— Ko nozīmē skaņas, ko dzirdat

Kārlis Jirgens (Karl Jirgens) ir latviešu izcelsmes kanādiešu dzejnieks, rakstnieks, redaktors un pasniedzējs. Vadījis Angļu valodas katedru un Radošās rakstīšanas programmu Vindzoras Universitātē. Sarakstījis trīs stāstu krājumus, vienu dzejoļu krājumu, kā arī sakārtojis grāmatas par gleznotāju Džeku Bušu (Jack Bush) un dzejnieku Kristoferu Djūdniju (Christopher Dewdney) un publicējis pētījumu par bila biseta (bill bissett) daiļradi. Jirgens dibinājis, rediģējis un izdevis žurnālu Rampike, kam ir būtiska nozīme Kanādas literārajā kultūrā. Žurnālā publicēti tādi svarīgi autori kā, piemēram, Žaks Deridā (Jacques Derrida), Jūlija Kristeva (Julia Kristeva), Pols Osters (Paul Auster), Viljams Berouzs (William Burroughs) un Klarisa Lispektore (Clarice Lispector). Jirgena prozu raksturo eksperimentālas tehnikas, ikdienišķas situācijas un nopietns atmiņas darbs, kas saistīts ar totalitārisma traumu un trimdas pieredzi. Šeit piedāvājam vienu no krājuma The Razor’s Edge (2022) spilgtākajiem stāstiem.

Artis Ostups

Ko nozīmē skaņas, ko dzirdat

Ak dievs, es labprāt dzīvotu rieksta čaulā un uzskatītu sevi par bezgalīgas telpas pavēlnieku, ja vien mani nemocītu nelāgi sapņi.
Hamlets, 1,2¹

Valentīndiena ir piezagusies nemanīta, bez brīdinājuma. Ārā valda aukstums. Viens savā istabā, es pārlasu Šekspīru un kopēju sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas, jo man ir jāaiziet, jo esmu pliks un nabags un vairs nevaru šeit dzīvot. Esmu saņēmis pavēsti, un man ir jāaiziet. Es kopēju lietošanas instrukcijas, jo šo mājokli izīrēs kādam citam un jaunajam īrniekam būs vajadzīgas vecās instrukcijas, lai lietotu sadzīves tehnikas ierīces, kuras esmu iemīlējis. Varbūt tas izklausās savādi – iemīlēt sadzīves tehnikas ierīces, bet, kad šīs ierīces sniedz gandarījumu un stāv savā vietā, kad vien tās vajadzīgas, kā bastions pret dzīves plūstošo nepastāvību, tad, iespējams, “iemīlēt” nav pārlieku pārspīlēts vārds. Iemīļojis. “Iemīļot” ir cienīgs vārds. Bet es jūtu daudz vairāk par iemīļošanu. Esmu iepazinis šīs sadzīves tehnikas ierīces. Personiski. Es nokopēšu to instrukcijas, lapu pēc lapas. Man ir jāpamet šīs ierīces, bet es paturēšu instrukciju dublikātus par piemiņu. Dublikātus. Kā albumu ar bijušo mīļāko fotogrāfijām. Kādudien mans finansiālais stāvoklis atspirgs. Es atradīšu citas mēbelētas istabas īrei. Es pārķemmēšu lietotās tehnikas veikalus. Es atradīšu tādas pašas vai ļoti līdzīgas ierīces un iegādāšos tās sev. Tā būs kā atkalapvienošanās ar draugiem. Formāli, nevis faktiski. Sava veida atkalapvienošanās. Un man būs instrukcijas.

Ir izsūtīta pavēste, un man ir jādodas prom. Dzīvot citviet, iespējams, pie draugiem vai ģimenes. Iespējams, ārpilsētā. Citviet. Tikmēr es metu niknus skatus uz paštaisīto zīmi ar uzrakstiem “izīrē” un “ar sadzīves tehniku”. Es kopēju un dzeru degvīnu, ko glabāju saldētavā ledusaukstu. Degvīna viskozitāte palielinās, kad to atdzesē. Ārā valda aukstums, un, pamodies rītausmā, es atcerējos sapni. Sapnī es biju ieslodzītais. Katru dienu mani pratināja cietumsargi. Man liedza ūdeni. Pieprasīja, lai runāju. Tas atkārtojās atkal un atkal. Mans vārds, mani nolūki attiecībā uz varas orgāniem, mana aresta patiesais iemesls. Jebkāda informācija, ko es varētu ietirgot, izrādījās velta. Nekas, ko varēju pateikt, netika uzskatīts par pietiekamu stimulu manai atbrīvošanai. Es neko nezināju, un man nebija, ko teikt. Katra diena nāca ar tiem pašiem inkvizīcijas pasākumiem, vienu un to pašu jautājumu litāniju, kas vienmēr noslēdzās ar vārdiem: “Ko tu darīji kapsētā aresta brīdī?” Aiz garlaicības drīz es sāku atbildēt ar pretjautājumiem: “Kad kapi atveras un pati pekle dveš mēri pasaulē, ir jājautā – kas ir pīšļu kvintesence.” Mani turēja ieslodzījumā dienām ilgi, “īsu mēnesi”, bezmērķīgi plūstam laika straumēm līdzi. Atdzesētu. Tumšā, vēsā vietā. Manā kamerā, proti. Bet nu atskatoties tā šķietas tikai “stunda miera”, kas palaikam tika iztraucēta. Dzīvessparam izsīkstot, es pievērsos nihilismam. Patlaban es kopēju, bet sapnī es izteicu skaļas replikas bez konkrēta adresāta, es norunāju apostrofu par to, “cik smaga, smacīga un pliekana, un sekla šķiet man visa pasaule”, un ka ir tik savādi, ka “tam bij jānotiek”. Citubrīd, savā “rieksta čaulā”, es dejoju vienatnē.

Dienas ne ar ko neatšķīrās cita no citas, un mani spīdzināja un pratināja, un es zaudēju laika izjūtu. Bet tā vietā, lai tagad pierakstītu savu sapni, es kopēju sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas, jo drīz man ir jāaiziet. Un kādudien pēc spīdzināšanas viņi teica: “Ja vien nepateiksi, ko gribam zināt, mēs tevi nošausim. Šis ir pēdējais brīdinājums.” Un tajā dienā, kā jebkurā citā dienā, es atkārtoju to pašu un teicu, ka nezinu, ko viņiem teikt, ka man nav nekā slēpjama, nekā sakāma, ka es nezinu, kas man jāsaka. Es bildu tikai “juceklīgus, trakus vārdus”. Vēlāk, kamēr kopēju, es prātoju, ka, iespējams, viņi būtu ieklausījušies, ja es izstāstītu par saviem trūcīgajiem apstākļiem, par to, ka esmu saņēmis pavēsti un kopēju sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas, bet tad es nodomāju: nē, sapnī es nebūtu zinājis par kopēšanu, jo sapni es redzēju iepriekšējā naktī, un te nu es kopēju, patlaban, un ir vakars pēc sapņa, un jebkurā gadījumā nešaubos, ka viņus neinteresētu manas sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas. Savā sapnī es dejoju “bezgalīgā telpā”. Un savā sapnī es dejoju vienatnē. Un tad bez brīdinājuma viņi iebrāzās manā saltajā kamerā, un izvilka mani no tumsas šķidrā saulesgaismā, kas iesūcās manās acīs. Viņi pa pusei izveda, pa pusei izvilka mani pagalmā, kur manās acīs iedzēla virmojošais gaišums, aizvilka mani pa oļiem nosētu zemi, apžilbušām acīm, gaismas apmazgātu, un es varēju skatīties tikai uz oļiem klāto zemi, un oļi izskatījās līdzīgi cits citam, perfektas cits cita kopijas, un vīri uniformās ar šauteni pie pleca, stāvēdami manā priekšā, bija perfektas cits cita kopijas, un siena aiz manis bija visa vienos caurumos un sarkaniem pleķiem klāta. Es zināju, ka mani nostādījuši tieši tajā vietā, kur viņi likuši stāvēt daudziem citiem pirms manis, un viņi aprimās un vēlreiz pajautāja, vai man ir kas sakāms, un man tas likās kā sapnis, lai gan “sapnis pats ir tikai ēna”, un saltuma vilnis pāršalca manu augumu. Es spēju izspiest no sevis tikai apostrofu un es spēju pateikt tikai: “Tad, redz, kāda ir sajūta atvestam uz nošaušanu.” Un mani pārsteidza un sarūgtināja sava patīguma apātiskums, un es šaustīju sevi par nespēju izmest kādu dzēlīgu asprātību vai retorisku atjautību, kādu beau geste,² nerra cienīgu remarku, varbūt piezīmi par mākoņiem virs mūsu galvām, jo nu manas pārpludinātās acis jau bija apradušas ar gaismu un es raudzījos debesīs. Es būtu varējis paziņot, ka viens no aizslīdošajiem mākoņiem “izskatās gandrīz kā kamielis” vai arī ne, “drīzāk līdzīgs zebiekstei”, vai, vēl precīzāk, “ļoti līdzīgs valzivij”. Es būtu varējis nākt klajā ar kaut ko, jebko. Ar deklarāciju vai manifestu. Es būtu varējis izklāstīt, ka Hamleta problēma nav viņa vājprāts vai pārāk centīgā domāšana, vai viņa neizlēmība, bet gan tikai un vienīgi tas, ka viņš domā pārāk labi, pārāk skaidri un viņš izdomā visu visos sīkumos, līdz ar lielām skumjām saprot, ka nav izejas, un tomēr viņš ir sparīgs, dzīvības pilns un aizrautīgs; kaislīgs nihilists. Un es būtu varējis teikt: “Vai man, kam jāredz tas, ko redzu, redzu!” Un varētu teikt, ka mēs visi nomirtu no patiesības, ja patiesība būtu patiešām zināma un ja nebūtu literatūras. Un, iespējams, tas ir Freida lielais atklājums, bet, manuprāt, jēdzīgāks ir šekspīrisks Freida lasījums nekā freidisks Šekspīra lasījums, un rādās, ka Džounss³ vai Blūms, vai Kristeva jau būs nonākuši pie šīs atziņas un es to tikai atkārtoju, tomēr tam ir vērts pievērsties sīkāk, par to ir vērts domāt, un kopēdams es atceros, kā stāvēju apstulbis, šaustīdams sevi par nespēju pateikt ko vairāk par “tad, redz, kāda ir sajūta atvestam uz nošaušanu”. Es dzirdēju viļņus sitamies pret netālo krastu un nez kā zināju, ka ir dienasvidus. Un es dzirdēju komandas rēcienu, un es dzirdēju šāvienu paukšķus, un es vēroju komandiera greizo smaidu cauri dūmu mutuļiem, kas izplūda no identiskajiem stobriem, teikdams savai satrauktajai sirdij vārdus, smagus kā svins, un tad viņi nāca mani atraisīt, kamēr es stāvēju izmircis un mēms zem klusuma, kas valdīja debesu augstumos. Un mani atraisīja un aizvilka no iekšpagalma. Viņu sajēga par spīdzināšanu bija viņus pamudinājuši pielādēt šautenes ar mācību munīciju, un mani iemeta atpakaļ saltajā kamerā, kur diena neatšķīrās no dienas, un te nu es esmu, vēl arvien kopēdams tā vietā, lai šķiestu tinti romānā, teiksim, par karu, seksu vai nāvi.

Un tā vietā, lai kopētu sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas, es varētu rakstīt par notikumiem vakarvakarā, ko pavadīju bārā ar maniem draugiem Fortneru, Lariju un Horāciju, un tā nu es kopēju, un man būtu tik ļoti paticis izstāstīt viņiem savu sapni par nošaušanu, bet es vēl nebiju to nosapņojis. Es to redzēju tikai pēc tam, pēc mūsu tikšanās bārā vakarvakarā. Un tā vietā, lai rakstītu dienasgrāmatu un iemūžinātu stāstu par to, kas notika ar Fortneru, Lariju un Horāciju, es kopēju sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas. Un sapnī dienas vairs neatšķīrās cita no citas, līdz kādudien viņi man piedraudēja: “Ja vien mums neatklāsi, ko gribam zināt, mēs tevi nošausim, un šoreiz mēs nejokojam. Šoreiz mēs tevi nošausim pa īstam. Iepriekšējā reize bija tikai brīdinājums. Šī ir tava pēdējā iespēja.” Un, lai gan tie atkārtojās, draudi izklausījās ļoti reāli, bet es vēl arvien nezināju, ko viņiem teikt, un nu es prātoju, ka varbūt viņi būtu ieklausījušies manā stāstā par pavēstes saņemšanu un nenovēršamo aiziešanu no mājām, taču, protams, šīs domas ienāca man prātā, kad es kopēju, ilgi pēc sapņa un daudz par vēlu. Un atkal, bez brīdinājuma, viņi atrāva vaļā manas kameras tērauda durvis un pa pusei veda un pa pusei vilka mani pa oļiem nosēto zemi, kamēr manās acīs dzēla spoža gaisma, un visi oļi uz zemes izskatījās līdzīgi cits citam, un identiski vīri uniformās stāvēja ierindā ar šauteni rokās, un atkal aiz manis bija siena, tā pati siena, visa vienos caurumos un ar asiņu šļakstu pleķiem. Un atkal viņi jautāja, vai man ir kas sakāms, un atkal es spēju domāt tikai par to, ka tas viss ir kā sapnī. Un, kopēdams lietošanas instrukcijas, es atceros saltuma vilni, un viss, ko es tobrīd spēju pateikt pats sev, vairāk nekā kādam citam, bija: “Tad, redz, kāda ir sajūta atvestam uz nošaušanu.” Un atkal es biju pārsteigts un vīlies par sava prāta reakcijas apātiskumu, un, lai gan biju samierinājies ar nāvi, es šaustīju sevi par to, ka neizsaku kādu ērmotu joku, kādu erudītu rezumējumu, asprātīgu līdzību, kam sekotu epistemoloģiska frāze par esamības epifenomenu. Es būtu varējis teikt: “Kāds var izmakšķerēt zivi ar tārpu, kurš ēdis karali, un ēst zivi, kas barojusies ar šo tārpu.” Bet es tā nedarīju. Jebkas būtu bijis labāk par neko, jo nebija šaubu, ka šoreiz mani nogalinās. Un es kopēju, un es būtu varējis pateikt apmēram ko tādu kā “kā literatūrā, tā nāvē mēs esam savas anonīmās pasivitātes upuri” vai “mēs visi nomirtu no patiesības, ja patiesība būtu patiešām zināma un ja nebūtu literatūras, un tā nu mums paliek šie zīlnieki – Hipātija, Servantess, Dante, Šekspīrs un citi komentētāji… Kants, kurš izprot imanences nozīmi…”. Un es kopēju un domāju par esamības cildeno noumenu, par Falstafa imanenci ar viņa greizo, taču dzīvespriecīgo ārieni un viņa slepkavniecisko, izvirtušo, asiņaino patību, un es domāju par to, ka mums paliek tikai Hamleta duālisms un jautājums, vai viņa tēva rēgs bija ne tik daudz brīdinājums, cik lamatas, un es prātoju par neauglīgajiem un maldīgajiem brīdinājumiem, ko Ofēlija saņēma no sava brāļa un tēva. Un domās es pievēršos citiem, kuri, tāpat kā Hamlets, ir pārpārēm neizlēmīgi par dzīvošanu, un, liekas, varbūt tā bija Irigaraja vai Siksū, vai Bodrijārs, kas jau to pateicis, un es būtu varējis teikt, ka: “Literatūra noraida vārdā nosauktā naivo eksistenci, un tāpēc tai ir jādara tas pats ar sevi, vienlaikus triviālai un apokaliptiskai…” Un kopēdams es domāju par Hērakleita upi un Beatriči “Biči” di Folko Portināri, Dantes iedvesmas avotu, un Džona Keidža Klusumu, un Blanšo Nāves spriedumu un Tomasu Tumšo, un par viņa reiz sacīto, ka tas ir reizē komiski un nožēlojami, ka tik draudīgs spēks, ka tas paver debesis, gāzdamies mums pāri, savai manifestācijai paģēr necilu rakstītāju, kurš sēž pie galda un ar tinti velk uz papīra burtus. Bet es nespēju atrast vārdus, un es vēl arvien esmu draudīgā klusuma gūstā, un netālie viļņi šļakstās pret krastu, un nez kā es zinu, ka ir dienasvidus. Un es kopēju, atkārtoju kādu simulakru, bet tam ir vērts pievērst uzmanību, par to ir vērts domāt. Un es attopos raugāmies komandiera šķībajā smaidā, un atkal es vēroju mazus dūmu mutuļus izplūstam no identiskiem šauteņu stobriem, uzrunādams savu sirdi, un pasaule ir iztukšota no visa. Saules rats apstājas debesu vidū, un nekustīga radība ir man pie sāna, mani apņem kluss sastingums, visuma plūstošais rāmums sabiezē, dienasvidus saules kūsājošais haoss atbalsojas, sajaucas ar klusumu, un to satur kopā visaptverošs miers. Es palieku ieslēgts šķīstītavā ārpus laika, bez kustības vai domas, vērodams sava nāvessoda izpildi pusaizmiegtām acīm, sasārtušiem vaigiem, puspavērtu muti, kas izdveš pēdējo elpu zem saules spožās vāpes. Necaurredzamā līķa blīvums man blakus sarūk, klusuma sastindzināts. Dienasvidus stunda nokauj pat domu par bēgšanu. Pats laiks ir sadragāts.

Un atkal jau viņi izmantoja mācību munīciju, un, kad nokritu uz ceļiem, tverdams pēc elpas, viņi sagrāba mani aiz rokām un pleciem, un pa pusei aizvilka, pa pusei aizveda atpakaļ uz salto kameru, kurā katra diena šķita kā iepriekšējā, un tā vietā, lai pierakstītu savu sapni vai sacerētu romānu par karu vai seksu, vai nāvi, es kopēju sadzīves tehnikas ierīču lietošanas instrukcijas un dzeru ledusaukstu degvīnu, jo man ir jāatbrīvo telpas, jo esmu pliks un nabags un esmu saņēmis pavēsti, un mani ir jāizvācas, un man ienāca prātā, ka pavēste ir tāds kā brīdinājums un ka tajā ir kaut kas visnotaļ civilizēts. Un vakarvakarā bārā ar Fortneru un Lariju, un Horāciju un Ofēliju, un, nē, šī vārda zīmīgums nav paskrējis man garām, tur bija arī Ofēlija, ne Ofēlija no Hamleta, ne tā Ofēlija, kas gulēja ūdeni dziedādama, “kā briesmas nenojaušot”. Nē, ne nāra Ofēlija, kuras “tērps virs ūdens izplēties” un viņu virs viļņiem turējis. Pat ne Ofēlija, kas “tērpam samirkstot, dzelmē ierauta un noslīkusi tur”. Nē. Drīzāk bāra Ofēlija, cita Ofēlija, kuras vārdi atkārtojas man prātā. Tas bija stāsts par viņas tēvu, pretošanās kustības dalībnieku Ukrainā, un to kā viņi bija iekļuvuši krustugunīs starp krieviem un vāciešiem, un kā viņiem nācās izvēlēties starp iesaukšanu un nāvessodu. Un es kopēju. Un viņi saņēma godīgu brīdinājumu un izvēli starp risku tikt nošautiem karadarbībā un neizbēgamu iemešanu dubļainā masu kapā, un tā nu viņas tēvs pret paša gribu ieņēma amatu vietējā militārajā policijā, viņas tēvs pret paša gribu ieņēma amatu, taču strādāja kā dubultaģents. Un es kopēju lapu pēc lapas, atcerēdamies Ofēlijas stāstīto, bet to nepierakstīdams, jo vēl neesmu saņēmis atļauju izteikt vārdos viņas balsi, un es nezinu viņas tēva vārdu, un arī nespētu to atpazīt, ja dzirdētu, un viņas tēvs brīdināja tik daudzus, cik bija viņa spēkos, kad bija pienācis brīdis, viņš brīdināja, ka viņus grasās arestēt, spīdzināt, pratināt, nošaut vai deportēt uz Sibīrijas leduslaukiem. Un es kopēju, un, lai gan viņš strādāja okupācijas spēku labā, viņš deva zīmes, brīdinājuma zīmes, bet zīmes nekad neatkārtojās. Un es kopēju. Un zīmes nedrīkstēja atkārtot, citādi vietējie varas orgāni viņu izskaitļotu, un viņš nekad nevarēja paziņot iepriekš, kāda tieši būs šī zīme, bet tai bija jābūt skaidrai un nepārprotamai. Un es kopēju, un ciema iedzīvotājiem bija jābūt gataviem doties projām tūdaļ pat, tuvākajās 24 stundās, un viņi visi dzīvoja bailēs. Un es kopēju lapu pēc lapas, un, karam beidzoties, viņš izkāpa krastā 21. piestātnē, nevis 22. piestātnē. 21. piestātnē Kanādā, un krastā bija izkāpis liels poļu un ukraiņu bēgļu pūlis, un tajā kāds nosauca viņa vārdu, tikai tas bija viņa segvārds, tas pats vārds, ko viņš izmantoja policijā, viņa čekista vārds, un es kopēju šīs lietošanas instrukcijas, un šis cilvēks piesteidzās pie Ofēlijas tēva, 21. piestātnē, nupat atstājis aiz muguras kara sagrauto Eiropu, un vispirms Ofēlijas tēvam bija bail, bet tad šis vīrietis nokrita ceļos un sāka raudāt. “Kā gan es varu tev pateikties?” Un es kopēju, un tas bija kāds no tiem nelaimīgajiem, kurus viņš bija solījis izglābt, kāds, kurš aizbēga kopā ar ģimeni, bet savādi bija tas, ka Ofēlijas tēvs tā arī nebija brīdinājis šo cilvēku, viņš nebija dzirdējis par šī vīrieša krišanu nežēlastībā, iespējams, tāpēc ka ar laiku varas orgāniem bija radušās aizdomas, ka Ofēlijas tēvs ir dubultaģents, tāpēc viņš netika informēts, un izrādījās, ka tajā pašā vakarā vējš divreiz atrāva vaļā un aizcirta šī vīrieša mājas slēģus, ļoti skaļi, ļoti skaidri dzirdami un ļoti nepārprotami, un es kopēju katru lapu bez izņēmuma. Un tad slēģi palika stāvam mierā kā iepriekš. Un tas bija bijis tikai vējš, kas aizcirta slēģus divreiz un ne reizi vairāk, bet vīrietis tajā saredzēja zīmi, apzīmējošo. Viņš atšķīra “javturi no rokas zāģa” un ar visu ģimeni sakravāja mantas, un pazuda naktī, un devās ceļā pa mežu, un izbrida purvus, un gāja gar melniem lauku ceļiem, līdz sasniedza dzelzceļa staciju, tad nonāca piekrastē un pameta valsti, un pāri okeānam atceļoja uz Kanādu, un tur nu viņš bija, 21. piestātnē, kur viņam pretī kā bez valodas stāvēja Ofēlijas tēvs. Nebija nekāda brīdinājuma, nebija ne apzīmējošā, ne apzīmējamā, tikai klusa pārliecība, un es kopēju. Nez kā vējš bija pasteidzies priekšā, un tur nu viņi bija, bez Ofēlijas tēva ziņas, un varas orgāni, kas meklēja dubultaģentus, pēc tam secināja, ka Ofēlijas tēvs nebūtu varējis nodot brīdinājumu, jo viņš nezināja par plānoto arestu. Viņi ar nodomu nebija viņu informējuši. Taču viņi nezināja, ka pie vainas bija bijis vējš, “ziemeļ-ziemeļrietumu” vējš, kas aizcirta slēģus, un tāpēc tā vietā viņi bez brīdinājuma nakts vidū ielauzās kādās durvīs, arestēja, pratināja, spīdzināja un beigu beigās nošāva divus citus vīrus, kuri bija zinājuši par pavēli, nošāva divus citus vīrus, kuri tika turēti aizdomās kā dubultaģenti, un tieši tagad ārā pūš ziemeļvējš, dzenādams lietu, bet es kopēju.

Un es sāku lasīt lietošanas instrukcijas, vēl tās kopēdams, un instrukcijas paskaidro skaņas, ko varētu radīt sadzīves tehnikas ierīces, un es kopēju, un es dzeru aukstu degvīnu, lasīdams lietošanas instrukciju, cik ātri varu, lēni pāršķirdams lapas, lai tās nokopētu. Es meklēju kādu zīmi, un vārdi uz papīra mani uzrunā, un ledusskapja instrukcijā ir sadaļa ar nosaukumu Ko nozīmē skaņas, ko dzirdat, kas apraksta dažādos trokšņus, kas var atskanēt no sadzīves tehnikas, un tā pat uzņemas pieņemt, ko lietotājs varētu par šīm skaņām padomāt un ko tās, viņaprāt, varētu nozīmēt, un satriecošākais tajā visā ir fakts, ka skaņas ir iztirzātas, definētas un paskaidrotas trijās dažādās valodās: franču, angļu un spāņu. Šo lasīdams, es vēlos, kaut es būtu varējis nodemonstrēt šīs skaņas vakarvakarā Fortneram un Larijam, Horācijam un Ofēlijai, vai arī es būtu varējis tās atveidot, atvests uz nošaušanu. Es ievēroju, ka angļu versija ir praktiska un pragmatiska, savukārt franču un jo īpaši spāņu versija ir daudz muzikālākā un onomatopoētiskāka. Un, lai gan es nerunāju spāniski, es varu šīs skaņas atkārtot un saprast pietiekami labi, lai mani apburtu to semantiskais ritms, kuram piemīt keidžiska kakofonija vai varbūt dalīiska sirreāla flamenko pieskaņa, kas uzdzirkstī fotokopētājā plaiksnījošajā gaismā un ieskanas manā iztēlē kā improvizēts koncerts filharmoniskajam orķestrim, džeza ansamblim un astoņdesmit astoņiem ledusskapjiem, un es kopēju, bet man nav ne jausmas, kāpēc tie ir tieši astoņdesmit astoņi ledusskapji, ja nu vien tas, ka šis skaitlis liekas absurdi neiespējams un uz katru klavieru taustiņu sanāktu pa vienam ledusskapim, un astoņdesmit astoņi ir palindroms, un tas ir tās mājas numurs, kura man jāatbrīvo, bet visādi citādi tam nav īpašas nozīmes, ja nu vien tas, ka, iespējams, tas simbolizē nāvi un atdzimšanu vai bezgalību, un klusumu un bezgalību. Un, kopēdams ledusskapja lietošanas instrukciju, es saprotu, ka sadaļa ar nosaukumu “Ko nozīmē skaņas, ko dzirdat” ir maigā formā ietērpts brīdinājums, mehāniskas valodas kodifikācija, valodas, kuru spēj aptvert vai saprast tikai retais. Un tur, kā izrādot laipnību, ir detalizēti paskaidrotas skaņas, kas citādi varētu palikt nepamanītas, skaņas, kas noteiktos apstākļos – piemēram, melnā naktī – varētu tikt pārprastas vai radīt iemeslu satraukumam vai bailēm, vai panikai, ja vien tās pareizi neiztulkotu. “Brīdināt nozīmē apbruņot,” es nodomāju. Un pēkšņi es sapratu, ka tas ir epistemoloģiski uzlādēts, imanences caurausts dokuments par esamības noumenu, kura nozīme sniedzas pāri mājsaimniecības saldēšanas un atdzesēšanas iekārtu mērogiem, jo, galu galā, kā gan kāds spētu izskaidrot šīs neviennozīmīgās skaņas, ko nakts vidū rada ledusskapis, un nosaukt, uzskaitīt, identificēt un kataloģizēt tās visas lietošanas instrukcijā? Kas tas par cilvēku, kurš velta uzmanību ledusskapja darbības ciklam vismaz mēnesi ilgā periodā, sadzirdēdams, rūpīgi atšifrēdams un beigās dokumentēdams visus iespējamos trokšņus, ko rada ierīce, un tad viņš vēl sēžas pierakstīt šīs skaņas trijās dažādās valodās? Un tomēr te, fotokopētāja atkal un atkal uzzibsnījošajā gaismā, ir atsauces uz spirožiro vārsta buzz-buzz dūkoņu, termostatiski kontrolētas ledusskapja akustikas konkatenācija, hlorfluoroglekļa dzesētāja fluktuācijas cauruļvados, augstas efektivitātes augstfrekvences kompresoru pulsējošās skaņas, sprakšķoši trokšņi ar šņākoņu, ko rada pretsarmas sildierīces, ventilatoru motori, kas ieslēdzas vai izslēdzas, hunka-hunka cirkulācijas, kad atdzesēšanas un saldēšanas nodalījumos riņķo gaiss vai šķidrums, ko pavada piezīmes par apkārtējo vidi – nevis vienkārši apsvērumi saistībā ar hlorfluoroglekli, kas kā neizrunāti vārdiem paceļas nakts neredzamajā klusumā, bet fiziskās apkārtējās vides jautājumi, ieskaitot to, kā akustiku ietekmē tādas cietas virsmas kā koka grīda atšķirībā no linoleja, masīvkoks atšķirībā no apmetuma, flīzes atšķirībā no lamināta, kas var atstarot vai atgrūst skaņas, piešķirot tām bungu rīboņai līdzīgu konsekvenci, un tā rezultātā “skaņas izklausās skaļākas, nekā tās patiesībā ir”, – un es nodomāju: “Kaut gan tas ir ārprāts, tomēr tur ir jūtama zināma sakarība.” Un mani pārsteidz šī atklāsme, ka skaņas var “izklausīties skaļākas, nekā tās patiesībā ir”. Es izdzeru vēl vienu mazu glāzīti ledaina degvīna par godu šiem brīnišķajiem jaunumiem, bet vēl skaistāks par šo pragmatisko un praktisko informāciju ir fakts, ka ūdens, kad atsaldēšanas cikla laikā to dzen cauri caurulēm, var radīt skaņu, ko instrukcijas franču versija definē kā grésillement (l’eau qui goutte sur les serpentins de condensation peut provoquer un grésillement),⁴ jā, grésillement, un, miega bada apstulbinātajā prātā vēl arvien glabādams nospiedumu no sapņiem par nošaušanu un stāstiem par karalaika bēgļiem, ko brīdina aizcirtušies logu slēģi, es sāku lasīt franču un spāņu versijas balsī. Es deklamēju: “Las vibraciones son causadas por el refrigerante que fluye en la tubería de agua”⁵ un “Chaque fois que le programme se termine, vous pouvez entendre un gargouillement dans votre réfrigérateur”.⁶ Jā, gargouillement! Un, protams, tā bija ideāla zīme, reprezentācija, dublējums, semiotisks atveidojums, un es zināju, pēkšņi es sapratu, ka visu šo laiku ledusskapis ir runājis ar mani, un ledusskapis ir mana māte, un, ja mani vēlreiz atvestu uz nošaušanu, es iekliegtos: “atliekas no bēru cepeša noderēja kāzās uzkodai”. Vai, ja kāds kristu ceļos manā priekšā pateicībā par dzīvības glābšanu no Sibīrijas leduslaukiem “klusā, tumšā pusnakts stundā”, lai gan tas bijis tikai vējš, kas aizcirtis slēģus, tad es bilstu, saņēmies drosmi: “Bez likteņa ziņas nekrīt pat zvirbulis. Kam lemts notikt tagad, tas nenotiks vēlāk; ja tas nenotiek vēlāk, tad tam jānotiek tagad; ja tas nenotiks tagad, tad tomēr reiz tas notiks: jāsagatavojas uz visu.” Bet tā vietā es stāvu te, gatavs un gaidīdams, kopēdams, un, pirms šāvēji atklāj uguni, es saprotu, ka šāvieni varētu izklausīties skaļāki, nekā tie patiesībā ir, un es viņiem paskaidrošu, ka mēs visi mirtu no patiesības, ja patiesība būtu patiešām zināma, un es paskaidrošu, kāpēc ierīču lietošanas instrukcijas būtu jāinterpretē nevis freidiskā, bet gan šekspīriskā lasījumā, jo tikai šādi mēs varam stāties pretī neatrisināmajai plaisai starp sevi un citu, neizdibināmajam trūkumam aiz Tēva vārda, manque a être⁷ esamības kodolā, un ka gargouillement ir daļa no metonīmiskās vēlmes virknes, vēlmes, kura ir nesasniedzama, jo pēc definīcijas nav piepildāma, jo noumena cildenā imanence un mainība un akustika, ko rada las vibraciones por el refrigerante, var atklāt la tuberia de agua vitālo nihilismu, un ontiskais un ontoloģiskais ir ne vairāk par elementiem lielajā vienotajā teorijā, kas cenšas atrisināt vienpusējas kaislības grésillement neizbēgamo neparedzamību, un, galu galā, pat ja lietas šķiet nesavienojamas vai atdalītas kā identiski oļi nāves soda izpildes pagalmā, simulakrus var atpazīt pēc to antagonisma saitēm, kas sākotnēji maskējas kā greizs smaids un līksma āriene, bet ar slepkavniecisku, izvirtušu un asinīs izmirkušu patību. Bet es neesmu atvests uz nošaušanu un es nerakstu romānu par karu vai nāvi, vai seksu, un es nepierakstu savu sapni vai Ofēlijas stāstu.

Tā vietā es kopēju ledusskapja lietošanas instrukciju, un ir izsūtīta pavēste, un man vairs nav atļaujas palikt, un šekspīriskā, nevis freidiskā lasījumā ir skaidrs, ka man ir jāpamet ledusskapis, tāpat kā ikvienam no mums ir jāpamet sava māte, bet kā ar Ofēliju? Un es vēl arvien salkstu pēc jēgas, kaut esmu apēdis pārāk daudz, lai par to satrauktos, un tomēr paliek kāre pēc kārtības, ko iespējams definēt, tikai ņemot talkā pilnu koncertu filharmoniskajam orķestrim, džeza ansamblim un astoņdesmit astoņu ieslēgtu ledusskapju gargouillement. Vai varbūt te būs vietā keidžiski minimālistiska izdomas bagātība kā tad, kad lietū izmircis vējš skaidri un izšķirami aizcērt slēģus divreiz un ne reizi vairāk un vesela ģimene tiek paglābta, bet bez brīdinājuma tiek nošauti divi nevainīgi vīri, un “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši”, bet tas, kas šķiet nesavienojams vai atšķirts, patiesībā ir savienots kā pastarpinājums, simulakrs, kopija, atkārtots kaut kas, kaut kur citur, gaidot interpretāciju, “un tālāk – klusums”…

No angļu valodas tulkojis Arvis Viguls

1. Tulk. Kārlis Egle.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Burt. ‘skaists žests’ (franču val.).  (atpakaļ uz rakstu)
3. Šķiet, domāts britu literatūrzinātnieks, šekspirologs Emriss Džounss (Emrys Lloyd Jones, 1931–2012).  (atpakaļ uz rakstu)
4. Ūdens, pilēdams uz kondensācijas spirālēm, var radīt sprakšķošas skaņas; grésillement – sprakšķēšana, čurkstēšana (franču val.).  (atpakaļ uz rakstu)
5. Vibrācijas rada dzesēšanas šķidrums, kas plūst ūdens caurulē (spāņu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ikreiz, kad programma beidzas, jūs varat dzirdēt burbuļošanas (gargouillement) skaņas savā ledusskapī (franču val.).  (atpakaļ uz rakstu)
7. Žaka Lakāna ieviests jēdziens, burtiski ‘trūkums būt’.  (atpakaļ uz rakstu)