— Bija pieteikusies jauna telpa

Pērnā gada nogalē apgāds Neputns laidis klajā dzejnieces, mākslinieces Marijas Luīzes Meļķes (1997) otro dzejoļu krājumu Gaudu dzejoļi. Šķiet, ka Meļķi nebiju saticis apmēram trīs gadus – jaunās grāmatas tapšanas laiku –, tāpēc labprāt izmantoju interviju kā ieganstu beidzot satikties. Tāpat kā jaunā krājuma nosaukums, Meļķes dzejoļi ir nedaudz ironiski, nedaudz smieklīgi un krietni sirsnīgi.

Edvards Kuks

 

Man liels prieks, ka piekriti sarunai, tik sen neesam tikušies. Es teiktu, ka jaunais krājums Gaudu dzejoļi iznāk diezgan drīz pēc debijas krājuma Nerealizēto potenciālu klubs. Vismaz manā dzejas tempā trīs gadi nav ilgs laiks, tomēr krājums man šķiet krietni atšķirīgs no debijas. No kura laika tev sākas Gaudu dzejoļu laiks?

Jā, es arī tevi slepus nevēroju no stūra. Šis krājums tiešām ir tapis šajos trīs gados, ne mirkli agrāk. Ja grib tēlaini domāt, tad – kur sākas dzejolis? Varbūt viņš jau tur vienmēr bija un es tikai tam dodu iespēju īstenoties. Mistiskajā līmenī tas laiks nav nomērāms, bet praktiskajā, materiālajā līmenī dzejoļi ir radušies šajos trīs gados.

Man ir bijusi priekšrocība strādāt pie krājuma koncentrēti. Jau no pirmajiem krājuma dzejoļiem es nojautu vai apsvēru, ka varētu būt šāds krājums, ka tādā garā vienkārši jāturpina. Pirmais krājums bija izteikts debijas krājums – rakstošā mūža laikā sakrāti visi šie dzejoļi un kaut kas ar tiem jāizdara. Bet šajos trīs gados es esmu rakstījusi dzejoļu krājumu Gaudu dzejoļi. Pat nosaukums bija uzreiz gatavs.

 

Ar ko tev krājums sākās?

Pirmais bija dzejolis Augusta mēness. Bija tāds gadījums, kam es joprojām ticu, ka es pārstāju rakstīt dzeju uz visiem laikiem. Man bija liela sirdssāpe, un man šķita, ka dzeja ir muldēšana un izlikšanās, un nav jēgas ar to nodarboties. Es pazaudēju saikni ar dzejas telpu, pārtrūka pavediens. Tad es apbedīju dzejas rakstīšanu un par to pasēroju, un pietiekami drīz dzeja par mani apžēlojās un atgriezās. Viņa atgriezās ar Augusta mēness dzejoli, kur arī iezīmējas atšķirības no pirmā krājuma. Bija pieteikusies jauna telpa, un man bija iedota atslēdziņa.

 

Man krājuma vadmotīvs šķiet dažādu veidu un virzienu mīlestība. Atsevišķus smaguma punktus veido arī krājuma garākie teksti un cikli. 

Kaut kas ir palicis arī ārpus grāmatas, un dzejoļus salikt kopā palīdzēja redaktors Kārlis Vērdiņš. Pirmais manuskripts bija gana tuvs gala rezultātam, bet Kārlis rūpīgi izlasīja ārā vairākus tekstus, un es pilnībā sapratu viņa ierosināto virzienu. Viņš nosmēla nost kaut ko, kas varbūt neritināja kamoliņu tik skaidrā virzienā. Arī tiem dzejoļiem nav ne vainas, bet šajā krājumā tie varbūt nedaudz jauca galvu.

Interesanti, ka piedēvē tieši garākajiem tekstiem smaguma punktus. Varbūt tā tiešām ir, bet man pašai tie drīzāk ir atsevišķi teksti, kuriem neatkarīgi no apjoma piemīt lielāks iedarbīgums. Kurus satiekot katru reizi kādas durvis atrauj vaļā vai aizcērt vējš. Kamēr garākā tekstā var ielasīties un pieredze nemaz nav tik brutāla. Man liekas, ka tieši īsāki teksti spēj iedot konkrētu triecienu.

 

Vēl man lasot nāca prātā kino, tāds kā montāžas efekts. Kino figurē arī vairākos dzejoļos, Narciss pats sevi skatās kino…

Zini, kas notiek tajā Narcisa dzejolī? Tā doma ir šausmīgi vienkārša. Kad tu skaties filmu datorā saulainā laikā, tu vienkārši redzi savu atspulgu.

Savā ziņā es domāju par citām mākslām kopumā. Tu tagad esi bijusi gan kino, gan teātrī, tavi dzejoļi tagad ir kļuvuši par dziesmām. Vai tev šīs mākslas ir papildinošas, vai drīzāk tās esi dažādas “tu” izplatījumā?

Mūzikas gadījumā tas ir vienkārši uzticēšanās žests, akts, kurā es atdodu tekstu brīvai interpretācijai. Es nejūtos īpaši iesaistīta tālāk notiekošajā, bet ir interesanti, kas no tā izveidojas. Procesi, kuros es fiziski pati piedalos, droši vien jau atstāj savus nospiedumus, bet es neesmu pamanījusi konkrēti, kā tas notiek. Varbūt no citām mākslām ir aizgūta naratīvā domāšana.

 

Man reizēm šķiet, ka dzeja vispār var būt tik koncentrēta tāpēc, ka tā izmanto montāžu.

Varbūt tādā ziņā dzeja ir radniecīga kino, ka tajā ir montāža. Bet arī prozā nav obligāti jāparāda, kā cilvēks kāpj pa kāpnēm. Kino ir tāds princips notikumu sākt no vēlākā iespējamā brīža, dzejā ir pieņemts nešķērdēties ar laiku.

 

Man šķiet mīļi, kā Aleksandrs Barons raksta uz krājuma vāka – kāds šobrīd jūtas tā, kā es jutos pirms tūkstoš gadiem. Krājums šķiet nedaudz ārpus laika un arī ārpus vietas. Kaut gan es zinu, ka tu šajos gados esi bijusi Jūrmalā, krājums nešķiet saslēgts ar konkrētu vietu. Tu iepriekš minēji, ka, sākot rakstīt krājumu, tu iegāji jaunā dzejas telpā. Vai tev tagad šķiet, ka tu šo dzejas telpu pamet?

Vairākas tās jūras nemaz nav Jūrmalas jūras. Es tagad esmu nodzīvojusi piejūras pilsētā vairākus gadus, bet es jau esmu sastapusies ar pārpratumu, ka lasītājs domā, ka viss krājums ir noticis Jūrmalā – tā nav.

Joprojām nedaudz tur esmu, bet man riebjas Jūrmala. Man ļoti patīk – un tas ir primitīvs vārds, ko lietot šajā situācijā – jūra. Ir labi pavadīt laiku un domāt blakus šim ūdens ķermenim un kāpai. Es esmu dzīvojusi tikai vienā rajonā, Jūrmala ir gara pilsēta, bet man tiešām tur nepatīk. Jebkāds poētikas līmenis dzīvo dažādajos putnos kokos, tai pašā jūrā un kopā brūkošās koka mājās. Bet tā beigu beigās ir mazākā daļa šīs pilsētas.

Drīzāk šajos trīs gados ir bijusi tieši noteikta veida dzejas telpa. Manuprāt, tā nav noslēgusies ar šo krājumu. Tuvu krājuma rakstīšanas beigām es iedomājos, ka varētu vienkārši turpināt rakstīt šos dzejoļus. Piemēram, desmit gadus varētu strādāt šādā virzienā. Kaut kur ir nokļūts, un tur ir vēl ļoti daudz, ko ieraudzīt. Protams, kad grāmata ir pabeigta, nākamā būtu jāvirza citās sliedēs. Bet es ceru, ka gaisma, kas ir ieslēgusies uz šo krājumu, mani pavadīs arī tālāk.

 

Kad es pabeidzu rakstīt Vadus, bija nedaudz bail aiziet no viena piegājiena uz nākamo, jo reizē bija apziņa, ka iepriekšējā nekad nevarēšu vai negribēšu atgriezties.

Tieši to, ko tu esi izdarījis vienā dzejolī, jau nav interesanti darīt otrreiz. Ir interesanti izdarīt ko saistītu, bet to, ko neizdarīji iepriekšējā reizē. Turpināties. Kad es kārtoju pirmo krājumu, mani ļoti iespaidoja dzejnieka Semjona Haņina teiktais, ka katru reizi, kad tu raksti dzejoli, pasaule tiek atklāta no jauna. Man tas šķiet derīgs piegājiens – es nedrīkstu iepriekš zināt, ko es uzrakstīšu. Pat ja ir kas konkrēts, kas man ir zināms, tas katru reizi ir atklājums. Labāki teksti tiešām ir tie, kurus man ir bijis patiesi interesanti rakstīt, kur man pašai vajag uzzināt, kas tas ir. Tad teksts arī ir dzīvs. Man tas ir bijis iedarbīgāk, nekā kaut ko izdomāt un pierakstīt.

 

Ja es sāku meklēt īstās attiecības ar rakstīšanu, es sev pats sarežģīju dzīvi. Laikam es rakstu tik reti, ka tā būtu lieka pašcenzūra.

Bet, redzi, tev ir darbs.

 

Patiesībā es vasarā aizgāju no darba, lai iestātos doktorantūrā. Tagad man ir darbs studijās un pētniecībā, kas arī ir diezgan paša vadīts darbs. Tagad es nedaudz tulkoju, rakstu dziesmu tekstus, bet tāpat reti rakstu dzejoļus.

Labi, tagad tev ir cits darbs. Bet es esmu izvēlējusies dzīvot šo sociālo vai, teiksim, finansiālo eksperimentu – pilna laika mākslinieks – un varu salīdzinoši daudz laika veltīt kaut kādu metožu atkošanai, iesaistes veidošanai. Tāpēc mans darba ritms izriet no dzīves, ko es dzīvoju. Man ir no šī eksperimenta izrietoša privilēģija, kas ir daudz netraucēta laika, ko veltīt staigāšanai ap trim priedēm. Es varu to atļauties. Tiesa gan, tagad gaidu ģimenes pieaugumu. Kaut kādā ziņā gaidu ar nepacietību, ka visi podi tiek sagāzti un atkal jāmeklē kas cits. Saprotu, ka šī ēra arī pietuvojas noslēgumam un nāks nākamā.

Par ģimeni – man lasot bija liels prieks domāt, ka tas, kas notiek dzejolī, ir arī skaisti atnācis.

Tā kā tie ir dzejoļi, tā tomēr nav dienasgrāmata. Pat ja tiek minēti konkrēti gadījumi, tiem ir arī tēlains, ne tikai dokumentāls līmenis. Attiecīgi es pilnīgi saprotu, kā kāds pazīstams cilvēks varētu lasīt un atrast norādes uz to kā man iet vai ir gājis, bet man pašai ar šādu motivāciju rakstīt dzejoļus nebūtu interesanti.

Es vienmēr meklēju kaut kādu mistēriju, ko tekstā atvērt. Tur iepeld tēli un situācijas no dzīvotās ikdienas, bet… Lūdzu, neapsūdziet mani pretenciozitātē, bet katra teksta kodols tomēr ir neaprakstāmā vienība, kaut kas, ko nevar pateikt. Tas, ko es pasaku, ir sniegšanās uz to kodolu. Kaut kāda taciņa, pa kuru ejot arī lasītājs var nonākt tuvu neaprakstāmajai vienībai.

Protams, tur ir ietverti arī konkrēti manas dzīves posmi, bet man patīk arī par laiku domāt kā telpu, kur lietas norisinās vienlaikus. Tas laiks, kas konkrēti parādās noteiktos tekstos, nav beidzies, tas turpina kaut kur atrasties.

 

Es domāju kaut kā līdzīgi. Ka dzejoļos man svarīgie notikumi turpina izskanēt kā stīga, svarīgie notikumi mani apņem kā pavedieni. Tādā veidā tiem piemīt vienlaicība vai nebeidzamība.

Piemēram, es daudzkārt par bērnību esmu domājusi, ka ir divas bērnības – vasaras brīvlaiku bērnība un mācību gada bērnība. Un vasaras brīvlaiku pieredzes ir daudz tuvākas viena otrai nekā tiem septembriem, kas ir blakus tiem augustiem. Tu atrodies šajā vietā, kas ir vasaras beigas.

 

Vai tu tagad jūties pašpārliecinātāka kā autore?

Droši vien. Arī pietiekamu ilgu laiku darbojoties, kaut ko jau tu saproti. Var jau izrādīties, ka viss, ko tagad esmu atradusi, citā situācijā nekam neder, ka jāatrod pilnīgi cita metode. Piemēram, es šobrīd rakstu pasakas un saprotu, ka galīgi nav viegli šo uzdevumu izdarīt. Es mēģinu no visādām pusēm un kaut kas izdodas, bet man ir krietni blāvāka tā pārliecība, par kuru tu jautā. Cita spēle – citi noteikumi. Kļūdama gudrāka vienā rakstīšanā, nav tā, ka tā cita rakstīšana no tā kļūst vieglāka.

 

Man tieši dzejolis Augusta mēness un arī grāmata Cilvēki ir kā pankūkas nedaudz atgādina pasakas.

Ja reiz esmu nonākusi līdz tam, ka rakstu pasakas, tad gan jau kādi aizmetņi ir. Bet tā var arī dzejā notikt – rastos kāda iekšēja vai ārēja nepieciešamība darīt ko citu, un es varētu uzreiz nezināt, kā ar to rīkoties.

 

Domājot par abiem krājumiem kopskatā, man iezīmējās arī ķermeņa tematika. Man bieži ir šķitis, ka tavos tekstos ķermenis ir kā slogs, sevišķi savs ķermenis, kaut gan dzejolī Sala tas ieskanas jau citādi, ar lepnumu. Dzejolī Mans vīrietis ar vaska deniņiem tu apdziedi otra ķermeni.

Manam vīrietim ar vaska deniņiem un Bretonam, Auziņai un citiem, kuru dzejoļus viņš turpina, ir arī kaut kas ķermeni graujošs. Ir kaut kas uzspridzinošs, jo tie salīdzinājumi izaicina locekļus, kas tiek pieminēti. Paņem pie pleciem lirisko “tu” un vienkārši ārprātīgā mīlestībā viņu purina viscaur tiem tekstiem. Ir slavas dziesmas par esošo, bet arī apsēstīga pulsācija, kas tiek ievietota visā minētajā. Visas nepareizības… kā pateikt to visu, ko tas nozīmē?

Kā tu teici par dzejoli vispār – kodolā ir neizsakāmais.

It kā ir ķermenis, bet tur ir arī tas, kas ir… redzi, es nevaru tev pateikt. Es varu ar žestiem plātīties, tāpēc vajag to dzejoli. Tu teici – savs ķermenis kā slogs –, tas man liekas ļoti skumjš vērojums. Es domāju, ka šī pieredze veidojas nevis no ķermeņa, bet tieši no ķermeņa iztrūkuma. No nepietiekami maigām attiecībām ar sevi, savu ķermeni. Tad tas kļūst par nastu. Tu nespēj būt pietiekami maigs un piedzīvo kā apgrūtinājumu tos signālus, kas aicina pie sevis atgriezties. Tā ir sloga pieredze. Piemēram, Sirgstošajā meitenē varētu teikt, ka tas ir ironiski. Daudzos tekstos, kuros parādās tāda vai cita veida pašdestrukcija, tā iezīmē maiguma iztrūkumu. Respektīvi, ķermenis nav vainīgs.

Es arvien vairāk saprotu, ka prāts un ķermenis nav izdalāms. Tas viss ir kopīgs, un mēs domājam savās pēdās. Pamasē pēdu – tā ir ļoti mentāla pieredze, tas neapstājas pēdā. Un lietas, kuras tu ignorē savā galvā, atrod mājvietu starp lāpstiņām vai tamlīdzīgi.

 

Vai tev ir iekšējs noslēgums vai pauze brīdī, kad grāmata ir iznākusi?

Man pagaidām izskatās, ka vairāk par labu nāk jau zināt nākamo lietu, ko gribu darīt. Vienkārši turpināt strādāt. Tā ir interesantāk. Strādāšana jau ietver arī kādas ilgākas tuvošanās fāzes, rakstīšana ir ārkārtīgi neliela rakstīšanas daļa. Es zinu, ka ir rakstnieki, ka tiešām dara šo burtisko rakstīšanas darbu ikdienā, bet tas nav mans gadījums, vismaz pašlaik. Bet es zinu, kam es tuvojos, un pa laikam kaut ko uzrakstu.

Laikam tajā ir stabilitātes sajūta. Es pieradu, ka rakstu šo krājumu, trīs gadus to rakstīju, un man vienmēr bija kaut kas, pie kā atgriezties. Būs projekts vai nebūs, uzaicinās vai neuzaicinās piedalīties – es rakstu šo krājumu. Vienmēr, kad es varētu pačīkstēt par to, ka man nav nekā forša, ko darīt, šis krājums tepat blakus ar rociņu māj.