— Nekas

***

Divdesmit gadu gaidījis, beidzot samanīju tālumā karieti putekļu mākonī. Kučieris apturēja zirgus, pavērās karietes durvis, un sirmgalvis izbāza galvu. “Laiks, tikai laiks visu izšķir,” viņš teica. “Tu simtreiz dosies garām šai vietai, bet manis vairs nebūs, un tu pats būsi cits, un šī vieta būs cita, un mūsu tikšanās atcelta laikā.” Un viņa sieva izbāza galvu un teica: “Neklausieties, ko viņš tur muld, viņa prāts ir sagājis šķērsām.” Galvas pazuda, karietes durvis aizcirtās, kučieris uzšāva zirgiem, un kariete pazuda putekļu mākonī.

 

Guļamistaba

No priekšnama nokļūstam viesistabā, kas apvienota ar virtuvi, visa iekārta iebūvēta, veļasmašīna vannasistabā. Plaša viesistaba, iebūvēts sienas skapis, mīksts, mājīgs dīvāns, klusums, visi logi uz sētu. Par cenu var runāt. Otra izolēta istaba kalpos par kabinetu. Vēl tikai atliek apskatīt guļamistabu.

Vērsim šīs durvis un iesim garajā, tumšajā gaitenī, kur pie sienām iepriekšējo dzīvokļa īpašnieku portreti. Netipiski, protams, bet tāds nu šis dzīvoklis ir. Gaiteņa galā kāpnes uz leju, tālāk iesim caur pagrabu, kur oranži pumpji bez mitas atpumpē augstos gruntsūdeņus. Pagraba galā durvis uz tumšu sānielu, garām konteineriem, kurus no augšas aplido vārnas, no apakšas – žurkas. Iesim līdz lielajai ielai, kur pietura, tūlīt nāks autobuss, kas vedīs mūs apmēram pusstundu, ar taksi katru vakaru būs par dārgu.

Kāpsim ārā pie pašas pilsētas robežas, iesim pa taciņu krūmos, neskatieties ne pa labi, ne kreisi, tumsā te visādi staigā. Pašķirsim vītola zarus, iesim šai namiņā, kur jūs gaida izkurināta guļamistaba. Atlaidieties lielajā gultā uz raibajām segām, lieciet galvu šais spilvenos, par vēlu braukt atpakaļ citus dzīvokļus skatīties. Es, mazs un viegls, gulēšu malā, jūs mani pat nejutīsiet, nebaidieties, es nekrācu. Nopūtiet sveces, lai izguļamies, rīt agri tāls mums ceļš līdz viesistabai, līdz karstai brokastu kafijai.

 

Tirdziņš

Visu, visu nesam uz tirdziņu,
visu, visu, kas dārziņā izaug.

Sniegpulkstenītes pirmajā saulītē
tikko no zemes un tūlīt jau buntītē.
Maijpuķītes mazos pušķīšos,
rozā prīmulas, slapjas pēc lietus,
pusatvērušās tulpes un narcises.
Visu, visu nesam uz tirdziņu,
visu, visu, kas dārziņā izaug.

Puķuzirņus ar visām vītenēm,
baltos, smaržīgos liliju ziedus,
zemenes, avenes, upenes, ērkšķogas,
gurķus un tomātus, ķirbjus un kabačus,
un tās dilles, kas visur sasētas.
Nogriežam, nesam maisāt uz tirdziņu,
visu, visu, kas dārziņā izaug.

Krāsainas asteres, krizantēmas,
ābeli purinām visiem spēkiem,
meklējam ābolus garajā zālē,
un tā līdz pat pēdējam miķelītim,
kas rudens salnās vēl nenosalis.
Visu stumjam tačkā uz tirdziņu,
visu, visu, kas dārziņā izaug.

Ziemā sēžam pie tukšajām kastēm,
skala gaismā pārskaitām monētas,
mazgājam, spodrinām, saberam zeķē,
glaudām pilno zeķi un sapņojam –
kur tik mēs aizietu, kur tik mēs aizbrauktu,
ko gan mēs redzētu, ko gan mēs sajustu,
ja tikai nebūtu jāsēž tirdziņā:

pirmo sniegu un pirmo pērkonu,
vakara miglu un vasaras lietu,
jūras viļņus un ugunskurus,
zeltainas vasaras novakares.

Satiksimies rīt atkal tirdziņā!

 

Garšvielas

Manai bērnībai trūka garšvielu. Zupā lauru lapas un veseli melni pipari. Asi ēdieni bija nepieļaujami, tāpat kā skaļa uzvešanās, runāšana pretī vai ēstgribas trūkums. Nešķelvini karoti zupā, citi bērni būtu laimīgi, ja viņiem (utt., u. t. jpr.), izēd šķīvi līdz galam!

Citas garšvielas nezināju. Pat nenojautu, ka tādas pastāv. Bez kā tik visa mēs neiztikām! Uz ko tik mēs neietaupījām! Pašiem savs kartupelītis, pašiem savs tomātiņš. Skābs gurķītis burkā ar ķiplokiem, diļļu kātiem.

Mūsu dzīve bija skaista un labklājīga, sevišķi salīdzinot ar Ļeņingradas blokādi vai mēra laikiem Vidzemē. Mani erudītie radi to mīlēja atgādināt. Augu pieradis negribēt to, kā nav.

Visu Stambulas tirgu man varēja nokraut priekšā, un es to pat nepaostītu. Naudu taupīju cigaretēm un kasetēm. Pliekano garšu mutē aizgainīju ar degvīnu. Nealku tā, par ko man nebij’ ne jausmas.

 

Nekas

Es agri rītā kāpšu taksītī
un lielos čemodānus likšu bagāžniekā,
lai runīgs šoferītis stūrē prom pa ielām,
kur staigāju pa plašām ietvēm viens,
gar dārgiem veikaliem un populāriem bāriem,
kur agrā stundā it neviena nav,
gar mājām, kurās darbs un darbs, un atkal darbs,
gar mājām, kurās dzēru, pīpēju un šņaucu,
gar klusiem rajoniem, kur valda posts.

“Where are you from?” man prasa šoferītis.
“Oh, not again,” es nodomāju, “labāk nemaz nesāc.”

Neviens man nepamāj no platām, tukšām ietvēm,
guļ pilsēta, pār galvu miglu pārvilkusi,
tā izspļauj mani vēsi, atturīgi,
lai citus sāktu vilināt, tiem smaidīt.
Ar visām panckām mani aprīs liela lidmašīna
un pazudīs starp tumšiem mākoņiem.
Nekas, nekas šeit nepaliks no manis.