— Viens vīrs un viens vārds

 Stāsts nolasīts 2025. gada Prozas lasījumos

 

“Pat ja tu dzirdi,” viņš gārdza, “ka es esmu miris, manās bērēs tu nerādies!” Arņa tēvs stāvēja Barona ielas Rimi agrā brīvdienas rītā tiešā vīna pudeļu tuvumā. Pie sasistā vaiga viņš bija pielicis saldētu garneļu paku.

“Tu dzirdi mani, nodevējs tāds!” Es biju ieskrējis rimčikā pēc cīgām un tunča sviestmaizes, lai nestos tālāk uz svētdienas dežūru ziņu portālā. Redakcijā uz vietas neviena nebūs, un negribējās līdz vakaram pārtikt no Ziemassvētku konfekšu atkritumiem. Pirms Jaungada darba virtuvē bija palikušas tikai negaršīgās baltās vafeles atplēstos iepakojumos, atstātas kā nemīlamas meitas.

Metāla bļodā, kas izskatījās pēc suņa dzirdināmā trauka, bija samestas apkaltušas banānu konfektes, bet banāns ir reti pretīgs auglis. Izlasot ziņu mūsu pašu portālā, ka banāni uz Zemes varētu izzust augsnes sēnes dēļ, es pat nopriecājos. Tad atminējos dažus dzīvniekus un arī savu māsu, kas pārsvarā pārtiek no banāniem. Mazliet palika žēl par banāniem. Birojā banānu konfektes sākumā izkaltēs, ļaus tām pārklāties ar bāli slimīgiem pleķiem līdz, kad tās būs gana cietušas, beidzot izmetīs miskastē. Kaut apkopēja būtu varējusi to izdarīt uzreiz pēc darba eglītes. Vismaz būtu kāds žēlastības žests svētvakarā, kurā dzēra pilnīgi visi, kas, kā mēdza teikt Arņa tēvs, “nebija uz grūtām kājām”. To gan viņš parasti teica par sevi, kad nevarēja iekāpt tramvajā uz Ropažu ielu. “Pateicos tev par morālo atbalstu, jo man ir grūtas kājas,” viņš paziņoja vairāk citiem pasažieriem, ne man.

Bija Ziemassvētku brīvdienas, turklāt svētdiena, bet Arņa tēvs, izbijis skatuves mākslinieks, stāvēja, salicis rokas sānos kā sniegavīrs, un turpināja aurot pa visu veikalu. “Nodevējs! Es visu bērēs redzēšu,” viņš draudēja. Tad, nomurminājis, ka es esmu īsts sūda brālis, viņš aizvēra acis. No sasaldētajām garnelēm pilēja ūdens, izskatījās, ka viņš raud. Nezinu, kur vecais pašā rīta agrumā bija paspējis pieraut mūli, vismaz biju informēts, ka man ieeja bērēs ir liegta. To zināja arī gaļas nodaļas Taņa, to zināja arī abas kasieres un pieci indiešu studenti. Īsti godīgi tas nebija, tā kā pēdējos pāris gadus, kopš pārvācos uz Rīgu un atkal satiku klasesbiedru Arni, es vismaz reizi nedēļā viņa senci pacēlu no soliņa, izkasīju no krūmu apakšas un vedu mājās pie sievas un vecās vilcenes Priedes. Arnis dzīvoja Teikā, es strādāju centrā, tāpēc bija diezgan paredzams, kurš no mums biežāk uzskrēja virsū dziedošajam un dzerošajam aktierim.

Katru reizi, kad manīju veco līgojamies gar pudeļu plauktiem, es zvanīju Arnim, lai ziņotu, ka sencis atkal plosto. Viņš vai kāda vīna pudele varētu nokrist un saplīst. Vasaras sākumā Arņa fāteris bija apgūlies pie Bērnu pasaules, skaitīja baložiem gaudulīgas dzejas rindas. Citu vakaru es viņu atradu Maximas veikalā ielas otrā pusē – ģērbies garā, melnā lietusmētelī, viņš sēdēja, ceļus apķēris, pie vīna atlaižu stenda, kur labi nostādītā balsī konsultēja pircējus: “Ņemiet balto itāli! Neņemiet gruzīņus, no tiem sāp galva!” Viņam bieži sāpēja galva. “Es jums sliktu neieteikšu!” Steidzīgā kundze viņam paklausīja un tad atpazina elegantajā dzērienu ekspertā teātra aktieri, kura vārdu gan nespēja atcerēties. Nostāvēt vecais kungs nevarēja, es zvanīju Arnim un stiepu viņa veco uz tramvaju. Retu reizi Arnis atbrauca ar taksi papuci savākt, lai mammai nav lieku pārdzīvojumu. Viņš pat nepretojās. Pēc pāris glābšanas mēģinājumiem turpmāk, mani ieraudzījis, viņš kāpās atpakaļ un neveikli slēpās aiz plauktiem. Ja tas notika netālajā skvērā, sagurušais kungs mēģināja saplūst ar krūmiem, bet viņa garo augumu un sniegbalto šalli nožēlojamie pilsētas žagari nespēja noslēpt. Kad mēs ar Arni mācījāmies sestajā klasē, pēc ziemas krosa atradām Biķernieku mežā nosalušu vecīti – bija dzēris un aizmidzis, apsnidzis kā nolūzusi egle, tā arī neticis līdz mājām. Kad man ir temperatūra, nosalušais vecis man rādās sapņos, karstuma drebuļi liek aukstumā trīcēt, viņam uz sejas, tāpat kā toreiz, ir sasaluši puņķi un asaras. Es Arņa tēvam traucēju normāli dzīvot un dzert, es viņam traucēju nomirt.

Reiz satiku veco Bruņinieku ielas skvērā. “Ciemiņš mājās – Dievs mājās!” man kliedza Arņa tēvs, sēdēdams uz soliņa. Mājās gan mēs nebijām, dzērām sniegā atdzesētu baltvīnu ar skrūvējamo korķi. Aiz kauna raudāju, kaut draudzeni biju pametis pats. Pirms pāris dienām, ejot pēc darba uz tramvaju, manu galvu kā cieša cepure apņēma skaidra doma – gribu, lai neviena nebūtu mājās. Ne šovakar, ne citus vakarus. “Es pateicu, ka ļaušu viņai atrast īstu mīlestību, nevis to, kas mums te gruzd aiz pieraduma,” skaidroju vecajam vīram. “Kā piemīzts ugunskurs, nekas tur vairs nebija palicis.” Arņa tēvs man ļāva dzērumā apsiekalot viņa vilnas mēteļa atlokus, klausījās vai tēloja, ka klausās, saķēra mani aiz abiem vaigiem un pievilka sev klāt. Es nepaguvu nobīties, ka tūlīt sāksim teatrāli skūpstīties. “Dēls, tukšā mājā ir kā kapā, bet tu pareizi visu izdarīji! Parr-rreizi!” Nākamajā dienā neko no sarunātā viņš neatcerējās. Satikt Arņa tēvu bija kā aiziet uz grēksūdzi, pēc kuras nepaliek liecinieki, tikai piedošana.

Pirms pāris mēnešiem satiku viņu pie Vērmaņdārza. No rīta esot bijis uz sena drauga bērēm. “Tās vecenes ilgi dzīvo. Man apnicis staigāt pa bērēm. Tu vēl esi jauns, bet drīz tu uzzināsi, cik tas ir garlaicīgi. Nepanesami!” Pamanīju, ka mēteļa krūšu kabatā viņam iebāztas divas apvītušas baltas neļķes. “Nozagi krematorijā?” Es pamāju uz kabatas pusi. Viņš piemiedza ar aci un nolieca galvu: “Paņēmu par piemiņu no Jura.” Vedu bēru apgānītāju mājās. Kad šķīrāmies pie kāpņutelpas, neļķes viņš atdeva man, jo sieva nesapratīšot. Man sievas nebija, un neļķes ieliku pudelē, kur tās stāvēja gandrīz mēnesi un atgādināja gan par man nezināma Jura nāvi, gan par to, ka īsti latvieši no kapiem neko nenes. Arņa tēvs nesa.

Sekot līdzi svētdienas ziņām, atlasīt desmit lietas, kas palīdz pret izdegšanu, atklāt, ka ilgas dzīves noslēpums ir olas, nebija grūti – brīvdienu dežūras paskrēja ātri. Arņa tēva ilgās dzīves noslēpums pilnīgi noteikti nebija olas, neatceros redzējis viņu ēdam. Viņa noslēpums bija vīns, skatuves meistars dzēra tikai vīnu. Ne alu, ne šnabi, bet vīnu. Kad viņš bija skaidrā, reizēm uzstājās ar dzejas izrādēm, pēc kurām skaidrā nebija nekad. Viņš bija skaists dzērājs, acis mirdzēja aizkustinājumā, balss kā mācītājam.

Nesen Bērnu pasaules veikalā vecais mani ieraudzīja pirmais un kā neveikls zīdainis centās saplūst ar veikalā izkārtajiem māmiņdienas priekšautiem. Viņš nogāza mātēm veltīto tematisko rozā džīntoniku piramīdu, viena bundža šņākdama virpuļoja pa grīdu, apšļācot baltās flīzes ar lipīgu dziru. Tas pievērsa manu uzmanību. Dziedošais aktieris mēģināja uzkāpt bundžai, bet to nespētu arī veiklāks un mazāk iedzēris cilvēks. Uzraugam Arņa tēvs pasniedza divus eiro: “Tas jums, jaunais cilvēk, par nodarītajiem postījumiem.” Apsargs aizvilka viņu pie kases samaksāt par dzēriena bundžu, bet kasiere aktieri atpazina un atmeta ar roku. Kad vedu viņu uz tramvaju, rokās viņš turēja lipīgu monētu, kurpes lipa pie tramvaja grīdas. “Tu man esi pielipis kā sūdu muša, jo es esmu salds,” Arņa tēvs pateica uz atvadām, kad, pieturēdams aiz elkoņa, biju aizvedis viņu līdz kāpņu telpas durvīm. Atpakaļceļā uz tramvaju pamanīju gaišajā logā, ka Arņa mamma man pamāj. Tad es sapratu, kurš viņu bija meklējis un vācis pirms manis.

 

***

Kamēr sēdēju redakcijā pie datora un bakstīju ziņu portālus, uz galda ierūcās mobilais. Zvanīja Arnis. Pacēlu.

“Čau! Paspēji savākt fāteri no veikala?”

“Nepaspēju,” atbildēja Arnis, bet izklausījās, ka viņš zvana no čerkstošas telefona būdiņas un cita gadsimta.

“Vecais jau prom? Tik ātri?”

Arnis klusēja un tad izmocīja: “Tu biji pēdējais, kas ar viņu dabūja parunāt.”

Pauze bija gara, es piecēlos, piegāju pie virtuves galda, izbēru banānu konfektes no bļodas miskastē.

“Ko viņš tev teica? Slikti jutās? Viņam kaut kas sāpēja?” Pēdējo jautājumu Arnis atkārtoja vairākas reizes pēc kārtas, līdz es apjēdzu, ka no manis sagaida arī atbildi. Melot draugam negribējās, kopā ar konfektēm biju izmetis miskastē visus vārdus. Arnis nolika klausuli, domādams, ka saruna pārtrūkusi.

Kad viņš atzvanīja, noklausījos visu stāstu – Arnis esot ienācis veikalā, tēvs, viņu ieraugot, pastreipuļojis pretī, sazvārojies un kā ievainots sams, lēnām gar sienu noslīdējis uz grīdas. Neviens nav sapratis, ka tas ir uz visiem laikiem. “Tu atceries nosalušo veci mežā, kad mēs aizbēgām?” Arnis man jautāja. “Tēvs arī izskatījās miris un noraudājies, nez, varbūt kaut ko nožēloja pēdējā brīdī.” Es neteicu, ka asaras bija izkusis ledus no saldēto garneļu pakas, kuru viņš ņurcīja ar niknu mērķtiecību, atvēsinot sāpošo galvu. Nespēju atzīties, ka esmu bijis gan tēva nodevējs, gan viņa draugs un gadījuma aukle, ka esmu bijis pēdējais cilvēks, kuram viņš zemā radio balsī bija izkliedzis lāstus un stingru aizliegumu ierasties bērēs. Es esmu garš, bet man nāksies slēpties aiz bēru viesu mugurām, tāpat kā Arņa tēvam nācās slēpties no manis vīna pudeļu mežā. Bēru paslēpes.

Kultūras ziņu sadaļai bija jāraksta nekrologs, mēs reti esam laicīgi to gatavojuši, kaut varētu reiz saņemties, cilvēki mirst arī svētdienās. Redakcijā ir pāris gatavu nekrologu vecajiem prezidentiem, dažiem svarīgākajiem ministriem, bet ne dziedošiem aktieriem, kas pļēguro un ir vairākas reizes izmesti no teātra gan padomju, gan Atmodas laikos. Biju pirmais no ziņu dienesta, kas zināja par viņa nāvi, bet tad atcerējos kasieres, kas Arņa tēvu atpazina no televīzijas Līgo vakara koncertiem, kroni galvā un kausu rokās. Ja paklīdīs baumas, drīz Leta zinās vairāk par mani.

Arnis piezvanīja vēlreiz, lūdza, lai mēģinu atcerēties, kādi bijuši tēva pēdējie vārdi. “Man šķiet, ka tas ir būtiski,” viņš teica nopietnā balsī. Man bija jāpabeidz nekrologs, jāatlasa jaunības bildes, lai tieši mēs būtu pirmie sēru vēstneši Latvijā. “Neraksti, ka viņš nomira pālī, te vajag pret tēvu ar cieņu,” Arnis atkārtoja. “Oficiāli viņš nomira slimnīcā, nenācis pie samaņas. Raksti, ka pēkšņā nāvē. Ka nomira pie labas veselības 78. dzimšanas dienas priekšvakarā! Uzraksti, ka viņš dziedāja un Priede gaudoja viņam līdz.”

Tautā mīlēts aktieris pēkšņi aizsaukts uz mūžības skatuves, kur meistars draugu lokā dziedās savas skaistākās dziesmas. Debesu valstībā viņu gaida uzticamas talanta cienītājas. Pēc viņa sēro sieva Aina, dēls Arnis un vilku suns vārdā Priede.

To, ka tieši viņš man aizliedza ierasties bērēs, es uzskatu par cēlsirdību un lielu godu. Tāda bija Arņa tēva pēdējā griba. Ceru, ka drudža murgos man tagad rādīsies drauga tēva seja ar garneļu asarām. Mīlēt var katrs muļķis, bet nīst ir jāprot, tam vajag zināmu aktierisku eleganci. Uz bērēm es iešu, jo man tur jānozog divas baltas neļķes.

(Pēdējo rindkopu man nācās izdzēst. Kultūras ziņu redakcija varētu pārprast. Šī paša iemesla dēļ nebūtu solīdi, ja Prozas lasījumos skaļi nolasītu Arņa tēva vārdu. Lai paliek, kā ir.)

 

Dubultos, 2025