas. Un viņa dvēsele slāpst pēc dzīvā Dieva kā brieži pēc ūdens avotiem un sauc: “Kad es tur nonākšu?” Viņš vēlas ietērpties mājoklī, kas no debesīm, un uzrunā viszemāko bezdibeni: “Nekļūstiet līdzīgi šai pasaulei, bet pārvērtieties, atjaunodamies prātā”.” (261.–262. lpp.)