— Iekšējā ihtioloģija

 

Now at last I can look at you in peace; I don’t eat you anymore.
Franz Kafka

 

Tas viss sākās nemanot, kā lielākā daļa lietu, par kurām vēlāk vaicā un tu nevari atbildēt, tādēļ izdomā skaistu stāstu. Ja neizdomā, viņi saka, ka tas nav interesanti, bet tevi savukārt neinteresē viņu viedoklis. Kādā vakarā aizgāju gulēt, kā ierasts, izdzēris pudeli sarkanvīna, un visu nakti sapnī redzēju zivis. Šķiet, nekāda sižeta tur arī nebija, un kāds gan tas varēja būt, ja zivis nerunā un māk pievērt žaunas. Iekšējo acu priekšā redzēju nedaudz duļķainus ūdeņus – tajos lēnām slīdēja dažādas zivis, kuru nosaukumus es nezināju. Un nav arī tā, ka iepriekšējā dienā vai jebkad iepriekš es būtu domājis par zivīm, tāpēc sapnī pat necentos tās atšķirt, bet pabrīnīties gan paguvu.

Nākamajā naktī sapnis atkārtojās tādā nozīmē, ka atkal redzēju zivis, šoreiz okeānā – tā nopratu, jo nu ūdens bija daudz zilāks, bet zivis eksotiskas kā modes skate. Viņas raudzījās manī ar nekustīgām acīm, daļa ar nolaistiem mutes kaktiņiem, gluži kā vīlušās. Iespējams, tieši nosaukumu dēļ, vai arī tādēļ, ka viņām bija grūti saprast, ko es daru ar savu dzīvi, bet to nesaprata ne tikai zivis. No rīta paliku gultā pussēdus un norūpējies, tādējādi centos izprast apziņas okeāna signālus, taču bez vērā ņemamiem rezultātiem. Kad pienāca vakars, pirms aizvērt acis, jau iepriekš sasveicinājos ar iekšējām zivīm, un tās nudien atkal peldēja. Viena bija īpaši maza un atsperīga, cita liela un lempīga, brīžiem tās sadūrās ar deguniem un nobijās viena no otras, tāpat kā es, jo uzrāvos augšā no sapņa okeāniski sāļos sviedros.

Sensenos laikos, kad uz zemes auga tikai kosas un staipekņi, kā arī dūca milzu spāres, zivis saprata, ka vajag kāpt ārā no ūdens. Un tagad man katru mēnesi jāmaksā komunālie rēķini. Pamazām zivis kļuva par cilvēkiem, lai gan daļa joprojām ir zivis. Cilvēki to uztvēra kā kaut ko pavisam pašsaprotamu un sāka zivis ēst. Lai palīdzētu tām izplatīties, ļaudis veda zivis sev līdzi. Piemēram, karpas veda pajūgos, žaunās ieliekot ar šņabi piesūcinātu rupjmaizi – šādā veidā karpas izplatījās pa visu pasauli, to sauc par karpe diem. Cilvēki pat izgatavoja sev bruņu kreklus pēc zvīņu parauga, lai gan, iespējams, viņi noskatīja to no pangolīniem vai čiekuriem. Kad atskārtu, ka pat Jēzu reizēm attēlo kā zivi, es apstulbu pavisam.

Uz ielas nejauši satiku kādu paziņu, viņa uzaicināja mani pie sevis uz darbu. Tur izrādījās, ka ēkas vestibilā izveidots mākslīgais baseins. Paziņa norādīja uz to noslēpumaini un lika skatīties. Baseinā starp ūdenszālēm kā pupiņas virā lēni peldēja sarkanas karpas. Tās ritmiski virināja muti, skatījās uz mums no apakšas uz augšu. “Tu zināji, ka Āzijā karpas mēdz fritēt eļļā tā, lai tās paliek dzīvas?” mans prāts peldēja, bet paziņa nezināja, “tāpēc karpas simbolizē sīkstumu.” Mēs stāvējām virs ūdenstilpes un arī virinājām mutes. “Bet kāpēc tu to zini?” paziņa prasīja. Es atzinos: “Jo es visu laiku redzu zivis sapņos, man jāsaprot, ko tas nozīmē.” Viņa paraustīja plecus: “Man liekas, tev jāsāk ēst zivis.” Uz brīdi pieļaudams šādu domu, es noskurinājos aiz prieka, ka neredzu sapņos bērnus: “Man tās zivis imponē!” Un devos taisnā ceļā uz tirgus zivju paviljonu.

Zem milzu skārda sarkofāga stikla vitrīnās izstiepušās gulēja kūpinātas zivis. Tur bija reņģes, lucīši, grunduļi, plekstes, brekši, zuši, ātes, stores un sami. Jau lasot nosaukumus vien, mutē saskrēja siekalas. Zivis atgādināja mūmijas, tikai tās gribējās apēst, atšķirībā no faraoniem. Kad pārnācu mājās ar smirdīgiem maisiem, uzreiz apsēdos turpat uz grīdas virtuvē un ķēros pie lietas. Dažas zivis centās iepatikties ēdājam, jo tikpat kā nesaturēja kaulus, filejas atdalījās no mugurkaula veselas, kurpretī citas bija jāizjauc līdz smalkai frakcijai, lai neaizrītos ar asakām. Kamēr ēdu, es pat kunkstēju aiz labsajūtas, lauzu voblu uz pusēm ar taukainām rokām, tās āda šņerkstēja. Pirms gulētiešanas uzskrēju ziņai, ka vienā no kūrortiem haizivs apēdusi cilvēku, tas deva man iespēju gavilējoši iemigt. Sapnī zivis atkal sapulcējās ap mani vēlīgi, tonakt tās bija pat aktīvākas nekā citās naktīs. Es pat pamēģināju samazināt distanci starp mums un peldēju pretī, taču sanāca lēni.

No rīta pamodos ar jaunu sparu, rokas joprojām smirdēja pēc kūpinājumiem. Pirmā doma, kas iešāvās prātā, bija: “Kāpēc cilvēka ikrus sauc par ikriem?” Drošības pēc es tos pat pataustīju. Kad internetā papētīju ikru cenas, sagribējās atkal aizmigt, jo sapņos ikri vismaz bija bezmaksas. Izrādījās, ka ikri no subprodukta bija kļuvuši par luksusa preci salīdzinoši nesen. Vēl pirms nieka 100 gadiem Krievijas impērijā tikusi nozvejota milzu zivs, kurai bija simts kilogrami ikru, bet tagad tās visas ir nobendētas. Lai izaudzētu ikrus, zivis tiek ielaistas speciālos baseinos ar vienmērīgu temperatūru, kuru uztur visa gada garumā. Lai zivis nesaslimtu, tām dod antibiotikas un pieskata. Dažas storveidīgās zivis sasniedz dzimumgatavību tikai 25 gadu vecumā, tikai tad nobriest ikri. Lai nepadarītu procesu vēl dārgāku, cilvēki ar skeneri novērtē zivs iekšpusi un dažas dienas pirms dzemdībām izdur tajā caurumiņu, lai ikrus izslauktu. Tad viena zivs spēj radīt vairākus ikru metienus. Šādā veidā iegūtie ikri gan netiek gardēžu atzīti – par īstajiem skaitās tādi, kuros ikru nēsātāja tiek nokauta. Ikrus maigi izberž cauri speciālam sietam, pievieno tikai sāli, iepilda burciņās un ved uz veikaliem, dažu ikru glabāšanās termiņš ir tikai dažas dienas. Es guļu gultā un, šķiet, varu izslaukt savas kājas ikrus.

Vēl dziļākās pārdomās mani iedzina apzīmējums “anālā spura”, sāku pat apsvērt, kuru no paziņām varētu dēvēt šādā vārdā. No skolas laikiem atcerējos arī vārdu horda, kura nozīmi nekad neesmu sapratis, kaut nu jau biju zivju informācijas horderis. Uzzināju, ka uz pasaules pastāv ne tikai zivju eļļa, bet arī zivju līme – ar to biju pamatīgi aplipis. Savulaik ar zivju līmi gruntēja audeklus, šoreiz tas bija mans portrets.

Kopš tā laika es sāku ēst gandrīz tikai zivis. Es tās cepu un tvaicēju, pievienoju kaperu mērci, ajoli un citronu. Ja sanāca satikt kādu, kurš neprata izbeigt sarunu, varēju arī stāstīt par zivīm stundu vai divas. Viens paziņa pateica, ka zivju pūslis ir zemūdeņu darbības pamatā. “Smells fishy,” biju skeptisks. Zivis turpināja mani apciemot katru nakti, taču tās bija klātesošas arī pa dienu. Kad kāds cirta fišku, kad mēģināju pieslēgties kādam tīklam, kad copēju meiteni. Kāds televīzijā skatījās realitātes šovu, es sapņos skatījos realitātes anšovu. Iespējams, arī zivis sapņoja par mani, bet diez vai fanoja. Ar laiku kļuva skaidrs, ka jāsāk makšķerēt, lai piepildītu savu sapni pavisam, – turp mani veda stāsta pludlīnija.

Makšķernieku veikala pārdevējs uzreiz redzēja, ka neko nezinu par vizuļiem un kvokiem, tāpēc viesmīlīgi uzsāka sarunu ar “nu?”. Es neteicu, ka redzu zivis sapņos, jo, iespējams, arī viņš redzēja sapņos zivis. “Kādu ēsmu grasies izmantot?” viņš apvaicājās. Uz to es paskaidroju, ka rakšu sliekas, bet viņš nezināmu iemeslu dēļ gardi iesmējās. Es nopirku makšķeri un devos ciemos pie paziņas, kurš bija kompetents zivju jautājumos. Arī viņš par slieku rakšanu pasmējās un tā vietā piedāvāja izdzīt sliekas no pazemes ar strāvas palīdzību. Šim nolūkam namatēvs pieslēdza vadu dakšām, kas bija iedurtas zemē, nokomandēja paiet nost un ieštepselēja to rozetē. Pēc mirkļa virszemē sāka urbties sliekas – tās griezās ap savu asi kā hidras, cilājās un gorījās, turklāt daža laba bija gandrīz čūskas izmērā. Tad mēs tās savācām burciņā un gājām uz upi. Mēģinot uzspraust slieku uz āķa, es nejauši uzspraucu sevi, lai saprastu, ka pats esmu teju zivs. Pēc brīža paziņam izdevās noķert nelielu zivteli, to mēs svinīgi uzcepām un viņš pateica, ka pret zivi jāizturas ar cieņu, kā arī katram jānotiesā pa mazam kumosiņam, lai godīgi. Vakarā pārnācu mājās un skatījos video, kurā kāds iemet dīķī buljona kubiņu un filmē notiekošo. Un tur, gluži kā manā sapnī, pēc brīža parādījās ziņkārīgās zivis un pat viens vēzis – tie gausi, kā palēninājumā tuvojās jaunajam objektam, bolīja acis un brīnījās. Ja kāds ieliktu dīķī sildelementu, varētu sanākt viena liela zivju zupa jeb uha vai bujabēze.

Arī beidzās tas viss nemanot, kā lielākā daļa lietu. No sapņiem ne tikai pazuda zivis, bet arī paši sapņi izira. Atbilžu joprojām nebija, bet arī jautājumu – ne. Toties palika sarkanvīns.