— 2016. gads

 

Janvāris

Sapnī atkal redzēju meiteni ar lielo banti matos, viņa smērēja pastēti uz maizes. Tomēr šoreiz atšķirība no citām reizēm viņa runāja ar mani. Viņa teica: “Paskaties pats zem galda.” Es paskatījos un redzēju tur mazu kastīti. “Vai drīkstu to atvērt?” Viņa pamāja ar galvu. Palīdu zem galda un atvēru kastīti. Mirkli pirms sapratu, kas tur iekšā, pamodos. Uzreiz paņēmu telefonu un e-klases melnrakstos pierakstīju sapņoto. Tad izkāpu no gultas un devos savās gaitās, kuras pagāja bez kā ievērības cienīga. Kad pārnācu mājās,  palasīju par to, ko cilvēki ēda 19. gadsimtā, – desu, runkuļus, maizi. Dzēra viņi pārsvarā tēju un kvasu. Pazīmēju. Piezvanīju tēvam, bet viņa vietā atbildēja automātiskais atbildētājs, atstāju īsu ziņojumu. Laidos miegā, cerēdams sagaidīt turpinājumu sapnim ar meiteni un kastīti, bet tā vietā redzēju vecmāmiņu, veļot bluķi un skaldot malku. Nākamajā dienā biju sarunājis satikties ar vienu meiteni, kuru biju redzējis sēžam ielas malā un asinām zīmuļus. Viņa man izstāstīja par vīru ar zilo cepuri. Vēl paēdu biezputru un izdzēru sešas krūzītes šķīstošās kafijas. Naktī nesapņoju, bet vienu brīdi uztrūkos no miega ar sajūtu, ka esmu aizmirsis sabužināt spilvenu. No rīta izdzēru krūzīti vārīta piena un izgriezu no papīra mazu vīriņu.

 

Februāris

Pamodos agri – mēģināju atcerēties, ko sapņoju pagājušajā naktī, bet prātā bija palikusi tikai viena aina – kāds smaidošs kungs ar atspernazi. Aizgāju uz darbu un atnācu no tā. Pirms aizmigu, noskaitīju lūgšanu. Sapnī atkal redzēju meiteni ar lielo banti matos, viņa cepa kartupeļus un prasīja man, kur es biju palicis. Nezināju, ko viņai atbildēt. No rīta aizmirsu sapni pierakstīt.  Negaidīti piezvanīja tēvs un uzaicināja uz dažām dienām pie sevis uz Vāciju. Vācijā aizgāju uz kaut kādiem kapiem un pačurāju. Šķiroties tēvs man uzdāvināja vienu no savām vecajām pīpēm un dvieli. Kad pārbraucu mājās, ieslēdzu radio un paklausījos mūziku. Tad izdzēru krūzīti karsta ūdens ar sāli un likos uz auss. Sapnī redzēju meiteni bez ausīm, kura, dzidras mīlestības pārņemta, vajāja kādu gangsteri.

 

Marts

Saklāju gultu un ielieku tajā krūzīti bez osiņas. Šodien nāks ciemos Toms, un es negribu, lai viņš no tās dzertu pienu. Sapnī redzēju, kā kāra vienu veci un man bija jāmierina viņa dēli.

 

Aprīlis

Sapnī redzēju, ka bija atklāta jauna dzīvnieku suga – pērtiķis ar vēl vienu asti – un tika teikts, ka šis ir cilvēkam vienlaikus gan tuvākais, gan tālākais radinieks. Atvēru e-klasi, lai sapni pierakstītu, bet nevarēju atcerēties paroli. Atradu kaut kādu vecu burtnīcu,  kurā biju salīmējis attēlus ar zeķbiksēm un pierakstīju sapni. Dienas gaitā mani vairākas reizes pārņēma spēcīga deja vu sajūta. Biju kino, bet tikai uz reklāmām, jo man bija jāaiziet uz pastu nosūtīt paciņu mammai uz Liepāju. Satiku meiteni ar zirga zobiem un tādiem kā pakaviem kurpju vietā. Domāju – kur lai šajā tuksnešainajā vietā dabū auzas, ar ko viņu pabarot, bet atradu tikai dažus graudus. Pirms gulētiešanas piezvanīju ātrajai palīdzībai un prasīju, vai viņi varētu man ātri palīdzēt un atgriezt sapnī pie meitenes ar lielo banti matos. Viņiem nebija laika ar to nodarboties.

 

Maijs

Mani uzmodināja skaļi klaudzieni pie ārdurvīm uzvilku mugurā džemperi, bet aizmirsu uzvilkt bikses (vienmēr guļu kails). Aiz durvīm mani sveica visa pilsēta. Aptuveni sešos vakarā tajā dienā aizgāju uz grāmatnīcu un nopirku grāmatu, kurā Staļins attēlots ļoti siltā, simpātiskā gaismā. Man no tās sērijas ir arī grāmatas par Hitleru, Ļeņinu un Džimu Džounsu.

 

Jūnijs

Jūtu, ka šomēnes nomiršu, tā arī neko neuzzinājis. Rīt paprovēšu aiziet uz ostu dzirdēju, ka tur piebrauks kuģis ar tūristiem no kaut kādas mistiskas vietas. Līdz tam man vajadzētu izmazgāt grīdu. Izdaru to. Sagaidu nākošo dienu un dodos uz ostu. Tur ir piestājis kuģis Venēcijas mēness, kurš ir atvedis pasažierus no Vecpils. Starp viņiem par lielu pārsteigumu ieraugu meiteni no sapņa.

 

Jūlijs

Esmu miris.