— Drīzāk rāviens nekā tvēriens

Iznākot Romana Honeta dzejoļu izlasei ziema, maldi (Punctum, 2025) un priecājoties par jaunu atdzejas sēriju, kurā šī grāmata iznāk, vēlējos publicēt sarunu ar šo poļu autoru, kuru pamazām atdzejoju aptuveni 20 gadu. Eksistenciālisms dzejā – nezinu, vai šādi apzīmējumi palīdz vai drīzāk traucē uztvert katrā dzejolī mītošo pasauli. Pieļauju, ka neliela iepazīšanās ar Honeta domu gaitu ārpus dzejas izlases var būt viens no ceļiem, kā paplašināt tikšanos, ko piedāvā tikko iznākusī grāmata. Šeit publicētā Zuzannas Salas saruna ar Honetu notiek, pavadot grāmatas žēlums, varbūt viņš atvēršanu izdevniecībā Biuro Literackie 2022. gada 17. oktobrī.

Ingmāra Balode

Sākumā jautāšu tieši: kas notika ar krājumu, ko biji nosaucis atmiņa runājas ar vēju? Varbūt to derētu formulēt citādi un mēģināt izdibibāt, kas tevi vedināja mainīt grāmatas nosaukumu, – tomēr man radies iespaids, ka mainīts ir ne tikai nosaukums, bet, strādājot pie grāmatas, notikušas kādas būtiskākas izmaiņas. No dzejoļiem, kas apgāda lapā publicēti kā pieteikums krājumam, ir palicis viens, un tas pats – pamatīgi mainīts.

Es nebiju apmierināts ar savu iepriekšējo grāmatu klusie suņi, aizvien vēl neesmu. Es to rakstītu citādi – gan patlaban, gan toreiz –, patiesībā uzreiz pēc atdošanas uz druku man uznāca doma, ka būtu bijis vērts mēģināt citādi, kaut vai izvērstāk, ka vajadzēja citādi taisīt. Tāpēc šoreiz es vēlējos nesteigties, jo sevišķi tāpēc, ka man bija divreiz vairāk dzejoļu, nekā beigās nokļuva krājumā žēlums, varbūt viņš. Miers man bija, varbūt tā. Tas ir pirmais iemesls. Te es atcerējos par savu otro grāmatu Tu, dēliņ, nonāksi ellē: bija īpaši karsta 1998. gada vasara, kad atvedu divas paciņas grāmatu no iesietuves, stacijā nopirku oranžādi, aizsmēķēju cigareti, atvēru vienu paciņu, izvilku grāmatas eksemplāru un nodomāju – šaušalīgs darbiņš, velns parāvis. Tā bija. Otrs iemesls ir prozaiskāks, taču man ne mazāk svarīgs, proti, es tā biju iegrimis atkarībā, šķērsatkarībā, jo lietoju arī benzodiazepīnus, ka praktiski neko nerakstīju, gandrīz nodzēros līdz nāvei, tikai pēc vairāku nedēļu ilgas terapijas atkarību klīnikā es varēju atgriezties. Pie dzīves un rakstīšanas. Trešais iemesls – es nerakstu daudz, varbūt citādi: es rakstu vairāk nekā publicēju. Tā bijis vienmēr. Daļu nepublicēto dzejoļu atstāju vēlākam laikam, lielāko daļu izmetu. Tā nu NAT – neapmierinātība, alkoholisms un tradīcija – izlēma. Esmu laimīgs, ka šis krājums parādās tieši tagad un ka tam ir atšķirīgs nosaukums, un iekšā citi dzejoļi, un ka tās sākotnējās idejas, kurās biju padalījies ar izdevniecību, netika īstenotas. Turklāt atmiņas jautājums manos tekstos paliek tāpat, “atmiņa runājas ar vēju” tagad ir nosaukums vienam no dzejoļiem, ne tik demonstratīvi un mazāk pretenciozi.

Interesanti, ka par rakstnieka neapmierinātību tu runā tieši šo abu grāmatu sakarā. Tu, dēliņ, nonāksi ellē, ja var ticēt kritiķu spriedumiem pēc gadiem (kā to noformulēja, piemēram, Pšemeks Rojeks¹)), ir pirmais krājums, kas ap tavu daiļradi savērpa īstu kataloģizēšanas virpuli, bagātīgi apveltīja ar dažnedažādām etiķetēm un ievietoja tevi visai imponējošās poētiskās kartes teritorijās. Par klusajiem suņiem savukārt viedokļi dalās – man pašai šī grāmata patīk un es pat domāju par to (kā redzams – visticamāk, maldos), ka žēlums, varbūt viņš ir lasāms tādā kā divbalsībā ar iepriekšējo grāmatu. Bet par to varbūt pēc brīža; tagad uz mirkli atgriezīsimies pie tavas nepatikas pret saviem darbiem. Tu tajā dalies tik viegli, ka gribas pajautāt no otras puses: kura grāmata tev pašam ir vistuvākā?

alise, jo, to rakstot, ir es biju jauns un manī bija tāda tīrība, kādu es, iespējams, nekad vairs nesasniegšu, tāda debitanta tīrība. Pēcāk iespējams zināt, kā un ko rakstīt, bet visu mūžu nākas tiekties atpakaļ pie tās iesācēja tīrības un dzīvīguma. Jo, nu, dzejoļus neraksta pēc pasūtījuma. Dzejolis – tā ir dāvana, es nezinu, kā dāvināta, nezinu, kurš to devis. Tas atnāk pats. Man patīk arī krājums piektā valstība, jo toreiz jutos piepildīts un manī bija daudz mīlestības un dusmu. Arī daudz šaubu, kas reizēm pārtop dusmās un trīsās, varbūt tā.

Ja runājam par dusmām, pāriesim pie tavas grāmatas vadošajām emocijām: virsrakstā ietvertais žēlums grāmatā ir intriģējošs. Tas neiemieso tikai vienu emociju veidu, tajā ir ierakstīta zināma autonomija, ārpusnieciskums, neatkarība – to var notvert drīzāk attiecībās nekā introspekcijā. Tas mazliet spītējas pret terapeitisko kultūru, kas liek mums uzņemties pilnu atbildību par visu, ko jūtam, un uzlūko mūsu emocijas (gan negatīvās, gan pozitīvās) kā iekšēju procesu. Kas šajā visā ir virsrakstā izceltais žēlums? Dzejoļa dzinējspēks? Elēģijas aizmetnis? Apslāpētas dusmas?

Man žēlums ir dzejas esence. Ieskatīšanās veids, klusējoša skatīšanās uz to, kas ir neizbēgams un nesaprotams. Žēlums, savs žēlums man ir prātā – un ir arī dusmas uz to, ka paiet laiks, un gadu gaitā šīs dusmas kļūst aizvien pieradinātākas, it kā neaizsargātākas, paļāvīgas. Melanholiskas. Dusmas uz to, ka nudien var šo zudušo laiku aizvērt un aprakt sevī, it kā saspiest to delnā, lai tam aizvien vēl plūstošajam laikam nebūtu iespējams šīm dusmām piekļūt, un var gadīties, ka pats sairsti gabalos un, kad vēlāk to plaukstu atver, tad tur, kur senāk bijām ieslēguši kādu maigumu vai pieklusinātību, pēc gadiem atrodas tikai kvēpi, fekālijas. Paliek bezspēks, kā rakstīta Zālamans Mācītājs – “viss ir tukšība un vēja tvarsts”.

Teikšu tā: es reiz biju ziemas brīvdienās pie Ojcovas, kādas trīs nedēļas tur sabiju, aptuveni tā, un pēc gandrīz divdesmit gadiem nolēmu turp aizbraukt ar riteni. Ņēmu un aizbraucu, es zināju, ka to vietu un laiku esmu nēsājis atmiņā kā tādu laimes zemi, piestāju pie veikala, nopirku oranžādi, aizsmēķēju cigareti, paskatījos apkārt, un tur: apdrupis žogs, salauzts soliņš, lētā vīna ražas svētki, vietējie, kas ar skatienu man pielipuši kā mušas, kas mīdās pa mēslu čupu, visi pieklusuši un seko katram manam solim un katrai kustībai, tāpēc izdzēru oranžādi, nodzēsu cigareti, un nekad vairs tur neatgriezos. Ja nu tomēr – tad vienīgi domās. Tātad pagātne ir kā piemiņas lietiņa – ja tai ir nozīme, nevajag to mēģināt savienot ar tagadni. Cilvēki, ko reiz noteiktās vietās esam satikuši, laika gaitā tajās vietās nekādi nesāks iederēties, jo ir skaidrs, ka tie to nespēj. Un tomēr – nekas vairāk kā piemiņas lietiņa. Iespējams, tur būs arī kāds neīstums, kas no pagātnes nāk, par spīti centieniem, lai tā atkal ir dzīva un sava. Uz visiem laikiem. Nu, vai vismaz: uz kādu laiku to paturēt sev. Žēlumu nejaucu ar žēlošanos, jo žēlošanās – tas ir viens atbaidošs paradums, savukārt žēlums attīra skatienu, taču ne vienmēr pieņem viesus. Jans Lehoņs² dzejolī Lielā Piektdiena raksta par sievieti, kura aizved bērnu uz kapsētu, bet, tur nonākot, – tā tas izskatās: “Tie pēkšņi ieraudzīja: puķu vietā – klints / Un nesmaržo hiacintes, nav izrotāts it nekas. / Un akmens sieviete nodrebēja no apjautas / Ka pēc šīs nāves var nebūt celšanās augšām.” Protams, var nebūt augšāmcelšanās, varbūt tās arī nav. Varbūt arī pašas sievietes. Varbūt tās nekad nav bijis. Nezinu. Nav svarīgi. Bet mani tas satrieca, šis teksts, kas virzās bez robežām, vārdi par ilgām pēc nākotnes, turklāt tā darināti, lai lasītājam ne tik daudz trāpītu pa intelektu, cik noliktu viņu piepeši neizsakāmā priekšā, un tieši tā rakstīja Lehoņs, to redzu arī Liberta, Rilkes darbos, to redzu šī laika Švetļicka un Sosnovska dzejoļos.

Terapeitiskā kultūra, tu saki. Man Rietumu terapeitiskā kultūra, lai kā es to saprotu un lai kā es to nesaprotu, saku to, par piemēru ņemot savu alkoholisma terapiju, piešķir arī tiesības sajust un izteikt to, ko jūtam un ko esam jutuši, un vienlaikus tiesības nespēt izsacīt to, ko dažādu iemeslu dēļ neesam spējuši sajust un izteikt, kā arī to, ko vēl aizvien nevar ne sajust, ne izteikt. Tā piešķir arī tiesības uz to – lai arī es labprāt nerunātu par tiesību piešķiršanu, jo, ja reiz ko atļauj, tātad arī aizliedz, tādēļ lai nu paliek –, teikšu varbūt tā: var pieņemt, ka tam, ko mēs varbūt nekad nesāksim just, varam, augstākais, pievienot savas emocijas. Nosaukt tās. Pieskaņot prātu pie asinsrites. Varu tātad savas sajūtas nosaukt vārdā, racionalizēt, pamatot, sakārtot sevī, prātā un garā, lai kā es šo garu saprotu un nesaprotu, varu izžmiegt kaut kādu ekstraktu no tā gara un ierakstīt to tabuliņā, bet vienlaikus es nespēju tikt vaļā ne no vienas sajūtas, kas mani moka, par spīti retrospekcijai un terapeitiskām eskapādēm, kas man aptuveni divus gadus arī ir lieliski zināmas. Vai varbūt vienkāršāk: ja tu mani pagrūdīsi, kāpjot ārā no tramvaja, es varu, piemēram, noskaisties, dot sev tiesības noskaisties un nosaukt šo noskaišanos kaut kā daiļāk, par dusmām, iritāciju vai niknumu, varu dot savām jūtām kādus īpašu vārdus, varu veltīt laiku un pamatot, ka aiz tām stāv manas bailes, nejautā man, uz ko tās attiecas, man nav ne jausmas, varu uzticēt tās, kā man tas ir terapeitiski skaidrots, Augstākiem Spēkiem, tad nu uzticu, bet nekas nenotiek. Paliek vienkārši dusmas. Ātri uznāk, vienlīdz ātri pāriet. Tāpat aizrautība, varu to sadalīt kaut kādos terapeitiskos pirmreizinātājos, varu teikt, ka tas ir svaigums, vieglums, pacēlums, ko raisījis tas un tas, un vienlaikus jūtu, burtiski zinu, ka reizēm vārdu ir pārāk daudz, lai tie būtu viens. Kā tas viss attiecas uz dzeju, man nav ne jausmas. Kā domāju, tā arī pateikšu: dzejā nav terapeitiskās kultūras, pār dzeju valda instinkts. Anrī de Tulūzs-Lotreks sacījis, kas man tagad ienāca prātā: “Ar glezniecību ir tāpat kā ar sūdu, tas ir jājūt, to nevar izskaidrot.” Ar dzeju ir tikpat maigi un pēkšņi. Tas drīzāk ir rāviens nekā tvēriens.

Tu jau noteikti zini, ka te mēs atšķiramies. Ne kā dzejniece, bet kā kritiķe es dodu priekšroku vissliktākajam no tvērieniem – laboratiskam tvērienam. Tāpēc pārlieku nedusmojies, ja mēģināšu tevi vēl izvaicāt par stratēģiskiem jautājumiem, un es nedusmošos, ka tu uz šiem jautājumiem atbildēsi ar garu pļāpāšanu – šī dinamika man sāk šķist pārsteidzoši produktīva.

Un pat tagad, kad šo visu stāsti, es domāju, ka nekad taču neesi slēpis savas rakstības avotu: tu atzinies, ka dzejolī pārstrādā personiskas lietas, vairīdamies tomēr no grēksūdzes tādā pārlieku naivā nozīmē. Es tikai prātoju, kā tas iet kopā ar ambīcijām dehermetizēt dzejoli – par tām runāji ar Jakubu Viņarski pirms pāris gadiem, kad iznāca klusie suņi. Vai sajūtu nosaukšanas pieredze, tas, ka dod sev tiesības tās piedzīvot – un visas pārējās lietas, par kurām pirms brīža runāji –, ir kaut kā saistītas ar tiekšanos izveidot “lasīšanai ļāvīgākas” grāmatas? Vai šodien vēl turies pie šī postulāta, kāds tev bija pirms pieciem gadiem?

Domāju, ka varbūt nesastrīdēsimies šajā spēlē “stratēģiskie jautājumi vs pļāpas”! (Smejas.) Jā, es atceros, ka toreiz ieminējos, ka gribētu, lai klusos suņus būtu vieglāk lasīt nekā manas ieprieksējās grāmatas, taču šobrīd nudien nezinu, vai es to tiešām vēlējos. Bet tam nav īpašas nozīmes, tuvojas laiks, lai teiktu tā: kas bijis – bijis. Krusts pāri, vāks virsū. Ne vienmēr protu to paredzēt. Tāpēc klusēšana, varbūt tā. Tāda nolūka nav, varbūt reiz tas manī ir ieskanējies, bet: patlaban nav. Patlaban es gribētu kaut ko pavisam citu, iespējams, es pat vienmēr esmu to gribējis, proti, to, lai neviens mans jaunais krājums un neviens tajā ievietotais dzejolis negarlaikotu lasītāju, bet lai to drīzāk parautu stiprāk vai vājāk, bet tā parautu, ka uz mirkli viņš justu šalkoņu ausīs, iespējams, tieši tā ir dzeja. Iespējams. Lai pēc lasīšanas viņš nepaliktu vienaldzībā. Lai viņam piebiedrotos amoka skrējienā, neaprēķināmībā, nevis pastumtu zem deguna kaut ko paredzamu vai, kas gan te ko slēpt, garlaicīgu. Protams, jā, zinu, ka gribēt es to varu. Es runāju arī par lasītāju, kuru nevajag stūrēt un kam nevajag iestāstīt, ka dzejolis ir jālasa tā un tā, par lasītāju, kam nav kā skolasbērnam jāuzraksta priekšā uz tāfeles. Nevajag – šodien aizvien vēl tā domāju: dzeju lasa nedaudz cilvēku, nedaudzi to jūt, elpo, tāpēc visdziļākajā pazemībā un cieņā es atstāju viņu ziņā to, kā izvēlēties formulas, kā uzšūt kritikas korsetes – es to, piedošanu, neprotu. Vai es rakstu sev par spīti vai uz kaut kādiem savas ēnas gabaliem, nezinu, ne man par to spriest, nu, vismaz man tā šķiet.

Grāmatas atklāšanā tu dažādos veidos problematizēji atmiņas nedrošumu. Var dzīvot pagātnē un īsti nezināt, kur dzīvo, – atmiņas par dažām lietām ir lemtas pagaišanai, pārveidojumiem un, var gadīties, pat viltojumiem. Bet reizēm tomēr (grāmatas telpā jau pašā pirmajā dzejolī) šis nedrošums pamazām zūd. Nezinām, vai nolobītā atmiņas versija ir īsta, taču varonis pārliecinās par tās nolobītību.

Bet kā ir ar to pagātni (dzejolī)? Svarīgākais ir tas, kā to uztveram?

Jā. Visvarīgākais noteikti būs tas, ja vispār varam pieņemt, ka man kaut kāds “vissvarīgākais” ir pieejams, cik mēs paspējam ievietot atmiņā savas dzīves notikumus, cik ieraudzītu seju, izrunātu un noklausītu sarunu, cik žestu mēs spējam atcerēties, bet jo īpaši tas, cik dziļi tas viss mūsos ierakstījies. Jo kaut kas mūsos ir ierakstījies, man par to nav nekādu šaubu. Tik vien. Es vienkārši tam ticu. Noteikti, ka svarīgi būtu arī tas, cik ilgi to varam sevī nēsāt, turēt pie dzīvības ilgāk, nekā tas pats turas pie dzīvības, viegli un vienaldzīgi. Tas, kas mūsos ierakstīts, ir nolemts nemitīgai mainībai, tiecas uz maksimālu entropiju, tātad – atmiņa dara to pašu. Tā bioloģiski, intelektuāli, garīgi, daudz ko te vari vēl pievienot, sairst, bet vispirms tā sairst dabiski. Ja kaut kas pakustas, tas ir pakļauts mehānikai, un arī nekustīgais, jo mehānika ietver statiku jeb ķermeņu atrašanos miera stāvoklī. Tātad dzeja neizglābj, tāpat kā neizglābj atrašanās eremītu klosterī ārpus civilizācijas, tomēr es uzskatu, ka vārds, vārds kā tāds, padara pašapmānu iespējamu. Dzeja, un to es saku pilnīgu pārliecību, dod mierinošo un caurvijošo maldinājumu, ka dzīve var ilgt bezgalīgi tiktāl, ciktāl to iespējams dzejolī, ar dzejoļa palīdzību, kaut kā “iepauzēt”. Tas man sniedz lielu mierinājumu. Zinu, ka tas nav iespējams, bet patīkami ir kaut vai uz mirkli ļauties šim maldinājumam. Luijs Aragons rakstīja: “Neko nekad nesasniedz cilvēks. Ne spēku, Ne vājumu, ne sirdi. Kad grib tas / Plecus, tā ēna pārvēršas krustā. / Bet, kad vēlas tas apskaut laimi, viņš to parasti saspiež, samin./ Viņa dzīve ir šķiršanās, sāpīga, savāda.” Tieši šī “šķiršanās, sāpīga, savāda”, varbūt tā. Tajā ir būtiskākais no visa: neatgriezeniskums.

Var dzīvot pagātnē, tu saki, es piekrītu. Jā, var, iespējams, daudz grūtāk ir dzīvot ar pagātni. Tas vien, ka var dzīvot, man ir izaicinājums. (Smiekli.) Bet tam, ko tu tikko pateici, ka “var dzīvot pagātnē un īsti nesaprast, kur dzīvo”, tā kā atmiņa ir pakļauta pārmaiņām, – arī tam es piekrītu. Atceros, ka pirms trīsdesmit gadiem mans draugs pavēstīja man par kāda cilvēka nāvi, mums šis cilvēks abiem kaut kādā ziņā bija svarīgs. Pirms trīsdesmit gadiem, es domāju, un redzu puikas drūzmējamies skolas gaitenī, tie vēl ir bērni. Līdz šim brīdim es redzu viņu sejas, kādas tās bija tajā ne visai mākoņainajā rudenī, redzu brūnos matus, redzu dažas lūpas, garainīšus, kas kāpj no mutēm. Vēl viņi visi ir, šodien, kad par to šeit rakstu. Vēlāk viņu būs mazāk. Manis arī. Vai arī atceros novembra dienu pirms trīsdesmit sešiem gadiem, kad aizskrēju uz baznīcas svētkiem un tur tirdziņā nopirku violetu skārda kārbiņu ar grozāmiem slēdžiem, un, kad tos grozīja, iekšpusē pārtinās filma uz papīra lentes, tāds smagnējs brīnums. Tajā dienā bija gandrīz tāpat, kā ir šodien, bet vēl saulaināk, vēl siltāk. Vēlāk es braucu atpakaļ uz baznīcu ar riteni, neatceros, pēc kā.

Tāpēc tas, ko tu tikko pateici, ka “var dzīvot pagātnē un īsti nesaprast, kur dzīvo”, – jā, var tā dzīvot, tieši tā ir. Cilvēkiem pārsvarā nav atmiņas. Viņi to zaudē organiski, no dienas dienā – nedomā par rītdienu, par vakardienu – nedrebinās, iet. Dzīvo. Aizmirst. Laimīgi tādi cilvēki.

Tie ir cilvēki, kas nejūt žēlumu?

Bet varbūt tie ir cilvēki, kuri grib no žēluma nošķirties, es nezinu. Vai jau ir instinktīvi no tā atdalījušies. Vai varbūt ir to pārdzīvojuši, bet man nācies to pārdzīvot ilgāk, nekā es biju domājis, un nelaimīgi, to es arī nezinu. Atceros kādu mūzikai veltīta centra atklāšanu, atceros dibinātājas balsi, viņa teica, ka ikviens neatkarīgi no vecuma atradīs sev šeit vietu. Smejos, to atcerēdamies, smaidu, lai arī varbūt man gribas raudāt. Jā, katrs ir sev pats – ikvienam citam, sev pats – nevienam. Ieilgusi vājība. Tas žņaudz. Ļaudis, kas nodara sāpes ne tāpēc, ka aiziet, bet tāpēc, ka ir. Un atspīd manā atmiņā ar savu cenšanos. Cenšanās paveids: ietiepīga.

Vēlos pavaicāt vēl par vienu lietu, kas no kategorijas “strādāšana ar emocijām” – precīzāk, par žēluma un nostalģijas attiecībām. Tās otrās tavos tekstos pārāk daudz nav, taču esi atstājis maigas pēdas, kas par to liecina. Un tātad – vai žēlums tavos dzejoļos attiecas arī uz pārindividuālām lietām, saistītām ar konkrētu vēsturisko momentu, ar kultūras artefaktiem u. tml.?

Ciktāl man nepieciešami artefakti, lai spēlētu uz emocijām – tā es sev šo frāzi pārtulkoju –, man nav ne jausmas. Nezinu, ar ko atšķiras nostalģija no žēluma, man tas ir viens un tas pats, varbūt izpaužas atšķirīgos veidos, taču tā vienmēr ir meklēšana: zaudētu cilvēku, zāles smaržas 1995. gada martā, kad es labības laukos dzēru šņabi ar to un to ar to, vai ne. Bet varbūt ir tā: tagad es atļaušos aizbēgt literatūrā. Ernsta Viherta³ romānā Jerominu bērni. Atceros no tā šādu ainu: luterāņu mācītājs Agrikola, nomocījies savās šaubās par Dievu un satricināts, apjēdzot, cik milzum daudz bērnu nomiruši epidēmijas laikā, uz galvenā varoņa, Jensa Jeromina, jautājumu “Kā ticēt?” atbild šādi: “Ticēt tā, ka sāk jau zināt.” Tāpēc skumt tā, ka sāk jau redzēt.

Krājumā žēlums, varbūt viņš nevar neredzēt kompozicionālo sasaisti. Tikai šķietami pirmais dzejolis ir par “tevi”, bet pēdējais – par “mani”; nakts domas savukārt cita starpā veidotas tā, lai ļoti pamanāmi vienu ar otru sasaistītu kopā. Tāpēc tavu dzejoļu varoni redzu kā tādu, kam nemitīgi nepieciešams akcentēt paša autonomijas neesamību (un arī iezīmēt kontekstus, kas pie tādas ainas šo “sevi” ir noveduši). Tomēr tā nav vienīgā metode, kā var palūkoties uz tavu dzeju un tavu dzejoļu subjektu. Marčins Švjantkovskis,⁴ komentējot tavus tekstus žurnālā KONTENT, kārtējo reizi jautājis, vai tu esi postmodernists, klasicists vai nihilists. Švantkovskis azartiski iznīcinājis praktiski katru no šīm iespējām, vienlaikus pamatojot, kāpēc tās daļēji ir patiesas. Bet kā ir tev pašam? Kurā no šīm pozīcijām tu vislabprātāk gribētu sevi redzēt? Vai varbūt piedāvāsi kādu citu?

Vislabprātāk es sevi redzētu tā, kā esmu uzrakstījis, no tā neatkāpšos, un nepinu arī tam klāt nekādu samudžinātu ideoloģiju: tie ir mani dzejoļi, vienmēr esmu bijis un palieku katrā no šiem dzejoļiem, katrā grāmatā. Reizēm dziedu, reizēm buldurēju, kliboju, reizēm dejoju. Reizēm esmu sliktākā, reizēm labākā formā. Varbūt vēl piebildīšu tā: “nav tādas naudas, kas atdotu atpakaļ vakardienu” – tā vajadzēja sākties krājumam ar nosaukumu atmiņa runājas ar vēju. Laime, ka tomēr tā nesākas, jo tas ir acīmredzami. Mani šausmina paredzams maršruts: ieraudzīt kādu artefaktu, kas var būt Sagrada Familia vai kāda ieliņa pilsētiņā, ko slacījuši saracēņu mīzali, tas var būt Franča Jozefa I septītās galma dāmas zobu bakstāmais. Ieraudzīt un iesaukties: ooo, lūk, tas ir tas! Tieši par to es runātu. “Šausmas, šausmas!” Tā iesaucās Kurcs Tumsas sirdī, es to atgādinu, jo tevis piesauktais Marčins Švjantkovskis mani reiz iztaujāja par aizraušanos ar Konrādu, labāko poļu prozaiķi, – tā tas arī ir palicis, taču tas dzejolis ir aizgājis pastaigāties un atpakaļ nebūs. Līdzīgi kā pastaigā aizgāja Žeromska Pelni,⁵ kad tos lasīju, – neizturēju to Venēciju, šausmas, nu! Viss saziepēts un garlaicīgs. Dzīve tā iegriezusies, ka man patīk viņa publicistika, bet prozu – nu, varbūt tā gadās ar obligāto literatūru – to es gribu sev dozēt.

Tu veikli izspruki no mana jautājuma, atbildēdams, ka skaitās tas, kas uzrakstīts. Bet arī šeit taču tevi var ķert pie vārda: gan papīrs, gan interneta literārie žurnāli taču neaizmirst tik viegli. Tāpēc ir zināms, ka tas, ko pieraksti, arī paliek nepārtrauktā kustībā: tu to pārtaisi, maini, apgriez, piesvied, modificē savu tekstu rindas. Abstrahējoties no tā, ka ne vienu vien polonistikas studentu esi aizvedis neceļos ar krājumu mana, gribu pievērst uzmanību būtiskām izmaiņām tekstos, kas publicēti periodikā, un tiem, kas atrodas mūsu apspriestā krājuma versijā. Vai tu varētu pastāstīt vairāk par to, kā tu strādā ar tekstiem? Kā tie nogatavojas, un kā tie mainās (vai arī tiek slīpēti)?

Es gribētu tā dzīvot, lai citu dzejnieku rakstītais liktu man aizrauties, radītu megadusmas, visdziļāko satricinājumu, un tā rakstīt, lai nevienu negarlaikotu. Un pats sev – nemelotu. Man tas atgādina, ka holandiešu trapisti, kad viņiem pavaicāju, kāpēc tie savā klosterī taisa alkoholu pārdošanai, atbildēja: mums ir brūzis pie klostera, nevis klosteris pie brūža. Viss, ko saku, ir patiesība, taču tā nav mana. Lai arī sadalījumā “brūzis un klosteris” ieskanas kaut kādas elementāras patiesības piesaukums tās melnbaltajā izpausmē, tomēr svarīgi ir nesabojāt ne melno, ne balto, bet gan saglabāt tos. Uz brīdi. Un, lai krāsas nebalotu, vajag sienā iedzīt naglu, uz pašas sienas vien krāsas švaki turas. Tēmējot tuvāk tēmai, teikšu tā: man pēc katra krājuma uzrakstīšanas vēl palika daži dzejoļi. Pēdējā laikā palika vairāk. Reizēm es tos saglabāju diskā, jo rakstu datorā, ļoti reti – lai arī pēdējā laikā pat diezgan bieži – ar roku, bet reizēm dzēsu, turklāt galīgi. Vienmēr vazājos apkārt ar piezīmju grāmatu, tas ir fakts, nevis mana pieķeršanās pildspalvas graužļāšanai. Ne tāpēc, lai tajā meklētu kaut ko, bet tādēļ, lai tas būtu pa rokai, ja nu kas atgadītos. Un, kad pienāk laiks izdot grāmatu, visus dzejoļus sadrukāju un staigāju pa tiem. Vairāk izmetu nekā atstāju. Kad pienāk laiks izdot grāmatu, es domāju: tā ir mana dzīve, lai notiek, lai ilgst, lai tik turpinās. Ne man ir līdzi dzejoļi, ne es esmu pie dzejas. Varbūt tā ir manī, varbūt tā.

Noslēgumā gribu tev pavaicāt par ļaunumu. Un par savaldīšanos. Grāmatā kāduviet raksti: “ļaunums / un novirzes, lai arī savā ziņā smieklīgi, // sagaidāmi” (runa bija par janku). Tavas grāmatas varonis runā šausminošas lietas, un tomēr parasti to dara ar milzīgu mieru. Tāpēc prātoju: vai šis miers ir žēlums? Vai žēlumā ir ierakstīta samierināšanās, piedošana, paša spēju ierobežojumu iekšējošana?

Ne vienmēr ir ierakstīta. Tad es drīzāk runātu par pazemību vai kādu dvēseles miera paveidu. Zinu cilvēkus, kuri ar mierīgu skatienu, ar pieņemšanu pret aizejošo laiku saka: “kas bijis, tas pagājis.” Bet reizēm žēlums ir dusmas, lidojoša fūrija, reizēm tas nedod atelpu. Žņaudz. Palūkojoties pagātnē, daudzkārt esmu sevi pieķēris pie tā, ka man ir jāaiztur vai varbūt drīzāk jāaptur savas jūtas pret cilvēkiem, kas uz tām atbild tikai un vienīg tad, kad iegadās manos sapņos, atmiņās, kaut kādās manās nostalģiskās atmiņās. Pat ja jālīst lērumam asiņu, man tas ir jāizdara. Pat ja līst nevis asinis, bet varbūt miglas, katrā ziņā kaut kāda substance, kas tuvāka maņām. Dzīties pakaļ savam senākajam “es” – tas ir skumji un grūti. Tās ir mokas. Neprāts. Var sevī arī nocietināties. Apaugt ar čaulu. [Šandors] Mārai vienā no savām Dienasgrāmatām pēc ierašanās Ņujorkā raksta: “Biju vēl cietāks. Kā akmens.” Viņš izturēja ilgus gadus. Un savā akmenscietībā kļuva bezpalīdzīgs. Akmens pamazām drūp, tas ir skaidrs. Tādēļ tā vietā, lai lietotu tik lielus salīdzinājumus, es labāk teiktu neganti un vienkāršāk: “Katra ir žēl.” Bet tā es neteikšu, jo tas man atgādinātu Staņislavu Gžešuku,⁶ kurš Piecos nometņu gados raksta par divām ieslodzīto grupām Mauthauzenas-Gusenas nometnē; tie bijuši nostādīti rindās, vieni uz gāzes kameru ieeju, otri uz nometnes izeju, un abu grupu ieslodzītie gaidīja, kas ar viņiem notiks. Gžešuks bez nekādām emocijām ir aprakstījis to, ka viena rinda stāvēja uz nāvi, bet otra – uz dzīvību. Viss. Reizēm ļaunuma aprakstam ir jābūt aukstam, lai, to uzlūkojot, nezaudētu prātu.

No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

Pirmpublicējums Raczej szarpnięcie niż chwyt portālā Biuro Literackie 2022. gada 17. oktobrī. Tulkotāja pateicas izdevējam Arturam Burštam (Biuro Literackie) par iespēju dalīties ar šo materiālu.

1. Przemysław Rojek – mūsdienu poļu kritiķis, literatūrzinātnieks. (Šeit un citviet – tulkotājas piezīmes.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Jan Lechoń (1899–1956) – starpkaru perioda poļu modernists, dzejnieku grupas Skamandrs pārstāvis. Poētikā veidojis ciešas saites ar agrīnajiem modernistiem un simbolistiem poļu dzejā. Miris Ņujorkā, izlekdams pa debesskrāpja logu.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ernsts Viherts (Ernst Wiechert, 1887–1950) – vācu rakstnieks, dzimis Austruprūsijā, tagadējās Polijas mazpilsētā. Romāns Die Jeromin-Kinder, viens no Viherta pazīstamākajiem darbiem, iznācis 1945. gadā un vēsta par ogļu pārdevēja dzimtu 20. gadsimta pirmās puses vēsturiskajā ainavā Mazūru apgabalā.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Marcins Švjatkovskis (Marcin Świątkowski) – mūsdienu poļu rakstnieks, datorgrafiķis, agrāk nodarbojies ar literatūras kritiku.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Stefans Žeromskis (Stefan Żeromski, 1864–1925). Viens no ievērojamākajiem 19.–20. gadsimta mijas poļu rakstniekiem, veicinājis atgriešanos pie vēstures tematikas prozā. Par panorāmisku dēvētais romāns Pelni (Popioły) iznācis 1902. gadā.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Staņislavs Gžešuks (Stanisław Grzesiuk, 1918–1963) – poļu rakstnieks, dziedātājs, komiķis. Romāns Pieci nometņu gadi (Pięć lat kacetu) ir rakstnieka debija prozā, kurā viņš atskatās uz koncentrācijas nometnēs pavadītajiem gadiem un vēsta par tiem asprātīgā saistošas sarunas stilā.  (atpakaļ uz rakstu)