— Anastasija Lielā

 

Tā bija Anastasija. Liela kā māja. Varbūt ne gluži. Tomēr teju galvastiesu garāka par mani, platu dibenu, lielām krūtīm. Lielāka un divdesmit gadus vecāka. Bezgalīgi apburoša sieviete. Viņa prata apsēsties tā, lai izskatītos nedaudz mazāka, bet parasti Nastja bija liela. Viņa atgāza galvu, turēja cigareti starp garajiem, slaidajiem pirkstiem un pūta dūmu riņķīšus. Un viņas zemajā balsī, kas izteikti uzsvēra visus r, nevarēja neiemīlēties.

Satikāmies kādā krogā. Anastasija man izmaksāja. Vispirms kafiju, pēc tam arī uzkodas un alu. Viņa bija sieviete, kas izmaksā, nespēju viņai atteikt. Vasaras vidū sēdējām āra terasē. Gandrīz pusnakts, bet vēl aizvien tik silts, ka atpogāju dažas krekla pogas. Es dzēru alu, Anastasija smēķēja. Viņa ļāva, lai es runāju. Tāpat kā visiem, man patīk runāt par sevi, un Nastja mācēja pareizajā brīdī iesmieties, saraukt biezās uzacis, piekrītoši pamāt, iestarpināt kādu frāzi. Viņa smaidīja. Lūpas koši sarkanas. Mauku sarkanais bija Anastasijas mīļākā lūpu krāsa. Kādā brīdī viņa aizskāra manu plaukstu, ko pavisam neuzmanīgi biju atstājis uz galda. Viņa satvēra manu mazo pirkstiņu un vairs nelaida vaļā.

“Pavadi mani!” viņa teica krietni pēc pusnakts. Mēs nesteidzīgi gājām pa ielu, es turēju viņas plaukstu. Tā bija liela, bet pārsteidzoši maiga, silta un nedaudz mikla. Viņa mani veda. Ielas gandrīz tukšas, tikai daži, kas atgriežas mājās. Un gaišs. Mēs vēl dzērām tēju viņas viesistabā. Pēc tam viņa atpogāja blūzi, novilka balto krūšturi un uzlika manu plaukstu uz savas kreisās krūts. Šķiet, es tā sēdēju ļoti ilgi, ar plaukstu uz viņas krūts, un Anastasija bija silta. Jutu sirdspukstus. Viņai bija lieli, tumši, skaisti krūšu gali. Nedaudz vēlāk viņa man atļāva tos skūpstīt. Es ļāvu, lai viņa mani vada.

Sākumā es viņu saucu par Anastasiju, pavisam drīz viņa kļuva par Nastju, bet pašās beigās – par Asju. Tāpat kā sašaurinājās attālumi starp mums, tāpat es sašaurināju attālumu starp viņas vārda pirmo un pēdējo burtu. Pašās beigās varējām arī nerunāt. Iemācījos lasīt viņas skatienu. Es pats viņas priekšā vienmēr biju atklāts. Nekad nespēju viņai melot.

Blakus Nastjai es jutos maziņš. Viņa pārlika man savu lielo roku, pievilka mani cieši klāt, piespiedās man pie muguras, paņēma savā azotē, sildīja, un viņai blakus es jutos pavisam mazs. Aiz loga brauca tramvajs. Tas bija viens no pirmajiem tās dienas tramvajiem. Dzīvoklis atradās otrajā stāvā, tikko manāmi drebēja logs. Iespējams, es to tikai iztēlojos. Bija jau diezgan gaišs, bet es gulēju vaļējām acīm. Droši vien arī Anastasija. Bija karsts, mēs svīdām un bijām pielipuši viens otram. Kā gliemeži. Nedaudz vēlāk mēs par pirmo nakti runājām tieši tā. Bijām salipuši kā gliemeži pēc lietus. Joprojām atceros katru tās nakts sīkumu.

Kādā brīdī viņa man novēlēja “ar labu nakti”. Dažas stundas laikam arī gulēju, jo, kad atvēru acis, viņa sēdēja uz gultas malas un vilka zeķbikses. Lūpas jau bija uzkrāsotas. Tas pats mauku sarkanais, kura nospiedumi joprojām bija man uz kakla un krūtīm. Es vēroju Nastju. Stāvam spoguļa priekšā, piekārtojam zeķbikses ap lielo dibenu. Nastja neizskatījās jauna, bet izskatījās liela. Liela un mirdzoša.

Mēs runājām diezgan maz. Vienmēr tikāmies pie viņas. Visbiežāk piektdienu vakaros, bet dažkārt gandrīz katru dienu, pēc tam varbūt dienām ilgi ne. Reizēm kopā aizgājām uz kafejnīcu, viņa man izmaksāja alu, pati dzēra kaut ko stiprāku. Nastja daudz smēķēja, es ne, bet, kad viņa gāja ārā uzvilkt dūmu, es viņu pavadīju. Kopā stāvējām vārtrūmē, viņa pievilka mani klāt. No malas droši vien izskatījāmies smieklīgi. Liela sieviete, kas skauj par sevi daudz īsāku un smalkāku vīrieti. Bet man bija vienalga. Pēc tam mēs gājām pie viņas. Nastja izģērbās un pēc tam izģērba mani. Es grimu. Naktīs, kuras pavadīju vienatnē, es sapņoju par viņas plato muguru. Nastja bija mans okeāns.

“Mans mazais puisītis,” viņa teica un noglāstīja man galvu. Man bija trīsdesmit gadu. Lai arī krietni jaunāks un mazāks, tomēr ne gluži mazs. Bet es viņai ļāvu. Ļāvu parūpēties par sevi. Nastja paņēma mani azotē un sildīja. “Kādēļ es?” bieži viņai jautāju. “Man patīk tavs daikts,” viņa parasti atbildēja. “Man patīk tavs mazais, stīvais daikts.” Tad viņa smējās. Nastjas smiekli bija pērkondimdoši. Smejoties viņa izklausījās pēc vīrieša.

 

Sākumā tā bija pavisam neliela gaismiņa. Tumsā, naktī es to samanīju uz viņas labā gurna. Neliels mirdzums, kas šķita drīzāk amizants, nekā biedējošs. Tā bija drīzāk kā spēle. Vakaros mēs izslēdzām gaismu, Nastja atsedza gurnu un tā bija mūsu vienīgā lampa. Diezgan blāva, tomēr mēs redzējām viens otru. Mēs dzērām vīnu, smēķējām, daudz runājām, mīlējāmies. Man patika viņas blāvā gaisma. Tā bija nedaudz silta. Nastja vēl bija gluži laimīga. Vēl viņai bija pārpārēm siltuma. Sliktāk kļuva vēlāk.

Kad iepazināmies, vēl bija vasara. Pēc tam, protams, rudens. Nastja izbaloja tāpat kā dienas, ļoti ātri zaudēja visu vasaras iedegumu un kļuva bāla. Gaiša, pavisam gaiša. Vēl nedaudz krāsas saglabājies vienīgi starp ciskām, padusēs, pavisam nedaudz zem krūtīm. Dzimumzīmes bija vienīgie tumšie punktiņi uz viņas ādas. Un krūšu gali. Seju viņa nopūderēja vismaz tik daudz, lai neizskatītos pēc geišas. Bet es paslepus iztēlojos viņu kā savu mazo lielo geišu. Mana Nastja spilgti sarkanā kimono ar uz augšu saspraustiem matiem. Geišas sarkanās lūpas viņai jau bija, tāpat arī melnie mati. Man viņa bija tikpat skaista kā aizvien.

Pārvācos pie Nastjas, lai vērotu viņas gaismu. Tas nozīmē, ka reizēm atnesu viņai ūdeni, reizēm nomazgāju muguru, diezgan bieži samīļoju viņu. Likās, ka dažbrīd dzīvoju kopā ar Anastasiju Lielo, bet dažbrīd tikai ar Gurnu, kas izlīda no segapakšas, kaprīzi mirdzēja un satrauca mūs abus.

Nastjas dzīvoklis bija piekrauts ar grāmatām, lai arī ne reizi neredzēju, ka viņa lasītu. Tur bija ļoti daudz krievu literatūras. Dostojevskis, Turgeņevs, Tolstojs, Puškins, Čehovs. Visiem pilni kopoti raksti. Izskatījās, ka visas grāmatas ir lasītas. Čehova un Dostojevska rakstos uz daudzu lappušu malām atradu ar zīmuli veiktas piezīmes. Tas bija Nastjas rokraksts. Jutos kā Raskoļņikovs, kas izdarījis noziegumu un gaida sodu. Biju rakājies viņas grāmatās bez atļaujas. Varēju justies vienīgi kā Raskoļņikovs, jo Noziegums un sods bija vienīgā grāmata viņas plauktos, ko biju lasījis. Vēl arī dažus Čehova stāstus, kuru sižetus vai tēlus nespēju atminēties. Tikai krietni vēlāk Nastja izstāstīja, ka ir studējusi krievu literatūru. Viņas maģistra darbs bija par Čehovu un Dostojevski. Un pēc tam viņa vairs neskārās grāmatām klāt. Turēja tās plauktā par atgādinājumu un kā istabas dekoru. Pilnie kopotie raksti glīti iegūla plauktos, tomēr grāmatām nebija maigo dibena izliekumu, pēc kuriem tik ļoti ilgojās mana Nastja.

Viņas dzīvoklī vienmēr bija krēsla. Blāvas spuldzes, lielākoties aizvilkti aizkari, mežģīņu naktskrekls, kas pārklāts pār galda lampu, sveču gaisma, cigarešu dūmi. Parasti viņa smēķēja vakaros gultā vai arī sēžot pie virtuves galda, dzerot kafiju, skatoties pa logu. Tad Anastasija domāja. Vismaz es domāju, ka domāja. Viņa sēdēja, atgāzusies krēslā, vertikāli pūta dūmus un lūkojās laukā.

Mēs kopā gājām vannā. Sēdējām viens pret otru, savijuši kājas, biezās vannas putās. Vannā mums abiem tik tikko pietika vietas. Sēdējām tur tik ilgi, līdz ūdens bija kļuvis gluži auksts un āda uz pirkstu galiem tik sačervelējusies, it kā mums būtu gadsimts. Nastja atgāza galvu un dziedāja. Es smaidīju. Nesmejies par mani, viņa teica, bet turpināja dziedāt. Franciski, spāniski, itāliski – valodās, no kurām nevienu viņa neprata, bet kuru skanējums viņu satrauca. Pēc tam viņa kļuva nopietna un atklāta. Pēc katras vannas mirdzums pulsēja aizvien spožāk.

Nastja glabāja vīriešu albumu. Tā bija grāmata, kurā bija visi viņas vīrieši. Sākot ar pirmo, beidzot ar pēdējo – ar mani. Mana bilde vēl nebija ielīmēta, tikai vārds. Pats pirmais bija Robis. Viņiem abiem bija trīspadsmit. Asja viņu piespieda pie sienas tukšā skolas gaitenī un noskūpstīja. Viņš bija pusgalvastiesu īsāks, kārns zēns. Skūpsts negaršoja ne pēc kā. Bet piespiest savas lūpas citām lūpām bija interesanti. Vismaz viņai. Robis bija pārbijies. Albumā bija neliela viņa fotogrāfija, kas izgriezta no klases kopbildes. Pumpains puika, pārāk īsi apgrieztiem matiem un pārāk lielām ausīm. Nastja man stāstīja par viņu un neganti smējās.

Pirmais īstais bija pusaudžu gados. Viņai bija piecpadsmit, viņam – septiņpadsmit. Vienīgais Anastasijas vīrietis, kas bija lielāks par viņu. Liels, spēcīgs, sportisks, turklāt viņam jau dīga bārda. “Mans skaistākais vīrietis,” Nastja daudzkārt teica. Nebiju drošs, vai man vajadzētu būt greizsirdīgam. Pirmajā un vienīgajā naktī viņš bija uztraucies, pārbijies un viss ļoti ātri beidzās. Pēc tam viņi smēķēja gultā, pa abiem dalīdami vienu cigareti, jo šķita, ka tā piedienas, un tad viņš aizgāja. Albumā nebija viņa fotogrāfijas, bet tikai neveikls Nastjas zīmējums, kas atainoja tiklab viņu, kā jebkuru citu muļķa pusaudzi lielām acīm.

Pēc tam bija citi. Visi mazāki par Nastju. Katrs tikai uz dažiem gadiem vai dažām nedēļām, pavisam reti uz dažām dienām. Viņa šķirstīja savu albumu un stāstīja man par viņiem, cik vien spēja atcerēties. Es nevēlējos klausīties līdz pat brīdim, kad sapratu, ka tas ir viņas mantojums. Viņi bija manas Anastasijas mūža darbs.

Tie visi bija mazi, diezgan kaulaini vīrieši. Nastjai patika tādi, kas iegrimst viņas mīkstajās miesās. Tādēļ viņas vīrieši bija tievi un stūraini, izteiktiem ādamāboliem, kārtīgi saķemmētiem matiem, lielām acīm, lieliem deguniem. Fotogrāfijās viņi vai nu nesmaida, vai smaida pārāk plati, bērnišķīgi, nenopietni. Tos grūti nosaukt par vīriešiem, tie ir tikai pārauguši zēni. Es – viens no viņiem.

Visus savus vīriešus Anastasija sauca par zēniem. Mani zēni, viņa teica. Mani mīļie, labie zēni. Albumā vecākajam no viņiem bija nedaudz pāri četrdesmit, jaunākajam sešpadsmit. Par katru no viņiem Anastasija runāja ar lielu mīļumu. Viņa izģērba savus zēnus, glāstīja to galvas un kopā ar viņiem gāja vannā, kurā abiem parasti nepietika vietas. Zēni skūpstīja Anastasijas plikos gurnus. Viņi kopā gāja uz kafejnīcām un krogiem. Anastasija izmaksāja kafiju un alu. Viņi kopā izskatījās smieklīgi. Viņi gulēja salipuši kā gliemeži. Zēnu bildītes tika ielīmētas albumā, kurā bija ierakstīta pirmā un pēdējā tikšanās vieta, dažas zīmīgas satikšanās, būtiski notikumi, Anastasijas atmiņas un kāds Čehova vai Dostojevska, vai Turgeņeva grāmatas citāts, kas varbūt izteica katru no zēniem, bet varbūt neizteica neko, vai izteica pašu Anastasiju Lielo. Blakus saviem kaulainajiem zēniem ar lielajiem gāmuriem un šaurajiem pleciem viņa nevarēja būt nekas cits kā vien Anastasija Lielā.

Attālumi no zēna līdz zēnam ir mainīgi. Divdesmitgadniece Anastasija izmēģināja visu. Mēģināja pat dzīvot kopā ar vienu no viņiem. Bet viņi visi izauga, tad sekoja šķiršanās un atvadas, līdz viņa atrada nākamo kaulaino zēnu ar lielo gāmuru. Zēni Anastasiju nekad nepameta, un viņa nekad nepameta savus zēnus. Zēni pieauga, pieņēmās miesās, kļuva nedaudz drošāki, nedaudz vairāk par vīriešiem. Viņi šķirās tad, kad zēni vairs nespēja iegrimt Anastasijas mīkstajās miesās. Viņi paņēma līdzi nedaudz viņas siltuma. Anastasija krūtīs nesa pārpārēm neapstrādāta siltuma.

Reizēm otrā rītā zēni atmodās pārbijušies, sašutuši, apjukuši, žēlabaini, bet tad viņa tos apskāva un nelaida vaļā, līdz viņi rimās. Un nerimstoši viņa spēlēja spēles ar saviem zēniem. Paslēpes, kurā viņi meklēja viens otru. Zēniem ir jāpieaug, Anastasija teica. Zēniem ir jākļūst par vīriem!

 

Nastjai vajadzēja vēl reizi viņus satikt. Mirdzums pieņēmās spēkā. Viņai vairs nejutās īpaši labi un uzstāja, ka vēlas viņus visus satikt. Tolaik es vairs neiebildu nevienai viņas iegribai. Mēs sarīkojām balli. Noīrējām viesību zāli un uzaicinājām visus Anastasijas bijušos. Atnāca tiešām daudzi. Atpazinu viņus pēc albuma. Viņi visi bija ieradušies vēlreiz satikt Anastasiju Lielo. Viņa piegāja pie katra, apskāvās, reizēm saskūpstījās. Ar katru no viņiem vajadzēja nedaudz aprunāties, vajadzēja pajautāt, kā viņiem klājas. Viņi visi izskatījās nedaudz smieklīgi. Mani kaitināja tie kucēnu skatieni, ar kādiem viņi skatījās uz manu Nastju. Viņi klanījās un mēģināja vēl aizvien būt pašpārliecināti, bet viņas klātbūtnē tas viss izskatījās drīzāk pēc joka. Nastja arvien koķetēja, smējās, bija apburoša.

Nastja vēlējās dziedāt. Skanēja mūzika, un viņas balss pieskandināja telpu. Mēs visi klausījāmies. Dažas Edītes Piafas dziesmas. Viņa ne visai labi prata franču valodu, bet to zināju tikai es. Nastja vēlējās dziedāt tieši Piafu. Tā bija viņas iegriba, un es nemēģināju viņu atrunāt. Mēs sirsnīgi aplaudējām. Mēs nevarējām neaplaudēt.

Pēc trešās dziesmas Nastja atdeva mikrofonu viesmīlei. Tika izslēgtas gandrīz visas gaismas. Viņa pavisam lēni atpogāja piecas pogas sarkanās kleitas kreisajā sānā. Kleita bija īpaši piemeklēta tieši šim vakaram. Ar soli uz priekšu viņa visā krāšņumā atklāja viesiem savu kreiso kailo sānu. Tas spīdēja. Tā, it kā tam būtu nolobīta čaumala. Mūs apspīdēja viņas gurna gaisma. Viņi visi viens pēc otra nāca klāt un vēlējās tuvplānā aplūkot viņas mirdzumu. Viņa ļāva pieskarties, aptaustīt. Kāds atļāvās viņas gurnu noskūpstīt. Nastja neiebilda, un pēc tam to skūpstīja visi. Pat es nometos uz ceļiem un skūpstīju viņas kailo, mirdzošo gurnu. Viņai patika uzmanība. Šoreiz nedaudz citāda nekā parasti, bet patīkama. Gaisma! Saule! Zvaigzne! Spuldze! Tika bārstīti komplimenti, un jo vairāk tika aizskarts gurns, jo spožāk tas mirdzēja.

Pēc tam viņi atgriezās pie savām glāzēm. Nastja aizpogāja tikai pāris pogas. Ja kāds vēlējās, vēl aizvien bija iespējams pienākt un pašķirt kleitu, lai uz mirkli nokļūtu viņas gaismā. Daži izmantoja šo iespēju tikai tādēļ, lai varētu viņai pieskarties, lai varētu kā senāk trīcošiem pirkstiem noglāstīt viņas ādu. Neraugoties uz manu greizsirdību, Nastja viņiem to ļāva.

Nedaudz pēc pusnakts viņa mūs pameta. Es nesekoju, bet paliku svinēt. Mēs runājām par vienīgo, kas visiem bija kopīgs, – par Anastasiju. Bijām iedzēruši un aizvien atklātāk dalījāmies savos stāstos par iepazīšanos, par dziesmām, par smēķēšanu virtuvē, par pustumšo guļamistabu, par Turgeņevu, par vannu. Visi šie stāsti bija ļoti līdzīgi. Līdz pat dievišķajai viņas gurna gaismai. Es sēdēju kopā ar šiem vīriešiem, un mēs dzērām par Anastasiju Lielo – vislielāko un cēlāko no mūsu dzīves sievietēm. Tonakt mēs visi bijām viņas zēni.

 

Pēc tam viss mainījās. Domāju, ka viņa jutās laimīga. Atceros, kā atradu viņu viesnīcas istabā. Nometusi kleitu, Nastja gulēja gultā vienā apakšveļā. Acis sarkanas, pati smaidoša. Viņa ilgi runāja par saviem zēniem un priecājās, kā tie ir izauguši. Tomēr pēc balles Nastja vairs neļāva sev pieskarties. Tagad es varēju tikai būt blakus. Gurns mirdzēja spožāk nekā jebkad. Daudzie pieskārieni un skūpsti bija nodeldējuši plāno ādu. Es visu laiku biju kopā ar savu mirdzošo lielo meiteni.

Vakaros pēc vannas viņa bieži kavējās atmiņās par pagājušo un stāstīja man visu. Līdz deviņu gadu vecumam Nastja slapināja biksēs. Pirmajā klasē viņa apčurājās, stāvot uz skatuves un skaitot dzejoli. Mazā Nastja skaitīja dzejoli, bet pa svārku apakšu gar baltajām zeķubiksēm tecēja čura. Daži smīkņāja, daži aizturēti smējās, bet viņa pabeidza savu skaitāmo, ne reizi nesaminstinājusies. Viņa nogāja no skatuves, plati smaidīdama. Parasti viņa apčurājās tieši tad, kad jutās ļoti priecīga. Daudz vairāk publika smējās par mazo Robertu, kurš iekāpa viņas nejaušajā peļķītē.

Bet dziedāt viņa mācījās no tēva. Kad kļuva skumji, viņš sēdēja virtuvē uz ķeblīša, strinkšķināja ģitāru un dziedāja. Nastja sēdēja blakus un vilka līdzi. Vēlāk viņa dziedāja skolas ansamblī. Otrajā rindā zvērojošām acīm stāvēja Anastasija. Jau toreiz lielāka par citām meitenēm. Nedaudz skaļāka par citām. Nedaudz zemāku balsi nekā citām. Viņa bija centrs. Viņas rūcošā balss piešķīra svaru. Nastja dziedāja to zēnu vietā, kas nekad nepievienojās ansamblim. Viņa nekļuva par dziedātāju, bet nekad nepārstāja dziedāt. Nastja dziedāja no rītiem, klājot gultu, un vakaros, ejot vannā. Tās bija visskaistākās vannas dziesmas.

Viņa pārstāja rūpēties par izskatu. Staigāja pa dzīvokli gandrīz kaila, tikai uz pleciem uzmetusi sarkanu satīna halātu, kam atplēsts sāns tā, lai mirdzošais gurns vienmēr būtu kails. Nastja vairījās to aizskart. Gulēja uz kreisajiem sāniem vai uz muguras, un tikai reizēm pirksti viegli piedūrās mirdzumam tajā vietā, kur viss jau bija neglābjami zaudēts, tur, kur vairs nebija ādas. Bet sev blakus vienmēr turēja spogulīti, kurā atkal un atkal pētīja, kā mirdzums izplešas. Par spīti visam, viņa centās novilcināt laiku.

Nastja daudz smēķēja. Vairs necentās taupīt plaušas, kurām tāpat nebija atvēlēts pārlieku ilgs laiks. Dzīvoklis tinās nelielā dūmakā. Lai arī bieži vēru vaļā logus un vēdināju istabas, dūmi neizklīda. Pat guļot gultā, viņai gandrīz vienmēr starp lūpām bija aizdegta cigarete. Viņai patika skatīties, kā viņas gaismas stars rotaļājas ar dūmu mutuļiem. Iespējams, tieši tādēļ Nastja smēķēja – lai redzētu savu gaismu.

Brīžiem viņa kļuva kaprīza. Atnes man tēju, atnes man cigaretes, atnes man kafiju, atnes man spilvenu, atnes man ūdeni, atnes man desmaizi, attaisi logu, aiztaisi logu, man ir karsti, man ir auksti, palīdzi man izģērbties, palīdzi man apģērbties, izslēdz gaismu, ieslēdz gaismu, ej prom, pazūdi, es negribu tevi, vācies un nenāc klāt, lūdzu, lūdzu, piedod, apskauj mani, tu esi vienīgais, kas man palicis, palasi man grāmatu, gribu pēdējo reizi dzirdēt Turgeņevu, nekad vairs, kur ir pusdienas, gribu ēst, man nav apetītes, atnes man alu, atnes man vīnu, atnes man kafiju, atnes man cigaretes, atnes man tēju, man ir auksti. Tā vairs nebija mana Nastja, tā bija Tusja. Maza, klīrīga meitene, kas neprātīgi ilgojās pēc mātes un tādēļ vēl arvien čurāja biksēs. Tikai tagad viņa gulēja gultā kaprīza un liela, atgāzusies spilvenos, blāvu skatienu, iedzeltenu seju, tik tikko piesegusies ar palaga stūri. Viņa gribēja, lai es viņu redzu tādu. Neglītu. Pat tad, kad viņa aizsvieda prom spilvenus, kafijas krūzes un pelnu traukus un gārgdama sita ar rokām un kājām pret gultu, es biju turpat. Stāvēju blakus istabā pie durvīm. Klausījos. Neatgāju ne soli.

Man par viņu bija jārūpējas. Nebija neviena cita. Nastjai nevarēja būt bērnu. Olnīcu cistas. Vispirms, vēl pavisam jauna, viņa zaudēja kreiso olnīcu un tad dažus gadus vēlāk arī labo. Iespējams, viņas ārsts nebija labs. Barbarisks ķirurgs lielām un aukstām rokām, kurš strādāja pamatīgi. Tik pamatīgi, ka ieņemt bērnu Anastasijai vairs nebija iespējams. Viņa raustīja plecus. Kādu brīdi paraudāja. Taču nekad pa īstam. Anastasijai nevajadzēja bērnus, ja vien viņai bija viņas zēni, kas dažkārt gluži kā mazi bērni pieplaka pie viņas lielajām krūtīm. Pāraugušie zēni bija Nastjas bērni, draugi un mīļākie.

Naktīs es ilgi sēdēju Asjai blakus (beigās viņa bija vairs tikai Asja). Miegā viņa bija pavisam mierīga. Joprojām tie paši apaļie vaigi, zoda bedrīte, nelielais deguns, šaurās uzacis. Pavisam parasta seja, kurā es ar bažām pamanīju arvien jaunas rieviņas. Iespējams, tās tur bija jau pirms tam. Viegli noglāstīju viņai galvu. Mati krita laukā. Es tos savācu, noglabāju lielā aploksnē. Vismaz tie man palika. Pat ar kailu galvu Asja bija skaista.

Brīžiem viņa atguvās, un tad man bija jābūt viņai blakus. Asja spieda man roku, šķirstīja albumu un stāstīja par visiem saviem zēniem. Sākot ar to pirmo, ko viņa, pati būdama bērns, ar varu noskūpstīja. Un par to pirmo, ar ko viņa gulēja. Un par pirmo īsto no viņas zēniem. Viņa izstāstīja, kā ar tiem iepazinusies, kā viņus savaldzinājusi, kā pieradinājusi un palaidusi pasaulē. Asja man atstāstīja noslēpumus, ko viņi karstās naktīs bija čukstējuši viņai ausī. Viņa stāstīja visu par sevi, arī par to reizi, kad viņa apčurājās visas skolas priekšā, bet ne uz mirkli nepārstāja smaidīt, jo, tikai ļaujot visiem domāt, ka viņa apčurājusies no prieka, bija iespējams nezaudēt lepnumu, kaut gan bija tik ļoti, ļoti liels kauns.

Un tad vairs nebija gandrīz nekā. Gaisma kļuva spožāka. Vispirms otrs gurns, pēc tam mugura, ciskas, delnas, paduses. Līdz visbeidzot bija viena vienīga gaisma, kurā varēja izšķirt tikai divas spožas acis. Matu vairs nebija, un lūpu nebija, un nagu nebija. Tikai gaisma. Ielaidu vannā ūdeni un ilgi mazgāju viņu. Asja klusu dziedāja. Ūdens bija silts, un es palīdzēju viņai nomazgāt pēdējās ādas paliekas. Pēc tam iznesu viņu uz balkona. Viņa bija kļuvusi ļoti viegla. Asja gozējās saulē, grieza pret to savus sānus, it kā vēlētos pārspēt tās gaismu. Sēdēju starp divām gārdzošām saulēm. Viņa tur tā gulēja uz pludmales krēsla, grozījās un kunkstēja, līdz izdzisa pavisam.

Reiz dzīvoja sieviete, liela kā baznīca. Viņa lasīja Čehovu, Turgeņevu un Dostojevski un vairāk par visu mīlēja kaulainus zēnus ar lieliem gāmuriem. Viņa tos ieslēdza savās kuplajās miesās, ņēma pie sevis vannā, dziedāja viņiem franču dziesmas un pamazām padarīja tos par vīriešiem. Kādu dienu sāka mirdzēt gurns un Anastasija Lielā pārtapa par mūžīgo gaismu.

Aizvien vēl glabāju Asjas grāmatas, viņas zēnu albumu un matu šķipsnu. Man patīk skūpstīt sieviešu gurnus. Es meklēju pazīmes, ka viņas varētu izdzist. Un bieži vēroju sevi spogulī. Man vēl ir visa āda. Man bija tas gods būt pēdējam no Anastasijas, no Nastjas, no manas Asjas zēniem. Es biju pēdējais no tiem, kas sildījās viņas azotē.