— Es joprojām esmu šeit

 

Es biju tas, kurš pameta šo māju pirmais. Pārējie mēs bijām pārsteigti, kā jau vienmēr, kad viens vai otrs uz brīdi aizklīda tālāk no citiem. Taču šī reize bija atšķirīga, daudz sāpīgāka, jo mēs uzreiz sapratām manu nolūku – aiziet pavisam, aiziet uz neatgriešanos. Bet citādi nebija iespējams. Māja jau sen bija tukša un varēja kļūt tikai tukšāka. Tāpēc arī pārējie mēs vēl brīdi palidinājāmies apkārt, kā drēbes vai citas mantas meklēdami, tad sekojām man. Kurš no istabas, kurš lejup pa kāpnēm, kurš turpat no priekštelpas uzreiz cauri sienai.

Es nesaprotu Laiku, bet vecākais no mums bieži ir stāstījis, ka pēdējais cilvēks šai mājā nomira pirms viena pilna mūža. Tad pārējiem pievienojos es, un kopš tā laika esam tikai mēs. Un, mājai zaudējot Dzīvi, arī mēs mazpamazām izbālējam, mulsi klejodami pa vienām un tām pašām noputējušajām, ķirmju un skudru pilnajām telpām, kur neviens mūs ne tikai neredz, bet arī nejūt, nebaidās, nebaro.

Cilvēkus biju redzējis tikai pa mājas logiem, cauri salauztajām lauskām vērodams mašīnas un gājējus uz tuvējās ielas. Viņi nekad neskatījās uz mūsu pusi, pārāk iegrimuši sarunās vai domās, kurās es nespēju ietiekties, lai kā to mēģinātu. Un drīz vien viņi vienalga pazuda skatienam, lai turpinātu nodoties Dzīvei. Savukārt es paliku mājās, ar katru reizi aizvien vairāk alkdams sekot viņu soļiem, palīst zem drēbēm un patverties pie siltās miesas, remdējot tās slāpes, kas ar katru dienu kļuva jo neizturamākas.

Bet nu mēs bijām stiepļu žoga iejoztajā pagalmā un laidelējāmies virs zāles pie vārtiņiem, te saplūzdami kopā, stiprinot cits citu, te atkal izklīzdami, lai nopētītu apkārtni. Tikai es nekustēdamies turējos sētas tuvumā. Cilvēkus šai nakts stundā neredzēju, taču laiku pa laikam garām pabrauca kāda mašīna un man cauri izslīdēja izplūdes gāzu mākonis, liekot iekārē nodrebēt.

Iespējams, arī es satrauktos un vilcinātos līdzīgi pārējiem, ja pazītu kaut vienu no tiem cilvēkiem, kuru Dzīve bija mūs uzturējusi visus šos mūžus. Bet viņi man bija tikai smarža, ne godājama piemiņa. Vienkārši pastāvīga klātbūtne, ar ko bija piesūkušies sienu un grīdu dēļi un mūsu atmiņas. Man vajadzēja vairāk. Daudz, daudz vairāk.

Man vajadzēja prom.

Tas bija viens īss, ass impulss, kas izskrēja mums cauri, izbiedēdams mani līdz ar visiem. Acumirklī atkal cieši saplūdām kopā, lai saglabātu to vienību, bez kuras nekā cita mums nebija. Bet es jau biju sācis celties gaisā. Mēs nespējām mani apturēt, taču arī iecerētais lidojums neizdevās. Piezemējāmies mazliet tālāk par ceļa vidu, un tūlīt pat mums cauri izdrāzās mašīna, aizraujot līdzi daļu no manis, daļu no mums, kamēr pārējie mēs aizkūleņojām un izgaisām tumsā.

Es kliedzu līdz ar visiem tais pašās sāpēs, tai pašā izmisumā, uz brīdi aizmirsdams iepriekšējos sapņus. Nepalīdzēja pat mašīnā sēdošo cilvēku Dzīve; lai cik silta tā pulsēja visapkārt, mūsu pēkšņo tukšumu nespēja aizpildīt nekas.

Sajutusi neizskaidrojamu skumju uzplūdu, priekšā sēdošā sieviete pagrieza stūri, un pēc brīža mašīna apstājās ceļa malā. Viņa saņēma blakus sēdošā vīrieša plaukstu, bet meitene aiz viņiem ieraudājās, kā spēj tikai bērni, kā visu Laiku biju gribējis arī es, lai gan pirmoreiz to sapratu tikai tagad ­– bet tāpēc vēl jo skaudrāk.

Par spīti visam, es tomēr nojautu, ka šī ir mana iespēja aizbēgt pavisam. Pacēlos ārā no mašīnas un laidos pretī pilsētai, atstājot mūs aiz sevis. Tomēr viņi joprojām biju es, mēs bijām mēs. Šī apziņa stiepās man līdzi kā pavediens cauri labirintam, ar katru pagriezienu nospriegodamies aizvien vairāk, lai gan tagad es biju viens – viens slīdēju pāri ielām, viens laidos pāri cilvēku ņudzeklim, viens apstulbu no Dzīves, kas šalca man pāri vilni pēc viļņa, bezgalīga un nebeidzama.

Visu līdzšinējo Laiku es biju mācījies godāt un sargāt Dzīvi kā lielāko vērtību, bet šeit tās bija tik daudz, ka spēju tikai sekot reibinošajai straumei, kas veda mani cauri smacējošu dūmu mākoņiem, cauri augstām mājām, kas likās celtas no stikla un sapņiem, cauri pārsātinātai gaismai un tad jau arī tumsai, ko piepildīja laternu elektriskā sīkšana. Es sekoju Dzīvei, un pavediens turpināja stiepties. Un tad tas pārplīsa.

Mēs apklusām.

Man sāpēja.

Biju ielaidies vienā no lielajām mājām, kas stiepās augstāk par mūsu domām, un man sāpēja mūsu prombūtne un mana pēkšņā vienatne. Tā nerimās arī pēc tam, kad pienāca rīts un ēka piepildījās ar cilvēkiem. Viņi mani neredzēja un nezināja, ka es te esmu. Varēju brīvi laidelēties apkārt, smeldamies te no viena, te otra, dzert līdz reibumam. To es arī darīju, vienlaikus skaidri apzinādamies, ka nespēšu pietuvoties nedz viņiem, nedz Dzīvei.

Tas man sāpēja visvairāk. Es redzēju sarunas, strīdus, neatbildētas mīlestības pilnus skatienus – visu to, kas mūsu mājā bija pastāvējis tikai kā tālas nojautas vai pamazām bālējošas atmiņas. Bet arī šeit tās man bija un palika neaizsniedzamas.

Tomēr es nekavējos ņemt, ko nu varēju. Pat ja tā bija tikai smarža, kas izslīdēja man cauri, neko aiz sevis neatstājot, – man to vajadzēja. Man vajadzēja Dzīvi. Nekā cita nebija ne šeit, ne citur, ne tagad, ne jebkad iepriekš. Tagad es to zināju.

Es nevarēju atrast atpakaļceļu un nespēju cerēt, ka mani uzmeklēs tie pārējie, kas vairs nebijām mēs. Šis pavediens bija atrauts no manis – vai drīzāk es pats to biju izrāvis, neapzinādamies, ka tas savienoja mani ne tikai ar viņiem, bet arī ar Laiku.

Tāpēc es dzēru Dzīvi, dzēru neatraudamies līdz pat vakaram, līdz sākās nākamā diena ar iespēju apreibt no jauna. Bija brīži, kad man šķita – es sajūtu pārējos, viņi ir mani atraduši un es vēlreiz varēšu būt mēs, bet tas arvien bija tikai mirklis, kas tūlīt pat izbeidzās tāpat kā visi iepriekšējie, un es atkal biju viens.

 

Pēc dažām dienām ieraugot sevi spogulī un aptverot, ka Dzīve ir padarījusi mani par cilvēku, nejutu neko no tā prieka, kāds šai neiespējamajai pārvērtībai bija piemitis manā iztēlē. Pieskāros savai blāvi sārtajai sejas ādai, tad pārlaidu skatienu apģērbam – baltam kreklam un tumšām biksēm, kas darīja mani neatšķiramu no šeit strādājošajiem cilvēkiem. Es biju viens no viņiem, bet viņi nebija es, mēs nebijām mēs. Tomēr pamazām viņi sāka ar mani sveicināties, es atbildēju, dažkārt pat uzsāku sarunu, taču agrāk vai vēlāk viņi atvadījās, un es atsāku klīst pa mājas gaiteņiem te vienā, te otrā stāvā, nespēdams saprast, kāpēc pats sev joprojām liekos neredzams, lai ko apgalvoja spogulis un cilvēku uzvedība.

Es zināju, ka tāpēc man agrāk vai vēlāk nāksies atkal doties projām, vēlreiz atstāt visus un pazust pilsētā, lai meklētu jaunu Dzīvi, taču ar katru dienu kļuva arvien grūtāk to pieņemt. Kaut arī šeit nebija nekā no kādreizējās kopības, ar vienu vīrieti šajās dienās biju runājis vairāk nekā ar citiem, klusībā aizvien alkdams saplūst ar viņu, iespiesties viņa miesā un kaulos, ļaut viņa asinīm plūst cauri manam ķermenim, līdz neviens un nekas vairs nespētu mūs izšķirt. Tomēr tas nebija iespējams, vismaz ne tādā veidā, kā vajadzēja man.

Es arī negribēju apglabāt atmiņās vēl vienu māju ar visiem tās iemītniekiem, taču biju noguris baidīties no jautājumiem un aizdomām, ko biju sācis redzēt cilvēku acīs. Jo vairāk es viņiem līdzinājos, jo pētošāki kļuva skatieni, līdz bailes piespieda mani slapstīties pa tumšākiem gaiteņiem un telpām, atklātībā iznākot vien tad, ja tuvumā uzvēdīja tā vīrieša smarža.

Tomēr arī viņam es neko neteicu, jo zināju – mana dzīve nav viņa Dzīve, es nekad nespēšu no tiesas iedzīvoties nedz šeit, nedz citur. Un mēs nekad nebūsim mēs. Tāpēc promejot tikai paspiedu viņa roku mazliet ciešāk nekā parasti un tad jau biju atpakaļ skaņu, smaržu, gaismas pārpilnajā pilsētā. Gāju pa to bez sajēgas par virzienu, gāju vienkārši tāpēc, lai ietu un ietu, pamazām izšķīstot apkārtējā ainavā, kļūstot tikai par vēl vienu tēlu tās bezgalībā.

Taču nenotika arī tas. Cilvēki redzēja mani, tad novērsa acis un garāmejot apmeta līkumu, reizēm pēc tam vēl atskatīdamies, lai veltītu man pēdējo skatienu, kas tomēr neatklāja neko vairāk par sakumpušu, mijkrēslī neizšķiramu apveidu. Laiku pa laikam uzmetu skatienu garāmbraucošajām mašīnām, bet nu jau arī tās rādījās tukšas kā cilvēku atliekas; lai gan tajās bija Dzīve, tā nebija tā, ko man vajadzēja, tā nebija Dzīve, kuras iztrūkums nemitīgi, neatlaidīgi turpināja vilkt mani uz priekšu.

Kad tālumā pamanīju mūsu vecās mājas, solis uz brīdi saminstinājās, bet tad atkal kļuva drošāks. Zināju, ka pārējo tur nebūs, taču zināju arī, ka tur es vismaz varēšu gaidīt viņus. Varēšu atvērt durvis un logus, varēšu ieiet iekšā un staigāt pa mājas tukšajām, mirušajām istabām, un gaidīt, izgarojot nozagto Dzīvi kā rakstu zīmes, ko izlasīt spēsi tikai tu.