— Kaut kas pirmatnējs

Šoruden iznācis dzejnieces Ausmas Perons debijas dzejoļu krājums Tā beidzot tu (Strāva, 2025). Krājumā lasāmi desmit gadu laikā tapuši dzejoļi, tāpēc jāsaka – krājums ir ilgi un pamatīgi tapis un sen gaidīts. Krājuma redaktors Henriks Eliass Zēgners raksta: “Ausma Perons iespīdina gaismu tur, kur citi vairās ieskatīties, un, tumsā klātesot ar vaļēju sirdi, padara to gaišāku.” 

Par Ausmu Perons ir maz biogrāfisku ziņu, viņas it kā nemaz nav, jo Ausma Perons ir Katrīnas Gailes alter ego. Katrīna Gaile ir ieguvusi maģistra grādu glezniecībā Latvijas Mākslas akadēmijā, ilgstoši strādājusi dienas aprūpes centros ar dažādu vecuma cilvēkiem, pasniedzot mākslu, bet tagad strādā trīs dažādās skolās, pasniedz mākslu visu vecumu bērniem un divreiz nedēļā stundas novada Rīgas ieslodzījuma vietās. 

Intervijā Ausma Perons runā par neglīto un cilvēcīgo, par empātiju un žēlumu un to, kas viņu apbur citu mākslā.

Linda Mence

 

 

Grāmatas sākumā ir gleznotājas Katrīnas Gailes zīmējums Tētis. Kādas ir attiecības starp Katrīnu Gaili un Ausmu Perons?

Katrīna Gaile izmanto Ausmas Perons mistiskos panākumus. (Smejas.) Nu, Ausma Perons arī nav nekāds mega stārs, bet salīdzinoši Ausma Perons kaut ko tur tai literatūrā dara, bet gleznotāja Katrīna Gaile ir vispār kaut kur vsjo, nezinu, vai pavisam. Man visu laiku ir grūti pateikt, ka pavisam. Meitai maijā būs septiņi gadi. Kaut kad, kad viņa bija bēbis, man bija uzaicinājums piedalīties izstādē, tāpēc es gleznoju, bet pati es neko īsti nopietni nedaru, jo es tik daudz strādāju – bet tas arī nav attaisnojums, jo vasarās es nestrādāju. Viens molberts man ir istabā, un tas kā mēbele tiek apkrauts ar drēbēm, mana meita tur spēlējas, un otrs ir uz balkona. Tāda klasiska gleznošana, kā es to agrāk esmu darījusi, nenotiek. Ar eļļas krāsām ne. Un tas tētis – es, Ausma ar šo grāmatu taisa visādas lietas, es laikam neesmu pavisam viņa, es nezinu, kas tur ir par štelli. Un Katrīnai Gailei neviens nekad nav prasījis ilustrēt kādu grāmatu, un es domāju – čorts, labi, tik sūdīgi ar mani ir, tad, kad man būs, kad Ausmai būs grāmata, to ilustrēs Katrīna Gaile. Bet tie dzejoļi paši ir vizuāli un piesātināti. Grāmatas māksliniece Anna redzēja krājumu pilnīgi askētisku un es tam piekritu – es redzu, ka nevajag grāmatā ilustrācijas tikai tāpēc, ka Katrīna Gaile grib paspīdēt. Bet nu jā, tas tētis tur ir, un tās mokas ap tēti, un attiecības, un tētis nomira pagājušogad ceturtajā decembrī, dažas dienas pirms manas dzimšanas dienas, sivēns, un kaut kā man likās, ka tas ir tas, ko es vēl īstenoju ar grāmatu. Kaut kur es to ilustrāciju gribu tieši tāpēc, ka viņš ir nomiris. Man likās, tas būtu tik forši, ka viņš izplatītos. Es nezinu, kam par godu – Katrīnai vai Viktoram, manam tētim. Ka cilvēki saņemtu grāmatu un domātu, kas tas ir, un viņi varētu ar to darīt, ko grib. Viņiem traucē, viņi var izmest, var uzrakstīt kaut kādu tekstu. Un to tēti varēja uzzīmēt tikai Katrīna Gaile. Tā, kā es viņu redzēju pēdējoreiz viņa mājās, no kurām viņš tika transportēts prom. Kompozīcijas nobeigšanai man tas bija vajadzīgs. Tur Ausma Perons un Katrīna Gaile sanāca kopā.

 

Krājums aptver 10 gadus, bet ir ļoti viendabīgs, viss tik labi turas kopā gandrīz kā konceptuālā krājumā.

Tas ir labi, tas mani priecē! Cik labi, ka tur ir kaut kāda pabeigtība, nevis ka es rakstu dzejoļus un tāpēc tos vajag izdot, vai fiksi fiksi sataisīt. Bet tas manuskripts ir jau sen, es aizsūtīju Henrikam, ko pati biju salikusi, un viņš teica, ka tā tas arī varētu būt. Bet man vajag, ka kāds pasaka, nu toč vajag, viss kārībā. Tur ir vairāk nekā 10 gadi. Jo es arī rakstu maz, Ausma raksta maz. Tur ir dzejoļi, kurus es uzrakstīju Satori nometnē pirms diviem gadiem. Un tur ir arī ļoti seni dzejoļi, arī pats pirmais mans dzejolis. Un bija forši, ka tas process bija tik ilgs, jo man patīk mest ārā. Man patīk nevis askētisms, bet gribas visu, kas ir kaut kāds mākslīgs, pārāk poētisks, griezt nost. Mana iekšējā sajūta veidojas, kad viss ir nozāģēts, un tad, ja tur izlien kaut kas laukā no tā brutālā vai šerpā, šķībā, tad man liekas – o, labi.

Es jau nezināju, ka tie ir dzejoļi. Es esmu gleznotāja, un man patika dzeja, mana māsa ir slavena dzejniece un ļoti talantīga, bet man nav bijušas kaut kādas ambīcijas vai skumjas, es vienkārši pierakstīju skices gleznām. Un es nevienam nerādīju. Es atradu, krāmējot mājas, klades, kur ir viss pa pilnam, kaut kādi scenāriji filmām vai noskaņas, kuras es pierakstīju, jo to nav, kur likt, un draugiem jau nestāstīsi visus sviestus pēc kārtas, nevajag viņus nogruzīt. Un tad pirms gadiem 15 man draudzene teica – bet tā ir dzeja. Viņa bija pirmā, Ieva Fogele, viņa pietam ir tāda diezgan skarba un kritiska personība un tāpēc es viņai noticēju.

 

Kā tu jūties par atzinību un vai tev tā ir nepieciešama? Es jautāju, jo man par to nav skaidrības – no vienas puses, tā ir tāda tīra sajūta līdzīgi bērnam, kas kaut ko uzzīmē un skrien parādīt to savu lapu, bet tad ir kaut kāda atšķirība, vai tu gribi, lai tevi apbrīno un izceļ kā kaut ko īpašu starp citiem cilvēkiem, vai tu vienkārši gribi, lai tevi atzīst par to, kas tu esi. Un negribas arī tēlot tādu viltus pazemību – ka man to nevajag, ko tad es.

Man vajag, lai vēl kāds bez manis pasaka – nē, tas nav bleķis, tas ir labs, pietiks. Un tad es varu vismaz beigt par to bleķi uztraukties. Es nezinu, vai tā ir atzinība, bet, ja man kāds pasaka – o jā, interesanti –, tad es nejūtos tik viena. To man vajag. Jo atzinībai man vēl nav izgatavots trauciņš, kur es to varētu ielikt. Kad man saka komplimentus, man nav, kur tos ielikt. Būtu forši to kaut kur uzglabāt, lai tad, kad man ir pavisam čābīgi, es varētu no tā dabūt sev kaut kādu enerģiju vai prieku, jo tam tas ir domāts. Kad es mīlu kādu cilvēku un to, ko viņš dara, tas ir patiesi, es neko vairāk no viņa negribu, es negribu, lai mēs esam draugi. Viņš ar savu mākslu man kaut ko ir iedevis, un es esmu kaifā, es gribu izteikt to sajūsmu, lai viņš to varētu izmantot, kad viņam iet sūdīgi, zināt, ka viņš ir foršs. Man gribas dalīties ar to savu sviestu, dzeju, mākslu, sajūsmu, man liekas, tā ir tāda cilvēciska vēlme, un es jūtos vientuļa, ja man tas neizdodas. Atzinība noteikti arī ir vajadzīga, bet es to vēl neprotu izmantot tomēr.

 

Tavā krājumā dzejas balss vai “es” ir it kā klātesoša, bet arī tāds kā apslēpta, nezinu, kā to labāk pateikt. Šķiet, tu it kā atkāpies un raksti par citiem. Kā tu izjūti to, kas dzejoļos parādās no tevis?

Viena draudzene aizrādīja, bet es domāju, ka viņa mani pārprata – ka es tos cilvēkus izmantoju. Un es par to esmu domājusi. Bet nav tā, ka es esmu sēdējusi savā virtuvē un to uzrakstījusi, tas viss ir izlaists caur mani, nav norakstīts no dzīves pavisam, bet tāpat. Tas ir mani ir mocījis, un tā es vispār to daru – ir kaut kas, ko man nav, kur likt, un es to pierakstu. Ir jau kaudzēm superīgu lietu, mana meita reizēm kaut ko saka un es pierakstu, bērni skolā saka un es pierakstu un tas izskatās kā dzejolis, bet, ja tas ir tikai kaut kāds interesants teksts, tas neiziet caur to manu renderi, manu kontroli, es to nekad neuztveršu kā dzejoli. Es esmu kritiska pret citu dzeju un arī pret savu. Mani tracina, ja ir kaut kas, kas ir dzejai līdzīgs. Bet ja tas mani neliek mierā un cilvēki ar mani dalās, es dzīvoju viņiem līdzi, es pārdzīvoju. Es arī dažreiz aizmiegot domāju par bērniem no skolas, es visu laiku par visiem domāju. Tas izklausās kaut kā baigi terēziski, un es negribu būt arī tas.

Mākslas akadēmijas pirmajā kursā es strādāju ar cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem un es tā naivi biju sagleznojusi viņu portretus, bet tā arī mīļi. Un tad Kristaps Zariņš teica, ka nezin, vai tā ir māksla, jo vajag tad kaut ko pārspīlēt, un, nu ja tu gribi būt māte Terēze, tad ej sociālajā jomā, ko tu te mākslā lien. Es lienu tai sociālajā jomā un es negribu būt māte Terēze, viņa arī nemaz neesot tāda tīra personība bijusi. Vienvārdsakot, viņi man ir svarīgi. Bet tas skan kā tāds attaisnojums.

Es negribu, lai māksla būtu pašterapija, jo tas arī nav stilīgi, bet kaut kā tā ir, jo visa tā mana dzejas būšana un māksla, tas viss notiek tāpēc, ka man ir grūti just pašai sevi. Es esmu empātiska, un es domāju, ka tur ir kaut kas nevis mistisks, bet psiholoģisks – jau no bērnības man ir bijusi vajadzība, lai nesajuktu prātā, iziet no sevis, un pie kaut kādas nepanesamas sāpes es izeju no sevis joprojām, tas ir tāds ieradums, kas ir palicis. Es to ļoti labi protu. Arī dzemdībās es izgāju no sevis, un tas nebija labi, jo pēc tam bija jānāk atpakaļ, jo kurš tad cits, ja ne tu, viņu dzemdēs. Tas ir vecs, jau nederīgs ieradums, un man arī terapeite ir teikusi, ka to vajag mainīt. Bet visu pārējo pasauli un citus cilvēkus, dzīvniekus, es redzu, kaut vai tramvajā braucot es reizēm cenšos neskatīties, lai varu nedaudz atpūsties, jo tad man ir tāds zoom in. Es domāju, kādi tie cilvēki ir bijuši kā bērni vai kā bērns izaugs, vai kaut kādu sviestu pilnīgu, kā tie cilvēki mīlējas, nu sviests, bet tā es ikdienā eksistēju, piedodiet, draugi, paziņas un visi pārējie. Es viņos skatos, un tā es dzīvoju. Tas notiek caur acīm, es kaut ko redzu. Un ja vēl viņi kaut ko sāk stāstīt vai komunicē tieši savā veidā, es līdzpārdzīvoju, jo manī tas rezonē, un tur, es domāju, notiek tā izmantošana. Kaut ko savu es tur risinu. Kaut kādas skolas bērnu situācijas, kas īstenībā ir manas bērnības situācijas, par kurām man nav nekādu sajūtu, bet tur man lūst sirds un es esmu tādā kaifā, ka esmu pieaugusi, un es varu iestāties un varu pateikt – klau, nu bet tu esi tik foršs. Es nezinu, vai tas viņam kaut ko dod.

Es kaut kur lasīju, ka tie, kas nodarbojas ar pasaules glābšanu, kaut ko ņemas, lien visādos caurumos, kā pieaugušie dara to, kā pašiem pietrūcis bērnībā. Bet tas jau attiecas ne tikai uz bērniem, bet uz visiem. Es redzu sevi vai savu tēti tajos dzērušajos onkuļos vai nīgrajās tantēs vulgārajās vai tajos samīcītajos, nu, to cilvēcību. Ka tur kādreiz bija bērns. Vai arī dažreiz tās ir sapucētas dāmas, ne tikai tie ir autsaideri, arī tie, ārēji ļoti savāktie cilvēki. Es nezinu, ko es tur kapāju un rušinu, bet es ar to nodarbojos. Vienmēr. Man interesē cilvēcība. Arī citu mākslā, un tā var būt dažāda, arī nelabi smaržojoša, mani tas interesē līdz pat vielai, un ja no tā veidojas māksla, tas ir kūl. Tas ir baigi interesanti. Daži vēl to cilvēcību saliek ar kaut ko sirreālu, bet mani interesē māksla caur cilvēcību. Tāds tīrais kosmoss vai garīgums, tas nav tik ļoti man. Es esmu tāda.. vienkārša. Mana bauda ir kaut kas pirmatnējs, es domāju. 

 

Es laikam nemāku būt tādā saiknē ar cilvēkiem, es drīzāk cenšos distancēties, lai nebūtu jājūt tas, kas citos notiek. Bet tas liekas šausmīgi gļēvi, it kā norobežoties un dzīvot kā amerikāņi kaut kādā slēgtā kopienā, gated community.

Bet tur jau arī ir sviests un ciešanas, es tur tiešām ņemtu kaut kādā mauriņā un pačurātu, jo tas mani arī mocītu, viss feikais, es tur arī nevarētu atpūsties, tad man vajadzētu iet mežā. Tā ir otra galējība, es juktu prātā visvairāk pie tiem, kas tēlo, ka viņiem viss ir labi, es tur būtu bomzis numur viens, mani izrakstītu ārā no tās kopienas, kaut ko es darītu, lai līdzsvarotu to savu psihi. Laikam starp tiem vienkāršajiem cilvēkiem ir mans DNS. Man ir daži paziņas, kas runā savos facebook kontos par mākslu un rāda katru savu otas triepienu, un dzīve ir mīlestība, un viss ir labi. Bet tas ir bulšits. Nu labi, mākslā katrs var izpausties, kā grib. Bet neiesaistīties politiski vai sabiedriski svarīgās lietās, vispār tēlot, ka tas tevi neskar, – man gribas kauties uzreiz, izsist no cilvēka visu to, nu, mosties! Labi, katrs jau izdzīvo, kā var. Bet es esmu nikna, ja cilvēki neiesaistās. Vismaz, lūdzu, ja tu esi savācis to savu klausītāju baru, padomā, vai tu vari pateikt par to, kas tagad deg, vismaz pasaki. Turpini gleznot savu mīlestību, bet pasaki. Mūsos visos iekšā ir kaut kāds sliktums, un lai tas neizaugtu par kaut kādu ārprātīgu kroplību, par to vajag runā, man šķiet. Kāpēc par slikto smaržu nerunāt? Tajā vienkāršībā ir tāda esence, ja vien no tās nenobīstas. Un tur ir arī tas skaistais, tā mīlestība. Es esmu kaifā no cilvēkiem, no mākslas, no dzīvniekiem, no dabas. Bet kaut kas ir ļoti grūts šajā pasaulē, un to arī ir radījis cilvēks. Tā ir ļoti daudz.

 

Man liekas, mana problēma ir tā, ka man visu ir žēl. Un tas it kā neļauj ieraudzīt cilvēkos to viņu spēku, kaut ko no viņu cilvēcības. Kā tu nošķir empātiju no žēluma?

Par to žēlumu, tas droši vien ir kaut kas tavs. Es nezinu, kā tev ir klājies dzīvē, bet tas droši vien ir kāds tavs aizsargmehānisms, tev vajadzētu sevi pažēlot, bet tu kaut kā nevari un tā vietā tu izjūti to pret tiem citiem. Nezinu, tā es to tveru. Nē nu, žēl man ir. Bet vispār, ja kāds izrāda vājumu, es palieku dusmīga. Ja ir tāds tīrais vājums kā padošanās, man liekas, tur kaut ko vajag darbināt, risināt, drīzāk caur dusmām, aktivitātēm, es domāju, ko tur var darīt. Un par dzejoļiem – es negribētu, ka tie būtu tādi žēlabaini. Man gribas no tā kaut ko izaudzēt, caur vārdiem, kādu mazu kadru. Tie cilvēki, kas tur parādās, varbūt ir sociāli tajā teritorijā, kur vajadzētu žēlot, bet es gribu… es nezinu, pirmkārt, es vienmēr tur redzu sevi. Arī manā vecmāmiņā vai kādā citā vecmāmiņā, tajā logā, transportā. Varbūt, ja tur būtu tikai žēlums, es sabruktu, un tāpēc tur ir vēl kaut kas klāt, tas, ko es saucu par cilvēcisko, arī traģikomisko, vizuālo. Lai man nebūtu tik grūti, varbūt tāpēc es lieku to filtru. Es redzu – guļ tāds melns pelmenis pie Rimi, sarkans uzraksts un melns vīrietis guļ. Pirmais, es to vispār pamanu, tad, iespējams, tur ir kaut kāds filtrs, tad ir kaut kāds žēlums, tad es vēl tur redzu gleznu, jā. Dievs pasarg’, es negribu lasīt žēlabainus dzejoļus, tas neko nedod, pirmkārt, kas tā par mākslu vispār. Es negribu! Pastāsti man šo situāciju citādi. Mēs neviens neesam tik cieti kā akmens, nu, varbūt kāds cilvēks, kuram ir kaut kādi traucējumi un viņš nespēj just līdzi. Bet iedod man gongu kaut kādu. Iedod gongu, lai es no tā vēl kaut ko sajustu. Man nevajag arī cerību. Kaut gan, Oušenam Vongam tur ir cerība, viņš vispār ir ģeniāls, es viņu mīlu. Tas, kā viņš to dara, tā es gribētu rakstīt. Varbūt tas ir caur kaut kādu mīlestību pret to, kas notiek. Skan fui, vārds mīlestība. Bet ko tur ielikt, lai jebkuru situāciju, pat vardarbības aktu aprakstītu tā – un tas tāpat nebūs mazāk sāpīgi vai mazāk nežēlīgi. Es nemāku kā Oušens Vongs vai kā, piemēram, Tonija Morisone. Un tad ir Intas Rukas fotogrāfijas. Es viņu mīlu! Kad es kā studente uzzināju par viņu, tas, kādā mīlestībā viņa visus fotografē, un kas tas ir, nav tur nekāda žēluma, tādi nošmulēti bērni vai dzērāju pāris, viņai vēl tie apraksti. Man patīk tāda māksla, arī Bukovskis. Man kā feministei vajadzētu nopauzēt, kamon, bet viņš mīl tās sievietes. Viņš izsakās vulgāri, bet viņš vulgarizē varbūt sevi, ne sievietes. Kaut kas tur ir tāds, ka es mīlu sievietes caur viņa dzeju. Es gribētu arī tā rakstīt. Nu labi, Bukovskis jau ir nodrāzts, bet man bija mazliet pāri 20, kad mēs ar draudzeni lasījām viena otrai priekšā Bukovski. Vai Igors Pomerancevs, Punctum viņš bija publicēts, kaut kas par “nāvi tās labākajā nozīmē”, viņš arī arī bija uzrakstījis tik nešpetni un sirsnīgi. Nu jā, ka tas ir nevis kaut kāds interesants vērojums no malas vai apraksts, bet, lai tu to rakstītu, tev ir jālien tur iekšā – kā citādi tu to iemīlēsi?