— Skumju maize

Georgijs Gospodinovs (1968) ir dzejas, prozas, lugu, traģikomikas u. c. grāmatu autors. Viņa Dabiskais romāns ir publicēts 19 valodās, tostarp angļu, vācu, franču, spāņu valodā. Latviešu valodā manā tulkojumā tas iznāca 2008. gadā. Par Gospodinova darbiem rakstītas recenzijas laikrakstos The New Yorker, The Guardian, The Times un Frankfurter Allgemeine Zeitung. Viņa īso stāstu grāmata Un citi stāsti ir tulkota astoņās valodās, un tās amerikāņu izdevums iekļauts Frenka O’Konora balvas, kas ir lielākā starptautiskā balva šajā žanrā, īsajā sarakstā. Viens no grāmatas stāstiem iekļauts arī ASV izdotajā antoloģijā Best European Fiction 2010. 2023. gadā Georgijs Gospodinovs saņēma Bukera balvu par romānu Laika patvērums, kura tulkojums latviešu valodā taps tuvākajā laikā. Savukārt šeit piedāvāju fragmentu no romāna Skumju fizika, ko drīzumā izdos Jāņa Rozes apgāds.

Tulkotājs

Es viņu skaidri redzu. Trīs gadus vecs zēns. Aizmidzis uz tukša miltu maisa dzirnavu pagalmā. Virs viņa zemu pārlido kāda smaga vabole un nozog viņam miegu.

Zēns tikai paver acis, viņam vēl gribas gulēt, viņš nezina, kur viņš ir…

Es tikai paveru acis, man vēl gribas gulēt, es nezinu, kur es esmu. Kaut kādā nekurienē starp miegu un dienu. Ir pēcpusdiena, tieši tas vēlas pēcpusdienas bezlaiks. Dzirnavu vienmuļā dūkšana. Gaiss ir pilns sīku miltu puteklīšu, viegla ādas kņudoņa, žāvāšanās, izstaipīšanās. Dzirdamas sarunas, mierīgas, monotonas, iemidzinošas. Daži rati stāv neiejūgti, daļēji piekrauti ar maisiem, visu klāj šie baltie putekļi. Netālu ganās ēzelis, tam kājas ir sapītas ar ķēdi.

Pamazām miegs pilnībā atkāpjas. Šorīt mazā rīta gaismiņā viņš ar māti un trim māsām atbrauca uz dzirnavām. Viņš gribēja palīdzēt ar maisiem, bet viņas neļāva. Tad viņš aizmiga. Viņas noteikti jau ir tikušas ar visu galā i bez viņa. Viņš pieceļas un paskatās apkārt. Viņas nekur nav redzamas. Lūk, pirmie baiļu soļi, pagaidām neievērojami, klusi, tikai pieņēmums, kas uzreiz tiek atmests. Nav redzamas, nē, bet viņas noteikti ir iekšā vai dzirnavu otrā pusē, vai guļ ēnā zem ratiem. Nav arī ratu. To gaiši zili nokrāsoto ratu, kam aizmugurē uzzīmēts gailis.

Un tad ar joni uznāk bailes, piepilda viņu, kā pie strūklakas piepildot mazo krūzi, ūdens līmenis paceļas, izspiež gaisu un iet pāri malām. Baiļu straume ir pārāk spēcīga viņa trīs gadus vecajam ķermenim, un tas ātri piepildās, drīz vien viņam pietrūkst gaisa. Viņš pat nevar apraudāties. Raudāšanai ir vajadzīgs gaiss, raudāšana ir viena gara un dzirdama baiļu izelpa. Bet vēl ir cerība. Es ieskrienu dzirnavās, te troksnis ir ļoti skaļš, kustības ir saraustītas, divi balti milži ber graudus dzirnavu mutē, viss ir baltā miglā, milzīgie zirnekļu tīkli stūros ir pieķepuši ar miltiem, saules stars izlaužas cauri izsistajiem augstajiem logiem, un tā gaismā ir redzama titāniska putekļu cīņa. Mātes šeit nav. Nav arī nevienas no māsām. Kāds plecīgs vīrietis, sagumis zem maisa, teju to izber zemē. Viņu rāj, dzen laukā, lai nemaisās pa kājām.

Mammu?

Pirmajam saucienam, kas pat nav sauciens, beigās ir jautājuma zīme.

Mammuū?

Pēdējais “ū” ir pagarināts, jo arī izmisums pieaug.

Mammuūū… Mammuuuūūū…

Jautājuma vairs nav. Bezcerība un dusmas, kripata dusmu. Kas vēl ir iekšā? Neizpratne. Kā tā? Mātes savus bērnus neatstāj. Tas nav godīgi. Tā nenotiek. “Pamests” ir vārds, ko viņš vēl nezina. Es nezinu. Vārda trūkums neatceļ bailes, gluži otrādi, uzkurina vēl vairāk, padara vēl nepanesamākas, nospiedošākas. Sariešas asaras, tagad ir kārta tām, vienīgajām mierinātājām. Viņš vismaz var raudāt, bailes ir atslābušas, baiļu krūka ir pārgājusi pāri malām. Asaras tek viņam pa vaigiem, pa maniem vaigiem, sajaucas ar miltu putekļiem uz sejas, ūdens, sāls un milti, un samīca pirmo bēdu maizi. Maizi, kas nekad nebeidzas. Skumju maizi, kas mūs baros visus turpmākos gadus. Tās sāļā garša uz lūpām. Mans vecaistēvs norij. Arī es noriju. Mums ir trīs gadi.

Tajā pašā laikā gaiši zili rati ar gaili aizmugurē saceļ putekļus un ripo prom no dzirnavām.

Ir 1917. gads. Sievietei, kas vada gaiši zilos ratus, ir divdesmit astoņi gadi. Viņai ir astoņi bērni. Visi saka, ka viņa ir dūšīga, balta un skaista. To apliecina arī viņas vārds. Kala. Lai gan tajā laikā diez vai kāds saprata tā nozīmi no grieķu valodas – skaistā. Kali ir skaistā. Tāds vārds. Ir karš. Lielais karš, kā to sauc, iet uz beigām. Un, kā vienmēr, mēs esam zaudētāju pusē. Mana trīsgadīgā vecātēva tēvs ir kaut kur frontē. Viņš karo kopš 1912. gada.¹ Jau vairākus mēnešus no viņa nav nekādu ziņu. Viņš atgriežas uz dažām dienām, uztaisa bērnu un aizbrauc. Varbūt šajos atvaļinājumos karavīri pildīja pavēles? Karš ievelkas, būs vajadzīgi jauni karavīri. Ar karavīru ražošanu viņam neveicas, viņam visas piedzimst meitenes – veselas sešas. Skaidrs – kad viņš atgriezīsies savā karaspēka daļā, par katru no tām viņu ieliks karcerī.

Dažas nebaltām dienām paslēptās sudraba monētas ir beigušās, klēts ir tukša, sieva ir pārdevusi visu, ko vien varēja pārdot – atsperu gultu ar metāla galvgali, kas tajās dienās bija retums, savas divas bizes, kāzu monētu kaklarotu. Bērni izsalkuši brēc. Ir atlicis vērsis un ēzelis, kas tagad velk ratus. Ar vērsi viņa nopūlas, arot zemi. Tuvojas ziema. Viņai ir izdevies izlūgties dažus maisus kviešu un tagad viņa atgriežas no dzirnavām ar trim maisiem miltu. Meitas guļ ratos starp maisiem. Pa ceļam sieviete aptur ratus, lai atpūtinātu ēzeli.

– Mammu, mēs aizmirsām Georgiju.

Aiz muguras atskan bailīga balss – tā ir Dana, vecākā.

Klusums.

Klusums.

Klusums.

Biezs un smags klusums. Klusums un noslēpums, ko vēlāk gadu pēc gada nodos tālāk. Ko dara māte, kāpēc viņa klusē, kāpēc ātrāk neapgriež ratus un netrauc atpakaļ uz dzirnavām?

Ir karš, cilvēki neatstās trīsgadīgu bērnu vienu. Viņš ir zēns, gan jau kāds paņems, audzinās, ir neauglīgas sievas, kas alkst pēc bērniem, viņam klāsies labāk. Vārdi, kurus mēģinu atrast viņas domās. Bet ir tikai klusums.

Mēs viņu aizmirsām, mēs viņu aizmirsām, caur asarām viņai aiz muguras meita atkārto. Nav svarīgi, ka vārds ir cits, mēs viņu pametām.

Paiet vēl viena gara minūte. Iztēlojos, kā no šīs minūtes skatās nedzimuši bērni, elpu aizturējuši. Lūk, viņi, redzami cauri laika žogam – mans tēvs, tante, otra tante, lūk, mans brālis, te arī es, mana meita, viņa stāv uz pirkstgaliem. Viņu, mūsu, parādīšanās cauri gadiem ir atkarīga no šīs jaunās sievietes klusēšanas. Vai sieviete nojauš, cik daudz kas šobrīd izšķiras? Viņa beidzot paceļ galvu, it kā pamostas, atgriežas savā vietā, atjēdzas. Bezgalīgais Trāķijas lauks, nosvilušie rugāji, mainīgā saulrieta gaisma, ēzelis, kas košļā kādu puskaltušu stiebru, vienaldzīgs pret visu, trīs maisi, kas beigsies tieši ziemas vidū, trīs no sešām meitām, kas gaida, ko māte teiks.

Grēks jau ir pastrādāts, viņa ir vilcinājusies.

Viņa domāja, kaut vai tikai uz mirkli, ka varētu viņu atstāt. Viņas balss ir sausa. Ja gribi, vari atgriezties. Tas ir teikts Danai, vecākajai, trīspadsmitgadniecei. Lēmums tiek uzticēts citai. Viņa nesaka “mēs atgriezīsimies”, viņa nesaka “atgriezies”, viņa nekustas.

Un manam trīsgadīgajam vecamtēvam ir vēl viena iespēja. Dana izlec no ratiem un aizskrien atpakaļ pa zemes ceļu.

Mēs, vēl nedzimušie, cauri sētai skatoties uz šo minūti, atraujam galvu un nopūšamies.

Metas tumšs, dzirnavas ir palikušas jūdzēm tālu aiz muguras. Pa zemes ceļu basām kājām skrien trīspadsmitgadīga meitene, vakara vējš plivina viņai kleitu. Visapkārt neviena nav, viņa skrien, lai nokausētu savas bailes, lai aizžņaugtu tām rīkli. Viņa neskatās apkārt, katrs krūms viņai šķiet kā paslēpies vīrs, kā visi šausmu stāsti, ko viņa vakarā dzirdējusi par laupītājiem, cilvēkēdājiem, pūķiem, spokiem un vilkiem, kas barā skrien viņai pakaļ. Ja viņa atskatīsies, tie metīsies viņai virsū. Es skrienu, skrienu, skrienu vēl siltajā septembra vakarā, viens pats laukā, pa ceļa sakaltušajiem dubļiem, ko ar katru soli sajūtu arvien spēcīgāk, sirds man kāpj pa muti laukā, tur ceļmalā kāds tup, bet kāpēc viņa roka tik dīvaini sagriezta, ak, tas tikai krūms… Re, tālumā jau redzamas pirmās dzirnavu gaismas… Tur jābūt manam trīsgadīgajam brālim… vecamtēvam… man.

Māte, mana vecvecmamma, nodzīvoja deviņdesmit trīs gadus, nogāja no viena gadsimta gala līdz otram, bija daļa arī no manas bērnības. Viņas bērni izauga, izklīda, pameta viņu, novecoja. Tikai viens no viņiem nekad neaizgāja no mājām un turpināja par viņu rūpēties līdz pat nāvei. Aizmirstais zēns. Stāsts par dzirnavām bija iekļuvis ģimenes slepenajā hronikā, un visi to čukstēja, dažs labs ar līdzjūtību pret vecomammu Kalu, notikušais esot liecība tam, ka bijuši grūti laiki, dažs kā joku, dažs ar neslēptu apsūdzību – kā mana vecāmamma. Bet neviens to nestāstīja vecātēva klātbūtnē. Un arī viņš to nekad nestāstīja. Un nešķīrās no savas mātes.

Traģiska ironija, kādu parasti atrodam mītos. Kad stāsts kādā pēcpusdienā nonāca pie manis, galvenās varones vairs nebija. Atceros, sākumā es izjutu dusmas un neizpratni, it kā mani pašu būtu pametuši. Izjutu kārtējās šaubas par Visuma taisnīgumu. Šī sieviete nodzīvoja līdz sirmam vecumam reiz pamestā trīsgadīgā zēna aprūpē. Bet, iespējams, tieši tāds ir sods. Dzīvot tik ilgi un katru dienu redzēt līdzās šo bērnu. Pamesto.

No bulgāru valodas tulkojis Dens Dimiņš

1. Pirms 1. Pasaules kara reģionā plosījās virkne konfliktu, kuros bija iesaistītas Balkānu valstis un Osmaņu impērija. Pirmajā Balkānu karā Bulgārija kopā ar citiem sabiedrotajiem uzveica osmaņus, kuri bija spiesti atdot teritorijas. Otrajā Balkānu karā Bulgārija piedzīvoja graujošu sakāvi un zaudēja daļu atgūto teritoriju.  (atpakaļ uz rakstu)