— atmiņu līme

 

***

kaut būtu kā agrāk kad tavu glāstu paverdzināts
dienām ilgi vēroju kā koku galotnes pārbīda mākoņus
atbrīvojot vārdiem vietu

bet tagad es gaidu kad tukšā papīra lapa savēcinās spārnus
un beidzot liks mani mierā

nevaru neko uzrakstīt      
roka iestigusi slinkuma dūņās grūti to izkustināt

un kas tur smīkņā par mani
un kāpēc galva tik jocīga kā iepuvis ābols

nevaru neko uzrakstīt
no nekā nedarīšanas samaitājušās dienas

 

***

spogulis uzkundzējies pār manu garastāvokli un rāda nepareizus vaibstus
novecošana ir vainu mīkstinoši apstākļi
kas jāizvērtē nosakot soda veidu un apmēru
sirmas atskaņas mani vairs neuzrunā
bet arī neatgrūž kā agrāk

un pat ja esmu iebridis atmiņās līdz ceļiem
ar domu vēl drusciņ un tad viss
pēc tam griezties atpakaļ
tikt ārā sausām kājām
lai bužina matus jaunskungs vējš
un indīgo skatienu dzēlieni izraisa alerģiju
nekad vairs neeju tālāk par iedomātu līniju tavas nabas polā

un var jau sevi šaustīt
daži sapņi izskatās sašļukuši kā baloni
varbūt no paša sākuma tie nemaz nebija kārtīgi piepūsti
nav neviena ko vainot
pat putni pažobelēs izskatās sastinguši
it kā tie būtu tabulā ievilkti ķeksīši
un knābji precīzi nokalibrēti
irdina krēslas rētaudus

tagad tu zini
laiks doties bet tikai ne atpakaļ

 

***

kad sākās karš koku lapas nezaudēja savu ierasto omulību
un bezrūpīgi plivinājās virs mūsu saliektajiem stāviem
neziņa sablīvējās mūsos
un es dzirdēju
kā sirdspukstu šāvieni atbalsojās krūškurvja velvēs

pēkšņi dzejnieki sāka rakstīt par lietām un notikumiem
kurus nekad nav redzējuši
un drusciņ tas bija nožēlojami
pat liekulīgi

manu draugu vajadzēja attārpot no visa krieviskā
ielas ietērpt vēl nenovalkātos nosaukumos

vakaros kad virs mums pārlidoja lidmašīna atstājot švīku
kaut gan tā bija parasta pasažieru
man šķita tā izkaisa bailes un tagad tās ieperinās mūsu galvās
veidojot midzeņus
vējš nesa radio putekšņus simtiem kilometru tālu
un bailes atvērās kā ziedlapiņas

 

***

sapņot man vienmēr licies noderīgi
ar vaļā acīm
kā gan savādāk

pumpuri pagaidām uzlikti uz pauzes jo vēl nekas nav sācies
vēl nav sulu laiks vēl acis neurbj kailos sieviešu stilbos
un tāda ir apceres specifika

citiem vienmēr ir grūtāk
knaģiem četratā jānotur satrakojies palags kuru sakaitinājis vējš
zālei apcirpta zēngalviņa tagad izskatās nepierasti

un visu to vajag mēģināt uzlikt uz papīra
zinot ka pretosies

                                        neapmierinātība ar dzīvi

tā piedeg pie pannas un jāskrāpē nost
neapmierinātība ar dzīvi

sajūta ka mani kāds grib apmētāt ar iepuvušiem jokiem
pilnas kabatas ar šaubām
esmu izvēlies no gultas
sapnis ir saplīsis
miega atslēga iestrēgusi

neapmierinātība ar dzīvi manī plaukst līdz ienāk raža
kad noliecos lai sasietu kurpes kamēr no citrondzeltenās saules pil sula
neapmierinātība ar dzīvi jāteniski uzmetas uz muguras
un ņirgājas par mani
bērni raud vienā tonalitātē
jāmaina pamperi
no dibeniem jānomazgā nost neapmierinātība ar dzīvi

un kad lietus raksta ar mazajiem burtiem man negribas lasīt
jo man ir neapmierinātība ar dzīvi

 

***

mākoņiem sasietas rokas un tomēr tie nodrukā vēl pa kādai sniegpārslai
līdz teksti aizvelk ciet visus ceļus un ja vien nejauši atrastos kāds
kurš prot lasīt starp rindiņām izaugušās nezāles
tad es iemainītu šīs piecas nevienam nevajadzīgās sekundes
pret mirkli no kura vēl nelobās nost krāsa
jo tagad šķiet gluži neticami ka beidzot esmu brīvs
man bija iedvesmas sodāmība un es cerēju ka tā tiks dzēsta
kaut gan lūpas sen jau notirpušas cilājot vārdus
nesaprotu kā mūsu sterilajās dzīvēs varēja iekļūt pelējums
tagad vārtos pa gultu aiz loga snieg lieliem burtiem

 

***

pirmo reizi bez galvas iztiku kad sākās vēlēšanu laiks
tā palika plauktā un smadzeņu rievās sakrājās putekļi
uz labu laimi ievilku ķeksīti
kādam no tā brīža populārajiem politiķiem
ar domu ka nākotnē būs citādi un devos atpakaļ mājās skatīties
vai pulksteņa rādītāji par dažiem centimetriem nav pavirzījušies
tālāk no vecās vietas

otro reizi galvu pazaudēju kad iepatikās divus gadus par mani jaunāka
meitene
man bija knapi astoņpadsmit
tikko izdīguši spārni
caur pudeles rozā stiklu skatījos uz apkārt esošajām lietām
tās nedaudz viļņojās un tik cieši mēs bijām saspiedušies ka domām nebija
vietas kur palikt

trešo reizi galvu atstāju mājās
tā bija ar alkoholu piesūkusies kā švamme
mēs braucām uz ezeru un pie stūres sēdēja mans ķermenis
es pats tur nebiju
mans draugs tur arī nebija
tikai migla
tikai atmiņu līme satur kopā šos pagātnes fragmentus

ceturto reizi man lika uzrādīt galvu kad stājos augstskolā
izmisīgi nācās paskaidrot ka ikdienā to neizmantoju
mazgāju traukus pieskatu bērnus slauku istabas
galva tikai maisītos pa kājām
bet ja ļoti vajag varu aizbraukt pakaļ
un viņi teica mums jāsaprot vai mācību viela spēs iesūkties jūsu galvā
un kāda būs tās iedarbība

piekto reizi kad gājām uz teātri
es pieklājības pēc līdzi paņēmu galvu
kad aplausu vētra purināja tūkstošiem gaisā pacelto roku
devos prom un man noderēja galva lai atrastu vietu kur pakāru savu
virsjaku