— Mikimauša apskāviens

Pirmās, kas mani pameta, bija jūtas. Pēc tam arī domas, cita pēc citas, lēnām, negribīgi tās slīdēja ārā no manas apziņas spoguļa. Es neesmu manas domas, es neesmu manas jūtas, atkārtoju pie sevis.

Elpoju dziļi, ļaudamās savādajai vilkmei, kas mani vilināja ārā no pašas ķermeņa. Apmēram meditācijas vidū sadzirdēju aizlidojam putnus, droši vien tās bija meža zosis. Ar savu ilgpilno sasaukšanos un spārnu švīkstoņu zosis atgrieza mani atpakaļ gultā, kur es sēdēju sakrustotām kājām un jutu pulsējam kakla artēriju. Šķita, ka asinis ar lielu piepūli cenšas pārvarēt kādu šķērsli manā ķermenī, kurš uz mirkli bija atstāts viens pats.

Uzmanīgi aptaustīju kaklu, ieklausījos skaņās aiz loga. Putni bija prom. Bet tūdaļ pat iezvanījās telefons. Pēc septiņiem vakarā parasti es neatbildu uz zvaniem, bet tā bija mana ģimenes ārste. Viņa pavēstīja, ka dodas pensijā un pamet mani kopā ar vēl diviem tūkstošiem savu pacientu, un tagad man jāmeklē kāds cits.

Viss notika vienlaikus un pārāk ātri. Raudamas līdzi ziņu portālu virsrakstus, ar joni atgriezās meditācijas laikā izraidītās domas un jūtas, gandrīz nogāzdamas mani no kājām, kā to dara klases telpā ieslodzīti bērni, kad skolas gaitenī atskanējis zvans.

Un tad es sajutos tā, it kā no mana apskāviena būtu atraisījies pats Mikimausis – tas pats, pie kura mīkstā plīša vēdera piekļaujoties atrakciju parkā, biju droša, ka ar mani nekas ļauns šeit nevar notikt. Un te piepeši – mans Mikimausis pieļāva Disneja zelta likuma – nekad neatlaist bērna apskāvienu pirmajam – rupjāko pārkāpumu. Viņš ne tikai atlaida mani vaļā, bet pat atkāpās soli atpakaļ, piepeši pamezdams mani vienu svešā vietā, man nezināma lauka vidū.

Līdz šim virs galvas viegli sīcošā prožektora baltās gaismas kūlis, kas kaut arī iluzori, bet tomēr bija sargājis mani no apkārtējās pasaules tumsas, pēkšņi bija pazudis, saudzējošās priekšstatu sieniņas par šķietamo drošību – sadalījušās plēksnēs, un iepriekš nemanāmo ļaunuma kožu sagrauztie aizkariņi strauji un bez skaņas izplājās pa netīro zemi.

Palikusi šeit viena, es atskārtu, ka mūsu laikmets ir kā Disneja tēls, kurš, pirmais atbrīvodamies no apskāviena, ir salauzis milzu karuseļa neredzamās troses, un nu visi notrūkušie, augstu virs zemes lidojošie vagoniņi, pasažieru kliedzienu pavadīti, traucas katrs savā virzienā.

Un, ja iepriekš kādam bija šķitis, ka mēs stāvam spoži izgaismotas arēnas vidū, tad tagad, laikmetam atraisoties no mūsu skavām, izrādījās, ka tas ir tikai netīrs tirgus placis, kam garāmgājējs vējš beidzot norāvis kreppapīra dekorācijas. Liela daļa no mums līdzīgi pamestiem bērniem attapušies neziņā stāvam un tveram ar muti pēc arvien sarūkošā skābekļa, to vien spēdami kā vērot tuvojamies aizdomīgi smīkņājošus klaunus un zvēru dīdītājus.

Domājams, daudzi ir tik apjukuši, ka pirmajā mirklī pat nesaprot, vai klauni rokās tur gaisa balonus vai Molotova kokteiļus – tāpat kā mēs nevaram būt pilnīgi droši, vai tiem līdzās klamzājošie tīģeri ir no papīra, plastilīna vai īsti.

Vajadzētu pamosties, noteikti vajadzētu pamosties, es atkārtoju pie sevis. Atkārtoju vairākas reizes līdz saprotu, ka neguļu, un viss ir pa īstam – šeit un tagad, tieši tā, kā iesaka psihoterapeiti, – lai tev klātos labi, vajag sazemēties un būt šeit un tagad.

Tieši šeit un tagad, kad Mikimausis ir palaidis mani vaļā, es stāvu kā bērns, kurš, izrādās, vairs nemaz nav nekāds bērns, jo ir pagājuši tieši trīsdesmit gadi kopš manas pilngadības, taču es jūtos tā, it kā man atkal jāmācās staigāt.

Jāmācās iet un dzīvot no jauna. Esmu to pratusi, taču aizmirsusi. Laikam šīs mīkstās plīša skavas ir radījušas manī viltus sajūtu par nesteidzību, mieru un drošību. No apskāviena pirmie atraisās tie, kuri pārvalda laiku un nosaka mirkli. Un izrādās, ka tie pirmie neesam bijuši mēs.

Un tagad šeit līdzās citiem laukuma vidū pamestajiem bērniem es stāvu un cenšos atcerēties iešanu. Kamēr to daru, prātā ataust epizode no Samuela Otrās grāmatas, kurā vēstīts par diviem karotājiem – Joābu un Amasu. Joābs satiek Amasu un vaicā – “Kā tev klājas, mans brāli?”, pēc kā spēcīgi satver Amasu aiz bārdas, lai viņu noskūpstītu. Amass ļaujas, un tad Joābs iedur tam vēderā zobenu, un kā apgalvo Bībele – “viņa iekšas izgāzās zemē, un viņš mira, tā, ka viņam vairs nevajadzēja otrreiz durt”.

Joābs ir tāds pats Mikimausis, tikai senāks, tā es to saprotu. Tās pašas skavas, skūpsti un liegi liekulīgā interese par to, kā gan Amasam klājas.

Nojaušu, ka pagaidām man un tiem pārējiem bērniem laukuma vidū klājas labi, daudz, daudz labāk nekā nabaga Amasam. Salīdzinājumos daudzas lietas top skaidrākas. Atliek vien būt gana piesardzīgiem, jo kurš zina, vai Mikimausis savās mīkstajās plīša piedurknēs arī neslēpj ko asu.  

Kad to visu tā apdomā, tad saproti, ka šeit un tagad, burtiski – šeit un tagad, ir ļoti labi. Lai arī pasaules veselais saprāts šobrīd šķiet kļuvis trauslāks par izlietnē izgāztu, no ledusskapja saldētavas sieniņām nokasītu ledu, tomēr mēs joprojām vēl esam šeit, joprojām vēl stāvam sava laukuma vidū, un tad, skat, jau nemaz ne cik ilgi līdz tam pavasarim un tiem putniem, bet pagaidām jāturpina darīt tas, kas ļauj justies dzīvam – jāraksta, jālasa un jāmājo valodas pasaulē – vienīgajā vietā, kurā tikai tu pats vari pārvaldīt laiku un izvēlēties, ar ko un cik ilgi apskauties.